Nodarbojos ar revolūciju

Pagājušā gada novembrī tobrīd 16 gadus vecā Alīna Ļebedeva no Daugavpils Rīgā pie Brīvības pieminekļa ar sarkanām neļķēm iepļaukāja Lielbritānijas princi Čārlzu. Patiesībā jau gan viņa ziedus tikai pāris reizes novicināja gar prinča seju, taču ar to pietika, lai vienā mirklī kļūtu slavena. Savu rīcību Alīna skaidroja ar vēlmi protestēt pret karu Afganistānā un pret Latvijas iestāšanos NATO. Krimināllieta par ārvalsts amatpersonas veselības un dzīvības apdraudējumu, par ko maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz 15 gadiem, beidzās ar tiesu, kurā Alīnai piesprieda vienu gadu mātes uzraudzībā. Kad pēc visa notikušā uzmeklējām Alīnu, viņa bija ļoti atsaucīga, bet vecāki kategoriski aizliedza meitai sarunāties ar presi. Taču Alīna ierosināja satikties ar viņas vienaudžiem un “cīņas biedriem”, Daugavpils nacionālboļševikiem. Norunātajā vietā Daugavpilī uzreiz pazinām Alīnas draugus — trīs puišus un meiteni, jo sasveicinoties viņi izstiepa gaisā roku ar savilktu dūri. Alīna piezvanīja un paziņoja, ka uz tikšanos nevarot ierasties. “Droši vien tēvs agrāk pārnācis mājās. Viņš taču ir pilnīgi traks. Tiesā Lindermanim gandrīz salauza pirkstu, kādai meitenei saplēsa blūzi,” skaidroja atnākusī meitene Ira. Iras vecāku nebija mājās.

Inga: Ar ko jūs katrs nodarbojaties?

Aleksandrs: Mācos šeit, Daugavpilī. Mācību iestādi negribu nosaukt, man lūdza to nedarīt. Profesija — “avtomatčiks”, viss, kas saistīts ar automātiskām un elektriskām ierīcēm.

Artūrs: Esmu Daugavpils organizācijas vadītājs, ieņemamais amats organizācijā — komisārs. Es jau kopš 1991. gada nemācos. Nodarbojos ar mūziku. Nestrādāju, jo grūti atrast darbu. Man nav izglītības. Neesmu beidzis pamatskolu.

Raimonds: Vienkārši cilvēkam ne visai ir paveicies ar ģimeni. Jau tas, ka no tādas ģimenes viņš ir izaudzis par cilvēku, ir unikāli. Nav bandīts, narkomāns, noziedznieks.

Artūrs: Saprotiet, tā kā klasē atšķīros no pārējiem, biju vienīgais ar tumšu ādas krāsu, klases biedri mani apsaukāja. (Artūrs pēc tautības ir čigāns. — aut.) Līdz ar to viņus vajadzēja sist. Arī skolotāji bija pret mani. Es vienkārši neizturēju un vajadzēja aiziet. Lai mācītos vakarskolā, nepieciešama astoņu klašu izglītība, bet man nav tik daudz.

Ira: Es mācos 12. klasē Daugavpils 17. vidusskolā, pēc tam gribu stāties Rīgā Mākslas akdēmijā vai arī kādā ar mākslu saistītā skolā.

Raimonds: Es nesen pabeidzu vidusskolu. Vēl nezinu, kur stāties tālāk. It kā domāju kaut ko saistībā ar literatūru, jo man ir labas zināšanas literatūrā, filozofijā, vēsturē. Pagaidām gan vairāk domāju strādāt partijā. Uzskatu, ka mācības ir laba lieta, ja netraucē partijas darbībai. Esmu profesionāls revolucionārs. Ir daudz visādu sīku uzdevumu, kas jāizpilda. Piemēram, vakar vajadzēja satikties ar vienu cilvēku un kaut ko nodot, pēc tam ar otru — diezgan attālā mikrorajonā. Mašīnas mums nav, kamēr visus kājām apstaigā, paiet laiks.

Artūrs: Sekojam līdzi presei. Analizējam. Ziņojam, ko tajā raksta.

