Komisāres pašpietiekamā dzīve

Rīgas Laiks: Jāatzīstas, man diezgan neaptverami ir tas, ka cilvēks spēj sevi piespiest izēsties cauri visiem tiem Eiropas Savienības sauso dokumentu kalniem, kas nepieciešams, lai vispār sāktu ko saprast.

Sandra Kalniete: Man tie tiešām nav sausi dokumenti, jo laimīgā kārtā es aiz tiem saskatu cilvēkus. Ir viena papīru daļa, kas saistīta ar garām skaitļu rindām tabulās – tas tiešām ir pāri manām spējām. Bet viss cits – lauksaimniecība, piemēram, ir ļoti saistīta ar cilvēku, arī zvejniecība. Šodien (intervija notiek 12. jūlijā) es, starp citu, pabeidzu savu ceturto lauku braucienu. Kad mani “savienoja” ar Franci Fišleru, es apņēmos, ka izbraukšu Latvijas novadus – šodien nu bija pēdējais. Laucinieki saka: “Mums visi sola, bet neviens nedara.” Un es tiešām cenšos nedot solījumus, kurus es nespēju pildīt...

RL: Nu, un jums izdodas viņus pārliecināt, ka Eiropas Savienība darīs?

Kalniete: Es domāju, viņi negaida, lai es viņus pārliecinu. Viņi gaida, lai es viņus sadzirdu. Kad es gāju cauri referenduma kampaņai, bija neiespējami grūti sevī uzņemt šo uzkrāto sarūgtinājumu par to, ka neviens ar šiem cilvēkiem nerunā. Šodien arī es tikos ar Lauku sieviešu asociāciju – es pati vēlējos šo tikšanos, es uzskatu, ka tā ir bezgala nozīmīga kustība – un es runāju par Saeimas deputātiem, uz kuriem visu laiku ir jāizdara spiediens. Un ko es dzirdu pretī? Šīs sievietes ir daudzkārt rakstījušas un lūgušas tikties ar Saeimas deputātēm sievietēm, bet tas tā arī nav noticis. Es to vispār nespēju aptvert, kā tā var būt! Šie cilvēki taču ir tautas vēlēti, kas sēž Saeimā...

RL: Vai komisāra amatu jūs uzņematies tāpēc, ka jums patīk pārbaudīt savu spēju robežas, aiz patriotisma, vai tāpēc, ka jums kā Madelēnai Olbraitai “patīk kalpot”?

Kalniete: Nu, kalpot man gan vairs nepatīk. To es tā fundamentāli pārslimoju pēc Tautas frontes. Lietai man patīk kalpot, bet es biju kalpojusi tiem pieciem večiem (Jānis Dinēvičs, Ivars Godmanis, Dainis Īvāns, Jānis Kinna, Jānis Škapars – LTF kodols). Man vienkārši likās, ka viņi ir tik gudri un labi, bet es neesmu tik gudra un laba, tāpēc es labāk palīdzu viņiem, lai viņiem būtu vieglāk... būt gudriem un labiem (smejas). Šobrīd es nepavisam tā vairs nejūtos. Idejai kalpot – jā, neapšaubāmi, tomēr nezinu, vai kalpot ir īstais vārds. Ja es ko esmu ieņēmusi galvā, lai tā būtu maziņa lietiņa vai lielāka, es tomēr konsekventi viņu mēģinu īstenot – viss jau neizdodas, bet ar konsekvenci var panākt diezgan daudz. Kad es piekritu kļūt komisāre, es to vēl neapzinājos. Bet tieši šie mēneši, ko es šajā amatā esmu pavadījusi, un lielā preses uzmanība, kas man ir veltīta, man pēkšņi parādīja, cik lielas iespējas man paveras runāt par to, ko agrāk neviens vispār negribēja dzirdēt – patiesībā par Austrumeiropas vēsturi. Man negribētos šīs iespējas zaudēt.

RL: Rietumu prese jūs dēvē par uzlēcošo zvaigzni...

Kalniete: Tas jau nav manis pašas dēļ, tas ir manas Gulaga biogrāfijas (runa ir par Sandras Kalnietes grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, kura guvusi atzinību Francijā, nule kā tulkota angliski un izraisījusi arī citu valstu izdevniecību interesi) dēļ, es vienkārši esmu iemācījusies to izmantot.

RL: Visos rakstos tomēr tiek uzsvērtas arī jūsu diplomātes spējas – patiesībā gandrīz vienīgais faux pas[1. Kļūmīgais solis (franču val.).], kas pa šiem gadiem fiksēts, ir jūsu runa Leipcigas grāmatu gadatirgū, kur jūs pielīdzinājāt komunismu nacismam un ebreju pārstāvis demonstratīvi atstāja zāli...

