No kurienes tu esi

Pa ceļam

Ādaži–Tallina. Sagrabējis un sarūsējis kravas busiņš. Libānietis ar skūtām ausu ļipiņām. Nemitīgi žestikulē, pie stūres faktiski neturas.

– Es sievietes jūtu. Es vienmēr zinu, kad viņas mani grib. To var redzēt acīs.
– Un jūs nekļūdāties?
– Nē, nekad. Man ļoti patīk tavas acis.
– Nē, jūs kļūdāties.
– Nedomāju gan. Seksam ir ļoti liela nozīme. Tu man piekrīti? Man, piemēram, vajag divas reizes dienā. Tas ir tikai normāli. Bez seksa jau cilvēks jūtas pilnīgi tukšs. Jūs tagad padomājāt, ka es esmu kaut kāds netīrs izvirtulis, vai ne? Nu padomājāt taču, vai ne? Bet es neesmu. Es nekad nepērku sievietes. Viņas pašas mani grib. Man patīk romantika – sveces un vīns. Un es gatavoju vakariņas, es vienmēr kaut ko garšīgu pagatavoju. Vakaros es eju uz klubu un atrodu kādu īpašu meiteni. Mēs pavadām kopā vakaru un tad viņa mani grib. Piemēram, pirms dažām dienām, atnāk pie manis kāda sieviete. Nu, es iededzu sveces, ieleju vīnu un viņa uzreiz saka: “Man nav bijis seksa veselu gadu, es tevi gribu!” Veselu gadu! Jūs tam spējat noticēt? Kad jums bija pēdējo reizi sekss? Pirms nedēļas? Nē, nu jums jau vispār ir bijis maz vīriešu. To var redzēt. Tev kādi pieci varbūt un tavai draudzenei trīs. Vai ne? Uzminēju?

Šajā nedēļas nogalē es saderēju ar draugu, ka man būs četras sievietes 24 stundu laikā. Nē, es nevinnēju, jo ceturtā man atdevās piecas minūtes pēc noteiktā laika. Sekss ir svarīgāks par mīlestību. Tā aiziet, bet sekss paliek. Un tā jau nekad nav tikai plika mīlēšanās. Es vienmēr parūpējos par sievieti, ar kuru esmu kopā. Jūs tagad domājat, ka es esmu traks, vai ne? Nu padomājāt taču, vai ne? Cik sieviešu man ir bijis? Nu es nezinu, kādas 200 vai 300. Es jau neskaitu. Ziniet, man kādreiz mājās bija kaķis, kuram visu laiku stāvēja! Saprotat? Visu laiku. Es teicu tēvam: “Tas kaķis taču nav normāls!” Un tad, kad kaķis nomira, man bija ļoti žēl. Ļoti.

Stokholma. Saruna uz ielas

– Nē, nē, nē, jūs nevar iet kājām. Jums jābrauc ar autobusu.
– Bet varbūt jūs tomēr varētu parādīt, kurā virzienā ir ceļš? Mēs gribētu līdz tam aiziet un tad braukt ar stopiem.
– Nē, tas ceļš ir pilnīgi nepiemērots iešanai, tas ir domāts mašīnām, jūs saprotat?
– Bet cik tālu tas ir? Pieci, desmit kilometri?
– Nu jā, laikam pieci vai pat desmit. Vienalga tas ir pārāk tālu. Es jums labāk parādīšu, kur ir autoosta.
– Paldies, mēs jau tur bijām.
– Tad es jums nevaru palīdzēt, – nopūšas pavecs vīrs brūnā žaketītē un dodas prom.

Mašīna sudrabaini smalka un jauna. Ādas sēdekļi. Pie stūres tumšādains puisis, kas nepārtraukti runā un smejas. Uz grīdas mētājas vairāki DVD ar Hičkoka filmām.