Aleksandrs: Arī no Rīgas ir dažādi norīkojumi. Darba pietiek. Mums taču nav milzu skaits cilvēku, kas to visu varētu izdarīt, tādēļ katrs no rīta līdz vakaram ir aizņemts. Es partijā atbildu par karogiem, dažādu pasākumu organizēšanu.

Inga: Ko jūsu vecāki domā par jūsu darbību organizācijā?

Ira: Vecāki atbalsta manas intereses. Viņi uzskata, ka esam jauni un tādēļ vismaz mums ir jācīnās.Viņi atbalsta mani un partiju, sakot: “Cīnieties, cīnieties!”

Raimonds: Ir ļoti maz vecāku, kas tā uzskata. Lielākā daļa mūsu biedru ir konfliktā ar savu ģimeni. Es ar savu māti jau sen nesarunājos.

Mana māte ir humāniste, liela demokrātijas aizstāve, ticīgā. Viņai ir nepieņemami, ka dēls aizgājis citu ceļu. Pašreiz dzīvoju pie vecmāmiņas, pēc tam braukšu uz Rīgu.

Ira: Mēs visi gatavojamies pārcelties uz Rīgu. Kā pabeigsim mācības, tā pārvāksimies.

Inga: Kur jūs Rīgā domājat dzīvot?

Raimonds: Mums ir tur viens dzīvoklis. To pat varētu nosaukt par komūnu — vietu, kur dzīvo “savējie”. Parasti tur dzīvo trīs četri cilvēki.

Ira: Kad savācamies kopā no visas Latvijas –– Ludzas, Daugavpils, Rēzeknes — tad pulcējamies Rīgas dzīvoklī. Paši to saucam par bunkeri. Drīz atvērsim arī savu ofisu. Es tur strādāšu par sekretāri, atbildēšu uz telefona zvaniem.

Raimonds: Mums visiem partija ir pirmajā vietā.

Ira: Tā ir mūsu ģimene.

Inga: Cik ilgi Latvijā pastāv jūsu organizācija?

Raimonds:: Kopš 1998. gada. Tobrīd gan bija divas organizācijas, vienu no tām radīja Kostja Mihaiļuks un otru, Krasnij orkestr,1 izveidoja Vladimirs Iļjičs Lindermanis.

Ira: Esam sabiedriska organizācija Pobeda.2

Raimonds: Pobeda radās vēlāk. Krasnij orkestr sāka izdot leģendāro avīzi Geņeraļnaja ļiņija 3. Tā visi iepazinās un izveidoja kopīgu organizāciju. Un pamazām viss arī attīstījās. Daugavpilī organizācija izveidojās 1999. gadā. Toreiz slēdza sintētiskās šķiedras rūpnīcu, bija liels skandāls. To darīja ļoti bezkaunīgi, cilvēkus vienkārši izmeta uz ielas. Mēs nolēmām sarīkot mītiņu. Tajā laikā sāku interesēties par šo organizāciju, izlasīju dažas grāmatas. Kad uzzināju par mītiņu, ierados. Turpat uz vietas mums piebiedrojās arī vietējie. Policija mūs apcietināja. Kamerā iepazinos ar pārējiem un sāku aktīvi darboties organizācijā. Toreiz mītiņu organizēja biedri no Rīgas.

Inga: Vai Latvijā ir daudz organizācijas biedru?

Aleksandrs: Grūti saskaitīt. Ir daudz jauniešu Rēzeknē, Ludzā. Grūti novilkt robežu starp līdzjutējiem un īstiem organizācijas biedriem. Mums vēl nav ieviesta oficiāla reģistrācija.

Inga (pārējiem):Un kā jūs šeit nokļuvāt?

Artūrs: Mēs iestājāmies 1997. gadā.

Raimonds: Es diemžēl esmu inteliģents cilvēks. Ļoti daudz lasīju par rietumu jaunajiem labējiem. Pēc tam dabūju dažus numurus Geņeraļnaja ļiņija un Ļimonka, izlasīju dažus Ļimonova rakstus, iespaidoja arī Kurjohina mūzika — ģeniāls komponists avangardists, kas arī ir mūsu partijā. Kad šeit bija mītiņš un viņu arestēja, pasēdējām kopā kamerā, iepazināmies.

