Algoritms gadījumam

Rīgas Laiks: Vai tie, kas nodarbojas ar informātiku, strādā ar datoru, nekļūst par īpašu kastu vai šķiru mūsdienu sabiedrībā?

Imants Freibergs: Viņiem varbūt ir tādas mākas, kas visiem nav. Vismaz pagaidām nav vēl. Un viņi apstrādā informāciju. Informācija kā tāda ir vērtīga lieta. Var teikt, ka viņi ir darbaholiķi — nevar iztikt bez sava ekrāniņa un bez iespējas klabināt taustiņus. Ja tas trūkst, tad jūtas tāpat kā smēķētājs, kad viņam nav cigaretes. Tā ir drusku sociāla īpatnība, sevišķi tiem, kas strādā ar internetu, kur informācija pieejama no visas pasaules par visādām tēmām. Var tā iegrimt tajā lietā, ka varbūt paliek drusku tāds antisociāls. Arī, piemēram, fakts, ka daudziem programmētājiem, kas strādā Silikona ielejā, izputēja ģimenes, jo programmētājs strādā tur pa naktīm un vispārīgi vairāk aizņemts ar savām informātikas, datorlietām, un tā sieva vai vīrs jūtas tā kā atstumts, kad otram partnerim vajadzētu būt, tad viņš tur nav, kad ir vajadzība. Tas var radīt grūtības. Ja neuzmanās.

RL: Bet no kurienes šis apmierinājums darbā rodas?

Freibergs: Tas ir apmierinājums, ka tu kaut ko prasi no tās mašīnas, un viņa tev arī dod kaut ko ārā.

RL: Ātrāk nekā citās sfērās?

Freibergs: Ne tas ātrums, bet fakts, ka tu zini, ka dabūsi atbildi. Kad tu ar kādu runā, viņam kaut ko prasi — vai tu dabūsi atbildi, vai nedabūsi, nezini. Bet no datora tu esi drošs, ka tu dabūsi.

RL: Ja neuzkaras.

Freibergs: Nu, tas jau reti notiek, sevišķi šinīs dienās. Nu jau vairs nav ko uztraukties.

RL: Vai asociālais iespaids, ko datori atstāj — vai tas nākotnē var draudēt cilvēkiem? Vai tas nesašķels sabiedrību?

Freibergs: Šķirtne starp tiem, kam ir un kam nav, mazināsies. Piemēram, ja skatās pa vecuma grupām, tad tādi, kas zem divdesmit gadiem, jau pāri par 60 procentiem — praktiski visi, kas iet skolā, ar to jau iepazīstas. Ar laiku dators, internets būs tāds normāls rīks, kā tagad ir telefons, televizors.

RL: Bieži nākas lasīt statistikas datus, attiecinātus uz visiem pasaules iedzīvotājiem, cik procentiem ir pieeja pie datora, cik pieeja pie interneta, un tā ir minimāla, 5-7 procenti.

Freibergs: Mums caurmērs ir ap 13 procenti. Rīgā pieeja ir laba, bet tas caurmērs nu ir tāds pavājš.

RL: Arī datori taču dod jaunas iespējas cilvēkiem rīkoties slikti. Piemēram, kaut vai Delfu portāla diezgan draņķīgie izteikumi, kas ir saistīti tieši ar iespēju saglabāt anonimitāti. Daudzās interneta programmās jau ir iestrādāts princips par nickname, netiek prasīts vārds, bet nick, nemaz netiek pieļauts, ka varētu gribēt parakstīties ar īsto vārdu.

Freibergs: Jā, no vienas puses tas it kā dod cilvēkiem iespēju brīvi izteikties, bet no otras, faktiski, nezini, vai tas cilvēks raksta desmit reizes zem cita segvārda, un tad to otru cilvēku var it kā piekrāpt. Kad sāk čatus jeb saraksti it kā zēns ar meiteni, tad faktiski izrādās, tas nekāda meitene nav, bet kāds tīnis, kas tur jokojas.

RL: Vai jūs esat iepazinies ar kādu čatā?

Freibergs: Es nečatoju, man nav laika ar to nodarboties.

RL: Jūs esat kādreiz nolamāts Delfos?