– No kurienes jūs? No Latvijas? Es neko nezinu par Latviju. Ar ko esat slaveni? Nu, kas jums tur tāds īpašs? Hokejs? Nē, par hokeju es neinteresējos. Tūlīt iestāsieties Eiropas Savienībā? Mums tagad jāsadodas rokās!? Tautu draudzība, tā teikt? Nu nezinu, nezinu, mums, zviedriem, tā Eiropas Savienība nemaz nav vajadzīga. Citi tik dzīvo uz mūsu rēķina.

Jūs reiz vinnējāt Eirovīzijā? Ā, jā, es skatījos to pasākumu, jo kaut ko tik sliktu reti kad gadās redzēt. Vispār es filmēju mūzikas klipus. Parīt arī sāksim. Tādu kā šausmeni. Bet rīt mēs organizējam geju diskotēku. Es esmu palicis pilnīgi viens un tik daudz vēl jāizdara. Ko? Kāpēc viens? Visi pārējie vakar saindējās ar vistu. Kaut kāda veca vista bija. Labi, ka es neēdu. Tagad es braucu nopirkt saviem dēliem jaunas rotaļlietas. Uz vairumtirdzniecības bāzi, tur lētāk. Cik veci? Divi un četri gadi, mīļākā filma – Zvaigžņu kari. Nu, tie vecie. Jūs taču zināt, kas ir Zvaigžņu kari?

Stokholma–Vesterosa. Veca, tumši sarkana mašīna. Durvis no sākuma nevar atvērt, pēc tam nevar aizvērt. Pie stūres slaida sieviete ap gadiem 40. Skatās uzmanīgi. Smaida taupīgi.

– Es jūs tālu nevedīšu, man pēc 10 kilometriem jānogriežas. Kāpēc jūs nebraucat ar autobusu? Pie mums jau sen vairs neviens tā neceļo. Manā jaunībā, protams, bet tagad gan vairs nē. Cilvēki baidās. Pirms gada mēģināju, jo nokavēju busu, bet nekas nesanāca. Pēc stundas atnāca nākamais un es aizbraucu normāli.

Stokholma–Vesterosa. Zaļa, liela un jauna mašīna. Pie stūres ruds plikpauris ap gadiem 50. Nerunā. Skan Eminems.

– Stopotāji? Es pa šo ceļu braucu jau 20 gadus katru dienu. Jūs esat pirmās, kuras redzu.

Stokholma–Vesterosa. Brūna, veca, maziņa, netīra un piesmēķēta mašīna. Pie stūres tumšādains vīrs ap gadiem 60, pīpē kaut ko smirdīgu. Smaida.

– Kur man tagad jāgriežas? Jūs nezināt, kur man tagad jānogriežas?
– Domāju, ka pa labi. Tā vismaz bija rakstīts uz norādes.
– Es slikti runāju angliski. Varētu lēnāk? Pa labi, ja? Es sen neesmu te braucis. Ļoti sen. Un tagad uz priekšu, ja?
– Jā.
– Tev ir zila aura un tavai draudzenei zaļa.
– Kas?
– Aura. Divus metrus plata.
– Ko tas nozīmē?
– Nogurusi. Normāli ir trīs metri. (Pāriet uz zviedru valodu.)
– Un ko nozīmē tas, ka zila?
– Zila. Vēl tu esi pārāk piesardzīga. Baidies darīt to, ko gribi. (Runā zviedriski.)
– Kā jūs to zināt?
– Es varu redzēt. Un tavu eņģeli sauc Izmaēls. Jūs nerunājat zviedriski? Es nevaru to izstāstīt angliski. Es jau teicu meitai, ka man jāmācās runāt angliski! Es agrāk mācēju, bet aizmirsu. Nesanāk. 
– Jūs no kurienes?
– Es no Upsalas braucu.
– Nē, no kurienes jūs?
– Ā, no Palestīnas.
– Musulmanis?
– Jā. Es arī vienreiz esmu stopojis. No Bētlemes uz Hanoveri braucu. Cik ilgi? Trīs mēnešus. Vairāk gan nē. Sešdesmitajos gados. Radinieku apciemot.
– Un ko darīsiet Vesterosā?
– Man tur darīšanas. Paskaties, tajā maisiņā tev pie kājām.