Aleksandrs: Mums pazīstama meitene no Pēterburgas atveda pirmos Ļimonkas numurus. Viņa zināja par maniem un Artūra, ja tā varētu teikt, kreisajiem uzskatiem, bijām komunisti un tā tālāk. Izlasījuši pirmo Ļimonku, ļoti ieinteresējāmies par nacionālboļševikiem. Pēc neilga laika iepazināmies ar Raimondu. Pēc dažām dienām Daugavpilī bija tikšanās ar Vladimiru Lindermani un dažiem maskaviešiem. Parunājāmies un sapratām, ka mums ar šiem cilvēkiem ir pa ceļam.

Inga: Ko nozīmē simbols, kas redzams uz jūsu karoga?

Ira: Ir “ļimonka” (Īpašas formas granāta. — aut.), ir sirpis un āmurs, esmu pati sev uzzīmējusi mazliet avangardiskāku plakātu, kur āmuru tur dūre. Dūre ir iekļauta arī mūsu sasveicināšanās simbolā.

Raimonds: Oficiāli Krievijā ir divi partijas simboli — sirpis un āmurs baltā aplī uz sarkana fona, vai arī aplī atrodas ļimonka. Mūsu avīzi sauc Ļimonka un vadonis ir Ļimonovs. Viņš ir Krievijas organizācijas vadonis. Lindermanis ir galvenais Latvijā.

Mēs ņemam no visām politiskajām kustībām kaut ko labu. Mēs uzskatām, ka šodien ir muļķīgi dalīt, kurš komunists, kurš labējais. Mēs izvērtējam visu radikālo organizāciju pieredzi. Šodien taču pastāv liberālisms, kas tāpat sastāv no labējo un kreiso idejām.

Inga: Vai jūsu sveicienu neuzskata par nacistu sveicienu?

Artūrs: Nē! Hitleram taču ir izstiepta plauksta. Diezgan liela atšķirība.

Inga: Vai tu ar šo nozīmīti ej arī uz skolu? (Irai pie krūtīm piesprausta apaļa nozīmīte, kurā attēlots sirpis un āmurs.)

Ira: Jā, eju. Neviens neko nesaka. Skolas direktors un skolotāji ir neitrāli. Skolā vairāk neviena organizācijas biedra nav, taču ir daudz atbalstītāju.

Raimonds: Alīna vispār ļoti bieži iet uz skolu maikā, uz kuras rakstīts “Nakosi i zabej!”

Aleksandrs: Tas nozīmē — “nopļauj ar sirpi, iesit ar āmuru”.

Raimonds: Daudzi to saprot kā narkomānu saukli. (Visi smejas.)

Inga: Kādas ir bijušas jūsu organizācijas populārākās akcijas?

Aleksandrs: Pēterbaznīcas ieņemšana un Alīnas izdarītais. Par akciju Pēterbaznīcā iepriekš neviens no mums nezināja.

Raimonds: Tā tika rīkota ar mērķi pievērst pasaules uzmanību krievvalodīgo iedzīvotāju stāvoklim Latvijā, arī pret iestāšanos NATO. Patiesībā latviešiem pašiem būtu jācīnās par to, lai svešinieki neokupētu viņu teritoriju. Protestējām pret to, ka arestēja nevainīgus pensionārus — Kononovu, Farbtuhu. Tā bija ļoti parasta, mierīga akcija. Ziniet, ārzemēs ir pat tā saucamie skvoteri — brigāde cilvēku, kas ieņem bagātnieku mājas un pēc tam atvaira policijas uzbrukumu. Tas, ka Latvijas valdība mūsu akciju novērtēja kā terorismu, pierāda tikai, ka tā ir provinciāla un sīkumaina. Nesaprot vienkāršas lietas.

Inga: Vai cilvēki, kas uzkāpa Pēterbaznīcā, arī bija no jūsu organizācijas?

Artūrs: Jā, taču no Maskavas nodaļas.

Inga: Kādēļ jūs paši to nedarījāt?

Artūrs: Saprotiet, mēs esam Latvijas pilsoņi. Cilvēkiem no Maskavas ir daudz lielāka cerība, ka viņus pēc šādas akcijas atbrīvos. Mūs noteikti iesēdinātu uz ilgu laiku. Uzreiz slēgtu arī organizāciju.

