Tālumā līst lietus

Kur jūs pašlaik atrodaties? Kādi priekšmeti ir jums apkārt? Ko jūs redzat pa logu?

Ziniet ko, tas ir ļoti personisks jautājums. Pat intīms. Nav tā, ka es pilnīgi atteiktos runāt par to, bet vispirms mums jāiepazīstas tuvāk. Jāsaprot, vai mēs uz pasauli skatāmies vienādi. Es nevaru tā uzreiz.

Vai tad maz ir iespējams skatīties uz pasauli vienādi? Man virs galvas, piemēram, karājas Monikas Belluči portrets, pa labi no Mac portatīvā datora ir melns ofisa tālrunis un kauss, no kāda 1949. gada, ar meiteni, kas met disku, tas tā – intīmam.

Es domāju, ka vienādi skatīties uz pasauli ir iespējams. Es tikai neesmu pārliecināts, ka to var vienādi redzēt. Man priekšā ir balta siena, pa labi uz grīdas atrodas sudrabota vingrošanas bumba Reebok ap 60 centimetriem diametrā. Pa kreisi uz galda ir Shaggy kasete Lucky Day.

Jūs nodarbojaties ar fitnesu?

Bumba man vajadzīga tikai kā vizuāls objekts. Tā izskatās pēc lielas dzīvsudraba lodītes. Mani iepriecina tās izskats.

Jūs teicāt, ka savā jaunajā romānā esat apskatījis seksa tēmu – tā neko intīms – starp labo un kreiso puslodi, valsti un cilvēku, cilvēku un cilvēku. Vai daudz jums šajos pētījumos varēja palīdzēt personiskā pieredze? Piemēram, ar valsti?

Viss vienmēr balstās uz personisko pieredzi. Taču pieredzes avots var būt ne tikai tieša piedalīšanās procesā, bet arī tā novērošana. Pat domāšana. Bet runājot par seksu ar mūsu valsti, man tā nav pievilcīgs seksa partneris. Viņa, manuprāt, pārāk aizraujas ar lomu spēlēm, – piestrādā gan par “bargo kundzi” ar pātadziņu, gan par “verdzeni” roku dzelžos, atkarībā no klienta. Un visu laiku cenšas pakalpot ar “zelta lietu”, bet tas laikam iznāk netīšām.

Kaut kā negribas īsti ticēt, ka jūs esat spējīgs kontaktēties ar valsti – iet uz vēlēšanām, skatīties pa televizoru raidījumu Itogi ar Jevgeņiju Kiseļevu vai stāvēt rindā namu pārvaldē. Reizēm negribas ticēt pat tam, ka ir tāds Viktors Peļevins, kas ierakstīts mājasgrāmatā. Vai jūs pašu nebaida tas, ka vienai sabiedrības daļai rakstnieks Peļevins ir pārvērties par tīro pozu? Vai jūs pazīstat savus kaimiņus pēc vārda? Vai varat no viņiem aizņemties cukuru?

Vai tad skatīties Itogi nozīmē kontaktēties ar valsti? Kiseļevs droši vien apvainotos, viņš ir tieši viens no tiem, ar kuru valstij ir bijis sekss, es pats lasīju mājaslapā kompromat.ru. Starp citu, es nemaz nezinu, kurš pašlaik vada raidījumu Itogi, – es neskatos televizoru jau kopš kāda 1998. gada, tas ļoti palīdz darbā un personiskajā dzīvē. Jaunumus labāk uzzināt no Tīkla. Tīrā poza – tas nav īsti saprotams. Rakstnieks ir cilvēks, kas raksta grāmatas. Rakstniecība par pozu pārvēršas brīdī, kad sevi par rakstnieku nosauc, piemēram, televīzijas raidījuma vadītājs. Vai funkcionārs. Es nevadu raidījumus un nedalu dzīvokļus, bet tieši rakstu grāmatas – kas tad tā par pozu? Bet cukuru gan es nelietoju jau daudzus gadus un daudzus gadus arī nesmēķēju. Kaimiņi man visu laiku ir citi, jo es daudz braukāju. Bet ja ļoti ievajadzēsies, es varēšu aizņemties gan cukuru, gan sērkociņus, gan stiklu, gan finieri, gan etiķi un zilos graudiņus, pat Hamsuna sējumiņu.