Man pie kājām ir nobružāts plastmasas maisiņš. Tajā iekšā – zelta un sudraba diegiem izšūts brokāta apmetnis. Tāds, kuram piestāvētu dārgakmeņu inkrustācijas. Bet tās neatceros sliktās atmiņas dēļ.

– Es ārstēju un man ir veikaliņš. Pārdodu mēbeles. Mana dzimta jau 4000 gadus taisa mēbeles. Nē, galdus nē. Mēbeles zirgiem. (Stāsta zviedriski.) Sapratāt? Nē? Iedod papīru!

Piestājam ceļa malā. Blociņā ieraksta adresi, telefonu, savu vārdu no sākuma arābiski, tad arī saprotami – Isams Mansurs. Tad zīmē zirga pakaļu un ratus.

– Es gribēju pajautāt, ko vēl jūs redzat bez aurām?
– Tev tagad… (Runā zviedriski, liek roku pie sirds un galvas.)…viss atkarīgs no saules…(Runā zviedriski.)…tad, kad būs 36 gadi, tad …(Runā zviedriski.) …tu saproti? (Runā zviedriski.) ...otrdiena tev būs ļoti laba diena, bet tavai draudzenei ceturtdiena …tavā dzīvē būs (Ilgi runā zviedriski.) ...nesaprati? …nē, man tomēr jāmācās tā angļu valoda. Teikšu meitai, lai māca. Kur man tagad jābrauc? Kāpēc nav nekādu zīmju?
– Pieturam pie tā makdonalda, es aiziešu pavaicāt ceļu.

Vīrs izņem mobilo telefonu, lēni spiež taustiņus, zvana, runā arābu valodā un smaida.

Kārdifa–Londona. Sarkana mašīna, labo priekšējo durvju stikls krīt ārā. Brauc ar 185 km stundā. Pie stūres notetovēts puisis ar akmenscietu seju. Blakus glums draudziņš.

– Kas jums tas par akcentu? Latviešu? Ā, man jau likās. Man ir divi bērni Ogrē. Biju dikti iemīlējies. Vienreiz pat aizbraucu. Ar stopiem. Trīs dienas cauri Polijai. Padzīvoju kādu laiku Latvijā. Bet nekas mums nesanāca. Man ir arī divi bērni Īrijā.

Londona–Stensteda. Dzeltena un jauna mašīna. Pie stūres melnādaina sieviete vilciena pavadones tērpā.

– Bet, lēdijas, jūs esat pilnīgi trakas! Tā taču nedrīkst ceļot! Tas ir tik bīstami! Vai tad jūs nezināt, ka cilvēki pazūd? Šī ir ļoti, ļoti bīstama valsts. Es pat neatceros, kad būtu redzējusi kādu stopojam. Jūs man esat liels notikums. Drīkst, es aizvedīšu jūs parādīt savam vīram? Tas ir pa ceļam. Un jums laikam ļoti gribas ēst. Vai ne? Kad jūs pēdējo reizi ēdāt? Es varētu jūs pacienāt ar sendvičiem. Un uzvārīt tēju? Patiešām esat ēdušas? Paldies Dievam! Re, tās ir manas ģimenes bildes. Paskatieties! Un esiet uzmanīgas, ļoti uzmanīgas! Nē, labāk brauciet ar autobusu!

Krista Burāne

Orientācijas maiņa

Bāru es ievēroju jau vakar. No ielas raugoties iekšā caur skatlogu, manu uzmanību saistīja izliektā stīpa – nevainojams Tonēdarinājums. Kā? Šajā pilsētā uz šādiem krēsliem sēž parasta bāra apmeklētāji?