Kalniete: Tas ir ļoti specifiski Vācijai. Jautājums par holokaustu tur ir īpaši jutīgs. Neviens vācu politiķis nevarētu atļauties salīdzināt komunismu un nacismu. Tomēr manam faux pas ir rezultāts. Vācijā ir izvērsusies plaša diskusija, kas palīdz skaidrāk saskatīt šo līdzību. Tomēr – vai var iedomāties, ka Eiropas Parlamentā tiktu ievēlēts kāds nacistu partijas biedrs? Vai var iedomāties, ka nacistu partijas biedrs strādātu Eiropas Komisijā? Varbūt tas vēl bija iespējams līdz kādam 60. gadu vidum, tagad vairs ne. Tāpēc man arī šķiet ļoti svarīga šī vēstures reaktualizācija – nevis kā atmaksa, bet kā starptautisks morāls nosodījums komunismam. Jo tas dotu pilnīgi citu skatījumu uz visu to, kas šajā pasaules pusē ir noticis. Tas atņemtu iespēju tādiem tiesnešiem kā Strasbūrā veidot tādus spriedumus kā Ždanokas lietā.

RL: Kāpēc, jūsuprāt, pastāv tāda ietiepība negribēt likt vienlīdzības zīmi starp komunismu un nacismu?

Kalniete: Pirmkārt, tāpēc, ka viens ir pazīstams – ieguvis milzīgu informācijas un tēlu paškustību, otrs – tikpat kā nezināms. Jo tad, kad 45. gadā koncentrācijas nometnes un arhīvus atvēra, tur tas viss bija. Šeit arhīvi vēl joprojām nav atvērti. Otrkārt, ir pagājuši 50 gadi – kam tas vairs interesē? Treškārt, ja paskatās, kā ir izveidota visa mitoloģija par nacismu – filmas un tā tālāk –, tas ir kas draudošs, kaut kas necilvēcīgs un briesmīgs. Bet kā Rietumos tika rādīti komunisti? Diezgan pastulbi – faktiski jau nav nemaz briesmīgi, jo vienkārši ir muļķīgi, par viņiem var pasmieties. Tātad viņu upuri arī nav īsti upuri, bet pārpratumi. Varbūt tieši tāpēc, ka uzrakstīju savu grāmatu, es par to domāju arvien vairāk un vairāk.

RL: Kādas ir jūsu attiecības ar to stāstu, ko jūs jau reiz esat spilgti un emocionāli izstāstījusi? Vai jūs spējat joprojām to stāstīt tāpat?

Kalniete: Dīvainā kārtā, jā. Tagad, kad strādāju ar tulkotāju, neticami, cik grūti man viņu bija lasīt. Man tas bija jādara lidmašīnās un publiskās vietās, un es nespēju sevi kontrolēt – man bija jāraud. Tai pašā laikā ir arī tādi rutīnas, režisēti elementi – es esmu tik daudz par to intervēta, ka man jau ir zināms scenārijs, kā es to stāstu. Bet pati tēma – kad es to grāmatu uzrakstīju, bija viens brīdis, kad es par to neinteresējos, bet tagad es jūtu, ka viņa atgriežas un atgriežas. Es gribētu kaut ko izdarīt, lai sapratni par Austrumeiropas traģisko vēsturi padziļinātu – es nedomāju tikai Latviju un Baltiju – tā ir traģiska veselam puskontinentam. Katram, protams, citā pakāpē, bet mēģinājumi salīdzināt, kurš vairāk cietis, man šķiet neētiski. Man gribētos, lai Austrumeiropas vēsturi uztvertu patiesi, lai tā tiktu attīrīta no ideoloģiskiem mītiem.

RL: Vai jums ir tāda sajūta, ka bez pašām Baltijas valstīm Baltija vēl kādam ir vajadzīga – izņemot Krieviju?

Kalniete: Jā, šodien man ir tāda sajūta. Baltija noteikti ir vajadzīga Amerikas Savienotajām Valstīm, noteikti ir vajadzīga Skandināvijas valstīm, jo pretējā gadījumā viņu robeža ar Krieviju atkal neizmērojami pagarinātos. Šīs valstis ir ļoti daudz darījušas, lai palīdzētu tādām valstīm, kas citādi skatās uz stratēģiskiem jautājumiem, to saprast.

RL: Vai jūs varat atsaukt atmiņā ko tādu, ko uzskatāt par īpašu Latvijas diplomātu uzvaru, un arī ar pretējo zīmi – zaudējumu?

