Atdzīvināšanas rituāli

Pilsētas aizvien ir vilinošas un vienlaikus draudošas. Uz tām tiecas, vecmodīgi runājot, radošie, meklējošie gari, bet arī visi, kas vien jūt sevī dziņu rosīties. Tiktāl pilsētas līdzinās cita citai. Bet radošo un rosīgo klātbūtnes proporcijas, gan vienus, gan otrus apkalpojošo “pārējo” skaits un sastāvs, kā arī citi apstākļi katru pilsētu izveido citādu. Rīga, piemēram, noteikti atšķiras no Pēterburgas – katrs, kam gadījies būt abās, to apliecinās. Reiz, Pēterburgas Avīžu laikmetā, apmēram tad, Pēterburgai bija izcilus nozīme arī pie latviešiem. Citā, brīžiem baismīgā veidā arī vēlāk, 1917. un 1918. gadā. Tagad, nu, kas tagad: nedz Pēterburgai interesēja Rīgas laucinieciski dziesmotā 800 gadu jubileja, nedz Rīgai – Pēterburgas traģiski pompozā trīssimtgade. Taču Pēterburga, kā jau tas citkārtējai impērijas galvaspilsētai piedienas, savu jubileju atzīmēja ne tikai plātīgi un ar tostiem, bet arī ar patiešām neaptveramu grāmatu klāstu, kurā atrodams viss, sākot ar memuāriem un kafijgaldiņa albumiem, beidzot ar nopietnām zinātniskām monogrāfijām par visu ko.

Inokentijam Aņenskim (1855–1909) Pēterburgas tēls aizvien saistījās ar “nolādētu apziņas kļūdu”. Un ne tikai viņam vien: citātus, kuros pausta nepatika, pat naids pret Pētera Lielā dibināto, purvājos celto Ziemeļu Palmīru, var piemeklēt desmitiem. Aņenskis, kuru nereti uzskata par daudzinātā akmeisma “tēvu”, dzīves laikā galvenokārt bija pazīstams kā klasiskais filologs, Eiripīda traģēdiju tulkotājs krievu valodā. Viņa mūžs pārtrūka īsti “traģiskākā no dzejniekiem” (Aristotelis) garā – ejot uz Pēterburgas klasiskās filoloģijas biedrības sēdi, lai tur nolasītu referātu par Eiripīdu, Aņenskis uz ielas nomira.

Varētu likties, un, atsevišķi ņemot, tā arī ir, ka šī lielpilsētas mērogiem un laikmetu griežiem nelielā epizode ir dziļa simbolisma piesātināta. Bet es to izlasīju Vladimira Toporova grāmatā Krievu literatūras Pēterburgas teksts, grāmatā, kurā simbolisko, zīmīgo, asociatīvi pārbagāto frāžu, lappušu, ieskatu ir gandrīz vai bezgalīgi daudz.

Vladimirs Nikolaja dēls Toporovs (dzimis 1928. gada 5. jūlijā) ir filoloģijas zinātņu doktors, Krievijas zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, vairāk nekā 1200 grāmatu un rakstu autors, regulāri slavēts un apbalvots, 1998. gadā saņēmis Aleksandra Solžeņicina literāro prēmiju, Latvijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet 2003. gada nogalē nominācijā “humanitārie pētījumi” par Krievu literatūras Pēterburgas tekstu saņēmaAndreja Belija prēmiju. Viņš ir autoritāte (ja nu gadījumā vārds “autoritāte” kādam vēl kaut ko nozīmē) mitoloģijas pētniecībā, lingvistikā un literatūras vēsturē, sastādījis Prūšu valodas vārdnīcu 5 sējumos (!), pārzina arī latviešu un lietuviešu valodu, pētījis Fonvizina, Karamzina, Žukovska, Puškina, Tjutčeva, Dostojevska, Bloka, Ahmatovas un citu krievu rakstnieku daiļradi. Jaunā grāmata ir lieliska lasāmviela tad, kad lasītājs spēj vai vismaz tiecas izrauties no ikdienas nieku pārsātinātības, avīžnieciskās viendienības. Kad cilvēks jūt, ka prastu no gārāmslīdošā laika izraut nogriezni un veltīt to, piemēram, Prusta lasīšanai vai Nabokova Komentāru Jevgeņijam Oņeginam studēšanai.

