Alus dārza mistērija

Šī nav vēstule. Tajā pašā nozīmē, kādā Renē Magrits nosauca savu bildi ar pīpi – C’est ne pas la pipe. Drīzāk šī ir pastkarte ­– no tām, ko tūristi pērk suvenīru veikalos un, neērtās pozās noliekušies pār žurnālu galdiņu kādā vietējā viesnīcā, steidzīgi apraksta vai, tieši otrādi, dara to apcerīgi, ar mēli spaidot vaigu vai aplaizot apkaltušās lūpas. Tādā kartītē galvenais nav iespēja otrā pusē uzmest pāris rindiņu, kas apliecinātu, ka tu neesi saaukstējies, izmežģījis kāju vai, nedod Dievs, saindējies. Tādā kartītē galvenais ir iespēja ierakstīt sevi ainavā, kas atainota priekšpusē, apliecināt savu klātbūtni, atgādināt tuviniekiem, kuri palikuši mājās un kuri ir spiesti atkārtot ikdienas rūpju pierastos maršrutus, ka tu, kas uz laiku esi atbrīvojies no savas biogrāfijas, atceries viņus, mīli viņus, domās – un tas nav pārāk dārgi – pārnesot viņus uz vietu, kurā tu atrodies. Galvenais tādā atklātnītē ir viņa pati, tās glancētā virsma, kas kādu laiku greznos tava vis a vis rakstāmgaldu vai grāmatplauktu. Laikam gan tūrisma pastkaršu popularitāte ir labākais pierādījums jau diezgan nodrāztajai M. Maklūena tēzei, ka “Medium is a message”.[1. Medijs ir vēstījums (angļu val.).]

Ierunājies par paskartēm, nonāc kārdinājumā atcerēties vienu no vispoētiskākajām Žaka Deridā grāmatām Pastkartīte no Sokrata līdz Freidam un ne tikai[2. La carte postale: de Socrate á Freude et au-delá.], kurā viņš ne vien rada savdabīgu komunikāciju teoriju, bet arī stājas diezgan vaļīgās “epistulārās” attiecībās ar Sokratu, Nīči, Hēgeli, Freidu un citiem. Taču uz manām atklātnēm ir pavisam citāds zīmējums, tām ir citi varoņi (lai arī Freida figūrai tur visnotaļ vieta atrastos), un baidos, ka arī cits adresāts.

Patlaban es aplūkoju pāris šādu atklātņu (neķeršos pie novalkātās literārās mistifikācijas, apgalvojot, ka “tieši tagad” uz vienas no tām rakstu), kuras es esmu iegādājies kopā ar divām sviestmaizēm, tāpat arī divām vietējā alus pudelēm un nelielu suvenīrblašķīti ar Kirschliquer, uz kuras, starp citu, – tiesa gan, daudz stilizētāk – uzzīmēts tieši tas pats, kas uz atklātnēm. Pie tam man ir ar ko salīdzināt šos uzpūderētos pastkaršu attēlus, lai gan attiecības starp oriģinālu un attēlu šajā gadījumā izrādās diezgan nekonkrētas. Man pāri slejas pasakaina, pareizāk sakot, “pasakaina” pils – pēdiņas daļēji ļauj parādīt tās piederību noteiktam žanram, tās absolūto, kaut kādā ziņā pat pārliecīgo atbilstību pasakas standartiem –, koķeti pozējot ar operiski romantisku vērienu izvērsušos kalnu fonā. Robotie un smailie tornīši cits ar citu un ar dakstiņu jumtiem stājas neparastās un šķietami nejaušās pseidogotiskās konstelācijās, stāvās sienas līdz gaisīgumam izretinājuši velvju lodziņi, balkoniņi un skatu laukumiņi. Uz vienas no fasādēm mūžīgā uzvarā pār uzveikto čūskli pārliecies skulpturālais Georgijs; lai gan Georgiju ieraudzīja vienīgi mana semītiski slāviskā acs – ja man būtu pilnīgāka galvaskausa forma, es uzreiz atzītu šajā, man pat pēc taustes pazīstamajā atveidā Parsifālu, kas nogalinājis pūķi. Un kaut arī no fortifikācijas mākslas viedokļa šis cietoksnis vairāk atgādina spēļu pili – ja vien neņem vērā tā krāšņo izvietojumu priekškalnēs –, tā tomēr pēc spēļlietiņas neizskatās, pilī un tās vietas izvēlē jaušama kāda gandrīz paranoidāla tieksme pēc savdabīgi saprastas pilnības un vietulības. Tai vajadzēja kļūt par kāda sirgstoša gara Kastāliju, tā varēja izrādīties pēdējais nocietinājums pret realitāti un mūsdienīgumu, kas to ielenc no visām pusēm, ja vien… Ja ne ļaužu raibie strauti, upes un ūdenskritumi, kas, pārvarot zemes pievilkšanas spēku, krāsainos miniautobusos, pajūgos, ko velk aizkustinoši pinkaini zirdziņi, un vienkārši kājām velkas kalnā, kur kā balva tos gaida pils un pāris tūkstoši svētceļnieku – kolēģu. Veroties uz šo dzīvīgo trafiku no apakšas, no visam šim skaistumam atvērtā Biergarten, tu sāc svaidīties starp agorafobiju [3. Agorafobija – bailes no agoras, atklātas ļaužu pulcēšanās vietas.] un ziņkārību. Ziņkārība uzvar. Es esmu Noišvānšteinā, pilī, kuru Bavārijas nabaga pasaku karalis Ludviķis II sev un Vāgneram būvēja gandrīz 30 gadus (no 69. līdz 86. iepriekšiepriekšējā gadsimta gadam) – kaislība, kas kļuva par iemeslu karaļa bēdīgajam liktenim un gandrīz traģiskajam valsts budžetam. Par to arī būs mana pastkartīte, ma carte postale no Ludviķa līdz Rihardam, bet ne tikai.

