Ofšori un aizbēgšana

“Nopērc man ofšoru!”, lūdzas meitene savam turīgajam draugam, jo ofšors viņas acīs ir labklājība, drošība un sapņu zeme, kurā neviens nedzīvo. Ofšors ir ārpus krasta, kaut kur jūrā. Ofšors ir Galvenais Latvijas Investors.

Runā, ka Amerika un Anglija arī ir ofšori. Tad šādas kompānijas kļūst īpaši cienījamas – General Electric, Microsoft, Mark & Spencer, Aston Martin un Bolderay Industries LLC…

Tā kā ofšori var tikt izmantoti blēdībām, pret tiem ir jācīnās. Tāpēc valstis ievieš melnus sarakstus, kuros apraksta ofšorus. Tiesa, daži vienmēr aizmirstas. Amerikai bija aizmirsušās Kaimanu salas, Krievijai – Kipra, bet Latvijai – Luksemburga. Bet ar laiku kļūdas tiek labotas un saraksti papildināti.

Ofšoru apmaksātais kapitāls mēdz būt divas mārciņas. Ofšoru direktori mēdz parakstīt atkāpšanās vēstules bez datuma jau kopā ar dibināšanas dokumentiem. Tad neveiksmīga darījuma gadījumā parakstītais līgums var izrādīties spēkā neesošs, jo dienu atpakaļ direktors ir bijis atkāpies no amata. Ofšoru akcijas var glabāties seifā un būt neparakstītas – kurš pirmais ieraksta savu vārdu, tas…

Ofšors vismaz vienu gadu var nevest grāmatvedību. Ofšora zvērinātais revidents var sagatavot finanšu pārskatu, neiekļaujot tajā apgrozījumu ārpus savas ofšora valsts – jo tas netiek aplikts pat ar nelielajiem ofšora nodokļiem.

Ofšoru dibināšanas dokumenti tiek skaisti noformēti. Tie tiek drukāti uz laba papīra ar ūdenszīmēm, iesieti ar lentīti un iepakoti jaukos koferīšos. Ofšora dokumentus bieži apzīmogo ar reljefiem zīmogiem, kas saburza papīru ar jauku ofšora nosaukumu aplītī. Speciālisti teic, ka šādus zīmogus nevar nokopēt, tāpēc tie ir īpaši piemēroti lieliem un svarīgiem darījumiem.

Ofšori ir dikti vajadzīgi. Tie palīdz organizēt ārzemju investīcijas Latvijā – arvien ir spēkā likumi, kas paredz nodokļu atlaides lielinvestētājam no ārzemēm, bet neparedz tās vietējiem. Tāpat ofšori noder cīņā pret Latvijas bagātnieku topu stādītājiem – lai paglābtos no 350 Latvijas miljonāru saraksta, 100 Latvijas lielāko zemes īpašnieku saraksta un 100 Latvijas lielāko komercķīlu devēju saraksta – tie lieti noder.

Ofšori ir ļoti iederīgi starptautiskajā biznesā. Ja preces tiek pirktas Ķīnā un pārdotas Latvijā, Igaunijā un Meksikā – kur labāk inkorporēties? Pareizi – tur, kur zemāki nodokļi šādiem darījumiem – Amerikas pavalstī Delaverā!

Ir atsevišķi blēži, kas bojā ofšoru cēlo vārdu. Tāpat izrādās, ka ofšorus var izmantot nodokļu apiešanai, amatpersonu interešu konfliktu slēpšanai, kukuļu saņemšanai un noziedzīgos darījumos iegūtu naudas līdzekļu legalizācijai, tautā sauktai par “naudas atmazgāšanu” (mēļo, ka termins radies no nepieciešamības izmantot veļas mazgājamās mašīnas kokaīna pulvera nomazgāšanai no narkotiku dīleru savāktajām dolāru banknotēm).

Ar blēžiem vispār ir negals – tie bojā arī BMW cēlo vārdu, jo viņi iemīļojuši braukt tieši ar šīm automašīnām, viņi bojā muitnieku mundieri un dzīvokļu mākleru profesijas slavu. Mēs esam atskārtuši, ka kopš Ādama un Ievas grēkā krišanas laikiem mūs ielenc blēži, tāpēc mēs esam ieviesuši PIN kodus, auto signalizācijas un parādnieku reģistrus. Tagad mēs mācāmies tikt galā ar ofšoru blēžiem.

Iesākumā mēs mēģinājām ieviest 5–10% ieturējuma nodokli maksājumiem uz ofšoriem, sak, nedabūjām uzņēmuma ienākuma nodokli, tad vismaz šādi! Ieturējuma nodokli Latvija vēl var atļauties pret Belizu un Gibraltāru, ar Honkongu jau iznāk jocīgi, bet Ameriku šādi notaksēt neviens pat nav ieminējies.

Visefektīvākā izrādījās prakse noskaidrot ofšora īstenos labuma guvējus. Tagad visas Latvijas bankas, kā jau tas pienākas caurspīdīgām Eiropas institūcijām, vaicā ofšoru rīkotājus pēc identifikācijas. Akciju veidlapas arvien neparakstītas turpina gulēt ofšoru īpašnieku seifos, tomēr cienījamie īpašnieki ir deklarējuši, ka ofšori nes labumu viņiem. Vairums noskaidroto labuma guvēju ir īsti, jo stāsti par trūcīgu pilsoņu rocību bankās vairs netiek uzklausīti ar ticību. It kā starpuzvara ir gūta – ja bankas zina ofšoru patiesā labuma guvējus, prokuratūrai ir visas iespējas ķert blēžus, bet Lato Lapsam sensacionālu materiālu nav.

Man, protams, ir sapnis, ka pienāks reiz diena, kad uzņēmēji neslēpsies un kad būt turīgam vairs nebūs kauns. Bet līdz tam – ļausim viņiem aizbēgt uz paradīzes zemi – ofšoru –, kur valda pārticība, draudzīgums pret investoriem un zemi nodokļi. Ļausim, jo mēs zinām, ka likums to neaizliedz un īsti nemāk to aizliegt.