Jēzus un Zeidls

“Kungs, mēs radījām šo filmu, lai Tevi godinātu. Ļauj man aizlūgt par ikvienu cilvēku, kas to skatās. Ienes, Kungs, šo filmu mūsu sirdīs, apgaismo mūs, lai mēs saprastu, kas mums jāparāda. Šī filma atklās Tevi, visuvarenais Dievs, Glābējs un Kungs. Runā caur mums, Kungs, vadi mūs, virzi mūs un sakustini mūsu skatītāju sirdis. Āmen.”

Teksts no Ulriha Zeidla dokumentālās filmas
Jēzu, Tu zini (Jesus, Du weisst, 2003),
kas iekļauta Rīgas Starptautiskā kino foruma
Arsenāls konkursa skatē.

Lielākā daļa varbūtējo skatītāju par to vēl nav uzzinājuši, festivāla rīkotājiem tas lēnām pārvēršas par lietuvēnu, un ir vēl trešā ar Arsenālu saistītā cilvēku grupa – tie, kas neko nedara, tikai skatās. Filmu atlases komisija. Tā sastāv no deviņiem cilvēkiem uz līguma papīra, tas ir, de jure, un kādiem pieciem sešiem de facto, kas divreiz nedēļā satiekas pie maza ekrāna aptumšotā telpā. Lai nepadarītu sev to pārāk grūtu, laiku pa laikam kāds no komisijas vienu seansu izlaiž, un filmas, ja citiem tās patikušas, vēlāk noskatās mājās. Kopš sākās bezgalīgā Baltijas – pārsvarā studentu – filmu atlase, es seansus izlaižu aizvien biežāk. Man trūkst patriotisma, man ir garlaicīgi, es bažos, kā tikšu mājās pa lietu. Turklāt mana prombūtne neko daudz nemaina, jo jau pēc pirmajām skatīšanās reizēm kļuva skaidrs, ka lai izlemtu – rādīt šo filmu Arsenālā vai nē, nav vajadzīga ne skaudra atbildības sajūta, ne īpašas zināšanas vai pieredze. Visbiežāk tas ir acīmredzami un pašsaprotami – mēs domājam un mājam ar galvu vienā balsī. Es atceros tikai vienu gadījumu, kad filmas skatīšanās laikā dažiem, kā man, šķita, ka nu ir izskalojusies šī gada Arsenāla pērle, bet citiem – ka tas nekur neder, slēdzam ārā, ejam tālāk. Par šo darbu – Jēzu, Tu zini – arī runāšu.  

Austriešu režisors Ulrihs Zeidls pirms diviem gadiem bija Arsenālā un rādīja savu pirmo pilnmetrāžas mākslas filmu Suņu dienas (Hundstage, 2000). Zeidls esot tāds vienkāršs un neparasti sirsnīgs cilvēks. Šo slaveno filmu šodien es arī nosauktu par “vienkāršu” un, jā, “sirsnīgu”, bet tolaik, pirmoreiz skatoties, man tā likās nežēlīga, pornogrāfiska cilvēku vājuma un izmisuma izrāde. Optimistiski skaidrojot notikumus, var teikt, ka kādā Vīnes priekšpilsētā spēcīgs vasaras tveices vilnis mierīgos pilsoņus, rindu māju iedzīvotājus pavedina uz ekstrēmu uzvedību – dīvainiem seksuāliem rituāliem, vardarbību, naida lēkmēm, atriebību, savstarpēju pazemošanu un pazemošanos. Darbība uzņemta dokumentālā manierē – izņemot vienu trako, filmēti tikai neprofesionāli aktieri, kas vairāk vai mazāk spēlē paši sevi. Piemēram, svingeru kluba pārvaldnieks filmā ir kāda austriešu svingeru kluba pārvaldnieks dzīvē, un tā tālāk. Piezīmi par “pornogrāfiju” kā Suņu dienu pazemes avotiņu es izteicu, kad skatījāmies Zeidla jaunāko filmu par Jēzu, un Sukuts[1. Augusts Sukuts – Starptautiskā kino centra direktors, kinofestivāla Arsenāls direktors] attrauca: “Pornogrāfija? Nu ko tu, Agnes, tāda ir dzīve.” Zeidls kādā intervijā uz līdzīgu jautājumu atbildēja, ka tikai tie skatītāji, kas nespēj identificēties ar viņa varoņiem, filmu varētu uzskatīt par neķītru satīru, un, ja tā, tad šī filma nav domāta viņiem. “Grūti skatīties? Bet pajautājiet vispirms sev, kāpēc kaut ko uz ekrāna ir grūti skatīties?” “Laime? Par to man nav nekā daudz, ko teikt, jo dzīve nav par laimi.”