Gogolis, kas Vāciju un Itāliju izmantoja kā “brīnišķīgo tālumu”, no kurienes Krieviju viņš “ieraudzīja visā tās milzonībā”, Vāciju nemīlēja. Viņam tā asociējās ar buržuāziskās kultūras izaicinošo vulgaritāti, lai arī viņš pats apgalvoja, ka šai vulgaritātei ir etnisks raksturs.[4. Atšķirībā no Gogoļa un no Nabokova, kas pastāvīgi izmantoja Gogoļa piemērus kā poētisku argumentu, lai apliecinātu savu nicinošo nepatiku pret vāciešiem, es neesmu no tiem “intelektuāļiem”, kuriem Vācija saistās vienīgi ar birģeru sarkanajiem ģīmjiem, sārtvaidzēm grēthenēm un mēthenēm, bet vācu kultūra ir vulgāras sentimentalitātes vai romantizēta kareivīguma simbols. Nesaukšu par lieciniekiem Rilki ar Tomasu Mannu vai Gēti ar Novālisu – ik reizi, kad saskaries ar šādiem rituāliem pasiem, sajūti stipru iekšēju neveiklumu. Nevaru teikt, ka man patīk Vācija, – man patīk tur dzīvot, staigāt, dzert, runāties ar cilvēkiem, gandrīz vai patīk tur ēst, bet ar to ir vairāk nekā pietiekoši, lai ar cieņu izturētos pret jebkuru valsti. (Autora piez.)] Kādā sarunā Gogolis min epizodi no vācu dzīves, kuras liecinieks viņš it kā esot bijis. Tas ir stāsts par kāda mīlētāja atjautību, atrodot ceļu uz iemīļotās sirdi caur viņas “tīri vācisko” tieksmi pēc skaistuma. Stāsts ir tik daiļrunīgs, ka grūti noturēties, nenocitējot to gandrīz pilnībā. “Viņa iemīļotā, kuru viņš neveiksmīgi aplidoja diezgan ilgu laiku, dzīvoja kaut kāda dīķa krastā un katru vakaru pavadīja uz balkona, no kura pavērās skats uz šo dīķi, adot zeķes un vienlaikus baudot dabu. Mans vācietis, redzot savu centienu bezcerību, visbeidzot atrada drošu līdzekli, kā savaņģot nepielūdzamās vācietes sirdi… Iedomājieties, viņš katru vakaru izģērbies metās dīķī un peldēja savas iemīļotās acu priekšā, apkampis divus gulbjus, ko pats bija tieši šim nolūkam pagatavojis! …Vai nu viņš bija iedomājies kaut ko antīku, mitoloģisku vai arī cerēja uz kaut ko citu, bet lieta beidzās viņa labā – šis meitu mednieks viņu patiešām savaldzināja un viņa drīz vien izgāja pie viņa par sievu.”

Pati vietas toponīmika, tās bezgalīgā spēlēšanās ar ornitoloģiskiem motīviem – vietiņa Schwangau, Hohenschwangau, pils, kurā pagāja Ludviķa bērnība un pa kuras logiem viņš ik dienas tālskatī novēroja Noišvānšteinas celtniecības gaitu –, uzmācīgi atgādina par vācu sirds sentimentālo pieķeršanos slavenajam grācijas, cieņas un skaistuma simbolam. Tuvumā ir arī savs gulbju ezers, kurā spoguļojas mežiem klātās Alpu nogāzes. Šīs spoguļvirsmas mieru traucē tikai gulbji, kas veic savu majestātisko maršrutu kaut kur starp ūdeni un tajā atspoguļotajām debesīm. Tas viss tik ļoti atbilst un pārspēj tavus priekšstatus par skaistumu, ka rada lielu vēlēšanos izdarīt kaut ko sevišķi cinisku un ieraudzīt šausmas divu pretimsteberējošu šveiciešu pensionāru acīs. Šī vēlēšanās vēl pastiprinās, kad no tūristu ceļveža es uzzinu, ka pa šo ezeru Vāgners gulbja formas laivā devies pie sava karaliskā patrona. Alpu ezers kā dabiska teātra dekorācija, Vāgners kā Loengrīns, kas cēli stāv sava diezgan dīvainā kuģa priekšgalā, kalpi ar lāpām, izvietojušies gar krastu, liels simfoniskais orķestris, paslēpies krūmos gatavībā nodimdināt uvertīru no tāda paša nosaukuma operas – uz ko tikai nebija spējīga monarha fantāzija, ko visādi citādi ierobežoja konstitūcija!

