Par vardarbību un spīdzināšanu

Nereti vērojama objektīvistiska pārliecība, ka dažādas norises visos laikos ir bijušas vienādas un kā tādas arī tikušas uztvertas un pārdzīvotas. Tomēr šāds aizspriedums, kas šķiet zinātniskuma iemiesojums, ir tikai noteikta tipa spriedums par pasauli, kurā nav cilvēka. Cilvēciskā pasaule ir vēsturiska, gluži tāpat kā pats cilvēks. Tāpēc vardarbības un spīdzināšanas izpratnei var noderēt divi ekskursi Rietumu kultūras vēsturē.

Kaķu slaktēšana

18. gadsimtā ļoti iecienīti bija kaķi. Īpaši – birģeru un buržuāzijas aprindās. Dažam labam turīgam pilsonim to bija pat pārdesmit, tie saņēma gardākos kumosus un tika “portretēti”. Liela nozīme kaķiem bija arī tā sauktās vienkāršās tautas dzīvē. Vasaras saulgriežos, piemēram, tauta ne vien dedzināja ugunskurus un citādi priecājās, bet arī meta kaķus ugunī. Citviet tos dedzināja maisos vai degošus dzenāja pa ielām. “Spēlē ar kaķi” dzīvniekus meta gaisā tik augstu, lai tie nosistos, bet “lāpu svētdienā” piesēja tos pie staba un sadedzināja. Āzējot ragnešus vai citus ļaudis, jauni cilvēki rāva ārā kaķiem spalvu, izraisot negantu ņaudēšanu. Šo izjokošanu sauca faire le chat (burtiski – kaķa taisīšana). Vācu valodā to sauca par Katzenmusik, kas laikam ir pamatā latviskajam “kaķu koncertam”. Izdarības ar kaķiem bija tālaika izpriecas, kas saistījās ar smiekliem un izāzēšanu. Tās bija arī ierasts temats mākslā, sākot ar Rablē un Servantesa darbiem un beidzot ar Hogārta gravīru Cietsirdības pakāpes.

Taču kaķis ir saistīts ar noslēpumaino (arī mošķu pasauli) un seksuālo, kā tas vēl redzams Manē gleznā Olimpija. Kaķu rituālā nonāvēšana jaunlaiku Rietumu kultūrā nav nekas neparasts – kaķus nonāvēja, sakropļoja vai arī izmantoja dziedināšanā. Piemēram, lai atlabtu no stipriem sasitumiem, tika ieteikts pasūkāt tikko nogrieztu kaķa asti.

Tagadējam lasītājam šāda veida ieteikumi un minētās izpriecas drīzāk varētu izraisīt riebumu, nevis jautrību vai pārliecību par drīzu atveseļošanos. Vai tālaika cilvēki bija cietsirdīgi kaķu mocītāji un spīdzinātāji? Piesardzīgums liek teikt, ka šī cietsirdība attiecas tikai uz tā saukto vienkāršo tautu, rurālo un proletarizēto sabiedrības daļu un ka citur kaķu vietā, piemēram, bijuši suņi. Tomēr šāds piesardzīgums īpaši daudz nelīdz. Runa ir par ko citu. Un to grāmatā Kaķu slaktiņš labi parādījis amerikāņu vēsturnieks Roberts Darntons, analizējot vienu šādu kaķu galēšanas ainu 18. gs. pirmajā pusē.

Divi mācekļi, pret kuriem izturas sliktāk nekā pret kaķiem, kuru ņaudēšana viņiem neļauj naktīs gulēt, nolemj meistaram atriebties. Viņi vairākas naktis pēc kārtas ņaud pie meistara guļamistabas logiem. Dievbijīgais meistars jau grasās saukt garīdznieku mošķu padzīšanai, taču tad liek kaķus nonāvēt. Tiesa, viņš gan nebija domājis par savas sievas mīļāko kaķi, taču tas dabūjis galu kā viens no pirmajiem. Citus kaķus vai nu apsita vai sagūstīja un pēc improvizētas tiesas pakāra. Vēlāk viens no mācekļiem kariķējot atainoja notikušo, izraisīdams vispārēju jautrību – meistara padotie, blēdami un dauzīdami pa priekšmetiem, nespēja vien valdīt smieklus. Kas notikušajā ir tik smieklīgs? Kāpēc kaķu slaktēšana izraisīja tādu jautrību?

Īstenībā šīs jezgas aizsācējs ir pats meistars – mācekļi un zeļļi tiesā kaķus pēc viņa rīkojuma. Turklāt šādi viņi var atdarīt meistara nodarītās pārestības. Spriežot tiesu pār kaķiem, par vainīgu tiek atzīta meistara ģimene un tai līdzīgā pasaule. Kaķu slaktiņš ir vienkāršo ļaužu sacelšanās pret mantīgajiem, vardarbības akts, kas aprobežojas ar simbolisko līmeni. Vienlaikus šādi tiek piesmieta arī kārīgā meistara sieva. “Kaķis” attiecas ne tikai uz dzīvnieku kaķi, bet arī sievietes dzimumorgāniem (šāda nozīme ir vārdiem le chat, la chatte, le minet, pussy). Izdarības ar meistara sievas mīluli un dārgumu ir simboliska viņas izvarošana. Tas ir visspēcīgākais trieciens meistaram – sieva ir viņa lielākais dārgums, gluži tāpat kā viņai – mīļā kaķīte. Ņemšanās ar kaķiem ļauj piesmiet vissvētāko buržuā ģimenē, turklāt vēl arī tikt cauri ar veselu ādu. Un piesmiešanas akta kariķēta atdarināšana nevar tā dalībniekos neizraisīt nevaldāmus smieklus.

Tomēr mūsdienu pārspriedumi par tālaika nežēlību un cietsirdību ir nevietā, jo vardarbība ir cieši saistīta ar simbolisko, un tas vēsturiski mainās. Bet kā tad ir ar spīdzināšanu? Vārds “spīdzināšana” etimoloģiskajā aspektā ir saistīts ar nozīmi “spiegšana”. Kas spiedz? Kāpēc spiedz?

Sodīšanas svētki

“Ar sakaitētām knaiblēm spīdzinās viņa krūtis, rokas, gurnus un kāju ikrus, labajā rokā viņš turēs nazi, ar ko tas izdarījis karaļa slepkavību, viņu dedzinās ar sēra uguni un uz vietām, kur viņu spīdzinās ar nokaitētām knaiblēm, uzmetīs kausētu svinu, verdošu eļļu, degošu piķi, kausētu vasku un sēru, un pēc tam viņa ķermeni vilks un saraustīs ar četriem zirgiem un viņa locekļus un ķermeni, ugunī sadedzinātus un pelnos pārvērstus, izkaisīs vējā.” Tas rakstīts 1757. gadā. Taču soda izpilde norisinājās daudz lēnāk un ilgstošāk. Aizdedzinātais sērs tikai nedaudz sabojāja delnas, miesas gabalu izraušana padevās tikai ar lielām mokām. Lai gan apliets ar izkausētiem šķidrumiem, spīdzinātais vēl sarunājās ar saviem mocītājiem. Locekļu izraušana ar zirgiem nevedās, tos nācās nogriezt. Sodītais pirms viņa rumpja iemešanas sārtā vēl bija dzīvs. Pirms tam viņš vēl bija teicis soda izpildītājiem, “lai viņi nelādas, lai dara savu darbu, ka viņš nedusmojas uz tiem un lūdz tos aizlūgt Dievu par viņu”. Atliek piebilst, ka šai izrādei netrūka skatītāju.

Bet jau drīz vien ļaudis spriedīs, ka tas ir cietsirdīgi un nežēlīgi. 19. gadsimtā publiskās sodīšanas izrādes pamazām izzuda, sodīšanas svētki mitējās, bet to dalībnieki – sodāmie, izpildītāji un skatītāji – gūst citu izskatu.Aizsākās, kā raksta Mišels Fuko, “komēdija ar ēnu siluetiem, balsīm bez sejas, netaustāmām būtībām”. Justīcija kļuva kautrīga, sods tika birokrātiski apslēpts un noslēpts no kāro skatītāju acīm. Sodīšana tika automatizēta un anonimizēta, kaut gan laiku pa laikam sodīšanas orģijas atdzīvojās no jauna.

Sodīšanu aizstāja centieni labot to, kas nogrēkojies pret likumu. Atņemt dzīvību tika pilnvaroti ierēdņi, bet uzlabotāji – audzinātāji, uzraugi, psihiatri, psihologi un priesteri uzstājās, humānisma maskā tērpti. Sodīšana saglabājās, tikai tā bija brīvības, tiesību vai īpašuma atņemšana. Palēninātā un inscenētā nonāvēšana lielākoties tika aizstāta ar acumirklīgu nāvi. Taču sodīšana joprojām bija saistīta ar ķermeni, tāpēc joprojām pastāv mocīšana un spīdzināšana.