Šodien es meklēju bāru cauri ielu labirintiem. Sešos vakarā tas bija vēl slēgts. Nevar būt, ka bankrotējis. Kobras galerija. Kad atnācu uz to deviņos, mazā telpa bija gandrīz tukša. Es apsēdos uz vecā pinuma un atspiedos pret pīto atzveltni. Muguru tikpat kā nejutu, un sajūta bija viegla. Promejot bārmenim teicu: “Labi krēsli. Īsti.” Jā, viņš atbildēja, vislabākais ir stūrī, tas, uz kura sēž džentlmenis. Es tos varu jums pārdot, viņš teica – drīz es pārdošu šo bāru. Tad es no jums tos nopirkšu – es atbildēju.

Es atgriezos viesnīcā, bet man nebija miera. Es pat nenovilku jaku, to pašu, kurai pirms pusotra gada kādā līdzīgā situācijā sacēlu apkakli un apmetu šalli, un gluži kā toreiz devos atpakaļ. Bija jau vienpadsmit vakarā. Tagad bārs bija pilns, gluži piebāzts ar cilvēkiem, kuri nesēdēja pie galdiem, bet stāvēja kājās, sadrūzmējušies mazās telpas vidū un turēja rokā glāzes. Tas bija kāds tusiņš, bet te ienāca arī sveši; bārmenis gan viņus pazina un piebraukušajiem māja pa logu ar roku. No kurienes Dānijā tu esi, prasīja džentlmenis baltās biksēs un brillēs ar tievu stīpiņu. Meitenes atbildi pārmāca mūzika. Garmatains vīrietis ādas jakā ar mūžīgu cigareti pirkstos, jau gandrīz piedzēries, klanījās ritmā un ik pa laikam izdvesa – “ū–uh”. Dāņu meitenes pielūdzējs prasīja bārmenim – kas tas ir par disku? Ļoti rets disks – Džimijs Hendrikss, labāko blūzu izlase.

Tad bārmeņa palīdze, gracioza, barokāla būtne, izņēma rokas no skalojamās izlietnes un atplauka smaidā – pa durvīm ienāca melnīgsnēja meitene cirtainiem matiem un brūnu marmora seju, un sūtīja viņai gaisa skūpstus pāri letei, kura arī bija no marmora. Šķiet, es viņu šorīt jau redzēju ar mazu somiņu padusē dodamies uz kādu no direktorātiem. No somiņas ārā spraucās plāna dokumentu mape. Arī bāra saimnieks meiteni pazina un uzrunāja vārdā, taču tikpat pavirši kā visus pārējos. Viņš uzlika Rolling Stones dziesmu Start me up un pagrieza pogu skaļāk. Garmatainais džeks uzreiz izvaikstīja seju un sāka ritmā skandināt glāzes ar blakus stāvētājiem. Cauri mūzikas troksnim bārmenis ar pliko galvvidu un smailo, vienmēr smaidīgo degunu vaicāja tumsnējai meitenei – no kura ciemata pie Atēnām viņa īsti ir. Viņa atbildēja – no Neksijas. O, jā, esmu tur bijis – aiz brillēm acis piemiedzis, iesaucās bārmenis. Šajā brīdī vīrietis ar smalkajām brillēm sāka kratīties dejas ritmā, bet es iedevu bārmenim uz noplēstas reklāmas prospekta malas uzrakstītu zīmīti: “Dārgais ser, es nopirkšu Jūsu Thonet krēslus, kad vien Jūs tos pārdosiet.” Un tālāk sekoja vārds, telefona numurs un datumi, kad būšu šajā pilsētā nākamreiz. Viņš ilgi pētīja zīmīti un teica – es jūs informēšu, un man radās šaubas. Šobrīd stūra krēslā sēdēja kāds japāņu tūrists. Barokālā meitene koķeti nodrebināja plecus, it kā būtu pabeigusi kādu deju, un nolieca uz leju alus izlejamo kloķi. Uz viesībām turpināja ierasties vēlīni viesi, un jubilārs nolika stūrī uz letes celofāna maisā ievīstītu dāvanu. Tad bārmenis iznesa no aizdurves bezformīgu brūnu torti, uz mirkli izslēdza mūziku, aizdedzināja sveces un sāka dziedāt Happy birthday to you. Visi piebiedrojās. Vēlīnie viesi nebeidza vien ierasties, un viens no viņiem uzdāvināja jubilāram grāmatu ar vislabāko nosaukumu pasaulē – Baltie zobi. Viņš runāja spāniski. Uz tiem diviem krēsliem, kuri stāvēja tuvāk ieejai, pie loga, neviens joprojām nesēdēja, tikai kāda sieviete viegli pieturējās pie izliektās atzveltnes kā kādā reklāmas prospektā. Kad bārmenim likās, ka iereibušie viesi zaudēs kontroli pār izdzerto glāžu skaitu, viņš atrotīja piedurknes un izstiepa uz priekšu spalvainās rokas. Meitene iedeva viņam duļķu pelēku pieceiro papīrīti un viņš ar burvju mākslinieka veiklību ņurcīja to pirkstos, kamēr izvilka no plaukstas neizteiksmīgi brūnu 50 eiro banknoti. “Āāh,” tuvāk stāvošie noelsās. Tad viņš atkal iežmiedza naudaszīmi plaukstā un deva to atpakaļ meitenei. Kad viņa to saņēma, plauksta izrādījās tukša. Samaksa bija nokārtota un atskanēja aplausi.