Kalniete: Viss, protams, ir jāskatās mērogā. Es domāju, ka viens no mūsu lielākajiem panākumiem – un tas bija nesens panākums – bija tas, ka Krievija parakstīja Sadarbības un partnerības līgumu ar Eiropas Savienību, kaut arī Latvija līdz pēdējam nemīkstināja savu nostāju vienā mums ļoti svarīgā jautājumā.

RL: Kurā?

Kalniete: Tad, kad es reiz rakstīšu savus memuārus, es šo epizodi detalizēti aprakstīšu.

RL: Un neveiksme?

Kalniete: (Ilgs klusums) Nu, es varētu nosaukt kā neveiksmi... Man faktiski ir jāpadomā. Jo tā, ko es gribēju nosaukt, ir pārāk mazs un tehnisks jautājums un vēl nevar zināt, kā viņš attīstīsies. Par neveiksmi varētu nosaukt to, kā mēs nenovērtējām Eiropas integrācijas procesa nozīmi lēmumu pieņemšanā, ar kurām valstīm sākt sarunas. Jo tobrīd Luksemburgā, kad šo lēmumu pieņēma, uzsākt sarunas ar dažām valstīm, ieskaitot Igauniju... Visiem tajā laikā likās, ka tā ir tīri Ārlietu ministrijas lieta, nevienu citu dienestu tas neuztrauca – ka tas ir process, kas caurauž sabiedrību, ka tas sākas augšā un beidzas apakšā. Ja toreiz Luksemburgā būtu pieņemts lēmums sākt sarunas arī ar Latviju, tad mēs to vēl ilgi nebūtu sapratuši. Bet šis pliķis Latvijas iedzīvotāju pašcieņai, ka Igaunija jā, bet mēs nē – ar ko mēs sliktāki? Mēs vienmēr labāki! – izrādījās, ka citi mūs redz citādi. Protams, ka tur bija arī ģeopolitiski apsvērumi, bet es neizslēdzu, ka tad, ja mēs būtu labāki, būtu grūtāk piemērot šo ģeopolitisko apsvērumu. Tas ir līdzīgi kā mums visu laiku teica nē, nē, nē par NATO, un tā nostāja sāka mainīties 2000. gadā, 2001. gada martā jau bija jūtams, ka būs kādas izmaiņas. Un nepavisam nav tā, kā mēdz apgalvot, ka NATO paplašināšanos izšķīra 11. septembra traģēdija. Psiholoģiskais pavērsiens jau bija noticis – tāpēc, ka mēs neuzdevām, mums teica nē, bet mēs visu laiku turpinājām it kā nebūtu neko dzirdējuši – tajā brīdī, kad pavērsies šķirbiņa, mēs iebāžam kāju iekšā un mūs vairs nevar izstumt ārā, jo nav pamata to darīt. Es esmu pabraukājusi pa bijušo Padomju Savienību un redzējusi, kas noticis 12 pārējās “māsās” – tas ir diezgan briesmīgi. Bet mēs bijām uz vienādas starta līnijas.

RL: Tā kā jūs pieminējāt Ameriku – vai jūs arī piekrītat Latvijā visai plaši izplatītajam priekšstatam, ka tikai viskonservatīvākie republikāņi – tādi kā nelaiķis Reigans un abi Buši – ir vienīgie patiesie Baltijas un Austrumeiropas draugi, ka tikai uz tiem var paļauties?

Kalniete: Nē, man noteikti tāds priekšstats nav. Man liekas, ka milzīga nozīme ir bijusi Klintonam – tieši tuvinot Krieviju. Es ar lielu interesi izlasīju Strouba Talbota atmiņas, un tur tas, kā ķieģelīti pa ķieģelītim ir celti pakāpieni, kuru augšā ir tās durvis, kuras atvērs – tas ir ļoti iespaidīgs process. Tiem, kuri nezina, kā šie ķieģelīši tiek likti, kas vēro no malas, tas likās vienkārši bezgala riskants pasākums, kas kuru katru brīdi draudēja ar kārtējo Jaltu. Es domāju, ka tas process bija bezgala nozīmīgs, ka bez tā nemūžam tāds pavērsiens, kādu īstenoja Bušs, nebūtu bijis iespējams. Reigana gadījumā, es domāju, ka viņa nostāja bija nozīmīga ar to, ka tā palīdzēja šim režīmam izkurtēt no iekšpuses.

RL: Vai, jūsuprāt, Eiropai ir kāds kopīgs ienaidnieks?

Kalniete: Jā, man ir tāda sajūta. Es neesmu pārliecināta, ka visiem eiropiešiem ir vienāda izpratne par to, kas ir šis ienaidnieks. “Ienaidnieks” varbūt nav īstais vārds, bet izšķirošais jautājums Eiropas nākotnei – un arī ASV – ir, kādā veidā izdosies stabilizēt visu to valstu loku, kas ir ap transatlantisko kopienu. Jo tas, kā nostabilizēsies Irāna, Irāka, Sīrija – es nemaz nerunāju par Palestīnu un Izraēlu – tur izšķiras mūsu nākotne. Pretējā gadījumā mēs būsim spiesti no atvērtas sabiedrības, kas mēs vēl arvien esam, kļūt par slēgtu sabiedrību.