Dievs ar viņu, ar Kiseļevu. Svētīgi vajātie… Uz jūsu jauno romānu gaidīja četrus gadus. Mani virspusējie priekšstati par Krievijas literatūrkritiku liek man izdarīt secinājumu – gan labvēlīgā, gan ļaunprātīgā kritika jūs ir nesaraujami piesējusi 90. gadiem. Kaut kur turpat piesieti kūļājas Gžeļas mobilie telefoni un aveņkrāsas žaketes. Skaitās, ka jūs labāk nekā citi esat pateicis par 90. gadu Krieviju. Vai jūs ir piemeklējusi laikmeta maiņu sajūta, pāreja – es te nerunāju par “jaunā milēniuma” muļķībām, protams? Vai bija grūti rakstīt jauno romānu?

Jūsu priekšstati par literatūras kritiku droši vien tāpat jau ir plašāki par manējiem. Es to nelasu, pat tad, kad kritiķi raksta par mani. Tāpēc, ja arī mani kāds kaut kur ir piesējis, gribas šo ļaužu priekšā atvainoties, es neko tādu nezinu. Es nerakstu par kādu vēsturisku periodu, man interesē cilvēka prāts, bet tā ir mašīnīte, kas darbojas diezgan vienveidīgi visos laikos. Bet kas attiecas uz laikmeta pārmaiņu un pāreju – mana jaunā grāmata ir tieši par to, to sauc Pārejas perioda dialektika (ne no kurienes uz nekurieni). Tur ir ne tikai romāns, bet arī daudz stāstu, un viss kopā savienojas tādā kā metaromānā. Ne tik daudz romāna un tā uzrakstīšanas nozīmē, kā pierasts saprast vārdu “metaromāns”, drīzāk “meta” tiešā nozīmē – “pēc” romāna. Romāns beidzas, bet vairākas otršķirīgas līnijas, kas tajā sākas, kļūst par stāstiem. Man bija ļoti viegli to rakstīt – es sarakstīju grāmatu gada laikā Berlīnē un guvu no šī procesa daudz prieka, daļu no tā, ļoti ceru, sajutīs arī lasītājs. Bet par laiku maiņām – tirgus galvenais triks taču ir piespiest jūs noticēt, ka reizē ar Gžeļas mobilo telefonu izmēru samazināšanos un žaketes krāsas maiņu no aveņu uz melleņu toni katru reizi sākas jauns laikmets. Kā tad! Laikmets jauns, bet mūļi nezkāpēc tie paši vecie. Es šajā gadījumā runāju ne tikai par Bendžaminu Franklinu.

Mūļi, protams, tie paši, un gaiļi arī nodzied trīs reizes, bet laikmetiem taču ir kādas sīkas atšķirības? Vakar bija Keita Mosa, šodien Gizela Bundhena, agrāk mēs dzērām krāna ūdeni, šodien – Evian, agrāk visas modernās meitenes valkāja etniku, tagad kleitas ar lielām pumpiņām. Vai tādas atšķirības jums nemaz neinteresē? Var būt, ka tās arī var noderēt, lai saprastu, kā tiek iedarbināta cilvēka prāta mašīnīte?

