Maziņa paradīze mazam puikam

Staigādams pa Vecrīgu, vienmēr pievēršu uzmanību lielām tūristu grupām. Es domāju, kā gan tas nākas, ka viņi visi ir gadījušies tieši šeit — nu kā gan viss šis 30-40 cilvēku bars ir izlēmis atbraukt tieši uz Latviju? Un visi reizē! Desmit cilvēku avangards speras pa priekšu, viņus kaut kas interesē, bet pārējie 20 pasīvi seko tiem līdzi. Rodas sajūta, ka viņi pat īsti nesaprot, kur atrodas, visādā ziņā — viņiem nav svarīgi, KUR TIEŠI būt. Kad es atbraucu uz Rīgu, man ļoti patīk vērot visu, kas notiek apkārt, un ir lietas, kuras var redzēt īpaši skaidri. Manu interesi varētu izskaidrot ar to, ka samērā ilgi esmu Pēterburgā strādājis ielu fotoreportāžas žanrā. Iespējams, tā esmu ieguvis paradumu pievērst uzmanību ikdienišķām situācijām, izsekot... gaidīt, ar ko tās beigsies. Mani ļoti interesē dažādi sīkumi, ko jūs šeit palaižat garām, tāpēc, ka dzīvojat šeit — un vienkārši dzīvojat. Es to lieliski saprotu! Pēterburgā nespēju saredzēt gandrīz neko no tā, uz ko norāda mani ārzemju draugi. Jūs paši to esat redzējuši bezgalīgi daudz reižu, bet es tikai nedaudz esmu mainījis ikdienišķo skata leņķi, ieraudzījis kādu nieciņu, kas man ir svarīgs.

Pirmo reizi šurp atbraucu sešu vai pat piecu gadu vecumā pie saviem radiniekiem, kuri joprojām šeit dzīvo. Nu, nebija toreiz pieņemts teikt — uz Latviju, Lietuvu vai Igauniju, teica –– uz Baltiju, īsi un skaidri. Droši vien slinkuma dēļ. Šo savu vissvarīgāko Rīgas braucienu atceros no tādiem kā uzplaiksnījuma mirkļiem. Mēs dzīvojām Vecrīgā, un visi bruģakmeņi, visas ēnas man likās neiedomājami kontrastainas šauro ielu dēļ. Tās ir atmiņas par labsirdīgu un siltu vietu, tā bija pasaka ar pasaku pilsētu un pasaku dzīvokli — līdz griestiem pilnu ar lidmašīnu modeļiem, kuri atstāja neizdzēšamu iespaidu sava daudzuma dēļ. Akmeņi, ūdens, lidmodeļi un saldumi ir galvenās mana Rīgas kaleidoskopa sastāvdaļas. Padomju Savienībā toreiz trūka piena produktu, konfekšu, bet šeit — Gotiņas! Maziņa paradīze mazam puikam. Es pat nevaru pārliecināties, vai viss bija tā, kā to atceros, vai varbūt pat — nemaz nav bijis... Taču tieši šīs sajūtas manī uzpeld, kad esmu Rīgā, un rada stāvokli, kas līdzinās eiforijai. Ēnu spēle uz akmeņiem, īpaša saules gaisma un mākoņi, kas nezin kāpēc šeit kustas citā ātrumā. Un debesis citā krāsā. Dakstiņi. Lietas, kuras nenovērtēs cilvēks no Rietumeiropas.