RL: Amerikā daudzi saredz to jau notiekam. Vai jūs to saskatāt arī Eiropā?

Kalniete: Jā. Vispār tas notiek arī Eiropā, arī Eiropas Komisijas līmenī. Tie vēl ir mazi pašaizsardzības solīši – stingrāka migrācijas kontrole, stingrāka iebraucēju kontrole – tas ir neizbēgams process, pastāvot tik ārkārtīgi nopietnām terorisma briesmām. Bet to jau pierāda visklasiskākais piemērs, Izraēla, valsts, kas tik daudz ieguldījusi sevis aizsargāšanā – kamēr būs cilvēki, kas gribēs mirt, lai uzspridzinātu citus, tikmēr nekas nepasargās, un tādēļ uzdevums ir izveidot īstu partnerību.

RL: Ja cilvēki gatavi mirt, sevi uzspridzinot vai kā citādi, vai tomēr tas neliecina par teju gandrīz neaptveramu izmisuma pakāpi?

Kalniete: Tāpēc jau es teicu, ka jāizveido īsta partnerība, lai novērstu šī sociālā izmisuma cēloņus – to var tikai partnerības ceļā. Nav jau tikai tā, ka atbildīgi ir tikai bagātie Ziemeļi, atbildība ir jāuzņemas arī politiskajām elitēm šajās valstīs. 2002. gadā UNDP[2. Apvienoto Nāciju Attīstības programma] sagatavoja ziņojumu par arābu pasaules dažādajiem attīstības aspektiem – tas ir dokuments, ko gatavoja paši arābi. Tas ir satriecošs. Tas arī pašiem arābiem lika ieraudzīt to, ko viņi varbūt par sevi neapzinājās – ka, neskatoties uz bagātajiem naftas un citiem resursiem, savā attīstībā viņi ir atpalikuši aiz daudzām Āfrikas un it īpaši jau Dienvidaustrumāzijas valstīm. Tas ir milzīgi pazemojoši.

RL: Neba nu viņiem tā nafta bija tik ļoti vajadzīga, tā bija vajadzīga pavisam citiem.

Kalniete: Jā, bet no naftas iedzīvojās arī viņu politiskā elite. Tas ir cieši saistīts arī ar cilvēka apziņas brīvības jautājumu – cik centralizēta ir tā struktūra, kurā cilvēki iekļauti. Un šī struktūra ir centralizēta, individuālā atbildība noņemta no ikviena – zināmā mērā tāds bija arī komunistu režīms. Un faktiski jau tas bija ļoti ērti – vienmēr jau vainīgi bija viņi, pats nekad.

RL: Jūs esat redzējusi politisko procesu arī citur. Vai Latvijā tas ir daudz netīrāks?

Kalniete: Nedomāju. Šeit vienkārši viss ir mazāks un labāk zināms, un tas ir mūsu politiskais process. Tas, kas notiek citur, tas mani neskar personīgi.

RL: Kādā sakarā, jūsuprāt, tas, kas patlaban notiek politiskajā virtuvē, ir ar to, kas un kā notika Atmodas laikā?

Kalniete: Es nedomāju, ka tam ir jebkāds sakars. Tas, kas notiek tagad, ir pilnīgi saprotama attīstība. Nesaprotama attīstība bija Atmoda. Man ļoti patīk tas, ko teica Juris Rubenis – zinot visu to mašīnu, kas stāvēja aiz šī režīma, ir neizskaidrojami, kā viss varēja tiktāl attīstīties un notikt, tāpēc tas Jura apzīmējums “tauta dievišķās iedvesmas stāvoklī” priekš manis ir vienīgais izskaidrojums – tiešām, tiešām.

RL: Intervējot Induli Zālīti, man bija interesanti dzirdēt, ka viņš nebūt strikti nenosoda kolaboracionismu, bet gan uzskata, ka tas ir viens no izdzīvošanas modeļiem un latviešu tauta to pielietojusi ļoti veiksmīgi.

Kalniete: Pat tik principiāli nesamierināmai personai kā man jāsaka, ka viņš atkārto to, ko es domāju. Kas ir lielākais latviešu tautas sasniegums? Ka mēs tik ilgas un dažādu domināciju vēstures rezultātā esam sevi saglabājuši, mēs esam izdzīvojuši – mēs varējām arī sen nebūt. Mēs izdarījām pašu galveno – mēs izdzīvojām, pārcietām šos pēdējos 50 okupācijas gadus – ar milzīgiem cilvēku upuriem – bet mēs radījām bāzi, uz kuras tad tagad beidzot – jo es patiešām ticu, ka nu vairs trešo paaudzi nenogriezīs – beidzot latviešu nācija varēs atspirgt.