Freibergs: Nezinu, vai esmu nolamāts, bet prezidenti jau regulāri lamā. Bet liekas, daudzi ir vieni un tie paši, kas tur čato, dažiem, man šķiet, ka ir pat varbūt samaksāts zināmos politiskos jautājumos. Piemēram, nostāja pret NATO — automātiski būs tādi, kas smagi izteiksies un vienmēr vienu un to pašu mals.

RL: Vai datoristi, ar kuriem jūs esat šeit kopā profesionālajā sfērā, ir jums tuvi arī citās lietās? Vai jums, piemēram, patīk vienas un tās pašas lietas, kam nav sakara ar darbu — filmas vai grāmatas?

Freibergs: Es nezinu (smejas), to es neesmu pajautājis viņiem. Man patīk tādas filmas... par ārpasauli, par kosmosu, tādas nākotnes vīzijas filmas.

RL: Tad varbūt jūs varētu arī pateikt, ko jūs domājat par progresu un kur tam ir robežas?

Freibergs: Nu, fiziskā plāksnē acīmredzot sportisti vienmēr nonāk pie jauniem rekordiem — tas ir pārsteidzoši... Tad beigās paceļas jautājums, vai cilvēks tiešām spēj attīstīt sevi tā, ka viņš vienmēr var vairāk un augstāk, un ātrāk, vai arī tas ir kaut kādu ķimikāliju iespaidā. Bet garīguma ziņā — es domāju, ja cilvēki ir saskaņā ar augstākiem spēkiem, tic kaut kādiem Visuma spēkiem, spēj smelties iedvesmi — nu jā, iedvesmi no kaut kādas lielākas apziņas kosmosā, kas mums ir apkārt — tad varbūt mēs varam progresēt. Gara attīstības ziņā.

RL: Izskatās, ka olimpiskā ideja ir sevi izsmēlusi, jo rezultāti ir tik tuvi, ka bieži vien sekundes simtdaļas tiek ņemtas vērā. Sekundes simtdaļas, kas nosaka, kurš bobslejā ir pirmajā, kurš otrajā vietā...    

Freibergs: Pat tūkstošdaļas.

RL: Jā — bet priekš cilvēka jau šīs divas lietas ir notikušas vienlaicīgi.

Freibergs: Jā, es arī piekrītu tam.

RL: Bet vai jūs saprotat vispār sporta sacensības ideju?

Freibergs: Sacensības ideju — jā, parādīt, kurš varēs ātrāk, tā ir tiekšanās uz augšu.

Sasniegt savas robežas, katram mēģināt izdarīt maksimālo, ko viņš spēj, laukā, kurā viņš darbojas. Mēģināt sevi pārspēt.

RL: Jūsu saistība ar informātiku rada kārdinājumu pajautāt, vai dzīvi var izteikt ar algoritmu.

Freibergs: Ja es skatos uz savu dzīvi, tad viņa nebūs determinisks algoritms — kad iedod uzdevumu un iepriekš pateikts, kā viņu risināt, un dabū ārā rezultātu. Piemēram, matemātiskus līdzinājumus risināt jeb invertēt kādu matrici, tu ievadi datus, viņš zina, ko darīt. Es domāju, ka mana dzīve ir tuvāk objektorientētai programmēšanai, tāds algoritms, kas balstīts uz gadījumu, uz notikumu. Kad tas ir atkarīgs no apkārtnes. Ja ienāk kāds stimuls tanī sistēmā, kaut kas notiek, piemēram, izceļas karš, vecākiem uzreiz, izrādās, jābēg no Latvijas prom uz Vāciju — ārpuses notikums izprovocē zināmu darbību, procesu, un tā visu dzīvi. Ar tāda veida algoritmu, balstītu uz notikumiem, varētu manu dzīvi aprakstīt, lai arī tā attīstās laika gaitā neparedzami, kā tāds fraktālis. Varētu teikt, ka būtu labāk bijis, ja būtu noteiktāks mērķis, un tu neskaties, kas notiek pa labi, pa kreisi, un tikai dragā uz priekšu; tavas dzīves uzdevums — viņš tev jāsasniedz, līdz kamēr tev tā mašīna sabrūk, tava sistēma.

RL: Jūs esat kādreiz pretojies determinismam? Lekcija studentiem jālasa, bet jūs neaizejat?

Freibergs: Nūūūūū, tas jau būtu bērnišķīgi.