Jūs, lūk, sakāt – vakar bija Keita Mosa, šodien Gizela Bundhena. Bet kur, var jautāt, “bija”? Kurā vietā? Manā personiskajā koordināšu sistēmā nevienas no viņām nav bijis ne vakar, ne šodien. Tāpat kā es, arī jūs varat ar pārliecību runāt tikai par to, kas notiek jūsu galvā. Mēģinājumi apelēt pie kādas universālas telpas novedīs tikai pie tādiem jēdzieniem kā “pārdošanas apjoms”, “pārklājums” un tamlīdzīgi. Runājot par “pārklāšanu”, mēs varam, protams, pameklēt arbitru kādas nebūt Gellap Media personā. Taču neaizmirstiet, ka nav nemaz tik skaidrs, vai tas Gellap, vai tas ir pie mums vai ne visai. Tā kā nav pat skaidrs, kāda ir šī telpa, par kuru mēs izsakām spriedumus, tad jebkuri vērtējumi ir ļoti slideni. Ja gribam izteikties zinātniski, visa šāda tipa arbitrāža notiek tīrā ponta pēc un balstās tikai uz arbitra nepārvaramu vēlēšanos dzīvot tālāk. Sīkas atšķirības, protams, gadās, taču ne starp laikmetiem, bet patēriņa produktiem. Es nerunāju par to, ka šo atšķirību nav, bet gan par to, ka sīkas preču atšķirības nenoved pie jauna laikmeta sākuma, pat ja šīs preces ir prezidenti. Jauns laikmets vienmēr saistīts ar jaunu garīgo orientieru parādīšanos. Bet tas, ka visas modīgas meitenes, tai skaitā prezidenti, ģērbjas pumpainā etniskajā stilā, tas nemainās jau daudzus gadu tūkstošus. Ja es ar to pelnītu maizi, es varbūt arī sekotu jaunākajām tirgus tendencēm – neredzu tur nekā nosodāma. Bet man grūti iedomāties skumjāku likteni, kā būt par brīvprātīgu prečzini sabiedriskā kārtā, īpaši – aukstā klimatā, pie tam neskaidru sabiedrisku perspektīvu laikmetā. Cilvēciskā prāta mašīnīte tiek iedarbināta ne jau ar šiem niekiem.

No kurienes jūsos tik stipra pārliecība? Jūs varat tā stingri pateikt – esmu pārliecināts, ka ir tā un tā? Manā prātā, piemēram, notiek tik daudz visādu kustību, ka man ir vieglāk spriest par pumpaino kleitu modi nekā par kaut ko dziļdomīgāku.

Par to jau es runāju, ka pumpaino kleitu mode, par ko raksta etniskie žurnāli, vai etniskā mode, kas aplūkota pumpainā spektra žurnālos, tas ir kaut kas tik dziļdomīgs, ka man nepietiek prāta pat aptuveni saprast, kas tas patiesībā ir. Tajā nav nekā konkrēta vai īsta. Bija tāds filozofs Šopenhauers, viņš sarakstīja grāmatu Pasaule kā griba un priekšstats. “Gribu” viņš domāja spēka nozīmē, bet “priekšstatu” – kā ideju. Arī pašlaik pasauli var uztvert kā gribu un priekšstatu, tikai “griba” nozīmēs brīvu izvēli starp pumpainām un etniskām kleitiņām, bet ar “priekšstatu” jāsaprot priekšnesums – performance, balagāns. Šai pasaulei ir tikai viens uzdevums – būt par manufaktūras noieta telpu. Visi spriedumi par pasauli, kādus sastopam medijos, neapraksta nekādu citu realitāti, vienīgi to, ko rada mediji paši. Turklāt šī mirāža eksistē tikai tās dažas minūtes, kas nepieciešamas mērķauditorijai, lai apmaksātu pirkumu. Tā ir erzacmatrica trešās pasaules valstīm. Tikai tā nav tā matrica, no kuras nav iespējams izkļūt ārā, tā ir viņas kartona un dermatīna līdziniece, kurā ir ļoti cieši jāieskatās, lai to vispār ieraudzītu. Bet kas attiecas uz pārliecību, man tās nav ne par ko. Kaut gan nav arī nepārliecinātības.

Vai jūs esat lasījis mesjē Velbeka “šopenhauerisko” eseju Pasaule kā supermārkets un izsmiekls? Cik ļoti vispār jūs interesējaties par to, ko dara mūsdienu Rietumu rakstnieki?

Šo eseju es nezinu, bet domāju, ka tā ir par to pašu. Velbeks man patīk un daudzi Rietumu rakstnieki arī. Rietumu rakstnieks ir tas pats, kas krievu rakstnieks, tikai viņš nav tik nolaidies dabas un sabiedrības iespaidā. Man bieži ir interesanti, ko dara mūsdienu Rietumu rakstnieki. Bet es nevaru sacīt, ka man tas ir svarīgi. Kā dzied Mumij Troll: “Zini, man jau vairs nav svarīgi… Viss nav nemaz tik svarīgi…”

Jā, Velbekam ir apmēram par to pašu, par brīvu gribu izdarīt jaunu pirkumu. Bet vai drīkst lūgt atšifrējumu frāzei “patīk daudzi rakstnieki arī”?