Protams, vissatriecošākā lieta Rīgā ir mērogs! Tik maziņš viss, ka bail; pirmajās dienās pēc Pēterburgas ir tāda sajūta, ka ielas, mājas, logi — ka viss ir kosmiski saspiedies. Toties cik tas ir ērti! Tas pat nav īstais vārds — lai kuro reizi pēc kārtas es iebraucu Rīgā, mani neatstāj sajūta, ka šeit darbojas kāda burvestība. Svešās pilsētās, kā zināms, cilvēki pārvietojas pēc kartes, bet es nekad neesmu redzējis Rīgas karti. Mani biedē doma par brīdi, kad kāds mani varētu piespiest skatīties kartē. Jo arī tad, kad es vēl nezināju, kas šeit kurā vietā atrodas, ja man bija nepieciešams kaut kur iet, tad es VIENKĀRŠI GĀJU un –– varbūt ne uzreiz, varbūt pēc pusstundas vai stundas –– tur arī nokļuvu. Man liekas, ja man parādīs karti, tad manā galvā iespiedīsies no putna lidojuma redzams ielu izvietojums un es visu zināšu uzreiz. Zaudēšu iespēju, pakāpeniski pārvietojoties pa ielām, nokļūt tur... kur vajadzīgs. Burvība pazudīs. Tā ir interesantāk. Tu it kā attālinies no šiem miniatūrajiem izmēriem un piešķir pilsētai savējos.

Skolas laikā, ap piekto klasīti, mūs aizveda ekskursijā uz koncentrācijas nometni Salaspilī. Ar draugu sākām staigāt, pētīt visu un drīz vien atklājām, ka nekā interesanta tur nav. Visiem trīssimt reižu ir piekodināts, ka nekādā gadījumā nedrīkst ne tikai smieties, bet pat smaidīt un runāt. Un ir taču smieklīgi — nerunāt, bērnībā vispār viss ir smieklīgi! Tu skaties, klusē — un vienkārši sāc smieties. Pienāca brīdis, kad minūti vajadzēja ievērot absolūtu klusumu, draugi sāka šķiebt ģīmjus... Es gandrīz nosmaku. Koncentrācijas nometne, klusuma mirklis, tu plīsti no smiekliem — tikai metronoms tikšķ. Ja šodien man kāds saka “Salaspils”, gribas smaidīt.

Pēdējā laikā Rīga ārkārtīgi līdzinās Pēterburgai. Bija laiks, kad Pēterburga, Rīga un Maskava, uz kuru arī nākas bieži braukt, savā starpā stipri atšķīrās. Tagad Maskava ir aizgājusi uz vienu pusi, bet Rīga un Pēterburga satuvinājušās, nav liela kontrasta. Šajā sajūtā gan savu lomu spēlē arī tas, ka vienmēr esmu te kādu pazinis, šeit dzīvo mani draugi.

Rīgā nemitīgi rodas sajūta, ka ir svētdiena vai svētki. Tas tāpēc, ka ielās ir maz cilvēku. Gadās tā, ka pat nelielās pilsētās, neraugoties uz mazskaitlīgumu, ir vietas, kurās cilvēki pulcējas. Šeit it kā cilvēku nav daudz, un viņi nekā īpaši nepulcējas. Ir arī lietas, kuras šeit vienkārši nav iespējamas nelielā cilvēku skaita dēļ, šeit, piemēram, nevar izauklēt elku — nebūs tik daudz pielūdzēju, kas viņa statusu uzturēs, atbalstīs. Dzīve šeit ir tik mierīga un pat mājīga, ka es tai nevaru dot objektīvu novērtējumu, es pat nesaprotu, kā pret to, kas šeit notiek, var izturēties kritiski, jo viss, acīmredzot izmēru dēļ, ir tik tuvs un “savs”. Negribu ar to teikt, ka provinciāls, nē. Province ir tad, kad tu mētājies savās nerealizētajās sajūtās un dzīvē, kad tev nav iespējas iegūt un dzīvot to dzīvi, kuru vēlies. Šeit tā nav — visā jūtams, ka Rīga ir lielpilsēta, tikai... ļoti maza.

Mana mīļākā nodarbošanās Rīgā ir skatīties uz mākoņiem, vērot, kā mainās krāsas un ātrums, sekot līdzi formu kustībai. Nezinu, vai es kaut ko domāju. Es vienkārši skatos uz mākoņiem.

Sagatavoja Anita Admine