Nemiesiskā sodīšana saglabā spīdzināšanas elementus, ļaujot runāt par garīgu vai dvēselisku spīdzināšanu. Tomēr svarīgāk ir tas, ka indivīda veidošanā aizvien lielāka nozīme ir uzraudzībai. Disciplinārā sabiedrībā indivīdi uzrauga gan paši sevi, gan arī cits citu; disciplīna ir sabiedrības saturēšanas tehnika. Tā izpaužas visdažādākajās institūcijās – cietumos, skolās, rūpnīcās un slimnīcās, kas kļūst aizvien vienveidīgākas un cita citai līdzīgākas. Bet savstarpējās uzraudzības un pašuzraudzības formā iespējams arī kas tāds, kas ir vēl baisāks par sodīšanas svētkiem.

Kāds Igaunijas ebrejs, nogaršojis Aušvices koncentrācijas nometnē izšķaidītas 20 krievu smadzenes, saka: “Cilvēksmadzenes patiešām ir tik delikātas, ka tās var ēst bez vārīšanas, vienkārši tāpat jēlas,” kā liecina Hermanis Langbeins grāmatā Menschenin Auschwitz (Wien, 1987). Kāds humānisma apgarotais noteikti iebildīs, ka šis notikums ir izņēmums, ka tas saistīts ar totalitārismu, fašismu u.tml. Vēsturiskā ziņā tas patiešām ir izņēmums, taču loģiskā – masu uzraudzības sabiedrībā tas nav nekas neparasts. Humānistiskā disciplinārā sabiedrība, kas pastāv mūsdienu valstī, ir ne mazāk cietsirdīga un nežēlīga par kaķu slaktēšanas un sodīšanas teātra sabiedrību, kaut gan varmācīgums laikam ir cits.

Valsts karš pret indivīdu

Mūsdienu valsts saglabā sev monopoltiesības uz vardarbību un terorismu, apkarojot indivīdu vai indivīdu apvienību terorismu. Taču valsts pieļauj arī, ka indivīdu sabiedrībā rodas tādi, kas valsts vārdā izmanto terorismu – vienu no galvenajām mūsdienu valsts varas praktizēšanas formām. Mūsdienu pasaulē veidojas indivīds, kuru nedrīkst nogalināt, bet kuru var nonāvēt. Viņš ir bandito – izslēgtais, atstātais un it visam atvērtais, savukārt mūsdienu varas prakses paraugs, tās īstenošanas pamats ir koncentrācijas nometne. Cilvēks ir pie dzīvības, taču tā nav viņa ziņā, tā ir iekļauta valsts interesēs. Cilvēks ir valsts atstāts, taču vienlaikus tā viņu izmanto savās interesēs. Turklāt lielākoties viņš kā valstpiederīgais arī palīdz īstenot šīs intereses, nepieciešamības gadījumā aizstājot kādreizējo kaķu slaktēšanu un sodīšanas svētkus ar cilvēku masveidīgu iznīcināšanu.

Var strīdēties par koncentrācijas nometnes rašanās laiku. Tomēr der atcerēties, ka tā radās ne jau nacionālsociālismā. Vācijā koncentrācijas nometne tika ierīkota jau 1923. gadā, un to izveidoja sociāldemokrāti. Tā pazīstama arī padomju Krievijā kopš tās pastāvēšanas pirmajiem brīžiem. Jau 20. gadsimta sākumā, karojot ar būriem, angļi izveidoja concentration camps, bet spāņi 19. gadsimta nogalē Kubā ierīkoja campos de concentraciones. Tomēr tradicionālo izskatu koncentrācijas nometne ieguva Pilsoņu kara laikā Ziemeļamerikā. Lai kāda arī būtu koncentrācijas nometnes izcelsme, 20. gadsimtā nometne ir pārņēmusi visu pasauli. Tā ir ne tikai varas praktizēšanas paraugs, bet arī vieta, kur tiek izspēlēta mūsdienu cilvēka dzīve un dzīvība. Koncentrācijas nometne ir izņēmuma stāvokļa iemiesojums. Līdz ar to tā ir iemiesota ne-vieta, par kuru runāt ir nevietā. Parasti nometnes tiek pamanītas, kad beidz pastāvēt tajās praktizētā politika.

