Eļektrička

Es labi apzinos, ka viss, ko patlaban daru, patiesībā ir nožēlojams farss. “Eļektrička” jau tuvojas stacijai Serp i Molot, tāpēc pamazām sāku virzīties uz vagona tamburu. Somā noslēpti rituāla priekšmeti – blašķe ar šņabi un Venedikta Jerofejeva romāns Maskava–Petuški. Brīdī, kad vilciens atstāj staciju, es uzšķiru nodaļu ar nosaukumu Serp i Molot–Karačarovo (tā satur tikai vienu teikumu: “Un nekavējoties iedzēru.”) un, sekojot autora padomam, ierauju pamatīgu malku.

Vilciens, saprotams, dodas uz Petuškiem. Tiesa, Veņečku es nesastapu. Tomēr viņa sarunu biedrus vilcienā var redzēt arī šodien. Piemaskavas “eļektrička” ir kā dzīva svētbilžu siena, ikonostass, kas joprojām nes cauri pasaulei un laikam krievu tautas ikonas, mūžīgās Krievijas nemainīgos simbolus.

Ubags, ceļojošs mūks, nupat izlaists cietumnieks – zeks, jauneklis – sportists ar slēpēm pār plecu. Atraitne apdilusī kažokā – bijusī “geņeraļša”, tagad pensionāre. Briļļains “inteliģents”, kadets – suvorovietis, milicis – “uradņiks”, dzērājs, lomkā trīcošs narkomāns, bezpajumtnieks – bomzis, biezā dubļonkā tērpies vīrs ar ledus urbi. Izsalcis un mūžam samiegojies zaldāts, kupcis – jaunais krievs, čigānu ģimene, pelēkā dūnu lakatā satinusies “babuška”, studente – “kursiste”, “dačņiks” ar mugursomu, “Kaukāza nacionalitātes persona”.

Līdzīgi svētajiem vārtiem ikonostasa sienā pieturvietās atvērsies vagona durvis, un vagonā parādīsies jauni tēli. Daži no viņiem iekāps stacijā bez nosaukuma – platforma 65. kilometrs un izkāps platformā 87. kilometrs, kā ceļinieki no nekurienes uz nekurieni, ārpus telpiskās un laiciskās perspektīvas – gluži kā kanoniskajā ikonu glezniecībā.

Maskava–Aleksandrova

Svētdienas rīts. Piepilsētas vilciens atstāj Jaroslavļas staciju Maskavā un dodas uz Aleksandrovu. Lielākā daļa pasažieru ceļo uz Sergijevas Posadas pilsētu, kur atrodas slavenais Troicas Sergija klosteris. Man pretī sēž izdilusi, gandrīz caurspīdīga meitene gariem, zeltainiem matiem. Viņa ir smagi slima – par to liecina arī mātes saraudātās acis. Braucējas esot no provinces un, kā var noprast no sarunām, pusi nakts abas svētceļnieces ir pavadījušas uz soliņa Kazaņas stacijā Maskavā.

“Mēs dzīvojam sādžā netālu no Penzas, un pašlaik braucam pie Radoņežas Sergija. Varbūt viņš varēs palīdzēt... Kur tik neesam jau bijušas”, māte stāsta kādai sieviņai.
“Mamma, bet ko mēs tur darīsim?”
“Lūgsimies, meitiņ, lūgsimies...”

Māte atver miniatūru saliekamo ikonostasu ar Kristus, Dievmātes un Nikolaja Brīnumdarītāja svētbildēm. Pa vagona eju pusmūža sieviete stumj invalīda ratiņus ar tajos sēdošu jaunekli karavīra formā – invalīdu bez kājām un vienas rokas. Sievietei kaklā karājas kartona plāksnīte ar lakonisku uzrakstu: “Mans dēls bija Kaukāzā.”

“Lūk, svētais,” saka māte un iespiež meitai saujā desmit rubļus – apmēram divdesmit santīmus. “Iedod zaldātam un aizlūdz par viņu. Kad būsim klosterī, noliksim sveci.”