“Ideāli monarhistiska poētiskā vientulība” (“ideal-monarchisch-poetische Einsamkeit”) – formulā, pēc kuras Ludviķis centās uzvest savu biogrāfisko mistēriju, ieslēgta pretruna starp poētisko fantāziju un monarhistiskajām iespējām. Ilgas pēc ideāla, kas bija iemiesotas ar karalisku vērienu, zaudē skaudrumā, toties iegūst vulgaritātē – tikai nedaudziem, kuriem ir pietiekami līdzekļu, lai pilnībā piepildītu savu sapni pēc ideāla, pieticis gaumes to nedarīt. Un problēma nav tikai apstāklī, ka pēc tam no tava karaliskā sapņa vienalga iztaisīs tūrisma fastfood, kā precīzi arī noticis Noišvānšteinā, kuras siluets ar nelielu dizainisku piepūli tika pārvērsts Disnejlendas logotipā. Ekskursijas uz pili, kurā pasaku karalim pusdienas tika piegādātas uz īpaša paceļama galda, lai monarha apetīti nebojātu kalpu klātbūtne, sākās divas nedēļas pēc viņa atstādināšanas no varas un mīklainās nāves. Pasludinot savu karali par vājprātīgu, Bavārijas valdība tūliņ pat ķērās pie pils komerciālas izmantošanas – karaļa diagnoze iedarbināja biznesa plānu par viņa neprāta konvertāciju, un mistērija izrādījās lieliski ejoša prece. Jāsaka, Bavārijai šī lieta gāja no rokas – protams, ienākumus no Noišvānšteinas apmeklēšanas un neskaitāmo stikla, kristāla un bronzas gulbīšu pārdošanas nevar salīdzināt ar ienākumiem no nodokļiem, kas atskaitīti no BMW vai Bavārijas alusdarītavu peļņas, bet ar abu Minhenes pinakotēku ienākumiem tos var salīdzināt pavisam droši. Citiem vārdiem sakot, ja tu visu savu dzīvi esi veltījis Grāla meklējumiem, esi gatavs, ka no tevis iztaisīs kārtējo Indiānu Džonsu.

Kaut gan, no otras puses, kad, kā zobu pasta spiežoties ārā no tūbiņas, tu esi veicis nogurdinošo gājienu cauri zālēm, kas katra saistīta ar kādu operas sižetu, veselīgas komercijas deva atjauno realitātes sajūtu. Fotokameru zibšņi izgaismo stipru jūtu izkropļotās Vāgnera varoņu sejas. Lūk, Zigfrīds, audiogida austiņās skanot Valkīru lidojumam, šķaida tūkstošgadu reiha ienaidniekus. Lūk, Tanheizers, sava paša ārijas pavadībā spaida ārkārtīgi pievilcīgāsbeibes alā pie Venēras. Lūk, tev uz kājas uzkāpa viņu tālais pēctecis, kurš gatavs izmežģīt kaklu, lai uzmestu pēdējo skatienu antīkajām kurtizānēm… Neatvainojās – krievs? – nē, vācietis! – ā, Krievijas vācietis (nu kā tad, tik daudz iespaidu ceļā no Kazahijas stepes līdz Tiroles Alpiem).

Nolaidies no debesīm atpakaļ kārtējā debešķīgajā alus dārzā un Reinas zelta vietā dodot priekšroku zeltītajam dzērienam, kas tiek ražots tās pašas upes krastos, es atkal, šoreiz gandrīz vaigu vaigā saskrienos ar Ludviķi, kas attēlots uz alus glāzes. Jāsaka, ka König Ludvig alus degustācijas gaitā manā priekšā cita citu nomainīja vesela viņa portretu galerija, fiksējot pasaku karaļa fiziognomiskās metamorfozes. Distance, kas atdala jaunā kroņprinča Ludviķa portretu no Bavārijas karaļa Ludviķa II portreta, norāda ne tikai uz laiku. Šajos portretos redzams, ka tieši karaļa āriene, nevis viņa pils, kļuva par pašu neieņemamāko cietoksni, kas neļauj izlauzties cauri raženā, bārdainā bavārieša tēlam līdz Parsifālam. Ārēji šī metafora atgādināja cita karaļa pārvērtības, es runāju par karali Elvisu, kurš no tumsnēja pusaudža ar mehāniskām eņģēm ceļu locītavu vietā pārvērtās par kuili ar bakenēm, iegūstot apmierinātu balss tembru, samtainu kā tumšā alus garša.

“Es vēlētos sev pašam un citiem palikt mūžīga mistērija,” atmiņā iespiedusies frāze no romantiskā karaļa dienasgrāmatas, ko pirms stundas man bija zaglīgi atskaņojušas austiņas. Vai viņš atcerējās šos vārdus, kad rija Šternbergzē ūdeņus? Nezinu. Es atceros, pagaidām.

No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons