Bet Epšteinam neko

Ļovočka

Ar Ļovočku es iepazinos pirms vairākiem gadiem Maskavā. Un tad vēlreiz – Pēterburgā, jo viņš mani bija aizmirsis. Un šogad mēs Jeruzālemē dzīvojām vienā istabā, jo neviens cits negribēja ar Ļovočku kopā dzīvot. Visi teica, ka viņš nemazgājoties, esot traks un bīstams. Es arī laikam esmu traks un bīstams, tāpēc dzīvoju, un nekas man nenotika.

Pēterburgā Ļovočka dzīvo viens kā pirksts. Mamma Vācijā, tētis miris, citi radi Izraēlā un Amerikā. Daži viņam sūta naudu produktiem, bet to viņš netērē, jo ir jogs un pārtiek no dažādiem graudaugiem, tādēļ viņam jakas kabatā ir polietilēna maisiņš, kur glabājas pieci tūkstoši dolāru un tikpat daudz eiro – katram gadījumam. Kaut gan man ir bagāta fantāzija, šo gadījumu es nevaru iedomāties, jo lielāko daļu pārtikas Ļovočka atrod nomestu uz ielas vai arī kāds viņu uzcienā. Mēneša laikā Izraēlā Ļovočka iztērēja 16 šekeļus (4 dolārus), un tie paši aizgāja par tomātiem, kas ir viņa lielā gastronomiskā kaislība.

Ļovočkas istabā pie sienas ir Jēzus Kristus bilde – Jēzus stāv pa vidu kaut kādu indiešu dievu panteonam, vēl tur ir daži indiešu babas, nemitīgi deg kādi desmit vīraka kociņi un nav nevienas mēbeles. Ļovočka ir ebrejs, apmeklē ebreju augstskolu, taču lielākā daļa kursabiedru pie viņa vairs nenāk pat dzimšanas dienā. Hanna, piem., man teica, ka neejot tāpēc, ka tur neesot, uz kā sēdēt, bet es tam neticu. Droši vien viņai nepatīk Ļovočkas bildes un tas, ka viņš visus cienā ar sava guru materializētajiem pelniem, kuri nebūt nav garšīgi.

Tāpēc Ļovočkam tagad ir vairāk laika un viņš nolēma iemācīties franču valodu. Laika viņam ir daudz arī tādēļ, ka viņš nolēma nekad dzīvē nenodarboties ar seksu, taču iznāca gluži pretēji. Pensionētā franču valodas skolotāja pirmajā tikšanās reizē paziņoja, ka Ļovočka ir seksa gigants un paģērēja tūlītēju dzimumaktu. Būdams kautrīgs, Ļovočka viņai nevarēja atteikt, tādēļ iegrābās finansiālos zaudējumos, jo vairumtirdzniecības bāzē nopirka 100 prezervatīvus, bet iztērēja tikai kādus 60, jo piegriezās drāzt to tanti, kuras franču valodas zināšanas turklāt izrādījās gaužām pieticīgas.

Kad mēs dzīvojām vienā istabā Jeruzālemē un Cfatā, Ļovočka katru rītu apmēram trīs stundas uzkavējās tualetē, kur pēc tam viss bija sauss un kārtīgs. “Ko tu tur tik ilgi vari ņemties?” es nikni jautāju, un Ļovočka pastāstīja, ka izdzerot divus litrus sālsūdens, ko pēc tam atvemjot. Ja visu nav izdevies atvemt, tad nākas taisīt klizmu, lai liekais ūdens, kas satur slikto enerģiju, izlītu ārā pa pēcpusi. Es īpaši nebrīnījos, tikai pajautāju, ko viņš domā par to, ka man gribas čurāt, bet es netieku tualetē. Uz to Ļovočka atbildēja, ka man jāapēd pāris karotes viņa guru materializēto pelnu un es daudz labāk spēšot kontrolēt savas dabiskās vajadzības. Es noskaitos un teicu, lai taču viņš iet dirst. Ļovočka vēsā mierā atbildēja, ka tas viņam ar klizmas palīdzību izdevies itin labi, bet man tomēr vajadzētu apēst pāris karotes pelnu. “Nē, negribu!” es iebrēcos. Ļovočka ieteicās, ka es esot pārāk žīdisks. Mans arguments, ka es nevaru būt pārāk žīdisks, jo esmu žīds tikai pa pusei, nelīdzēja”. “Tev trūkst vēdiskā vieduma,” Ļovočka teica un bāzās virsū ar pelniem. Tad mēs uz kādām trīs dienām sastrīdējāmies, un es ieviesu savas istabas atslēgu. “Tipiska žīdu mantrausība,” Ļovočka man teica, kārtodams uz galvas kipu, ko vējš bija nopūtis no galvas kādam ortodoksālam ebrejam, kura telefons bija ierakstīts ar flomāsteru kipas iekšpusē.

Tad kādu nakti Ļovočka mēģināja ar mani salabt, apvaicādamies, vai es negribu zupu. Jau pēc mirkļa mēs bijām nokāpuši no kara takas, un Ļovočka ar vārāmo spirāli kokosrieksta čaumalā vārīja zupu no tomātiem, olīveļļas, bulciņas un ūdens. Neiznāca visai garšīgi, bet varēja ēst, jo zupas bija tikai pāris ēdamkarotes. Kādu citu nakti Ļovočka sāka miegā murgot ivritā: “Nešek, nešek, nešek, jēš lehā nešek, ken... jēš lī...”[1. Ierocis, ierocis, ierocis, vai tev ir ierocis, jā... man ir ierocis.] Es strikti noprasīju, ko tāds murgs nozīmē, un Ļovočka naivi atzinās, ka dienā ložņājis gar vīģu kokiem, gribēdams papildināt pārtikas krājumus, un tur atradis šaujamo. Es ieteicos, ka mēs tagad naktī varētu aiziet uz Liftu, pamestu arābu ciematu pie Jeruzālemes, un tur šaujamo izmest, bet Ļovočka sacīja, ka viņam esot bail tumsā turp iet, jo varot norauties pa purnu. Pēc pāris dienām viņš ieminējās, ka iemainījis šaujamo attālam radiniekam pret kompaktdisku, bet es īsti neticēju, un līdz pat lidostas kontrolei raizējos par Ļovočkas turpmākajām attiecībām ar Izraēlas varasiestādēm.

Ļovočka bija sirsnīgs cilvēks, likās, ka viņu mīl viss kosmoss, it īpaši mantas, kas pašas lipa viņam klāt – viņš pamanījās uz ielas atrast kādas desmit cepures, ieskaitot kipu, kas bija izšūta ar zelta diegiem, pāris kreklus, bikses, divus pulksteņus, salauztu magnetofonu un lielu daudzumu ciedru čiekuru, ko visu viņš rūpīgi sapakoja zili sarkani rūtainās stikla šķiedras somās. Arī man un citiem viņš uzdāvināja dažas lietas, bet Epšteinam nedāvināja neko, jo viņš vienīgais atļāvās publiski gausties, ka Ļovočka smirdot pēc sviedriem. “Tas Epšteins tā kā bābietis,” Ļovočka piezīmēja, “pēc kā gan vēl cita es varētu ost 40 grādu temperatūrā, ja ne pēc sviedriem.” “Pēc Indijas pelniem,” es piebildu, un Ļovočka cieši saknieba lūpas.

Telavivas Ben Guriona lidostā Ļovočka izgāja robežkontroli apmēram 11 sekundēs. Ebreju aģentūras darbinieks Jigals, kas bija izdomājis mūs pavadīt, bažīgi iejautājās: “Kas viņam tāds tajās somās bija?” Es bezcerīgi mēģināju paskaidrot. Likās, ka pie bagāžas caurskates datoriem sēdošā etiopiešu meitene bija piesarkusi, kaut gan tas ir gandrīz neiespējami.

“Stulbeņi, laikam nav redzējuši klizmu komplektu. Katrā aptiekā taču var nopirkt par divsimt rubļiem,” Ļovočka īgni piebilda jau tad, kad lidmašīna ievilka šasijas.

Ilmārs Zvirgzds

Svētkos

Septītā novembra rītā Maskavā ir zilas debesis, spoža saule un možs noskaņojums. Es dodos uz demonstrāciju par godu Lielajai Oktobra sociālistiskajai revolūcijai. Kopā ar mani metro vagonā iekāpj sparīgs vīriņš ar naģeni galvā un sarkanu karogu padusē. Viss kārtībā, uzņemtais ceļa virziens ir pareizs. Mēs izkāpjam stacijā Park kuļturi un naskā solī šķērsojam tiltu. Tur, otrā pusē Maskavas upei pie Kalugas laukuma jau plīvo sarkani karogi.

“Kad ies komunisti? Jūs domājat – Zjuganovs? Laikam vēlāk. Bet kas viņš par komunistu, pārdevies Putinam un buržujiem! Mūsu Trudovaja Rossija sāks gājienu pēc dažām minūtēm. Knapi paspēju, televīzija jau visu slēpj un neko nestāsta,” sūdzas tantuks, kam adītajā cepurītē iesprausts sarkans karodziņš. No sandalēm ārā spraucas tikpat sarkanas adītas vilnas zeķes.