Pirms promiešanas es gribēju apsēsties vislabākajā krēslā, pretējā stūrī, bet tur joprojām sēdēja japāņu tūrists. Uz glāzes paliktņa otras puses bija rakstīts Asahi, Nr.1 in Japan. “No kurienes tu esi?” – tumsnējai meitenei no Neksijas prasīja tikko piestājušais paziņa ar ieziepētajiem matiem, un abi uzsāka dziesmu grieķiski. Arī man bija laiks kaut ko darīt, un vienīgā kustība bija kustība uz āru. Tad pēkšņi Rolling Stones sāka spēlēt Simpathy for the Devil, Miks Džegers kāpināja balsi, pinkainais džeks sāka locīties, bārmenis atmeta galvu un pielika pie lūpām alus pudeli, grieķi iebaurojās “ū–ū”, japāniete līgojās ritmā un barokālā meitene līgani šūpoja plecus. Šo pilsētu sauca par Briseli.

Tālis Tisenkopfs

Pļava

Sarkanie vairs nav gluži modē, skatīšanās caur rozā brillēm ne tik, īstā tagad esot zaļā domāšana. Sākot ar Zaļā punkta plakātiem uz stabiem un beidzot ar skarbu zaļo uzsaucienu uz Okupācijas muzeja sienas, adresētu zaļajam Emsim, pirmajam zaļajam premjeram ES. Nu tad es ar’! Vasaras saulgriežos ziedošā pļavā paskatījos uz pasauli tik zaļi, cik vien fotogrāfam iespējams. Un te nu būs skats caur blīvi zaļu filtru: melnas magones šatēnā pļavā. Protams, melnbaltā fotogrāfija ataino realitāti diezgan savdabīgi, bet savā ziņā pamācoši: tāpat kā citās dzīves jomās, ilgstoša skatīšanās caur pārāk blīviem monohromiem filtriem kopēju ainu var padarīt sirreālu. Gan caur zaļiem, gan sarkaniem, gan ziliem. Tad jau labāk caur rozā.

Mārcis Bendiks

Borja un latvietis

– Ko labu raksta?
– Kā, lūdzu?
– Kas tur rakstīts? – norāda uz grāmatu man rokās.
– Mmmmmm... es...
– Nerunā krieviski?
– Nē, ne visai...
– Kā sauc?
– Ko?
– Tevi taču! Ko tad vēl?!
– Miks.
– Sveiks, mani – Borja, – sniedz roku.