Raimonds: Ir pieņemts, ka šāda veida akcijas rīko citu valstu pilsoņi, lai varētu apiet policiju.

Ira: Pagājušā gada martā, vēlēšanu dienā mēs ar Aleksandru atbraucām uz Rīgu...

Aleksandrs: Izplānojām akciju, kur nedraudētu liels sods, un pieslēdzāmies ar roku dzelžiem pie Vērmaņparka žoga. Uzvilkām maikas, uz kurām bija rakstīts: “Pieprasām balsstiesības!” Protams, sanāca žurnālisti, uzdeva jautājumus. Policijas darbinieki ilgi centās atmontēt roku dzelžus...

Artūrs: ...tie roku dzelži nebija tādi kā viņiem...

Ira: ...atbrauca ugunsdzēsēji un ar speciālām stangām pārknieba roku dzelžus.

Aleksandrs: Kad mūs jau sēdināja policijas mašīnā, viens no viņiem, latvietis, teica: “Malacis, kad izaugsi liels, kļūsti par deputātu, un mēs par tevi iesim balsot.” Arī iecirknī pret mums izturējās labvēlīgi, nopratināja un atlaida. Nākamajā dienā notika tiesa un tika izteikts brīdinājums.

Raimonds: Mūs taču diezgan bieži arī arestē. Mani ir aizturējuši četras reizes, taču pagaidām krimināllieta vēl nav ierosināta.

Aleksandrs: Baznīcas ieņemšanas laikā mūs ar Artūru arestēja. Tas bija ļoti dīvaini, jo nezinājām, par ko esam apcietināti, mūs ielika pagrabā, nebaroja...

Artūrs: Un tas viss, pateicoties Drošības policijai. Mūs saņēma ciet Rīgā agri no rīta, sasēja, aizveda uz Drošības policiju, kur noturēja līdz naktij. Naktī atveda uz Daugavpili un visu šo laiku nedeva ēst.

Aleksandrs: Divas diennaktis mūs noturēja mazā būrī.

Artūrs: Teica: “Izstāstīstiet, iedosim paēst.”

Inga: Kā policija zināja, kur jūs visi esat?

Ira: Viņi mums sekoja.

Aleksandrs: Jā. Kad iebraucu Rīgā, gāju uz Latgalīti kaut ko nopirkt, skatos, ielas otrā pusē divi Drošības policijas policisti, es viņus tagad jau pazīstu, viens no viņiem mani filmēja. Tirgū sarunājos ar pārdevējiem, viņi visu laiku sekoja. Bija pat diezgan interesanti.

Artūrs: Dzirdējāt gadījumu, kad vienu no mūsējiem aizveda uz mežu? Nē? — Tad lūk, tas biju es.

Raimonds: Tas bija pēc Alīnas akcijas...

Aleksandrs: Otrā dienā mūs visus saņēma ciet...

Raimonds: Es nosēdēju sešas stundas, Saša mazāk...

Aleksandrs: ...jo es steidzos uz darbu un mani izlaida.

Artūrs: Viņi uzlika roku dzelžus uz visstingrāko. Kad viņus pierunāju tos tomēr noņemt, rokas bija tā notirpušas, ka nevarēju pakustināt. Veda mani ar galvā uzmauktu atkritumu maisu uz mežu. Nozaga telefonam O karti. Es pat prokuratūrai uzrakstīju sūdzību un, lūk, kādu saņēmu atbildi... (Prokuratūras vēstulē teikts, ka tādas darbības, kā apgalvo Artūrs, policija nav veikusi. — aut.) Mežā viņi mani pieslēdza pie priedes. Sāka draudēt, nopratināt un tad pēkšņi visu pārtrauca, noņēma roku dzelžus, iekāpa mašīnā, izsvieda no turienes visas manas mantas un vēl noprasīja: “Tu zini, kur atrodies? Pie Baltkrievijas robežas.” Pārējie smējās. Pēc tam aizbrauca. Pēc kāda maldīšanās laika nejauši izgāju uz zemesceļa, pa kuru brauca smagā mašīna.