“Uzmanību, sākam kustību! Sarkanās jaunatnes avangards ies pa priekšu, veterāni aiz viņiem. Kreiso, kreiso!” no mikroautobusa atskan komandas. Megafonu rokā tur pats kustības līderis Viktors Ampilovs. Ieskanas Smelo tovarišči v nogu! melodija, un kolonnas sāk kustību. Daži demonstranti nes plakātus ar Staļina un Lukašenko attēliem.

“Ko tas te maisās pa kājām? Aizvāciet viņu!” Ampilova replika, izrādās, domāta man. Laikam būšu aizkaitinājis viņu ar savu fotoaparātu. Apjucis mēģinu taisnoties: “Esmu Krievijā oficiāli akreditēts korespondents, man ir kartīte!” – “Ta’ neesi tu nekāds korespondents! Prasiet, lai parāda apliecību,” pavēle jau adresēta partijas “kārtībniekiem”. Pēkšņi mums zem kājām sprāgst petardes. Uz mirkli kolonnās iestājās apjukums, bet ar to pietiek, lai par mani aizmirstu.

Gadus divdesmit vecs ādas jakā tērpies jauneklis megafonā stāsta: “Biedri, paraugieties apkārt! Padomju laikos te abās pusēs ielai bija veikali, maiznīcas un ēdnīcas. Tagad bankas, hipermārketi un kazino. Neviena krievu uzraksta – tikai “ramstroi”, “ašani” un “patersoni””. Meitenes skandē: “Kāāāpitaļizm ģermo! Kāāāpitaļizm ģermo!” Vecākā paaudze piebalso: “Ļeņin, Staļin, SSSR! Ļeņin, Staļin, SSSR!”

Tā raitā solī noejam kilometrus trīs. Jau pie Teātra laukuma kāda miliča rācijā nejauši dzirdu: “Komunisti nupat izgāja, būs klāt pēc stundas.” Kolonna turpina virzīties uz Lubjankas pusi, bet manu uzmanību piesaista ietves malā iekārtotais svētku tirdziņš. Var iegādāties Kolumbijas komunistisko partizānu dziesmas, pastmarkas un nozīmītes ar Ļeņina attēliem. Videokasetei ar nacistu propagandas filmu Žīds Zivss pielīmēts paskaidrojošs uzraksts: “Šo filmu pēc Staļina rīkojuma līdz pat Vadoņa nāvei rādīja visos valsts kinoteātros.” Grāmatu galdu rotā Alfrēda Rozenberga grāmatas XX gadsimta mīts krievu izdevums. “Cik tad maksā?” es kautrīgi apjautājos. “Četrsimt rubļu, nav dārgi, iespiesta Lietuvā, kas par papīru! Un cietie vāki! Varbūt jūs interesē atmaskojoša grāmata par Maskavas saimnieku Juriju Kacu-Lužkovu?” “Es meklēju Staļina rakstu 12. sējumu, bet šodien laikam atkal nevienam nav...” man pie auss bubina kāds večuks. Ieskanas ermoņikas, un divas sievietes jau griežas dejā.

Pēkšņi laukumu pārplūdina labi ģērbušies, pašapmierināti cilvēki. Vīri pelēkos vilnas mēteļos, baltos kreklos un kaklasaitēs, sievas karakula kažokos, rokās sarkanas neļķes. Tie ir Zjuganova vadītie komunisti. Sarkanie karogi un transparenti viņiem rokās izskatās kā butaforijas. Kas zina, varbūt viņi tiešām ir “pārdevušies buržujiem”? Mazliet vīlies spraucos cauri ciešai miliču ķēdei un manos iekšā metro.

Juris Lorencs

Metodes

Matemātiskā statistika tikai šķiet nesaprotama, bet patiesībā tur nekā sarežģīta nav. Ir jāatceras tikai divas lietas:

1) Ja pielietojat atkarības metodes, – tas jādara, ja vēlaties noskaidrot sakarības starp rezultatīvajām un neatkarīgajām pazīmēm – atcerieties, ka gadījumos, kad ir viena atkarīgā un viena neatkarīgā pazīme, tad, ja abas pazīmes ir kvantitatīvas, jāizmanto vienfaktora regresija (mazāko kvadrātu metode), kuru, savukārt, nevar pielietot, ja atkarīgā pazīme ir kvalitatīva, bet neatkarīgā kvantitatīva, jo šādos gadījumos ir jāveic divu grupu diskriminantu analīze vai loģistiskā regresija, kas atkal ir izslēgts, ja atkarīgā pazīme ir kvantitatīva, bet neatkarīgā kvalitatīva, jo šādos gadījumos vienīgais risinājums ir t-tests, kurš, tiesa, ir bezspēcīgs, ja jāsalīdzina vairākas atkarīgās pazīmes, kuras, saprotams, arī var būt kvantitatīvas un kvalitatīvas, ar vairākām neatkarīgajām pazīmēm, kuras tieši tāpat var būt gan kvantitatīvas, gan kvalitatīvas, tātad, vairāku kvalitatīvu atkarīgo pazīmju un vienas neatkarīgās (kvantitatīvās) pazīmes pētīšanā jāpielieto daudzgrupu diskriminantu analīze (nevis divu grupu diskriminantu), bet, ja neatkarīgās pazīmes ir vairākas un kvalitatīvas, vienīgais risinājums ir daudzpazīmju dispersiju analīze MANOVA, par komplicētākiem gadījumiem vaicājiet savam pasniedzējam vai meklējiet grāmatās.