RL: Zālīte atkārtoja arī to, ko nācies dzirdēt no bijušajiem VDK virsniekiem – ka vismaz Atmodas laikā jau bija “labā čeka” un “sliktā čeka”, taču jūs savā grāmatā šo ideju izsmejat.

Kalniete: To es izsmiešu arī tagad. Tā nav kolaborācija, iet strādāt čekā. Kolaborācija, kā es to saprotu, ir piekrist spēlēt pēc tiem noteikumiem, kādus nosaka attiecīgā okupācijas vara, bet neļaujot šiem noteikumiem pilnībā cilvēku samaitāt. Man vienmēr viens no labākajiem piemēriem šai ziņā likusies Lietuva – Lietuvas nacionālkomunistu loma lietuviešu tautas saglabāšanā. Var būt, ka mums būtu līdzīgi, ja nebūtu bijis 1959. gads. Tāpat arī tas, ko izdarīja mūsu intelektuāļi – labi, pirmajā lapā viņi ierakstīja – es arī diplomdarbā ierakstīju obligātos divus Vladimira Iļjiča Ļeņina citātus – es rakstīju par tautas mākslu, bet arī par to viņš kaut ko bija teicis. Bet mēs taču visi zinājām – mēs pāršķīrām to pirmo lapu, mēs tur izlasījām pilnīgi citas lietas. Bet ja viņi nebūtu kolaborējuši – un es arī, ierakstot savus citātus – tad diez vai es būtu beigusi šo akadēmiju.

Kad es pirmoreiz aizbraucu uz Kanādu, es ar pārsteigumu atklāju, ka tur jauni latviešu mākslinieki neuzskatīja par negodu mazgāt traukus – tas gandrīz vai piederējās, jo mākslinieks vienmēr ir bijis drusku tā kā ārā no oficiālās sabiedrības. Šeit jau bija tieši otrādi – liela daļa mākslinieku, tāpēc ka viņi bija kaut kā jāpiejaucē, tika uzpirkti. Viņi tika uzpirkti ar labākiem dzīves apstākļiem, varbūt lielākām iespējām nekā caurmērā, bet, no otras puses, viņi paši noteikti dzīvoja milzīgā garīgā diskomfortā, to visu apzinoties. Tā ir šī milzīgā vairāku radošo cilvēku paaudžu traģēdija – viņi to cenu ir samaksājuši. Tas nozīmē paskatīties patiesībai acīs, un tas nav tik viegli, jo tad iznāk, ka nesaudzīgi daudz kas jāizravē laukā. Es, piemēram, nožēloju, ka nebūšu mājās tagad, kad rādīs tās sērijas par Vili Lāci. Šī personība man ir pilnīgi nepieņemama, un jebkuri mēģinājumi viņu attaisnot, ka viņš jau patiesībā bija spiests darīt to, ko viņš darīja… Kāpēc viņš bija spiests?

RL: Sakiet, lūdzu, vai jūs satiekat tos piecus, kuriem savulaik kalpojāt?

Kalniete: Jā, šad tad. Pēdējā laikā man nav iznācis tik bieži, bet tas nav tāpēc, ka to negribētu es vai viņi. Man ir bijusi viena problēma un tā paliek arī tagad – man diemžēl bija ļoti grūti pieņemt to, ka Dainis aizgāja vienā koalīcijā ar Rubiku. To es nespēju pieņemt. Jurkāns ir cits jautājums, bet Dainis bija LTF priekšsēdētājs, mesija... Ar viņu es vairs nespēju kontaktēties – tur kaut kas ir sabrucis uz visiem laikiem.

RL: Jurkāns jūs nepārsteidza?

Kalniete: Jurkāns man nekad nav bijis tik tuvs, bez tam viņam arī nebija tik milzīga ideoloģiska simbola nozīme. Turklāt kopš zināma laika es ārkārtīgi izvairos būt saskarsmē ar cilvēkiem, kas man ir nepatīkami.

RL: Toreiz jūs nerakstījāt dienasgrāmatu, bet vai tagad rakstāt?

Kalniete: Jā, rakstu, bet nespēju to darīt sevišķi sistemātiski. Pa lielākai daļai es rakstu lidmašīnās. Bet tas, ko es cenšos izdarīt – es pierakstu divus trīs vārdus, piemēram, “pusdienas pie Luksemburgas hercoga” vai “muļķīgais zvans no tā un tā”. Un man tas ir pieteikami, lai es varētu pie tā atgriezties un, kārtējo reizi lidojot, šo epizodi aprakstītu. Man ir ļoti daudz to dienasgrāmatu.