Šajā dažādos gados tapušu Vladimira Toporova darbu izlasē saplūst kopā divas pat viscentīgākajam, izzinātkārākajam prātam neaptveramas stihijas – Pēterburgas vēstures un kultūras piesātinājums un izcila filologa erudīcija. Pat tāds brīžiem gluži neciešami piekasīgs Maskavas kritiķis kā Andrejs Nemzers kapitulē Toporova priekšā. Viņa pirms pāris mēnešiem klajā nākušajā Lasītāja dienasgrāmatā Toporova Pēterburgas tekstam veltītas šādas rindas: “Akadēmiķis Vladimirs Toporovs visu mūžu raksta vienu grāmatu. Varētu teikt – par pasaules kultūru. Varētu – par cilvēces likteni. Bet tikpat labi arī – vienkārši par kultūru vai vienkārši par Krieviju, vai vienkārši par likteni. Un par šīs “grāmatu grāmatas” pamazinātu līdzinieci kļūst ikviens atsevišķs izslavētā filologa un domātāja teksts. Vienalga, vai tas ir trīs vai sešsimt lappuses biezs. Tā arī sējums Krievu literatūras Pēterburgas teksts, kurā iekļauti termina Pēterburgas teksts izgudrotāja senāki un ne tik seni darbi [..]. Nedomājiet, ka tēmu uzskaitījums tuvinās jūs Toporova neaptveramībai. Šeit būs viss – no arhaiskas senatnes līdz visjaunākajiem dzejas strāvojumiem, no purva dūksnājiem līdz metafiziskiem augstumiem, no ielu grafiti līdz tempļu arhitektūrai. Galēji detalizēti. Galēji skaidri. Galēji strukturēti. Un absolūti ireāli. Gluži kā tajā nepabeigtajā Bloka dzejolī Krievu murgi, ap ko Toporovs apbūvē milzīgu rakstu Iz Pēterburgas apollonisma vēstures. Kā ikvienā “toporoviskā teksta” fragmentā, kas pamazītiņām – sējumu pēc sējuma – saplūst ar pasaules kultūras un cilvēciskā likteņa Visumu.”

Ko vēl lai piebilst Nemzera sacītajam? Grāmatu pārstāstīt vai pat pastāstīt nevar, atsauču, citējumu, saskaņu, sakarību blīvums ir tāds, ka traktātu vai vismaz eseju varētu uzrakstīt teju vai par jebkuru tās lappusi. Zināms, ja būtu, kamdēļ rakstīt, ja padziļināta lasīšana, ielasīšanās, teksta un konteksta studijas būtu nodarbe, kam ir svars, jelkāda sabiedriska atbalss. 268. lappusē Toporovs atsaucas uz Mandelštamu, kurš rakstījis: “Eiropa bez filoloģijas nav pat Amerika, tā ir civilizēta, Dieva nolādēta Sahāra, pamestības riebeklība.” Savā ziņā tāda pamestības riebeklība, protams, ir visa mūslaiku drudžaini kampjošā, itin kā agonizējošā pasaule. Pēterburgas uzziedēšana par kultūras brīnumu un sekojušais sabrukums, viss Pēterburgas teksts, kā tā attīstības dinamiku raksturo Toporovs, ir savveida karte ceļā uz šo riebeklību. Pēterburga Toporovam ir gan kultūras ceļa apsolījums (apolloniskais skaistā, harmonijas, sakārtotības virziens), gan dionīsiskā ekstāze līdz pat dejām uz līķiem. Šo dihotomiju, gaidāmās katastrofas pieļāvumu Toporovs atrod jau 1682. gadā, vēl ilgi pirms Pēterim Lielajam vispār ienāca prātā dibināt galvaspilsētu Ņevas grīvā. Dižais svētnieks Voroņežas Mitrofans Pēterim esot pravietojis, ka cars uzbūvēšot pilsētu, kas pastāvēšot neskarta, kamēr vien pilsētā būšot Kazaņas dievmātes ikona un ticīgie, kas to pielūdz. Toporovs izseko pilsētas tapšanai, citē Karamzinu, kurš savā Krievijas zemes vēsturē jau atzinis, ka Pēterburga celta uz asarām un līķiem, un, protams, pievēršas Krievijas revolūcijai, kas iezīmējās ar baismīgo, nāves pilno 1918.–1920. gadu, kad “mūžība vīdēja cauri trūdiem, kad pilsētā, ko izgaismoja neredzētas blāzmas, bija palikušas tikai pilis un spoki.”