Karš un politkorektums

Modernā pasaule ir militārisma pārsātināta, turklāt militārisms izpaužas gan cilvēku, gan valstu attiecībās. 19. gadsimta beigās dzīve tika pakārtota karam, ikviens civiliedzīvotājs kļuva par potenciālu militāristu vai “militārās ekonomikas” izejmateriālu. Miera nodrošināšanu panāca, uzturot militāros draudus, miers pārvērtās par latentu karu, veidojās “tīrais karš”, kam vairs nebija vajadzīgs pat cilvēks. Karš vairs nebija politikas turpinājums; gluži pretēji – politika kļuva par kara turpinājumu. Karots tika nevis ar pretiniekiem, bet ar ienaidniekiem.

Kas ir būtisks pašā karā? Klauzevics norāda, ka karā vissvarīgākais ir satriekt pretinieku, padarīt viņu bezspēcīgu. Teritorijas ieņemšana vai resursu (arī cilvēku) iznīcināšana principā šo mērķi neļauj sasniegt. Svarīgākais ir to simbolu vai simbolisko veidojumu satriekšana, kas padara nespējīgu pretoties. Iznīcināti vai sagrauti tiek reāli objekti vai indivīdi, taču darbības mērķis ir simboliskā satriekšana. Mūsdienu karš ir pārstājis būt teatralizēts uzvedums, tajā saglabājušās tikai dažas kara vešanas ceremoniju paliekas.

Karš nepastāv bez spīdzināšanas, kas kalpo informācijas iegūšanai vai bezspēcības radīšanai. Taču spīdzināšanas efektivitāte ir atkarīga no vēršanās pret simbolisko kārtību un tā parasti netiek dokumentēta, tas ir, pavēļu šādām darbībām nav. Sliktākajā gadījumā tiek atrasts kāds grēkāzis. Militārās retorikas neatņemama sastāvdaļa ir norāde uz ienaidnieka zvērībām pret bērniem, sievietēm un sirmgalvjiem vai plašākā nozīmē – pret tautu. Taču tieši viņi visvairāk arī cieš, kad ķeras pie ienaidnieka iznīcināšanas.

Militārisms atbalsojas rietumnieciskajā Ījaba pozīcijā “Militia est vita hominis super terram”, tas ir, “Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās?” 17. gadsimtā tiek izveidota formula “militia contra malicia”, proti, cīņa pret ļauno, slikto. Milicis jeb cīnītājs iestājas pret netaisno, novērš ļaunumu. Šajā militia sakņojas arī modernais politkorektums jeb kulturālais jutīgums. Politkorektums iemieso militiae sine malitia – cīņu bez ļaunuma. Politkorektisti piedāvā nostāju, kas krasi atšķiras no kara tehniķu nostājas, proti, centieniem visiem līdzekļiem satriekt pretinieku vai ienaidnieku, un atsaucas uz upura statusu, uz satriecamību. Politkorektums ir militanta kustība, kas īsteno sava veida melanholisku karu, izmantojot žēlošanos par ieroci.

Politkorektumā ieaužas divas vēsturiski atšķirīgas tradīcijas – žēlabu un martīrisma tradīcijas. Pirmā visspilgtāk izpaužas pravietī Jeremijā vai, precīzāk, viņa valodas izmantojuma izpratnē. Valoda tiek saprasta kā kaut kas maģisks, žēlabas attālina ļaunumu no upura un liek ļaunumam piemeklēt pašu vajātāju. Otrā tradīcija ir kristietiska, proti, “cīnītājs bez ieročiem”. Tā izstrādā spēju izturēt jebkuru vajāšanu bez kādām žēlabām un gatavību jebkuru brīdi mesties cīņā, apliecinot savu ticību. Politkorektums ir utopisks “militārisms”, aizmirstot, ka pastāv reāla nogalināšana, diskriminēšana, pazemošana un spīdzināšana.

Asinsatriebība un likumīgā “atriebība”

Kulturāli, humānistiski noskaņots cilvēks parasti šausminās par vardarbību, tomēr tieši vardarbība ir kultūras pamats. Var pat teikt, ka cilvēks ir būtne, kas aizmirst savu vardarbīgumu, taču šādam apgalvojumam laikam nav īpaši lielas jēgas. Kultūra, likumi, tiesības rodas vardarbīgos aktos, izdaudzinātais cilvēcīgums savā sākotnē mirkst asiņu jūrā. Likumi un tiesības sakņojas izšķaidītās smadzenēs un izlaistās zarnās, sadedzinātās apmetnēs un izpostītās zemēs. Mūsdienu pasaule rodas karā. Kā cilvēkam izdodas aizmirst paša vardarbīgumu?