RL: Tātad jūs pierakstāt notikumus?

Kalniete: Nē, izjūtas arī. Notikumu jau ir bezgala daudz, bet svarīgas ir izjūtas, ko tie izraisa. Un tad ir atsevišķi notikumi, kurus es aprakstu, apzinoties viņu nozīmīgumu. Es, piemēram, ļoti precīzi un sīki esmu pierakstījusi baumu cirkulāciju par to, kas būs nākamais Komisijas prezidents – ko Francija, ko Vācija, ar visiem vārdiem un uzvārdiem – ne tikai par prezidenta kandidātiem, bet arī par baumu izplatītājiem. Jo tas bija ļoti nozīmīgs process – šī persona turpmākos piecus gadus lielā mērā ietekmēs Eiropas attīstību. 450 miljoniem cilvēku tā būs viena no nozīmīgākajām personām.

RL: Mani interesē, kādas ir jūsu attiecības ar rakstošo sevi.

Kalniete: Izjūtas man parādās caur notikuma aprakstu. Es arī nerakstu par savu lomu tai notikumā, es rakstu, kā tas viss bija, un tad tur ir daži vārdi, nu, teiksim “tāds ķēms” vai “kā var tā darīt”, “kāda bezatbildība izjaukt procesu”, “īsta cūcība” un tamlīdzīgi. Es rakstu gan kādreiz arī par lieliem dusmu brīžiem – bet tās ir tikai dažas frāzes, piemēram, “Nu, tad gan es biju satracināta!” Bet šī frāze kaut ko izsaka tikai man, jo man viņa momentā atsauc atmiņā to emociju.

RL: Bet tad jūs neesat mēģinājusi izlādēt savu satracinājumu uz papīra?

Kalniete: Nē, pēdējā laikā man tā nav bijis. Tad, kad biju aktīvi iemīlējusies, tad gan man bija pilnīga nepieciešamība rakstīt – gan dienasgrāmatu, gan tā saucamās nenosūtītās vēstules, kas jau arī ir dienasgrāmata. Lapu lapām klājās tas emocionālais jūklis (smejas). Bet tas bija jau sen. Un, ziniet, man gandrīz ir žēl, ka es to visu esmu izmetusi. Es uzskatīju, ka tas ir noiets etaps. Es arī tagad uzskatu, ka tas ir noiets etaps, taču es to esmu nogājusi un vairs negribu noliegt. Tolaik es to gribēju noliegt kā nekad nebijušu. Bet iemīlēšanās ir briesmīgs stāvoklis, kuru es nekad vairs negribētu pārdzīvot. Un es ar atvieglojumu apzinos, ka diez vai tas man vairs draud.

RL: Intervijās jūs apgalvojat, ka esat brīva no jelkāda seksuāla sprieguma...

Kalniete: Jā! To es izjūtu ar milzīgu prieku.

RL: Bez izlikšanās? Jums tā nepietrūkst?

Kalniete: Tas ir bez izlikšanās un man tā nepietrūkst. Es tuvojos zināmai vecuma joslai, tas viens, bet seksuālās spriedzes vietā ir nācis kas cits, pavisam citas lietas, bez tam man šķiet, ka katram ir dota līdzi zināma mīlestības enerģijas deva un es savējo laimīgā kārtā laikam esmu jau notērējusi. Es vairs negribētu, ka mana dzīve un mana personība tik lielā mērā tiek apdraudēta.

RL: Jūs labi intervējaties – tai nozīmē, ka gluži tāpat kā Rietumu politiķi, jūs it kā esat ļoti atklāta, tomēr tai pašā laikā nesakāt to, ko nevēlaties teikt. Jums esot bijis mediju treniņš...

Kalniete: Jā, laikam trīs reizes. Viens bija tas, ko rīko katrai jaunajai valdībai, visiem kopā un tad pusstundu ar tevi strādā atsevišķi, bet ko nu pusstundā var. Tad, kad es sāku strādāt par ārlietu ministri, tūlīt nāca Irākas krīze, un bija virkne lietu, ko vienkārši nedrīkstēja teikt, bija jautājumi, uz kuriem es nedrīkstēju atbildēt. Un tā man bija liela problēma, jo es piederu pie tiem, kuri uz jautājumiem atbild reizēm pat pārāk tieši. Es gribēju iemācīties, kā aiziet no jautājuma, jo blefot man arī nav pieņemami. Bet pirmā pieredze man bija bezgala neveiksmīga – mani aizveda pie diviem mediju speciālistiem, kas ar mani apgājās kā ar tādu kastīti. Patiesībā viņi vairāk rādīja sevi nekā interesējās par manu problēmu. Otra pieredze, savukārt, bija ļoti laba tikšanās ar Baņutu Rubesu – tur izšķirošais bija tas, ka viņa ir režisore, jo šī jau arī ir režija – tev vienkārši iemāca zināmus paņēmienus. Es, protams, nevaru apgalvot, ka esmu apguvusi visas tās labās lietas, ko viņa man mācīja, bet viņas ārkārtīgi humānā attieksme, ka viņa saprata manas grūtības, ka viņa meklēja veidu, kā man palīdzēt, tas man atmiņā palicis kā kas ļoti pozitīvs.

