10.03. Šķirstot vecos numurus, protams, uznāk “dotā mirkļa” pašpārliecinātība: agrāk gan es kļūdījos! Smieklīgi izskatās vecie numuri, vēl smieklīgāk ir saprast, cik smieklīgs drīz šķitīs šis, visjaunākais. Atliek tikai atcerēties, ka mēs paši arī esam tas “agrāk”, pat ja to noliedzam, — un mēs to, protams, noliedzam, tas ir, pat nenoliedzam, vienkārši nav iespējams domāt par sevi vienlaikus kā par to, kas “ir”, un to, kas “ir bijis”. Par “būs” es nemaz nerunāšu, nav man tādas psiholoģijas. Ja jau nav cerības, ka parīt, kad domāšu citādi, būšu kļuvusi gudrāka, ja laiks mūs patiešām nepārveido, bet vienīgi atsedz, un rakstīt nozīmē lasīt pašam sevi, tad atliek vienīgi saņemties un mēģināt saprast, ko mēs esam uzrakstījuši. Starp citu, “mēs” šajā gadījumā nav nekāda retorika, tāpat kā laiks, kas secīgi izkārto mūsu dzīvi 100 numuru garumā –– lai parādītu tās slēpto neapstrīdamību? –– Kā būtu teicis Noienburgera kungs, liecinieks Zilbārža lietā: “Mani kaitina viņa melšana, tad tiešām vienīgā iespēja ir runāt par Einšteinu, tiklīdz viņš sāk runāt par sevi, tad tur no patiesības nav nekā...”
11.03. Ja pagrieztu otrādi (skatoties no žurnāla puses) bīstamo jautājumu par atbildību, kas saistīta ar to, ka ikviens ir citu spoguļattēls, viņu (citu) radīts un tādējādi viņu upuris, tad par Rīgas Laika veidolu, kādā tas parādās lasītāju acupriekšā, “noslēpumainā un nenovēršamā kārtā” būtu atbildīgi lasītāji.
Savā ziņā mēs tiešām izrādāmies tādi (tie), kādus (kurus) mūs redz citi. Varbūt kādam žurnāls ir tā frāze, kuru viņam izdevies labi noformulēt, tā forma, kuru izdevies izveidot, lai atkāptos amorfais murgainums un eksistence kļūtu paciešama. Nu, tādā nozīmē, ka ir mierinājums. Mūsu atbildība varētu būt tā, vai izdodas atstāt vajadzīgo tukšumu starp vārdiem, lai varētu rasties doma, kuru kāds varētu uzskatīt par savu kaut vai tāpēc vien, ka tā nebija uzrakstīta uz papīra.
15.03. Ir tāds slavens stāstiņš, iespējams, kādā 1945. vai 1946. gada avīzē publicēta reportāža no Berlīnes. Krievu zaldāts ved pa ielu duci gūstekņu. Pēkšņi no drupām izskrien sieviete un metas vienam no gūstekņiem ap kaklu. Konvojs apstājas, krievu zaldāts jautā: “Tava sieva?” “Jā.” Jautā sievietei: “Tavs vīrs?” “Jā.” Tad rāda ar roku: “Skrien, ātri!” Viņi nespēj tam noticēt un paliek stāvot. Krievs ar 11 gūstekņiem turpina ceļu. Pēc pārsimt metriem viņš pieaicina klāt nejaušu garāmgājēju un, draudot ar automātu, piespiež stāties ierindā: viņam ir pavēlēts atvest tieši 12 gūstekņus. Vai reportieris pats nejauši bija tur klāt vai viņam kāds par to pastāstīja? Protams, šāda aina visdrīzāk iederētos eņģeļa pieredzē, taču ar savādo nevainību, kas rodas no refleksijas, eņģelim līdzinās katrs vērotājs. Citiem vārdiem sakot, izšķirošais nav fiziska vai morāla iesaistītība notikumā, bet spēja to apzināties — un varbūt pat rīcība nemaz nav rīcība, ja skata punkts atrodas citur... No slepkavas viedokļa tas varbūt izklausās pēc visatļautības pamatojuma; taču ir cilvēki, kam tā ir vienīgā iespēja turpināt dzīvot.
16.03. Atrodos, sēžu, lasu, rakstu, staigāju mājā, kurai apkārt tikmēr ceļ sētu. Mēģināt iziet uz ielas, kamēr sēta vēl nav pabeigta, liktos kaut kā mazdūšīgi, it kā es gribētu bēgt. Es palikšu te, kamēr sēta būs pabeigta.