Raimonds Irkai jau arī...

Ira: Klusu, pati izstāstīšu. Kad Daugavpilī ieradās princis Čārlzs, ar klasi devāmies uz viņu paskatīties. Kad biju jau netālu, piebrauca mašīna, mani sagrāba aiz elkoņiem un aiznesa uz mašīnu. Mēģināju ar viņiem runāt — nekādas reakcijas. Kādu stundu vadāja mani pa pilsētu. Teicu, lai palaiž uz tualeti, bet viņi klusēja. Pēc stundas izlaida tajā pašā vietā, tā arī neko nepasakot.

Raimonds: Tuvākajā nākotnē plānota legāla darbība.

Ira: Vēlamies reģistrēt paši savu partiju, tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem.

Artūrs: Gatavojamies Alīnu izvirzīt par Latvijas prezidenti. Tas ir viens no mūsu partijas programmas punktiem. (Visi smejas.)

Aleksandrs: Konkrēts laiks, kad to plānojam izdarīt, nav noteikts. Kaut kad nākotnē. Alīnu par prezidenti tādēļ, ka Latvijā, kā zināms, prezidentei nav politisku tiesību, bet gan vairāk reprezentatīvas funkcijas. Domājam, ka Alīna kā valsts pārstāve būtu daudz simpātiskāka nekā Vaira.

Raimonds: Jaunāka, skaistāka... (Smejas.) Mēs neesam tādi kā barkašovieši, kas staigā ar ļoti nopietnām sejām. Mums partijā ir tāda iekšēja brīvība un vienmēr eksistē arī pašironija.

Inga: Vai Alīnas rīcība jums bija pārsteigums?

Ira: Viņa ir neatkarīgs skuķis.

Raimonds: Varone.

Aleksandrs: Es gan nejutos īpaši pārsteigts par viņas rīcību, uztvēru to kā pienākumu. Es viņu labi pazīstu un priecājos par viņu.

Artūrs: Pat viņas māte apgalvo, ka no meitas visu ko var sagaidīt. Klusē, klusē un pēkšņi kaut ko izdara.

Aleksandrs: Viņa pašlaik mācās 10. klasē. Droši vien pēc tam arī iestāsies kādā augstskolā. Diezgan labi mācās.

Artūrs: Mums Daugavpilī ir parks, kur tusējas visi neformāļi — panki, metālisti. Tur mēs iepazināmies. Pēc tam gluži nejauši gāju gar viņas skolu, Alīna pienāca, aprunājāmies, kā katram iet, teicu, ka nodarbojos ar revolūciju, piedāvāju arī viņai. Viņa atbalstīja ideju, prasīja, lai atnesu dažus Ļimonkas numurus, ko arī izdarīju. Viņa bija sajūsmā.

Inga: Jums ir arī sava avīze Tribunāls?

Aleksandrs: Jā, drīz tā atsāks iznākt, jo ierosinātā krimināllieta ir pārtraukta.

Raimonds: Krimināllietu centās ierosināt par naida kurināšanu starp tautām. Ļoti smieklīgs iemesls. Tribunālu sodīja par to, ka saturā bija jaušams zemteksts, kas negatīvi noskaņoja pret latviešiem. Ļoti idiotiska lieta. Paanalizējot avīzi dziļāk, atklājās, ka negatīvi rakstīts arī par krieviem, ebrejiem... Vienīgā nācija, par kuru nebija pateikts nekas slikts, bija gruzīni.

Inga: Par kādu naudu jūs izdodat avīzi?

Aleksandrs: Konkrēti mēs ar šo jautājumu nenodarbojamies. Ar naudas iegūšanu nodarbojas mūsu Rīgas biedri. Jautājiet viņiem.

Inga: Bet no kā jūs pārtiekat? Vācat ziedojumus, dibināt savus uzņēmumus?

Raimonds: Pēc būtības nē...

Aleksandrs: Protams, organizācijā ir arī cilvēki, kas strādā un saņem algu. Ļoti iespējams, kaut kādas dotācijas avīzes izdošanai nāk arī no Krievijas.

Raimonds: Viņiem jau arī ir grūti ar naudu. Ir pat tāds teiciens: “Gol kak nacbol” — pliks kā nacionālboļševiks.