RL: Kāda ir jūsu dzīve, kā jūs to raksturotu?

Kalniete: Laimīga dzīve varbūt būtu par skaļu teikts, bet kopumā es domāju, ka man ir laba dzīve. Man ir laimējies darīt to, kas mani patiesi interesē. Man patika strādāt par šuvēju, man patika strādāt Mākslinieku savienībā, man gan ne pārāk patika rakstīt par mākslu un šodien es to darītu savādāk – tagad mani vairāk interesētu nevis tas, ko mākslinieks ir izdarījis, bet gan kas viņš ir pats – man patika negaidītā dāvana, ko saņēmu no likteņa – tautas atmoda, man nepatika tas brīdis, kad es nevarēju atrast sev vietu un nepatika pirmie pāris gadi, kad mani aizsūtīja strādāt uz ārzemēm – tas bija izsūtījums un trimda, un to es dziļi apzinos – tik niecīga es nebiju, lai ar mani varētu apieties galīgi slikti, kaut kur mani jāliek bija – mans iekšējais diskomforts tajā laikā bija ļoti liels, jo es zinu, ka tad, kad pagāja pirmais gads, es biju ļoti tuvu tam, lai uzdotu to lietu un lūgtu mani atsaukt, kas būtu arī nozīmējis, ka es nespēju neko. Bet tad es laikam ieraudzīju to visu citādi un tā lieta aizgāja. Man tā lieta pat iepatikās un es diemžēl esmu nonākusi otrā galējībā – es esmu kļuvusi pašpietiekama. Es tiešām neizjūtu vajadzību būt nemitīgā kontaktā ar kādu cilvēku. Tas arī nav labi. Pašlaik ir labi, jo mana miesa vēl ir spēcīga, bet paies vēl desmit gadi, es beigšu strādāt, jo man vairs nebūs tāda enerģija, un tad man būs apkārt tukšs. Es to dziļi apzinos.

RL: Varēsit rakstīt grāmatas.

Kalniete: Jā, jā, to es noteikti darīšu, tas ir neapšaubāmi! Man ir viens liels projekts, ko es gribētu īstenot – es gribētu uzrakstīt grāmatu par to, kā veidojās Latvijas ārpolitika un tie, kas to veidoja. Tas nebūs pētījums – man interesē parādīt, ka tie ir bijuši dzīvi cilvēki, kam neizsakāmi sāpējis kāds vārds, ko viņiem nav izdevies dabūt laukā no kāda dokumenta. Ārlietu ministrijā strādā arī ļoti patriotiski cilvēki – neatkarīgi no tā, kā citi viņus uztver, jo Latvijā visiem liekas, ka Latviju visu laiku nodod tieši Ārlietu ministrijas darbinieki. Bet diplomāta darbs ir ļoti nepateicīgs, jo viņš nav izvērtējams ar to, kas ir redzams, bet ar to, kas palicis neredzams. Pēc gadiem es drīkstēšu to parādīt.

RL: Kad jūs pieminējāt, ka pirmajos gados izjutāt diskomfortu – vai tas bija saistīts tieši ar to, ko nupat minējāt?

Kalniete: Es biju bez Latvijas. Sasaiste ar Latviju man bija ļoti vitāli nepieciešama. Bet, iespējams, tieši tāpēc es uzrakstīju divas grāmatas. Es jutos ļoti vientuļa, tīri kā cilvēks. Diplomātiskajā dienestā pietrūkst tūkstošiem lietu, kas citādi ir pašsaprotamas – nevar satikt uz ielas draudzeni, ar kuru ieskrien padzert kafiju, kas it kā ir elementāra lieta. Pamazām ir jāizveido pilnīgi cita dzīve, kurā tu spēj justies pilnvērtīgi – bet, kā jau teicu, ar laiku tu jūties tik pilnvērtīgi, ka tā ieskriešana ar draudzeni kafejnīcā vairs nav vajadzīga.

RL: Bet vai ieskriešana Latvijā jums vēl ir nepieciešama?