Iespējams, ka ceļu uz atbildi paver asinsatriebības fenomens. Asinsatriebība pastāv tradicionālās jeb pirmatnējās, kā agrāk teica, sabiedrībās. Tomēr diez vai ir liela atšķirība starp tradicionālām un mūsdienu sabiedrībām, un darot galu vardarbībai, parasti neiztiek bez vardarbības. Taču vardarbība tikai rada vardarbības eskalāciju. Ja tradicionālā pasaulē kādas grupas loceklis nogalina citas pārstāvi, tad viņam draud atriebība, pēc viņa nogalināšanas atkal nākas atriebt. Vienīgā izeja šķiet mūsdienīgā juridiskā un sodīšanas sistēma. Tomēr jau tradicionālajās sabiedrībās pastāv izeja – vainīgā vietā tiek sodīts nevainīgais. Asinsatriebība mitējas, jo upurēts nevainīgs cilvēks, kas izdzēš abu grupu atriebīgumu. Mūsdienīgā sodīšana savā ziņā ir tā pati asinsatriebība. Tas gan nenozīmē, ka tiesu sistēma ir asinsatriebība vai ka tiesu sistēma to aizstāj.

Mūsdienu “atriebība” atšķiras no asinsatriebības. Galvenā atšķirība ir tā, ka sodīšana ir “atriebšana”, kurai neseko atriebība, un tieši attiecas uz vainīgo, to, kas pārkāpis likumu, nogrēkojies pret to. Taču abām sodīšanām ir arī kas kopīgs, abās figurē vardarbīgums pret vardarbīgumu. Kaut gan, pastāvot disciplinārai sabiedrībai ar nemiesiskiem sodiem, vardarbība tiek vērsta uz attiecīgā indivīda labošanu. Mūsdienīgā “atriebība” šķiet racionālāka un pieņemamāka tikai tāpēc, ka labāk atbilst tagadējai atriebībai. Attiecīgais latviešu vārds savā izcelsmē pat satur abas nozīmes, proti, griezt un dziedināt. Abas sodīšanas “procedūras” nomierina sabiedrību. Kaut gan tiek runāts, ka tiesu sistēma tiecas pēc taisnīguma, nav noslēpums, ka tās darbības galvenais mērķis ir sabiedrības drošība, miera saglabāšana.

Pastāv vēl viena iezīme, kas kopīga abām atriebībām, kaut arī tā tieši neattiecas uz sodīšanu, proti, upuris. Arī upurēšana ir vardarbība, kam nedraud atriebība. Upuris remdē kaislības, stabilizē un pasargā attiecīgo sabiedrību vai grupu. Vienlaikus upurēšana pavērš visu sabiedrību pret upuri, saliedē to, upurēšana neļauj samilzt iekšējiem konfliktiem. Taču upurēšanas fenomenā svarīga ir vardarbības neapzināšanās. Pat ja sākotnēji upurēšanas vardarbīgumu apzinās, tas tiek izstumts no apziņas un padarīts par nebijušu. Upurēt var visu ko, starp upuriem nav principiālas atšķirības, jo tie ir nevainīgi. Upuris ir sava veida grēkāzis, kas upurētājiem ļauj tikt cauri sveikā. Šajā ziņā nozīmīgs ir homo sacer fenomens. Tas ir dažādi interpretēts, tomēr “svētā cilvēka” statuss iezīmē būtisku sodīšanas aspektu. Šo cilvēku nedrīkst nogalināt, bet var nonāvēt, un par šo aktu neseko sods vai atriebība. Cilvēku nedrīkst nogalināt, taču kā upuri viņu var nonāvēt.

Par vardarbību liek šausmināties tās bezjēdzīgums. Taču bezjēdzīgums ir tieši atkarīgs no izpratnes, bezjēdzīgums pats par sevi nepastāv.

Vardarbība ir vara, kas tiek īstenota ar nepieņemamiem līdzekļiem vai neakceptējamā veidā. Kaut gan principā vardarbība ir tā pati vara, proti, vara darbībā, nepieļaujot savstarpējību. Vardarbības gadījumā drīzāk jau svarīgāk fiksēt tās alkas. Šādas alkas, atriebīgums, kaislīgums cilvēkā izraisa pārmaiņas, kuras remdēt ir daudz grūtāk nekā izraisīt.