Nav brīnums, ka baigā, makabrā Pēterburga (Toporovs citē historiosofu G. Fedotovu: “Daba un kultūra šeit savienojušās, lai nedzirdētām mocībām pakļautu cilvēku dvēseles un miesas, kā zem milzu preses izspiestu no tām gara dziļāko būtību.”) rosinājusi zinātnieku uz izvērstu apceri par apollonisko. Kur gan citur lai Krievijā norisinātos grandiozā cīņa starp apollonisko un dionīsisko pirmsākumu, ja ne pilsētā, kura dzimusi vienlaicīgi ar nostāstiem par tās gaidāmo, baigo galu. “Var teikt, ka Pēterburga ir Apollona pilsēta un pats Apollons – genius loci”. Un ne jau tikai tāpēc, ka Pēterburgas dekorā un pēterburdziešu rakstītajā Apollons saukts vārdā un prezentēts kādā no savām hipostāzēm. Ar apollonismu tiek saprasta orientācija uz gaismu (apgaismību) ar tās virzību uz klasiskajiem ideāliem, uz atvērtību, saskaņu un kārtību, uz īpaša tipa samērību, kas tiek saprasta kā harmonija). Pēterburgas vēsturiski īslaicīgo triumfu, pašu “Pēterburgas periodu” Krievijas vēsturē Toporovs traktē kā Apollona (kultūras) uzvaru pār Pītiju (haosu). Vairāk nekā simt lappuses garajā esejā izsekots Apollona tēla ienākšanai krievu literatūrā, sākot jau ar Tredjakovski, un pirmoreiz apolloniskajai kultūras gaismai kulminējot Puškina daiļradē – visā tās kopumā. Toporova analīze pamatojas uz, pirmkārt, Apollona vai apollonisko reāliju piesaukšanas gadījumiem konkrētos tekstos hronoloģiskā secībā, tādējādi radot pārliecinošu jēgas nostiprināšanās caur vārdu kopainu. Otrkārt, it kā atgrūžoties no šīs zināmā mērā statistiskās, kvantitatīvās metodes, zinātnieks pludina, izmet virspusē dažādus paša spriedumus, atziņas, kas pa laikam izriet no citu pētnieku sacītā, pa laikam arī ne, tādā kā impresionistiski fakturētā vienlaidu audumā. Ne velti Toporova zinātniskie darbi ne reizi vien salīdzināti ar dzeju, saskatot radnieciskus konstruktīvos teksta izveides paņēmienus.

Toporovs izseko apollonisma kāpumiem un kritumiem, pirmo tā krīzi saskatot jau Sumarokova dzejā, kad Apollonu jau iespējams piesaukt parodējoši, izsmējīgi. Tiesa gan, pirmā krīze tikai paspilgtina krievu literatūras pārliecinošo virzību pretī “zelta laikmetam” – Puškinam. Otrais apollonisma laikmets, protams, ir 19. un 20. gadsimta mija, žurnāla Apollons laiks un tā dēvētais sudraba laikmets, kad līdztekus kāpējiem tīrā skaistuma kalnāju retināti dzidrajā gaisotnē aizvien jūtamāka jau kļūst Nīčes dionīsiskā deja vai vismaz tās izraisītie virpuļi. Par tālāko var izlasīt turpmāk, līdz kamēr grāmatas 220. lappusē kā uzskatāms piemērs aprakstīts kādas Apollona Mūsageta statujas liktenis jau padomju laikos: “Krāsa baloja, pati statuja, šķiet, sarāvās, tumsnīja [..]. Pamazām sākās tās sabrukšanas process, nolūza roka, laiku pa laikam sabirza pa kādai Apollona ķemeņa daļai, bet vēl kādu laiku iztēle it viegli spēja it kā atjaunot veselā tēlu. [..] Un tomēr reiz bijušā Apollona tēlu glabā ne tikai atmiņa, vēl ir atlikušas pēdējās materiālās liecības – olimpiskā dieva pēdas (sabrukšana norisinājās no augšas uz leju, priekšpēdējā fāze skāra kājas zemāk par ceļgaliem). Pēdas tad nu ir pēdējā palieka no nabaga Apollona, tas stingrais pamats, kas pastāvēs vēl krietni ilgi, ja vien kāda ļauna iegriba neiznīcinās to “kārtības labad”. Šis balsts jau vairs nenes neko materiālu, uz tā nekas nebalstās, taču apolloniskā gara un visa tā, ko saprotam ar vārdu “apollonisms” fantoms vēl vējo virs šīm pēdām, līdzīgi kā dvēsele lidinās virs jau nedzīva ķermeņa, meklējos savu citkārtējo mājvietu.”