2) Izmantojot sociālajās zinātnēs plaši pielietotās savstarpējās atkarības metodes, kas pēta sakarības starp neatkarīgajām pazīmēm, jāpatur prātā, ka divu kvantitatīvu pazīmju salīdzināšanā ir jāizmanto korelācijas analīze, bet divu kvalitatīvu pazīmju savstarpējās atkarības izpētei jums nāksies pielietot divu pazīmju kontingences tabulas un/vai loglineāros modeļus, kuri nepalīdzēs gadījumos, kad pazīmes ir vairāk par divām, jo, kad šīs pazīmes ir kvantitatīvas, tad jāizmanto galveno komponenšu analīze, bet, ja kvalitatīvās pazīmes ir vairāk par divām, var tikt izmantotas tās pašas metodes, kuras pielieto, veicot divu kvalitatīvu pazīmju savstarpējās atkarības testu.

Tomēr jāatzīst, ka studentu sekmes matemātiskajā statistikā vidēji ir zemākas nekā citos priekšmetos.

Gundars Ignats

Cēlie mērķi

Vārds “ekvators” skan cēli, romantiski un tāli. Karstums un sausums. Tuksnesis. Stepe. Tur noteikti nav ne zāles, ne koku, ne civilizācijas. Tad ziniet – nekā tamlīdzīga!

Ceļš uz ekvatoru sākās ļoti agri no rīta, kad Kenijas gids negribīgi piekrita to mums parādīt. Man mugurā ir jaka garām piedurknēm, jo temperatūra nepārsniedz 23 grādus un dienā tikpat labi var arī līt. Labu gabalu braucam pa “lauku ceļu”, kas Kenijā varētu būt viens no visgludākajiem kopš angļu laikiem palikušajiem ceļiem. Ciemi ir cits par citu zaļāki, ainava stipri atgādina Latvijas vasaras vidus nobriedušo košumu. Kad jautāju, vai līdz cēlajam mērķim vēl tālu, kenijietis kaut ko neskaidri nomurmina. Pēc 25 kilometriem mēs apgriežamies pretējā virzienā un iebraucam jau redzētā ciematā. Šoferis un gids vairākkārt aptur braucamo, lai iztaujātu vietējos iedzīvotājus; manas niecīgās svahilu valodas zināšanas tomēr ļauj saprast, ka runa ir par to, kur varētu atrasties tas nolādētais ekvators. Vietējie acīmredzmi nesaprot, par ko ir runa. Līdzīgu izteiksmi sejās reiz jau redzēju Mērsragā, kad jautājām, kur ir rags, jo mūsu izpratnē kaut ko par Mērsragu nosauc tikai tāpēc, ka tur atrodas rags. Kenijas ciema iedzīvotāji teicās atceramies, ka reiz šeit bijis ceļa stabs, uz kura patiešām bijis rakstīts “ekvators”, bet acīmredzot to kāds izmantojis praktiskākiem mērķiem. Kā alternatīva tiek piedāvāta kafejnīca ar tādu pašu nosaukumu, bet mēs šo iespēju lepni noraidām. Mēs gaidām kaut ko tādu, lai elpa aizraujas, uzmetas zosāda un ir, ko pēc tam visu mūžu atcerēties.

Tā kā rokas, cenšoties norādīt punktu, kur noteikti atrodas ekvators, stiepjas katra savā virzienā, mūsu entuziasms ir jau mazliet noplacis, tomēr mēs vēl joprojām neesam gatavi padoties, neredzējuši tik globāli svarīgu vietu. Izjūtam to kā pienākumu pret ģimeni, valsti un nākamajām paaudzēm. Tad pēkšņi kā glābiņš skatam paveras apbrīnojami taisns, kaparsarkans zemes ceļš, kura gals nolīkst kaut kur tālu horizontā – tieši tik taisns kā ekvatora līnija kartē. To tad mēs arī nekavējoties nodēvējam par “ekvatoru”. Par prieku pašiem un lielu izbrīnu vietējiem iedzīvotājiem un gidam, nofotografējamies, sabrienam kājas sarkanajos mālos un steidzamies īstenot citus mērķus, tikpat cēlus kā ekvators.

Dace Dambiņa