Aleksandrs: Izstāsti, ko tieši mēs vēlamies!

Raimonds: Mūsu mērķis ir apvienot labējos un kreisos elementus, lai izveidotu vienotu revolucionāru ideoloģiju.

Artūrs: Klusu, klusu, es izstāstīšu. Latvijā mēs vēlamies, lai būtu vienlīdzība. Nedrīkst latvieši būt augstāki par krieviem vai arī otrādi. Latvijā un konkrēti Daugavpilī mēs gribam ieviest trīs valsts valodas — latviešu, latgaliešu un krievu.

Raimonds: Šobrīd mēs ar dažādām akcijām uz likuma robežas cenšamies pievērst sabiedrības uzmanību problēmām. Darbojamies līdzīgi kā 60. gados hipiji, kad rīkoja akcijas pret karu Vjetnamā. Šobrīd Latvijā pastāv īsta etnokrātija — tas nozīmē, ka ierēdņi pārstāv tikai vienas sociālās šķiras intereses. Vēl vairāk, lielākā daļa ierēdņu, kas pārstāv latviešu nāciju, ir no vecās partijas nomenklatūras. No sākuma nodeva savu tautu, bet pēc tam... taisa no sevis lielos aizstāvjus. Joprojām visā bijušajā Padomju Savienībā vara pieder vecajai partijas nomenklatūrai. Tie ir cilvēki, kas mums kā komunistiem ir sevišķi pretīgi, jo ir nodevuši lielu ideju. Lielākā daļa no viņiem vienlaikus ir arī biznesmeņi — tātad buržuāzija arī tiek pārstāvēta.

Artūrs: Vēl mēs gribam, lai tiktu aizsargāti Lielā Tēvijas kara veterāni.

Raimonds: Ierēdņu algas nedrīkst pārsniegt piecas minimālās darba algas. Noriebies, ka viņi pastāvīgi no valsts saņem lielas algas plus vēl nekaunīgi apzog tautu. Par korupciju būtu jāpiespriež nāves sods. Kādēļ gan ne? Laba ideja. Mēs cīnāmies par totālu ierēdņu atstādināšanu no varas. Arī mentus. Latvijā, Krievijā, visur. Protams, tāpat mēs protestējam arī pret Rietumiem, to kultūras masveida ienākšanu.

Artūrs: Tu jau esi aizgājis pārāk tālu, runā konkrēti par Latvijas problēmām. Kāpēc tu runā par citām valstīm?

Raimonds: Tā, starp citu, ir viena no šodienas lielākajām problēmām.

Aleksandrs: Es uzskatu, ka jāatbalsta vietējie mākslinieki, kinorežisori, lai būtu vairāk mūsu pašu kultūras. Rietumu kultūra var būt laba viņiem pašiem, taču mums tā nav pieņemama.

Raimonds Jāiztiek bez Rietumu precēm vispār. Kā lai to izstāsta. Mietpilsonis vienmēr meklēs vieglāko ceļu. Tas nozīmē, ka viņš neskatīsies Tarkovska filmas, ja tajā pašā laikā varēs redzēt Cieto riekstu. Secinājums — Cieto riekstu labāk vispār nerādīt. Saprotu, ka tautu tas ne visai apmierinās. Es uzskatu, ka mūsu kultūrai jābūt augstākā līmenī nekā pasaules. Ja slēdz ceļus Rietumu kultūrai, mūsējai tā ir jākompensē simtprocentīgi.

Inga: Kā jūs domājat, cik no jūsu organizācijas biedriem zina Tarkovska filmas? Lielākā vai mazākā daļa?