Līdzās apollonisma aplūkojumam ne mazāk izvērsti un dziļi Toporovs raksta par Annas Ahmatovas historismu, respektīvi par Ahmatovas personības spēju just vēstures notikšanu un par šīs spējas vārdiskojumu viņas dzejasdarbā un iecerētajā, bet tā arī nekad neuzrakstītajā, mūžu vainagojošajā prozas grāmatā. Toporovs ir pārliecināts, ka Ahmatova, kā neviens cits krievu dzejnieks sajūtot un pārdzīvojot 1917. gada katastrofu, šo vēstures pārlūšanu nesalīmējamās daļās, vienlaikus ir bijusi apveltīta ar gaišreģes, pravietes spējām, kas viņas situāciju, apzināti paliekot Krievijā – it kā uzkraujot visu bijušā un nākošā nastu savos plecos –, padarīja daudzkārt traģiskāku. Toporovs raksta: “Viņas uzticība izvēlei, šai vietai, kas nozīmēja dzīvi tuvu kaimiņos nāvei, nepārtrauktu ikbrīža un pastāvīgu miršanu, dzīvai esot, atmaksājās simtkārt. Kļūstot par visa izmisuma, moku, izbaiļu, apmelojumu un ķengu centru, apvienojot vienā veselā savu un kopīgo, personisko un vēsturisko, Ahmatova saņēma lieliskāko no veltēm – dzīvīgu radošo spēku, kas līdzinās brīnumam.”

Šo spēku Ahmatova izmantojusi dažādi, tai skaitā, raksta zinātnieks, arī gluži rituāliem mērķiem. Lasāms, ka Ahmatova pēc saskares ar bezdibeni (sacīsim – Aīda valstību) atšķirībā no Aleksandra Bloka, kam šī saskare bijusi nāvējoša, iemantojusi īpašas spējas, ieguvusi jaunus spēkus. Līdzīgi kā daudzi senlaiku varoņi, viņa pēc pārdzīvotajām personiskajām un globālajām šausmām iemanto cēlumu, diženumu, ko pirmais pamanījis jau Osips Mandelštams. Ne jau velti un ne jau pielienot tik daudzi līdz pat viņas mūža galam Ahmatovu uzlūkojuši kā īpašu aristokrāti, valdnieci. Savu valdnieces stāvokli viņa iemantojusi, uzņemot sevī un paturot visu 20. gadsimta Krievijas traģisko katastrofu.

Eseja par Ahmatovas historismu kulmināciju sasniedz Poēmas bez varoņa analīzē. “Poēmā autore parādās kā savveida rituāla vadītāja. Ārpus teksta autore ar pašu teksta radīšanas aktu, kas sākās vecā 1940. gada beigās, pirms jaunā – 1941. gada, uzstājas kā piemiņas rituāla, bēru rituāla vadītāja un virzītāja. Teksta iekšienē Autore kā viena no teksta personām pilda to pašu lomu. Velkot paralēles ar senajiem Mezopotāmijas rituāliem, jāatceras, ka šos rituālus vadīja pats valdnieks.” Tālāk Toporovs, un ne bez pamata (jāatceras, ka Ahmatovas otrais vīrs bija zinātnieks, kurš Senās Divupes ķīļrakstus lasīja brīvi, kā mēs kādu vieglu beletristiku), salīdzina Poēmu bez varoņa ar Babilonijas jaungada rituālu akitu, kura laikā Marduka templī divpadsmit dienas no vietas tika lasīts pamatteksts Enūma eliš, kas stāstīja par pasaules radīšanu. Liekas, esejas autors Ahmatovu saistībā ar Poēmu bez varoņa izjūt kā pēdējo mēģinājumu vēl uzbūvēt sakarīgu krievu kultūras Visumu, ja ne citur, tad atmiņās un to atdzīvinātā tekstā.