Meitenes smalkie pirkstiņi knibina ābolu pīrāgu un pieliek pie zilganajām lūpām milzīgu plastmasas pudeli ar zaļgani dzeltenu bumbieru dzērienu Djušes. Pēcpusdienā es viņas atkal ieraudzīšu klostera pagalmā, stāvot rindā pēc svētītā ūdens – ar nu jau tukšu Djušes pudeli rokā.

Svētdienas rīta vilciens smaržo pēc alus, paģirām un nabadzības. Jaunieši pēc Maskavas deju klubos pavadītas nakts lāpās ar alu. Pa vagona grīdu ripojošās tukšās pudeles galastacijā uzlasīs kāds bomzis.

Pirmie vietas vagonā ieņem “dačņiki”. Lielākoties tantuki – “babuškas” ar ratiņsomām. Viņas tik ļoti uztraucas par sēdvietu, ka dažkārt nepacietīgi mīņājas uz perona jau krietnu brīdi pirms vilciena padošanas. Tad būs vairāk laika sameklēt kādu vīrieti, kurš palīdzēs ievilkt vagonā smago somu. Jauniešiem ar alus pudelēm rokās tantuki gan parasti neuzticas – “upuris” parasti ir kāds zaldāts, kadets vai virsnieks, retāk milicis. Somas vienmēr ir pilnas. Ceļojot pa pasauli, esmu ievērojis tādu likumsakarību – jo trūcīgāka kāda tauta, jo vairāk tā ceļojot ņem līdzi bagāžas. Krievijā agros pavasaros uz “dāču” ved ziemā sakrājušās grabažas, kuras žēl izmest ārā – varbūt kādreiz noderēs. Jau vēlāk – stādus un minerālmēslu pakas. Vasarā un rudenī uz pilsētu ceļos saknes, kartupeļi, āboli, diļļu buntes un perona burzmā paplucinātu asteru pušķi.

Tantuki apmainās ar ievārījuma un pīrāgu receptēm, veikalu un tirgu adresēm – kur ko lētāk var dabūt. Runā par slimībām, par zālēm un ārstiem. Baidās, ka “viss paliks dārgāks”. Tomēr visbiežāk viņas cita citai stāsta par savu ģimeni. Parasti dzirdamas tādas frāzes kā “vīru apglabāju”, “mazmeita izgāja pie vīra” un “dēls, paldies Dievam, strādā, bet mazliet iedzer”.

Pusmūža sieviešu sejās bieži var samanīt rūpju, noguruma, bet nereti pat savdabīga naida izteiksmes. Jaunu meiteņu vaibstos dažkārt pazib augstprātība un nicinājums. Savukārt “babušku” sejās lasāmas vienīgi labsirdīgas, samiernieciskas skumjas. Bet vislielākais noslēpums ir mirklis, kad krievu sieviete kļūst par “babušku” – to nav iespējams notvert. Lielpilsētā, kur valda jaunības, skaistuma un elegances kults, ir tikai divas izvēles. Būt jaunai, veselai un skaistai – vai “babuškai”.

Vēl šajos brīvdienu rītos Maskavu atstāj “inteliģentu” kompānijas mugursomām plecos. Arī viņiem līdzi ir daudz mantu. Jau pēc pusstundas no somām tiek celti ārā termosi, sviestmaižu kārbas, topogrāfiskās kartes, mazi tranzistoru radiouztvērēji, grāmatas, fotoaparāti Zenīts. Vasarā vietu uz bagāžas plaukta atrod ģitāras, ziemā – slēpes ar lamatiņām. Kā likums, viņi ir vecumā starp piecdesmit un septiņdesmit gadiem. Parasti šos cilvēkus saista kopīgas studijas, retāk – darbs. Joprojām moži un dzīvespriecīgi, iekonservēta sešdesmito gadu – Hrušcova atkušņa laiku paaudze. “Vai jūs jau esat bijuši sādžā N? Runā, ka tur esot brīnišķīga baznīciņa! Un kāds tur batjuška, tik inteliģents, prot franču un spāņu valodu! Runā, ka savulaik esot strādājis orgānos!”