Kalniete: Jā. Parīzē tā vieta, kur es dzīvoju, bija manas mājas, jo tur bija visi mani priekšmeti un tā tālāk. Pašlaik es dzīvoju mēbelētā dzīvoklī – protams, tur ir kaut kādi mani priekšmeti, bet jūs jau redzat – viss ir šeit. Atbraucot šurp, es atgriežos mājās. Bet ja man būs ārzemēs jāstrādā vēl pieci gadi, man šīs mājas ir jārada tur, citādi es nespēšu funkcionēt. Un tad man būs divas mājas.

RL: Ko jūs darīsit, ja jūs neizraudzīs par komisāri?

Kalniete: Man ir vairākas iespējas: pirmā – iet diplomātiskajā dienestā – vēl neilgi atpakaļ es biju simtprocentīgi pārliecināta, ka to darīšu, bet vairs neesmu, tieši tāpēc, ka, šo neilgo laiku strādājot par komisāri, esmu izbaudījusi, kas ir iespējas ietekmēt kādu procesu; otra ir akadēmiskā karjera un trešā ir iesaistīties politikā. Starp šīm abām pēdējām iespējām es iekšēji bezgala vilcinos. Jo man riebj politikas veikala puse, bet, no otras puses, manī sāk mosties sirdsapziņa: kas notiek, ja visi tie, kam riebj, aiziet savās mūku cellēs un pa to mazo lodziņu visu laiku ar tādu morālu pārākumu runā par tiem, kas tajā netīrajā tirgū piedalās, bet paši nekādā veidā nemēģina šo procesu mainīt citā virzienā.

RL: Reiz kādā intervijā jūs sakāt, ka pats galvenais jums dzīvē būtu saprast, kas jūs esat. Vai esat to sapratusi? Varbūt esat uz ceļa, lai to saprastu? Kas notiks tad, kad būsit to sapratusi?

Kalniete: Jābrīnās, ka esmu ko tādu teikusi. Bet, protams, tas ir vissvarīgākais. Kaut arī teiciens ļoti pretenciozs. Es domāju, ka svarīgākais varbūt ir atrast tādu iekšējo līdzsvaru, stabilu apziņu par to, ko es varu, ko nevaru un nepieļaut, ka plosa tāds sīks rosīgums. Es to stāvokli sauktu – dzīvot saskaņā ar sevi. Man atkal jāatgriežas pie manas dzīves pēcfrontes krīzes, kas ir bijis viens no grūtākajiem, bet arī viens no svētīgākajiem laikiem manā dzīvē, jo man vajadzēja pašai tikt ar sevi galā, man nebija neviena, kas varētu palīdzēt – un cilvēkam jau arī vispār nevar tādā brīdī palīdzēt. Es atradu veidu, kādā atrast tādu stabilitātes sajūtu, un tā manī ir arī tagad, un es domāju, ka tā man ļoti palīdz, jo mani neplosa tādas nepiepildāmas ambīcijas, mani neinteresē, kas es esmu procesā, bet gan pats process. Vienīgais, kā jau teicu, esot šajā komisāra amatā, es sapratu, ka varu šo procesu ietekmēt. Agrāk es to tik skaidri neapzinājos. Es nebiju tādā līmenī.

RL: Tomēr atgriežoties pie sevis apzināšanās – vai kas tāds vispār ir iespējams? Grāmatā par Tautas fronti jūs esat ļoti paškritiska – jūs sakāt, lūk, tajā un tajā situācijā es biju pārāk skarba, uzvedos muļķīgi, tas un tas no manas puses bija naivi utt. Bet tā ir tāda vērtēšana ar atpakaļejošu datumu un it kā no malas – tātad vai ir iespējams sevi apzināties tagadnē?

Kalniete: Šādā nozīmē nav iespējams. Tāpat jau cilvēkam paliek lietas, kas viņam patīk, kas nepatīk, psihomorfā struktūra paliek tā pati. Bet ko var izdarīt – un es domāju, ka esmu to izdarījusi – es cilvēkos vairs neizraisu tik krasus vērtējumus par sevi. Es esmu kļuvusi pieņemamāka. Otrkārt, es vairs tik ārkārtīgi nešķiežu enerģiju – es spēju labāk novērtēt, kas ir principiālas lietas un kas ir “būtu jau labi, ja būtu”. Es nerunāju par materiālām lietām, es runāju par garīgām, tai skaitā arī par politiku. Visu nekad nav iespējams sagrābt. Ir jānošķir tā līnija, pa kuru tu ej un tad soli pa solim tu kaut ko tiešām arī padari, bet ja skrien visu laiku šurpu turpu, beigās nav nekāda rezultāta.