Borja smird pēc alkohola. Sēžam blakus nelegālajā mikroautobusā, kurš kursē no Liepājas uz Rīgu un atpakaļ. Vēlme nokļūt Rīgā divarpus stundās nomāc domas un spriedelējumus par to, kurš šai biznesā ir ieguvējs, kurš – zaudētājs. Borja grib runāties, tas redzams viņa sejā un nervozajās kustībās. Ko es domājot par mūsu prezidenti? Nu... laba viņa ir. Gudra. Runā vairākās valodās. Vairāk neko ātrumā nevaru krieviski izstomīt. Vai tiešām laba? Borja domā, ka ne gluži. Viņa taču atbraukusi no Kanādas, neviens viņu nav zinājis. Borja balsojis par Paulu. Viņš ir vīrietis, viņš daudz ko saprot.

Taču tik un tā – sarunas biedrs grib zināt, par ko ir grāmata? Tur ir mistika, reliģija, vēsture, krimiķis. Tur ir par to, ka Jēzus īstenībā bijis tēvs un viņam bijusi mīļākā. Borja saviebjas.

– Mana sieva arī lasa visādus šitādus murgus. Reiz pat bija iedomājusies, ka mīlēties ir slikti. Kā tad!? Tas taču ir instinkts, nepieciešamība.

Lai arī savulaik sanācis visādi, Borja sakās esam godavīrs. Pat neceļus staigājot. Tā reiz viņš bija devies uz ārpus Liepājas esošo moteli savu “instinktu” vadīts. Guvis mierinājumu, viņš atjēdzies, ka ne santīma nav pie dvēseles. Izsaucis taksi. Jau laikus pabrīdinājis, ka nav uzreiz, ko samaksāt. Jāaizbrauc mājās uz Liepāju, tad savu saņems gan šoferis, gan sieviete motelī. Un tā arī bijis – vsjo v porjadke.

Vispār latvieši ir labi. Borjam gandrīz visi draugi tādi. Protams, katrai tautai esot savi sūdi, taču latvieši ir labi. Latvieši ir daudz atvērtāki par krieviem. Paga... Bet, nē. Neiebilstu. Nemācētu krieviski pareizi izteikties, kaut arī no bērnības vēl atceros māti: “Krieviem gan ir plaša dvēsele!”

Kaut kā neērti, taču negribas vairāk runāt, gribas lasīt. Bet pieklājība... Labi, lasīšu un klausīšos.

– Kā tu domā – 300 dolāri ir labi vai slikti?
– Nu... normāli.
– Jā, man arī tā liekas. Es Bolderājā strādāju. Aizbraukšu, satikšu draugus, iedzersim. Pēc tam iešu gulēt. Rīt taču jāstrādā!

Borja negrib īsti gaidīt līdz Bolderājai. Viņš palūdz iedzert aiz muguras sēdošajiem, kuriem jau labu laiciņu ir stadija, kad “visi ir draugi, kā krievi, tā latvieši – visi”.

Izkāpis “zaļajā pieturā”, Borja nevar beigt brīnīties par manu vārdu. Miks? Kas tas par vārdu? Nekad, nekur agrāk viņš tādu neesot dzirdējis. Savulaik savam bērnam meklējis vārdu – Valērija, Ņina, taču – Miks?! Nē, pirmā dzirdēšana. Taču lai es neapvainojoties.

Domās vēlreiz uzburot gaidāmo vakara iedzeršanu, Borjas seja apskaidrojas un viņš saka, lai pierakstu viņa mobilā tālruņa numuru. Katram gadījumam. Lai piezvanot, aizbraucot pie viņa uz Bolderāju. Iedzersim, parunāsim. Šovakar gan daudz nevar dzert, rīt taču darbs! Atbildības sajūta nav Borju pametusi.

Iebraucam Rīgā. Mikroautobuss pasažierus izlaiž pie piena paviljona. Borja vēlreiz atgādina, lai kādreiz noteikti piezvanu un aizbraucu ciemos. Iedzersim, parunāsim. Lai es turoties. Protams, kā gan citādi. Jāturas ir. Arī Borjam. Un armijā arī nav obligāti jāiet, nav jēgas – pēdējais padoms.

Stiepju smago somu un domāju. Varbūt tiešām paciemoties Bolderājā? Iedzert, parunāt... Nē. Latvieši NAV atvērtāki par krieviem. Un es slikti runāju krieviski.

Miks Magone