Gan tantuki – “dačņiki”, gan atpūtnieki parasti izbirst līdz simtajam kilometram. Tālāk lielākoties brauc studenti un Maskavā strādājošie – eleganti ģērbti, kopti jaunieši un cilvēki vidējos gados, kas jau iekarojuši vietu metropolē. Viņi dosies atpakaļ uz galvaspilsētu jau tās pašas svētdienas vakarā. Iespējams, līdz peronam viņus pavadīs vecāki un pirms kāpšanas vilcienā spiedīs rokās somu ar lauku labumiem – kartupeļiem, speķi un mājās ceptiem pīrāgiem.

Vienu šādu kompāniju uzrunā pusmūža vīrietis kunga prātā – bijušais cietumnieks:

“Nu ko, puiši, vai zonā kāds jau ir bijis? Ir vai nav? Kas tas par vīru, kurš nav bijis zonā!”

Jaunieši ir acīmredzami izbrīnīti. Pēc izskata spriežot, viņi ir studenti un pieder pie provinces zelta jaunatnes, kurai padomju laiku zeku romantika ir ne tikai sveša, bet jau pat nesaprotama. Puišiem rokās jaunāko modeļu mobilie telefoni, vienam uz ceļiem atvērts portatīvais dators. Sarunā ieklausās kārna, bet sparīga sirmgalve:

“Trakais veci, ko tu te māci, kādas gudrības, ka došu pa galvu – ar šito pašu kūju!” un veča vicina masīvu spieķi. Situācija veidojas tik komiska, ka smejas visi, pasmaida pat slimās meitenes māte.
“Es jau neko, es jau speciāli nevienu neaicinu uz cietumu. Gribu tikai teikt, ka ja nu kāds kādreiz nejauši nonāk zonā, tad no tās var arī daudz mācīties dzīvei. Es tikai pasaku ideju! Starp citu, dāmas un kungi, varat ticēt vai nē, bet es visu bērnību nodzīvoju mājā, no kuras logiem varēja redzēt cietumu. Kad ietupināja par huligānismu – “pa pjanku” iemaucu pa tāsi vienam mentam – no zonas plača varēju redzēt sava dzīvokļa logu. Tas ir liktenis, no tā, kā sacīt jāsaka, nekur neizbēgsi!”

Tvera–Maskava

Cauri vagonam soļo melnās drēbēs tērpusies jauniete ar mugursomiņu plecos. Kādas pareizticīgo sektas sludinātāja pacietīgi uzrunā katru pasažieri. Viņa pārstāvot “Krievijas jauno mocekļu baznīcu”. Vecajā pareizticībā ticības uguns šodien jau esot apdzisusi. Tāpēc viņi atjaunošot svēto Baznīcu – lūk, te, šajā lapiņā, ir mūsu tempļa adrese, kad būsiet Tverā, atnāciet, noteikti iegriezieties... Ar savu izskatu un uzvedību viņa atgādina Rīgas ielās redzētos mormoņus.

Daži cilvēki labprāt ielaižas sarunā. Bet tās nav parastas sarunas – drīzāk filozofiskas diskusijas, pat strīdi. Vai pareizticīgais drīkst godināt kādu svēto mocekli tikpat ļoti kā Dievmāti? Kad cilvēks kļūst par svēto? Vai šodienas Krievijā mūsu vidū arī dzīvo svētie? Ko tas nozīmē – moļitvennij podvig?[1. Lūgšanas varoņdarbs] Un vai mūks vientuļnieks nekrīt lepnības grēkā?

Iet laiks, bet Krievijas būtība nemainās. Ceļojošs mūks sarunājas ar nejauši sastaptu cilvēku – tas ir viens no iecienītākajiem motīviem jau krievu klasiskajā glezniecībā. Smird piečurātais tamburs, kājas slīd pa semočkām piespļaudīto grīdu, loga putekļos ar pirkstu uzrakstīts “huj”, bet cilvēki diskutē par Dievu.