“Raudāt, skatoties filmas? Es raudu, ne tikai skatoties filmas.”

Pirms Suņu dienām Zeidls gandrīz piecpadsmit gadus strādāja dokumentālajā žanrā. Es nezinu nevienu viņa dokumentālo filmu, kas pēc parādīšanās nebūtu atzīta par pārdrošu vai šokējošu, vai vismaz tendenciozu tēmas izvēlē. Pēdējie īstie vīri (Die Letzten Männer, 1994) ir par pusmūža austriešiem, kas sev piemeklē pēc sludinājumiem un apprec austrumzemju sievietes, piemēram, taizemietes vai nigērietes, jo tās ir “paklausīgākas”, “pieticīgākas”, “ne tik emancipētas”, “kaislīgas mīļākās” un “labi gatavo”. Filma Modeles (Models, 1999) bez patosa, bet diezgan uzmācīgi preparē trīs modeļu privāto dzīvi, ne reizi tās neparādot izgājienā uz mēles, – apsēstību ar ķermeņa kopšanu, pārģērbšanos, narkotikām, naktsdzīvi, fantāzijām par to pašu jau pieminēto laimi, bailēm no slimībām un novecošanas.

Visbeidzot (uzskaitot tikai tās, kuras esmu redzējusi), divas stundas garā dokumentālā filma Dzīvnieku mīlestība vai pareizāk Dzīvnieciskā mīlestība (Tierische Liebe, 1995), kas Austrijā ilgu laiku bija aizliegta, tādā pašā stilā - “es tikai vēroju, es netiesāju” apskata cilvēku attiecības ar viņu mājdzīvniekiem. Vientuļu, bet citādi pavisam parastu, psihiski veselu, normālu cilvēku, iedomāsimies uz mirkli, ka pastāv kaut kas tāds kā normāli cilvēki, attiecības ar dzīvniekiem – emocionālo pieķeršanos, kas izpaužas jutekliskās rotaļās, skūpstos, gultas dalīšanā; īsto, kvēlo mīlestību, kas, runājot saimnieku vārdiem, pastāv starp viņiem un viņu mīluļiem jeb mīļākajiem. Verners Hercogs, kas Zeidlu sauc par vienu no pasaules dižākajiem režisoriem, par Dzīvnieku mīlestību teica, ka viņš kā skatītājs nekad neesot “tik tieši ielūkojies ellē ar kino palīdzību”.

Un tagad, zinot šo priekšvēsturi, filma par cilvēku attiecībām ar Dievu.

Jēzu, Tu zini pamats un kodols ir sešu dažādu cilvēku lūgšanas baznīcā, kas vienkārši nofilmētas. Ticīgie ienāk, nometas ceļos pie altāra vai apsēžas solā un sāk runāt. Baznīcas ir pilnīgi tukšas. Kamera, kurā viņi skatās, atrodas altāra vietā, it kā tā būtu biktstēvs vai pats Jēzus, kas viņus uzklausa. Lūgšanas pamazām izvēršas par grēksūdzēm, veidojot stāstus, kas atklāj šo cilvēku slēptākās raizes, domas un jūtas. Nogurusi pusmūža sieviete stāsta Jēzum (kas to visu jau zina) par attiecībām savu vīru – musulmani, kas slimības dēļ sācis sacelties pret viņas Dievu un nožēlot, ka apprecējis ķeceri; vecāks vīrs bezgalīgi uzdod Tam Kungam jautājumu, kādēļ viņš bērnībā ticis sists un pazemots; jauns fanātisks puisis lūdz piedošanu par savām netīrajām domām, kas viņam uzmācas, pat lasot Bībeli. No sešiem cilvēkiem, ko mēs iepazīstam caur viņu lūgšanām, tikai vienu varētu nosaukt par laimīgu – par tādu, kas ir mierā ar savu Dievu un savu dzīvi. Tas ir kāds jauns vīrietis, kas izlēmis pamest līgavu un atgriezties klosterī, lai kļūtu par mūku.    

Zeidls strādāja pie šīs statiskās un formāli nepretenciozās filmas vairākas gadus un izvēlējās ticīgos, intervējot vairākus simtus katoļu un protestantu visā Austrijā. No sākuma tika atlasīti 50, pēc kino provēm palika divpadsmit un no šiem divpadsmit atkrita vēl seši, jo tie nespēja pietiekoši atraisīties kameras priekšā. Atbilde uz jautājumu, kāpēc šie ticīgie piekrita piedalīties filmā, padarot publiskus savus visintīmākos brīžus ar Dievu, ir darba prologā – viņi visi ticēja, ka Jēzus vēlas, lai viņi filmā piedalītos, un ka tā patiesi liecinās par viņu ticību.

