21. jūnijs – 5. jūlijs. Gruzija

“Maconi, maa-coo-nii!” no rītiem kopā ar balto gaismu laužas iekšā caur atvērtajām balkona durvīm. Lejā klaigā rūgušsiera maconi pārdevējs, vismaz divas sievietes melnā un viens puika nes maizi, kas nemaz neatgādina mūsu pamatīgos kukuļus – tā ir tāda, pavisam citādāka, zini, visvairāk tā līdzinās sakaltušai kamieļa ādai ceļa malā tuksnesī, tikai mazāka, karsta, un melnās sievietes nes to mājup, piepiedušas pie krūtīm… Baklažāniem piekrautus ratiņus uz netālo tirgu velk laucinieki. Kā zvejnieki kādā Mērsragā. Uz ielas spēlējas bērni, bet reti steidzīgie gājēji ātri izzūd pagalmos, kuros jaušama dienvidu rīta dzīvība. Mostas Pirosmani iela, pareizāk sakot, mostos es Pirosmani ielā – griestu apmetums zemestrīcē pirms diviem gadiem ir saplaisājis un atkarājas kā vēl neaizņemta – jau atkal – āda no kucēna vaigiem, bet plaisas mans gruzīnu draugs ir rūpīgi sašuvis ar bieziem diegiem. Kā ķirurgs uz vēdera. Viņš rosās virtuvē, vārīdams turku kafiju, drīz sāksies mana gruzīnu diena, un es zinu, kas tajā notiks – kad es būšu noguris no pilsētas aizkustinošā skaistuma, kad katrs otrais no nejauši satiktajiem vietējiem būs iesaistījies sarunā, noskaidrojis, no kādas dzimtas un vietas ir mani gruzīnu draugi, pastāstījis par savu māju, par senajiem paziņām latviešiem un izteicis komplimentus par Latvijas futbola komandu, tad mēs brauksim vai nu uz klosteri, kurš nekādā gadījumā nebūs jaunāks par 11. gadsimtu, bet drīzāk gan – otrādi, vai arī uzreiz dosimies uz hinkaļu pagrabu, vai vēl drīzāk – uz kādu mazu, sirsnīgu duhanu, lai kopā ar pirmajiem litriem Kahetijas vīna, pat ne ēstu – iesmaržotu sevī sacivi un lobio, un zaļumus, un mazos gabaliņos saceptas iekšas, vai smadzenes ar sēnēm, un sulīgu kazlēna šašliku, un dievīgu suluguni, un baklažānus ar riekstiem… Un lauztu to pašu maizi, ko nesa melnās gruzīnu sievietes, piespiedušas pie krūtīm, un teiktu un teiktu viens otram: “Cik labi, ka tu esi. Cik labi, ka es esmu kopā ar jums. Nekā cita kā vienīgi tagad nebūs. Un šo glāzi es pacelšu…” Ak, Tbilisi, ja es tevi aizmirstu.

Pamodies noplukušajā, nogurušajā, nabadzīgajā Tbilisi, es sapratu, ka esmu atkal atgriezies sapnī – šeit katra dvēseles kustība ieguva ēnā sēdoša cilvēka, maza, jautra sunīša, sašķiebušās mājas formu, kur katras aprūsējušās kāpnes, šķiet, veda tieši turp, kur es vienmēr biju vēlējies būt, un pēkšņi vienlaikus atbrīvojās visi vārdi, kas jau šķita aizmirsušies Rīgā. Kādreiz es bieži modos laimīgs – es to zināju pēc smaida savilktajiem vaigu muskuļiem no rīta – , jo naktī jau atkal biju ticies ar mirušo draugu, un viņa klātbūtne mani bija pārliecinājusi, ka nekas nebija bijis un pa īstam ir tagad.