Sestdienas vakars. No Tveras uz Maskavu brauc kadetu suvoroviešu – gadus sešpadsmit jaunu puišu kompānija. Tumši melnas formas, sarkani uzpleči, kārtīgas frizūras, pašpārliecināta, pat mazliet bravurīga uzvedība. Viņi labi apzinās savu vērtību, to, ka ir apkārtējo loloti un lutināti. Šķiet, nav pasažiera, kurš, ieraugot brašos, izskatīgos zēnus, neuzsmaidītu, neapsveicinātos, nepateiktu kādu vārdu. Saldumu pārdevēja viņiem uzdāvina paciņu cepumu, jau krietni iereibušu jauniešu kompānija visus uzcienā ar cigaretēm. Trīs karavīru formās tērpušies ubagi – alkoholiķi garmoškas pavadībā viņiem nodzied dziesmu no kinofilmas Ivans Brovkins armijā:

Jesļi b garmoška umela
Vsjo govoriķ ne taja
Rusaja ģevuška v koftočke beloj
Gģe ž ti romaška moja...[2. “Ja harmonikas prastu/visu pateikt neslēpjot,/krievu meitene baltā blūzē/kur gan esi, margrietiņ manu...”]

Divas Kļinā iekāpušas nosalušas meitenes nekavējoties uzlaiko kadetu formas žaketes un dzer piedāvāto alu. Paies vēl minūtes desmit, un viena no meitenēm noskūpstīs blakus sēdošo zēnu – tieši uz lūpām, v zasos [3. Ciešs skūpsts, slengā – sūkties (visi krievu val.)].

Pokrovkā vilcienā iekāpj pāris ap gadiem sešdesmit. Vīrs ir krietni iereibis un nesakarīgi burkšķ zem deguna. Viņu stutē mazliet pilnīga, vēl ziedoša sieva, kura, šķiet, gan nav īpaši dusmīga uz savu vīru. Abi apsēžas blakām suvoroviešiem. Sievietes skatiens ir burtiski piekalts jaunajiem puišiem. Viņa raugās uz tiem ar dzīvē daudz redzējušas sievietes skatienu un smaida, nemaz nekautrēdamās savas uzkrītošās, pat mazliet nekaunīgās uzmanības. Interesanti – par ko viņa domā? Par savu dēlu? Mazdēlu?

Bet varbūt saskata zēnos nobriedušus, jau mīlēt spējīgus vīriešus? Pēkšņi viņa sakrata aiz pleca snauduļojošo vīru: “Atceries – tev tak ar bija sešpadsmit, kad mēs iepazināmies...”

Maskavā, kad vilciens jau tuvojas Ļeņingradas stacijai, pie jauniešiem pieiet kāda sieviete un klusā, bet noteiktā balsī kaut ko aizrāda.

“Jūs mani atvainojiet, ka es par to atgādinu,” tie ir vienīgie vārdi, kurus es sadzirdu.
“Nē, ko jūs, īstenībā mums vajadzētu atvainoties jums!”

Interesanti, par ko gan viņa aizrādīja? Par necenzētajiem vārdiem? Par alu, par smēķēšanu tamburā? Vai varbūt par pārdrošo skūpstu? Perona burzma mani nejauši atkal saved kopā ar sievieti. Viņas puspievērtā soma ir pilna ar skolēnu burtnīcām. Acīmredzot skolotāja. Nenociešos un pajautāju:
“Ko jūs viņiem īsti teicāt?”
“Ko es teicu? Es teicu – kuri tad, ja ne jūs!”
“Kā to saprast?”
“Vai tad arī jums nešķiet, ka šie zēni ir vienīgais, uz ko mēs, krievi, vēl varam cerēt? Bet krekli nebija kārtīgi izgludināti! Kaut gan viņiem vajadzētu mums visiem rādīt priekšzīmi! Cerams, ka zēni saprata manu mājienu. Bet citādi puiši uz goda!”