Zeidla dokumentālajā kino cilvēki, atkailinoties kameras priekšā līdz patiešām biedējošai pakāpei, runā un darbojas pēc savas dzīvesziņas un pārliecības, – tas ir, viņi nespēlē scenārijā paredzētu lomu. Kaut gan īstenībā, iespējams, tieši to arī spēlē, tikai viņiem šis scenārijs nav ne zināms, ne saprotams un diez vai kļūst saprotams arī tad, kad viņi filmu redz uz ekrāna. Protams, Zeidlam pārmet manipulēšanu ar cilvēkiem, un, protams, viņš mazgā rokas nevainībā. Autora vēlmes un nodomi un filmu dziļākā jēga skatītājam vai nu neatklājas nekad vai arī atklājas, analizējot nevis saturu, bet kadra uzbūves un montāžas paņēmienus, vai arī atklājas un tūlīt atkal aizklājas, jo skatītājs pamana, ka darbojas ne vairs ar filmu, bet pats ar savu samaitātību.

Es nezinu, kā ir pareizāk – skatīties šo filmu nevainīgām acīm, neko nezinot par Zeidlu, vai skatīties to, zinot un izliekoties, ka nezini. Man personīgi nebija izvēles, bet es centos neņemt vērā kaut vai to, ka Zeidla tēvs gribēja, lai katoliskā garā audzinātais dēls kļūtu par mācītāju un Zeidls savus jaunības gadus raksturojis kā dumpi pret vecākiem un katoļu baznīcu. Tās ir zināšanas, kas šai filmai, kuras lēnajā gaitā ir laiks izdomāties par šo un to, lielākoties traucē. Kāds amerikāņu skatītājs man par lielu pārsteigumu atsauksmēs rakstīja, ka viņam patikusi kadra uzbūve: tukšais laukums virs filmētās personas galvas, kas aizņem tikai vienu apakšējo trešdaļu no kadra, viņaprāt, esot paredzēts neredzamam nimbam ap lūdzēja galvu un padarot mirstīgos par “garīgām būtnēm”. Būtu brīnišķīgi, ja tas tā būtu. Bet man ir aizdomas, ka Zeidls vienkārši turpina kultivēt savu – atvainojiet – debilo, pseido-amatierisko gaisā parautā kadra paņēmienu, kas lietots visos pārējos viņa darbos. Piemēram, filmā Pēdējie īstie vīri kadra augšējās divās trešdaļās, virs dīvāna, uz kura sēž runātāji, parasti visā godībā karājas kāda sentimentāla bildīte, sienas dekoriņš, par kura satura saistību ar apakšā runāto tekstu var meditēt līdz apskaidrībai. Tāpat, no Zeidla kinematogrāfa viedokļa komentējot kino vēsturē, manuprāt, unikālo paņēmienu – Kristus ikonas vietā novietot kameru, var atzīmēt, ka filmā Modeles kameras acs ir spogulis, kurā meitenes skatās, kad krāsojas, ķemmē matus, piepaceļ un uzbužina krūtis, – tā, it kā viņu dzīve būtu nebeidzama saruna ar spoguli, lūgšana spoguļa priekšā. Uzrakstīju un atcerējos franču kino kritiķa un teologa Andrē Bazēna saukli: “Kino vienmēr ir interesējies par Dievu.” Tas ir, par to, kas Dievs mums var būt, tai skaitā, par zelta teļu. No visa pēdējo gadu piedāvājuma tā sauktā reliģiskā kino jomā – filmām pēc Bībeles motīviem (Gibsona Kristus ciešanas), filmām par svēto dzīvi (fon Trīra Šķeļot viļņus) – Zeidla filma, iespējams, ir visdziļākais un nopietnākais mēģinājums parādīt, kas ir ticība un kā tā iespējama.  

Visi cilvēki, ko filmā redzam, runā. Tikai runā un runā. Atgriežas pie viena un tā paša, atkal un atkal stāsta to, ko Jēzum jau stāstījuši visu mūžu, un jautā to, ko jautājuši visu mūžu. Vienīgie divi – kaut kur otrā pusē, aiz kameras esošie, kas nekad neko nesaka, ir Jēzus un Zeidls. Par Jēzu es nezinu, bet Zeidls filmas beigās tomēr pamāj ar galvu. Jo vajag taču kaut kā izskaidrot, kāpēc pati pēdējā lūdzēja, ko mēs iepazīstam, ir kāda bēdu sagrauzta un slima sieviete, kas lūdz vieglu nāvi – neko citu, tikai aiziet bez mokām. Skatoties, kā viņa ar pūlēm velk elpu, ir tāda biedējoša priekšnojauta, ka ne tā nāve viņai būs viegla, ne arī kāda labāka pasaule viņu sagaida. Bet varbūt es neko neesmu sapratusi.