Pēdējais lielākais notikums man bija Džona Bērdeta Bangkoka 8. Es gan nezinu, vai grāmata jau ir iznākusi, man atsūtīja slejas. Man patika Joko Tavada – maza, kafkiņa, japāniete. Tas no visjaunākā. No amerikāņiem man ļoti patīk Džordžs Sonderss, viņa grāmatas Pilsoņkara zeme panīkst un Pastoralia. No vecajiem man patīk Roberts M. Pērsigs, abas viņa grāmatiņas. Tas ir pilnīgi unikāls rakstnieks, viņam idejas pilda varoņa lomu, kurš vēstījuma laikā transformējas. No angļiem visinteresantākais, kas nāk prātā, ir Īana Benksa Lapseņu fabrika (Wasp Factory). Kad sāku lasīt, es domāju, ka wasp nozīmē white anglo–saxon protestant un tā būs kārtējā sociālā satīra. Bet izrādījās, ka tur patiešām ir par lapsenēm.

Vai jūs pats apzināties, cik obligāts izlasīšanai būs šis saraksts jūsu dievinātājiem? Esmu saticis jūsu pielūdzējus, kas cēla vai debesīs tos cilvēkus, kas ir jūs pazinuši vai pat tikai nejauši jūs kaut kur redzējuši. Kad jūs rakstāt, vai jums ir nepieciešams tāds dievinošais lasītājs? Kā morālais atbalsts, kā adresāts vai vēl kādā citā noderīgā veidā?

Kad es rakstu, es nedomāju par lasītāju. Es domāju: “Kad tas p… no divdesmit otrā stāva pārtrauks urbt sienu?” Tas ir, kad esmu Maskavā. Dzimtene zina, kā norūdīt savus dēlus. Bet lasītājs, pat vissajūsminātākais, nekā nevar rakstniekam palīdzēt. Varbūt vienīgi iz… to p… no divdesmit otrā stāva. Tiesa, ļoti daudz var palīdzēt jauna skaista lasītāja, tas tiek visnotaļ atbalstīts. Runājot par pārējo, rakstnieks ir absolūti vientuļš savas grāmatas telpā, uz turieni nevar paņemt līdzi radus un draugus vai atbalsta grupu, tieši tāpat kā uz viņpasauli. Starp citu, diezgan precīza analoģija. Jauna grāmata – tā ir kā jauna piedzimšana. Bet beidzot to rakstīt – mazā nāve. Pēc tam kādu laiku mētājies pa bardo, meklējot jaunu inkarnāciju, un tad sākas viss par jaunu.

Jauna un skaista lasītāja – tas ir brīnišķīgi! Ļoti palīdz. Kā Sašam Sokolovam[1. Saša Sokolovs (1943) – viens no interesantākajiem mūsdienu krievu rakstniekiem, dzīvo ASV, romāni Muļķu skola, Starp suni un vilku, Palisandrija. Pēc nepārbaudītām ziņām, vairs neraksta un nekur nav atrodams.(Red. piez.)] – lasīja viņiem lasāmo un dabūja vēlamo. Vai arī dabūt jums nav obligāti, pietiek ar tīru ārēju sajūsmu?

Ja godīgi, man nepatīk strādāt par rakstnieku brīvajā laikā. Es vairos no cilvēkiem, kas mani uztver tikai kā rakstnieku – atrašanās viņu sabiedrībā man neko nedod. Bez tam – kā lai to pasaka pieticīgāk – man gribas ticēt, ka es esmu spējīgs izraisīt sievietes interesi ne tikai kā autors. Bet, protams, tas ir ērts iemesls, lai iepazītos.

Vai jūs spēj stipri ieinteresēt meitene uz žurnāla vāka vai no reklāmas? Un vispār, ar ko brīnišķīga meitene var izraisīt jūsu interesi, izņemot brīnišķīgu ārieni, protams?

Fotoattēls vienmēr melo, jo tas piešķir mūžīgas eksistences statusu kaut kam acumirklīgam, kas eksistē tikai sekundes simtdaļu – pozai, sejas izteiksmei, kādai grimasītei. Laikam tādēļ islāmā ir aizliegts attēlot cilvēka seju – tas it kā pretendē uz ārpuslaicīga dievišķā statusu. Kad redzi skaistu meiteni uz vāka, redzi to, kas, stingri ņemot, nekad nav bijis. Tāpēc ir simboliski, ka visas šīs fotogrāfijas ir tik cieši saistītas ar reklāmu, kas arī sola to, kas nekad nebūs. Tajā pašā laikā es ticu zināmai korelācijai starp attēlu un pirmtēlu. Tāpēc meitene no žurnāla vāka mani var ieinteresēt, ja viņa ir gara auguma, slaida un īsiem matiem. Garie mati man šķiet sieviešu nelīdztiesības palieka, kad pret sievieti izturējās kā pret seksuālās ekspluatācijas objektu un bērnu taisīšanas mašīnu. Tas, ka dažas meitenes apgalvo, kā viņām patīk ņemties ar savu milzīgo matu ērkuli, norāda, cik dziļi mūsu kultūrā ir iesakņojusies attieksme pret sievieti kā pret seksa rotaļlietu: tā ieēdusies pat pašos upuros. Kad sieviete nomet tūkstošgadīgās sarūsējušās važas, viņa sāk ar to, ka nogriež matus. Degunam, manuprāt, jābūt taisnam, var būt mazliet uzrauts. Minimāls daudzums kosmētikas. Uz cietā diska jābūt kaut kādai kultūras bagāžai, taču tas nav galvenais. Galvenais ir pats procesors, nenosakāma dvēseles kvalitāte, kas padara kādu cilvēku interesantu vai nē, neatkarīgi no tā, cik labi viņš orientējas pumpainajā etnikā un muzikāli kinematogrāfiskajā biznesā. Mēdz gadīties dvēseles, kas ir smalkas un vienkāršas vienlaikus, tās tādas ir jau kopš dzimšanas. Sastapt tādu meiteni – tā ir laime. Bez tam sievietē ļoti svarīgs ir mīļums. Nikna sieviete – tā ir veca sieviete, neatkarīgi no tā, cik viņai gadu.

Muļķīgs jautājums, protams, bet vai jūs tādu esat saticis, ar smalku un vienkāršu dvēseli? Vai viņu sauca Tatjana?

Jā, es par viņu daudz rakstu pēdējā romānā.

Jūs rakstījāt par viņu un nebaidījāties ietekmēt viņas likteni? Iekļūstot grāmatā, dzīvs cilvēks var iegūt pavisam citu paātrinājumu – bet uz kuru pusi, nav skaidrs, – ne ar maigumu, ne autora labo gribu to nav iespējams virzīt. Vai arī tādām muļķībām jūs neticat – kā vecenei ar tukšu spaini?

Ziniet, tā nav vienkārša tēma. Patiesībā nevar teikt, ka dzīvs cilvēks iekļūst svešā grāmatā, tur nokļūst tikai ēna. Manipulācijas ar objektu var ietekmēt viņa ēnu, taču manipulācijas ar ēnu nevar ietekmēt to, kas šo ēnu met. Izņemot gadījumus, kad ēnas metējs pats to neapzināti grib, bet tas vairs neattiecas uz manipulācijām ar ēnu. Es nenodarbojos ar maģiju, kas vērsta uz citiem cilvēkiem. Es tikai aprakstu to enerģiju konfigurāciju, ko redzu. Kaut gan, no otras puses, es to redzu nevis kaut kur, bet savā prātā. Tām enerģijām nav savas reālas eksistences, bet to pašu var teikt par visu fenomenālo pasauli. Vispār tā ir viena no tēmām, kur pretstati saplūst, un tas nozīmē, ka mums ir darīšana ar kaut ko tādu, kas nepakļaujas intelektuālai analīzei. Sev par attaisnojumu gribu teikt, ka ar Taņu grāmatā viss ir kārtībā, vienīgais, kas viņu beigās nomāc – viņai neizdevās nosargāt ēzelīti. Ēzelīti es nepratu izglābt, jūtos vainīgs. Bet rakstnieks jau ne vienmēr ir teksta pavēlnieks – Puškina Tatjana arī ne vienmēr klausīja autoram. Ir taču notikumu attīstības augstākā loģika. Bet kas tā par veceni ar tukšu spaini?

Es jau arī gribētu zināt, kas par veceni. Kad es iebraucu savā dzimtajā pilsētā, viņa man katru reizi trāpās ceļā. Parunāsim par laimi. Vai ir iespējams pieaugušā dzīvē par to nopietni runāt?

Pieaugušā dzīvē, protams, var runāt par laimi. Bet sajust to ir diezgan sarežģīti. Ja pavēro sevi, kļūst skaidrs, ka laime galvenokārt eksistē atmiņu veidā – cilvēks domā: “Toreiz gan es biju laimīgs, tikai pats to nesapratu…” Vai arī kā nākotnes cerības: “Izdarīšu to un to, un būšu laimīgs…” Vai kā pieņēmums: “Rubļova šosejas Rivjērā gan laikam dzīvo laimīgi cilvēki…” Bet kā nepastarpināti sajūtama tā gandrīz izzūd. Var teikt arī tā – iekšēji “laime” tiek pārdzīvota kā kaut kas itin ikdienišķs, ar sajūtu, ka tā jābūt vienmēr. Pats galvenais, nevajag laimi jaukt ar laimes tēlu, ko vienmēr var redzēt higiēnisko tamponu un personisko sasniegumu reklāmās. Būtībā reklāmā tiek demonstrētas ne tik daudz produkta vai preces īpašības, kā abstraktas laimes tēli. Un tad reklāma izdara mazu krāpšanos, it kā apsolīdama, ka kāda priekšmeta iegādāšanās uzdāvinās cilvēkam tās pašas sajūtas, kuru reprezentāciju viņš nupat redzēja. Pēc tam, kad tu šo priekšmetu nopērc, neatliek nekas cits, kā imitēt pa televizoru redzētās pozas un smaidus. Laimes imitācija ir tāds pats totaliberālisma pamatakmens kā orgasma simulācija. Paskatieties uz mūžīgi smaidošajiem amerikāņiem – vai starp viņiem ir daudz patiesi laimīgu cilvēku? Tāpat var jautāt, kāds procents stacijas prostitūtu, taisot savu “a–a–ai” koitusa laikā, patiešām sasniedz orgasmu. Gellap Media te nepalīdzēs. Lieta tāda, ka šajā nozarē eksperimentētāja klātbūtne tieši ietekmē eksperimenta rezultātu – jebkura prostitūta, lai nejustos kā pēdējā muļķe, sacīs, ka viņai ļoti patīk viss notiekošais. Kā dziedāja Leonards Koens: “And when they ask you how you’re doing, of course you say you can’t complain.”[2. Un, kad tev prasa, kā iet pa dzīvi, tu, protams, atbildi, ka iet (angļu val.).] Atjaunotie krievi šajā ziņā no amerikāņiem atšķiras tikai ar to, ka pašhipnozes nolūkos savu “a–a–ai” taisa ievērojami skaļāk, jo apkārt viss ir auksts un banāls, bet noticēt viņu stenēšanai ir vēl grūtāk. Tāpēc par laimi pieaugušā dzīvē ne tikai var runāt, bet var noslaukt pavisam reālu kāpostu ar tās simulakriem. No otras puses, agrā bērnībā par laimi nevar runāt, jo tādām sarunām ir nepietiekami attīstīts saprašanas aparāts. Toties tā tiek pārdzīvota pavisam tieši katru dienu, no ausmas līdz rietam. Ir tāda sajūta, ka visu izmaina dzimumbriedums. Reizēm man liekas, ka cilvēkiem salīdzinot ar kukaiņiem viss ir precīzi otrādāk – mums no skaista tauriņa izšķiļas spalvains kāpurs. Nabokovs jaunībā gan rakstīja, ka mēs esam “eņģeļu kāpuri”. Nu bet mēs jau redzējām viņa Humbrillu… Vispār, pirms sākt apspriest šo tēmu, vajadzēja vienoties, ko saprotam ar vārdu “laime”. Jo katrs cilvēks taču ar to var saprast kaut ko savu. Ja, piemēram, palasa vecos romānus, šis hieroglifs izlien ārā tad, kad galvenais varonis atrod sev zaķi un taisās uz pāris mēnešiem ieslēgties ar viņu kaut kur lauku muižā.