Maskava–Rjazaņa

“Svaigs alus!”
Vagona durvīs nostājusies braša sieva ar milzīgu sporta somu rokās. Viņai ir veicies, jo savu sakāmo spēj ietilpināt divos kodolīgos vārdos. Daži ceļojošie tirgoņi simtiem reižu dienā atkārto dzejoli par jauno pretodu līdzekli, “aizjūras garšvielu karijs”, superizturīgo izolācijas lentu un ūdenī piebriestošu gumijas dinozauriņu.

Pēc kārtējās vilciena apgaitas tirgoņi pulcējas pēdējā vagonā, apspriež jaunumus un gaida, līdz pasažieriem atkal sagribēsies alu, čipšus un kaltētus kalmārus. Lai arī tirdzniecība vilcienos nav atļauta, miliči viņus parasti liek mierā. Daudzi ir bijušie MNS – mladšij naučnij sotrudņik – jaunākie zinātniskie līdzstrādnieki no pārmaiņu laikā bankrotējušiem institūtiem.

Ceļa garlaicība provocē cilvēkus pirkt. Man blakām apsēdusies tukla armēniete ar gadus desmit vecu puiku.Viņa uzmanīgi ieklausās reklāmās un pērk gandrīz visu – puķu sēklas, līdzekli kurmju atbaidīšanai, vīriešu zeķes, adatas ar “zelta aci”, biezu krustvārdu mīklu žurnālu, spīguļojošu ķīniešu rotaļlietu. Puikam tiek saldējums un šokolāde. Sieviete vainīgi pasmaida: “Kāpēc es visu to nopirku, pati nezinu...”

Divas “dubļonkās” tērpušās ūsainas čigānietes aptur kādu “babušku” pīrādziņu pārdevēju:

“Meitiņ, saulīt, cik ta maksā tie tavi pīrāgi?”
“Desmit rubļu gabalā! Ir ar kartupeļiem, sēnēm un kāpostiem.”
“Bet vai tik ir svaigi?”
“Vakar vakarā cepti!”
“Nu dod mums četrus ar sēnēm!”

Un sieva priecīga ķeksē no somas pončikiem līdzīgus, eļļainus plāceņus un tin tos biezā, kartonam līdzīgā papīrā. Tirgoņu deklamācijas ik pa brīdim pārtrauc spēlmaņi un ubagi. Parastais repertuārs – dziesmas no populārām padomju laika kinofilmām. Muzikālais pavadījums – garmoška vai ģitāra. Viņiem gandrīz vienmēr dod naudu. Jau mazāk veicas ubagiem. Jo trūcīgāks un netīrāks izskatās lūdzējs, jo mazāk cerību, ka viņam kāds ko iedos. It īpaši tad, ja pasažieriem rodas aizdomas par lūdzēja draudzību ar alkoholu. Bomži vairs vispār neko nelūdz. Parasti viņi smird un, paši to labi apzinoties, neiet tālāk par vagona tamburu. Savukārt kārtīgi ģērbtam jauneklim ar ticamu stāstu par nedziedināmu kaiti vai Čečenijā zaudētu veselību ir visas iespējas dienas laikā “eļektričkā” nopelnīt skolotāja vai miliča mēneša algu.

Dažkārt gadās redzēt īstus aktiermākslas šedevrus. Divi pusaudži, kas uzdodas par brāli un māsu, dzied pašsacerētu ubagu dziesmu. Tās piedziedājumu latviski varētu tulkot aptuveni tā:

“Tēvs un māte miruši,
esam vieni bāreņi
Palīdziet, labie ļaudis
cits ar rubli, cits ar maizi
cits ar labu padomiņu...”