Raimonds: Tā nu ir sanācis, ka uz mūsu organizāciju nāk pietiekami inteliģenti cilvēki. Lielākā daļa zina, kas ir Tarkovskis. Protams, mums gan patīk daudz avangardiskākas filmas. Tarkovskis ir tikai viens no piemēriem, klasika, ko vienmēr ir patīkami paskatīties. Taču, domāju, ja parunāsiet ar labākajiem no mūsu organizācijas, viņi nosauks gan Jukio Mišimu, gan Daniilu Harmsu, arī vecos klasiskos meistarus, piemēram, Lotreamons, kas ir mans iemīļotākais autors. Saprotiet, pagaidām lielākā daļa cilvēku, kas pie mums nāk, ir no neformālas intelektuāļu vides. Krievijas partijas dokumentos ir teikts, ka daļu partijas veido margināli literatūras talanti. Mūsu rindās dzejnieku ir daudz vairāk nekā kaujinieku. Šeit ar kaujiniekiem es nedomāju cilvēkus ar automātiem, vairāk gan tādus agresīvi noskaņotus tipus.

Ira: Arī mēs skaitāmies dzejnieki, jo rakstām. Vismaz cenšamies.

Inga: Ko jūs rakstāt?

Aleksandrs: Es rakstu gan dzeju, gan prozu.

Artūrs: Es rakstu mūziku. Esmu grupas Karātavas vokāls un spēlēju ģitāru. Viņš ir basģitārists (norāda uz Aleksandru).

Raimonds: Bet kopumā mēs esam cilvēki ar humora izjūtu. Esam bijušie panki, grebenes vairs nenēsājam, esam pārgājuši uz citu stadiju, augstāku. Pankroks ir pirmā stadija, kad cilvēks sāk buntoties pret pasauli.

Aleksandrs: Nesen redzēju tādus izkrāsotus pankus ar grebenēm, kniedītēm. Biju Rīgā, Mūzikas akadēmijā uz speciālu panku koncertu. Iztaisās par nez ko, bet patiesībā nav spējīgi uz īstu, krutu protestu. Pusei no šiem pankiem kājās bija zābaki, kas firmas veikalos maksā sešdesmit septiņdesmit latus. Kurš īsts nabadzīgs, netīrs panks var atļauties kaut ko tādu?

Inga: Vai jums nav bail, ka daudzi jaunieši pie jums atnāk tieši tādēļ, ka, viņuprāt, tas skaitās kruti?

Raimonds: Taču starp tādiem cilvēkiem var būt arī kāds noderīgs. Vajag ņemt visus un pēc tam jau redzēs, ko darīt.

Inga: Vai jūs patiešām domājat, ka varat uztaisīt revolūciju?

Aleksandrs: Ja mēs tā nedomātu, tad kādēļ vispār kaut ko darīt? Ja cilvēks ir kaut ko iesācis, tas jāizdara līdz galam un jābūt pārliecinātam par savām spējām.

Raimonds: Pagaidām mēs esam vienīgā organizācija, kas pretojas pastāvošajai apātijai. Tādas akcijas, kādas veica, piemēram, Alīna vai arī Ira un Aleksandrs, Rietumos ir pašas par sevi saprotamas. Tur daļa cilvēku tomēr kaut kā reaģē un rīkojas, lai ietekmētu politiku. Piemēram, Greenpeace. Latvijā, izņemot mūsu organizāciju, neviens neko tādu nav iedomājies. Pat no latviešu puses. Ir taču kaut vai Gardam tādas simpātiskas meitenes, studentes. Kādēļ viņas nerīkojas aktīvi? Viņas taču arī cīnās pret globalizāciju, karu Afganistānā. Mēs būtu tikai priecīgi, ja latviešiem parādītos normāla revolucionāra organizācija, kas balstītos nevis uz bailīgiem zaudējušiem leģionāriem, bet gan, teiksim, uz varonīgiem sarkanajiem latviešu strēlniekiem. Kas bija politikā un palīdzēja uzcelt lielo PSRS. Starp citu, arī mans vecvectēvs bija sarkanais strēlnieks, apsargāja Ļeņinu, tā ka man tas ir asinīs. Pašlaik Latvijā ir tādi pusārzemnieciski globālisti, kas ne ar ko neatšķiras no pašiem rietumniekiem. Šobrīd vienīgie spēki, kas var aizstāvēt Latvijas intereses, ir nacionālboļševiki.

Artūrs: Ja kāds no latviešiem atnāks pie mums, mēs viņu labprāt uzņemsim savā organizācijā.

Ira: Mēs pat fašistus pieņemam. Cilvēku ir iespējams audzināt.

Raimonds: Galvenais, lai viņš būtu labs.