Bet kā romānos dabūt zaķi – kaut uz stundu, kaut uz mīlestību līdz kapa malai (un nomirt kopā) – vai tā nav laime?

Es taču saku, vārds “laime” ir birka, ko var piekārt kam vien vēlaties. Gagarinam viens variants, Čikatilo cits. Ja patīk to piekarināt mīlestībai līdz kapa malai, tad mīlestība līdz kapa malai arī būs laime. Es riskēšu izteikt pieņēmumu, ka cilvēkam ir raksturīgi nodoties laimes meklējumiem vienkārši tāpēc, ka ir tāds vārds “laime”. Ir bultiņa, kas norāda uz kaut ko nesaprotamu, un cilvēks dodas to meklēt, uzskatīdams, ja jau ir norāde, jābūt kaut kam, uz ko tiek norādīts. Bet tā notiek ne vienmēr – pasaules ēteru tā arī nav atklājuši un komunismu arī neuzcēla. Tāpēc katrs izlemj pats, kas tas ir ­– “laime”. Personīgi man aprakstītais variants drīzāk nonāk apmierinājuma kategorijā – etimoloģiski mēs esam tieši vārdu “loceklis” un “griba”[3. Latviski neatveidojama vārdkopa. Krievu valodas vārds уд (loceklis) un воля (griba, brīvība) ietilpst saliktenī удовольствие (bauda, patika, apmierinājums). Red. piez.] satikšanās vietā.

Bet birku jau var piekārt jebkam, cik tik gribi šķībi – tas ir krēsls, pie viņa ēd, tas ir galds, uz viņa sēd. Kāda ir jūsu attieksme pret lietām materiālajā dzīvē? Labs rakstāmgalds, kvalitatīvs uzvalks, ātrs dators, kaut kādi tūrisma prieki – Berlīnes mūra gabaliņš, Ganeša porcelāna zilonītis, Tibetas mūka šalle – vai jūs tas aizkustina?

Tieši tā – cik tik gribi šķībi. Tāpēc arī laime cilvēkiem ir tāda šķība. Bija diezgan laba filma par to – Happiness. Runājot par lietām, man ļoti bieži ir prieks ar tām sastapties, bet kolekcionēt gan man tās nav interesanti. Man nav nepieciešamības būt par lietu īpašnieku – ar retiem izņēmumiem. Mūra gabala vietā man pietiek ar tā fotogrāfiju. Bet manipulāciju vietā ar Tibetas mūka šalli labāk lieku reizi atcerēties par “nesatricināmā patiesīguma lietām”. Priekšmetos, kas ir ap mani, es visaugstāk vērtēju funkcionalitāti, kaut gan dažu lietu funkcionalitāte slēpjas to skaistumā. Bez tam uzkrātām materiālajām vērtībām piemīt īpašība padarīt laika gaitu nepielūdzamu. Bet tukšā istabā ar laiku un telpu vienmēr var sarunāt.

Par ko jūs pirmām kārtām gribētu sarunāt ar laiku un telpu?

Ziniet ko, ar tiem nākas risināt absolūti visus svarīgos jautājumus, jo tieši šie abi šeit ir reālais jumts. Mazliet bailīgi runāt par to atklāti, taču visi pārējie staigā zem tā, pat kantoris.

Un tomēr, kur jūs pašlaik atrodaties? Kādi priekšmeti ir jums visapkārt? Ko jūs redzat pa logu?

OK. Es atrodos istabā ar baltām sienām un logu, kam aizvilkts balts aizkars. Priekšmetu šeit ir gaužām maz – galds ar portatīvo datoru vienā stūrī un dīvāns otrā. Aiz loga ir nami un parks, kas sniedzas līdz horizontam. Tālumā līst lietus, un viena parka daļa redzama neskaidri, kā caur miglu.

Intervēja Staņislavs Gridasovs,
pirmpublicējums žurnālā GQ 10/2003.
No krievu valodas tulkojusi Guna Kalniņa