Pēc uzstāšanās puika vēl piemetina: “Nu tak atmetiet vismaz kaut ko, rubļa dēļ neviens nabagāks nepaliks!” Kāda “babuška”, šķiet, pārāk burtiski izprot dziesmas vārdus un dāvina lūdzējiem divus ābolus. Pusaudži ir labi psihologi – kaut arī jūtams, ka āboli viņus neinteresē, tie tomēr ar pateicību tiek pieņemti. Bet visvirāk pārsteidz šo bērnu acis. Vecas un nogurušas, škiet, tās redz cauri katram pasažierim.

Melnīgsnēja sieviete ar zīdaini uz rokām mēģina ieskapēt pavisam novazātu stāstu:

“Esmu viena, vīrs gājis bojā, kur dzīvot nav, bērns slims utt”. Pēc izskata viņa varētu būt “Kaukāza izcelsmes”. Bet varbūt čigāniete. Par viņu apžēlojas vienīgi kāda pensionāre. Sievietei atstājot vagonu, zīdainis ieraudas. Armēniete paķer maku un skrien nopakaļ. Atgriežoties viņa nopūšas:
“Cik mēs esam palikuši briesmīgi... Jūs zināt, ko es pirmajā brīdī padomāju? Čečenu “šahidka”! Un zīdainis īstenībā ir nomaskēta bumba.”

Pasažierus uzrunā paģirains vīrs ar grāmatu saini rokā:

“Atvainojiet par traucējumu! Varbūt kāds vēlas paīsināt ceļu? Žurnāls Vokrug sveta, cietos vākos iesiets pilns 1965. gada komplekts! Simt rubļu! Ļevs Tolstojs, romāns, Anna Kareņina! Desmit rubļi! Vai tiešām neviens negrib? Tas taču ir Tolstojs! 526 lappuses!”

Atbildei atskan pāris indīgas piezīmes: “Da iģi ti v žopu so svoim Tolstojem!” un “Našol čto v pojezde prodavaķ! Annu Kareņinu!” [4. “Ej tu dirsā ar savu Tolstoju!” “Atradis, ko vilcienā pārdot! Annu Kareņinu!” (krievu val.)] Kāds vīrietis tomēr nopērk žurnālus par piecdesmit rubļiem un tūlīt pat iegrimst fotogrāfiju aplūkošanā. Gandrīz katrs pasažieris tur rokās kādu lasāmo. Vīrieši parasti lasa avīzes, bet “babuškas” – dzelteno presi, lubu romānus un grāmatas par dārza kopšanu. Jaunas meitenes šķirsta glancētos sieviešu žurnālus. Tās, kuras vēlas izskatīties reizē stilīgi un “intelektuāli”, tur rokās kādu no Paulu Koelju grāmatelēm.

Bet visīstākā apsēstība ir krustvārdu mīklas. Visātrāk tās risina tieši “babuškas”. “Izglītotākā un lasošākā tauta pasaulē”, kā krievi paši sevi nereti dēvē, ir piebāzusi pilnu galvu ar ikdienas dzīvei nekam nevajadzīgu faktu zināšanām. Arī armēniete risina krustvārdu mīklu un nezināmās atbildes jautā puikam. Ar dēlu viņa sarunājas divās valodās – krieviski un armēniski. Krieviski abi apspriež zēna skolas gaitas un krustvārdu mīklas jautājumus.

Maskava–Tula

Līdzīgi viesulim cauri vagonam drāžas bariņš gados jaunu cilvēku. Droša zīme tam, ka tuvojas kontrole. Cilvēki jau gados mēģina “tikt cauri” bez bēgšanas. Paņēmieni ir vairāki – cerība, ka kontrolieris neprasīs biļeti, pierunāšana un kukulis. Tomēr kādai pusmūža sievietei neveicas – viņai liek maksāt sodu.

“Vai tad neredzat, esmu pavisam slapja, nupat iekāpu, nepaspēju nopirkt biļeti!”
“Nemaz neesat slapja!”
“Stāvēju zem nojumes!”
“Ha! Jūsu pieturā nemaz nav nojumes! Maksājiet sodu un biļeti vai kāpiet ārā!”