Jutekliskais ķermenis

Kaut arī disciplinārās tehnikas, sodīšanas un spīdzināšanas procedūras tieši nav vērstas uz ķermeni, bez ķermeņa tās ir neefektīvs pasākumu komplekss. Bet kas tad ir šis ķermenis? To ir pierasts uztvert kā kaut ko vienveidīgu, dabiski fiksējamu objektu, proti, organismu. Šādu attieksmi lielā mērā nodrošinājušas dabaszinātnes, kuru tapšana cieši saistīta tieši ar inkvizīciju. Parasti inkvizīcija asociējas ar spīdzināšanu, taču inquisitor ir gan “pētnieks”, gan “izmeklētājs”. Tiesa, tā ir izmeklēšana un pētīšana no spēka pozīcijām, gūstot zināšanas ar varu.

18. gadsimta sākumā atjaunojās hipokratiskā humorālā teorija, kas ķermenī saskatīja dažādas sulas un ļāva runāt par temperamentiem, raksturiem u.tml., bet tā paša gadsimta beigās nostiprinājās fizikāli ķīmiskā ķermeņa izpratne, kuru ar laiku nomainīja termodinamiskais modelis. Ķermenis tika aplūkots kā mehāniska mašīna, ko pakāpeniski aizstāj priekšstats par juteklisku, kairināmu mašīnu.

Humorālās teorijas ietvaros rūpējās par sulu sadalījumu un par dzīves spēku, kas koncentrējās radītspēkā. Šis radītspēks atveidojas, piemēram, dzimumattiecībās, un to nedrīkst izšķērdēt, jo tas izraisa nāvi, tāpēc tiek pieteikts karš onanēšanai un ieteikts attiecībās ar sievieti būt ekonomiskam. Savukārt jutekliskais ķermenis ir bioloģisks mehānisms – kairinājumu un reakciju mašīna, to svarīgi pasargāt no pārkairinātības. 19. gadsimta sākumā tika izgudrots elektroķīmiskais un drīz vien arī elektriskais telegrāfs. Tas kļuva par modeli ķermeņa izpratnei, pareizāk sakot, “nervu pasaules” atklāšanai un kairinājumu translēšanas izskaidrošanai. Vienlaikus tiek atklāta arī pārkairinātība jeb neirastēnija un nervozitātes straujais pieaugums. Un tas ļauj pāriet pie “nervu un smadzeņu higiēnas”. Savukārt termodinamiskajā modelī, kurā saskatāms mūsdienīgās kaloriju teoriju sākums, tiek runāts par enerģiju.

Šie priekšstati izraisīja noteiktu ķermeņa prakses uzspiešanu, piemēram, kāzu naktī sievām tika ieteikts izmantot hloroformu, lai noturētu līdzsvarā juteklisko ķermeni. Ieteikums tika pamatots zinātniskā pārliecībā, ka dzimumakta rezultāts ir atkarīgs no tajā izmantotā spēka, proti, deflorācija ir leģitimēta izvarošana. Dažādas disciplināras tehnikas attiecībā uz ķermeni arī atšķiras, gan mainoties laikiem, gan dažādos reģionos. Piemēram, vēl 19. gadsimta nogalē tautas medicīna neieteica pilnībā atsvabināties no utīm, jo tās esot noderīgas, proti, tās nosūcot “sliktās sulas”. Tāpēc vecāki nevis atutoja savus bērnus, bet labākajā gadījumā – samazināja utu skaitu.

Noteiktas piespiedu prakses galu galā arī izveidojušas to, kas ir jutekliskais ķermenis: tas ir vīrieša, baltā vīrieša ķermenis, kas iemieso normalitāti un sakoptību. Turklāt tas nepavisam nav zemnieka vai strādnieka ķermenis, kas iemieso netīro, bīstamo vai pat patoloģisko. Bīstams ir arī sievietes ķermenis, ja vien tas nav disciplinēts atbilstīgi jaunajam ķermenim, jaunā, veselīgā un tīrīgā cilvēka ķermenim.

Higienizētā civilizācija

Ar 16. gadsimtu dižciltīgo un birģeru augstākā slāņa pārstāvju ādai ūdeni gandrīz nenācās manīt. Vannošanās gan pastāvēja, taču tikai terapeitiskos nolūkos. Indivīdi nemazgājās nevis tāpēc, ka nerūpējās par savu ķermeni, bet tāpēc, ka veltīja tam ārkārtīgi lielu uzmanību. Mazgāšanās tika izprasta kā rupja iejaukšanās līdzsvarotajā ķermenī, turklāt ūdens tika uzskatīts par kaut ko ārkārtīgi bīstamu. Netīrumus saskatīja ne tik daudz uz ķermeņa ādas, cik ķermeņa iekšienē. Tāpēc to attīrīja ar caurejas zālēm, asiņu nolaišanu un klizmu. Ādu tīrīja ar parfimētu, bet sausu lakatiņu. Gadsimtu vēlāk pamazām sāka mazgāt rokas. Luijs XIV, piemēram, rītos ūdenī, kas sajaukts ar vīna spirtu, mazgāja rokas, bet ne seju. 18. gadsimtā vannošanās kļuva populāra, taču tā bija aristokrātisks rituāls, ko piekopa nevis vienatnē, bet skatītāju klātbūtnē. Tomēr vannošanās aizvien ir bīstama, tāpēc iepriekš izdarāma klizma, bet beigās – jāietinas segās un jāatpūšas no milzīgās piepūles. 19. gadsimta nogalē jau tika ieteikts reizi nedēļā nomazgāties vannā, kaut gan vēl pēc gadu desmitiem ne visos mājokļos bija vanna. Gadsimta nogalē sāka mazgāties kaili, un aptuveni stundu ilgajā nodarbē īpaša rūpība tika veltīta ķermeņa lejasdaļai – dzimuma iemiesojumam.

Tikai 18. gadsimtā sāka vērsties plašumā cīņa pret netīrību. Tika pieteikts karš smirdoņai un fekālijām pilsētā, vērsās pret insektiem un citiem slimību pārnēsātājiem. Aizsākās tīrības kults un modernā ķermeņa atjaunošana. 19. gadsimts iezīmējās ar ķermeņa kustību standartizāciju, muskuļu darbu cerēja aizstāt ar mašīnas darbu, bet cilvēka spēku – ar “fosilo enerģiju”. Tomēr pāri visam bija mazgāšanās, atbrīvošanās no netīrumiem un netīrības. Sports kļuva par buržuāzijas pilsonisko reliģiju, kas ļāva kalpot arī nacionālajai valstij un novērst ienaidnieka tīkojumus. Taču šai tīrības mānijai ir arī otra puse. Tīrība netiek panākta visur. Piemēram, latvju Ķencis, kad viņam aizrāda, ka visu dienu strādājis un būtu jānomazgā rokas, kurām turklāt vēl pielipušas asinis, attrauc: “Es par to neskaitu nekā; tā pati Dieva dāvana vien ir, vārīta vai nevārīta.” Un, paēdis gaļas virumu, skūpsta, tas ir, sūkā savus pirkstus.

Rietumnieks nemitīgi mazgājas, mūsdienās viņš dažkārt to dara pat vairākas reizes dienā. Viņš ir higiēnisks, proti, tīrs un balts. Tomēr tajos pašos Rietumos, nerunājot nemaz par pārējo pasauli, ir netīrie, neveselīgie, kurus ne vienmēr izdodas vest pie prāta. Ne mazāk bīstama ir neveselīgā seksualitāte, par kuras simbolu kļuva tā sauktais hotentotietes tips. Šis simbols tiek saistīts ar 1815. gadā Parīzē nomirušo Sāru Bartmani – hotentotu Venēru. Viņa – seksualizētā melnā sieviete – kļuva par patoloģiskās, perversās seksualitātes ikonu. Starp citu, šī simbolika atveidota jau pieminētajā Manē gleznā Olimpija, kurā redzama tīra baltā sieviete, uz kuras seksualitāti norāda melnā kalpone, bet noslēpumainību iezīmē kaķis.

19. gadsimtā rietumniekus pamazām pārņem deģenerācijas bailes, kaut gan gēni vēl nemaz nav atklāti. Tīrība un disciplīna ir ievērojama arī dzimumdzīvē. Līdzās pārim gultā atrodas arī iztēlotais tautas ķermenis, pareizāk sakot, indivīds ir tautas ķermeņa sastāvdaļa. Un jāgādā ir ne tikai par individuālā, bet arī kolektīvā ķermeņa tīrību. Veidojas dabaszinātniski izstrādājama rases higiēna – murgs, no kura joprojām vēl nereti nevar attapties. Koncentrācijas nometnē turpinātā cīņa pret “insektiem un mūdžiem”, tiem, kas nav tīri un kas nav savējie. Tiesa, jutekliskā ķermeņa izstrāde nodrošina arī to, ka tīrīgais, baltais rietumnieks ir visvieglāk pakļaujams mocībām un spīdzināšanai. Viņš ir viegli kairināma būtne, kas turklāt vēl nemitīgi kāpina savu jutīgumu.

Spīdzināšana

Spīdzināšana nav kaut kas vēsturiski un reģionāli nemainīgs. Kas patlaban šķiet mocīšana vai spīdzināšana, agrāk par tādu nemaz netika uzskatīta vai arī citur netiek uzskatīta joprojām. Viens no piemēriem ir pēršana, kas mūsdienu rietumnieciskajā sabiedrībā gandrīz viennozīmīgi tiek uztverta kā varmācība. Taču 17. gadsimtā ļoti izplatītas bija pēršanas rokasgrāmatas, jo pēršanu uzskatīja par ārstniecisku līdzekli, to izmantoja pret melanholiju, paralīzi, “ļauno aci”, Anglijā – arī pret venēriskajām slimībām.

Mērnieku laiku lēnīgais Gaitiņš, kas nodarbojas arī ar asiņu nolaišanu, bez pēršanas nespēj nolikt novītos grožus vai auklas. “Bez sišanas nost likt bij žēl, tādēļ likās bērniem vidū, sadeva reizes piecas, vai acis vai galva, un tad nolika novijuma, ne vārda nesacīdams.”

Sit ne tikai bērnus, bet arī sievas, kuru sišana ir mīlēšanas apliecinājums. Rietumnieciskajā pasaulē to uzskata par vardarbību, lai gan kristietiskajā tradīcijā sieviešu sišanu sankcionēja jau svētais Augustīns, kurš teica, ka sievietes pamācāmas ar vārdiem un sitieniem.

Spīdzināšana ir efektīva, ja tā saistīta ar simbolisko, ar dzīves ieradumiem. Galvas iebāšana klozetpodā iedarbojas, ja šis izstrādājums saistās ar netīrību, pretējā gadījumā tas ir tikai trauks ar šķidrumu. Mūsdienu rietumniekam piespiedu nemazgāšanās (pat tikai vienu dienu) var būt vislielākās mocības. Netīrība, un rietumnieks jau nejūtas savā ādā. Nemazgāšanās 16. un 17. gadsimtā mūsdienās labākajā gadījumā šķiet tālaika kultūras īpatnība. Taču tikpat dīvaina var šķist mūsdienu reklāmsaukļos dzirdamā atziņa, ka sievietes labākā daļa esot biksīšu ieliktņi. Nav grūti iedomāties, kā spīdzināt sievieti, kas dzīvo šādā pasaulē.

Bunjuela un Dalī filmā Andalūzijas suns ir aina, kurā tiek griezts acs ābols. Rietumniekam lielākoties tā ir netīkama aina. Kāpēc? Griezts taču tiek ābols. Rietumniekam šī aina ir neizturama, jo acis esot dvēseles spogulis, iznāk, ka griezta tiek nevis acs (vēl jo mazāk ābols), bet gan dvēsele. Reģionos, kur “dvēseles spogulis” tiek lokalizēts citviet, šāda griešana neizraisa nekādus īpašus afektus. Savulaik lietotais apzīmējums “spīdzināšanas māksla” savā ziņā ir pamatots – spīdzināt ir jāprot.

Spīdzināšanai ir noteiktas funkcijas. Vienu no tām apliecina nesenie notikumi bijušajā Dienvidslāvijā. Pirms vīriešu noslaktēšanas viņu acu priekšā izvaro viņu sievas, meitas un mātes. Tad tiek noslaktētas arī sievietes. Bezjēdzīgi, brutāli? Beigās taču visi tiek nogalēti. Varmākas remdē savu “seksuālo badu”? Iespējams, ka atsevišķos gadījumos tā arī ir. Taču būtībā norisinās kaut kas cits. Iesākumā vīrieši tiek padarīti bezspēcīgi, viņi tiek iznīcināti jau pirms noslepkavošanas. Tāpat arī sievietes. Tomēr vēl svarīgāk ir, lai par to uzzinātu arī citi. Ja citi to neuzzina, notikušais ir bezjēdzīga darbība. Spīdzināšanu dara zināmu, lai pārējie saprastu, kas viņus gaida. Tieši šādā veidā iespējams panākt viņu bezspēcību un nespēju pretoties.