Problēmu atrisina nauda – sieva iegrūž kontrolierim saujā divus desmitniekus. Blakus sēdošā veča, kura “izsprūk” sveikā, komentē notikušo:

“Ievērojāt, cik veikli viņš paburzīja naudu? Būtu sataustījis tikai vienu desmitnieku, liktu maksāt sodu! Man vienreiz tā arī pateica – ar desmit rubļiem jūs varat aiziet uz tualeti. Es gan pati biļeti jau sen vairs nepērku. Un viņi man to arī nemaz neprasa. Mūs, vecenes, jau kontrolieri liek mierā.”
“Bet kā tad jūs Maskavā tiekat ārā cauri stacijas turniketam? Man bail iet cauri tiem dzelžiem ar visu biļeti!” kaimiņiene pratina.
“Pavisam vienkārši – palūdzu, lai kāds, kurš jau izgājis ārā, padod man savu biļeti. Vai arī izliekos, ka esmu pazaudējusi maku – tad kontrolieri apžēlojas.”

Garām, skaļi sarunādamies, paiet bariņš ādas jakās ģērbušos tadžiku. Divi večuki saskatās un, sagaidījuši, kad kompānija nozūd tamburā, apmainās jaunākajām ziņām:

“Šitie noteikti tirgojas ar narkotikām. Runā, ka Sibīrijā par to viņiem cērtot nost rokas. Vairs nav glābiņa. Un tirgū kur vien skaties – vieni “čurkas”. Un jūs dzirdējāt, ko tas Košmans dara – nu tas no Glavstroja?”
“Nu?”
“Padzen no darba krievus un savāc savējos, žīdus! Bet tas vēl nav viss!”
“Nu?”
“Taisās atdot visu komunālo saimniecību Čubajam, visu privatizēt! Tās ir beigas!”
“Bet vai ta tas Čubajs ar’ nav žīds?”
“Nu ko es saku! Bet zini – dažiem šodien tomēr veicas. Paskat, kā manam kaimiņam meita iekārtojusies! Apprecējusi zviedru. Tas nekas, ka viņš par divdesmit gadiem vecāks, toties bagāts un ar labu sirdi. Pametis ģimeni Zviedrijā un šeit vada kaut kādu skandināvu būvmateriālu tirdzniecības kantori. Dzīvo uzdziedot! Visi sievas radi jau esot pieņemti darbā. Viņi noraksta būvmateriālus kā brāķētus un pārdod tos “pa kreisi”. Un zini, kas organizē visu to zagšanu? Pats zviedrs! Ātri apguva mūsu metodes, nemaz neesot vajadzējis ilgi mācīt! Un šņabi iedzer, un pirtī iet, un makšķerēt brauc – īsts krievu mužiks! Pat krieviski jau sāk runāt! Tagad abi gaidot bērnu.”

Par pierādījumu tam, ka dzīve nemaz nav tik bēdīga, draugiem kalpo mēteļu kabatās noslēptie kortelīši. Tiesa, dzert kaut ko stiprāku par alu piepilsētas vilcienos ir stingri aizliegts. Pamanījis manu skatienu, viens no ņiprajiem večukiem iesaucas: “Mums ir kara ordeņi, lai tik kāds pamēģina ko teikt!”

Katrs ceļojums reiz beidzas. Trīs četras stundas, un piepilsētas vilciens piestāj kādā no galapunktiem. Uz perona slaistās miliči un slinki pārbauda dokumentus aizdomīga izskata pasažieriem. Daži vilcienu gaidoši vīrieši sēž tupus – na kortočkah. Smaržo lētu cigarešu dūmi. Stacijas bufete sagaida ar karstu tēju un sviestmaizēm. Nedaudz iestiprinājies, ceļinieks iziet uz ielas. Kājas brien pa dubļainu žļurgu, bet skatienu jau piesaista tālumā mirdzoši zeltīti kupoli. Te, “eļektričkas” galapunktā, beidzas “Maskavas valsts” un sākas Krievija.