RL: Bet lielākās lietās — kad jūs dzīve spiež kaut ko darīt, bet jūs atsakāties?

Freibergs: Ja ir kaut kas jādara, es mēģinu darīt. Es tikai pretošanās pēc nepretojos. Varbūt domā par to lietu un tomēr — viņu nedarot un atliekot uz vēlāku, beigās izrādās, ka ir jau novilkts un lēmums ir noticis tādā veidā, ka viņu nedara.

RL: Ir tēze, ka brīdī, kad cilvēks kaut ko dara, ja viņš saprot, ja reflektē par to, ko pats dara, tad faktiski anulē savu darbību, vairs nevar tā rīkoties. Vai jūs piekrītat, ka cilvēks ar savu prātu var ietekmēt savu dzīvi spēcīgāk nekā ārējie apstākļi, kas dzīvi virza?

Freibergs: Jā, es domāju, ka mums ir lemšanas spēja, kas cilvēku atšķir no dzīvnieka. Bet es domāju, ka tas, ko mēs darām, — attiecībā uz karmu — jā, tas atstāj iespaidu uz mūsu nākotni.

RL: Kā jūs domājat, vai latvieši, kas Otrā pasaules kara beigās pameta Latviju, rīkojās pareizi?

Freibergs: Es domāju, ka visumā jā, jo tie, kas Latviju atstāja, būtu lielā mērā tikuši iznīcināti. Tie aktīvi darbojās pēc tam, aktīvi palīdzēja uzturēt Latvijas ideju ārpus Padomju Savienības un pasaules apziņā Latviju turēt. Kādus jau ārpusē vajadzēja, kas par šo lietu runā. Un tā arī notika Padomju Latvijas neatzīšana no rietumu demokrātijām. Nākošā paaudze ieguva labu izglītību, tā kā mēs, piemēram, un arī tie tagad var nest kaut ko atpakaļ uz dzimteni. Protams, arī dzīvā spēka zudums, daudzi apprecējās un palika tur. Tas ir debatējams jautājums, bet galīgi garām tas nav. Savs labums ir no tā.

RL: Kā jums sajūtās saglabājusies Francija, kurā jūs nokļuvāt zēna gados?

Freibergs: Ar labu vidusskolas izglītību, kur tiešām māca domāt, un arī humānismu. Tas būtu tas galvenais. Un tad es uz laukiem pavadīju diezgan laika, strādājot vienā fermā Bretaņā, tas man arī saistās ar lauku dzīvi. Tieši tādas lauku noskaņas. Un vasaras karstums.

RL: Tas man atsauc atmiņā vienu strīdu ar vecāku dāmu, kurai ļoti nepatīk prezidente, es mēģināju izdibināt, kāpēc. Beidzot viņa teica — tāpēc, ka prezidente neko nesaprot no zemkopības. Kāds jums ir izveidojies iespaids par politiku kā par profesiju?

Freibergs: To darbu iemācās, būs veiksmīgs politiķis vai nē, atkarīgs no tā, cik viņš spēj vajadzīgās mākas apgūt. Kas tās mākas? Saskarsme ar cilvēkiem, spēt apkopot idejas, spēt tās izskaidrot. Tā ir profesija kā jebkura cita. Daži būs veiksmīgāki un daži mazāk veiksmīgi.

RL: Kas ir lielāka veiksme politiķim — būt mīlētam tautā vai būt tādam, kas īsteno savus uzstādījumus, mērķus, reformas, valsti virza kaut kur?

Freibergs: Laika gaitā — tas otrais variants būs veiksmīgāks nekā tas, kurš populārai tēmai uzsēžas un vicina kaut kādu karodziņu. Bieži vien šie divi aspekti ir viens otram pretrunā, tā ir diezgan delikāta krišana vai nu vienā pusē kalnu grēdai jeb otrā.

RL: Vai jūsu dēļ prezidentei ir kādreiz bijušas nepatikšanas?

Freibergs: Cik es zinu, pagaidām nē. Es neredzu, kur man būtu liela iespēja nepatikšanas viņai radīt. Bet, nu, protams, var jau vienmēr...

RL: Vai jūs varat iztēloties situāciju, ka jūs tiktu izmantots par aklu ieroci politikas rokās, kādā provokācijā vai tamlīdzīgi?

Freibergs: Jā, viens piemērs būtu, kad mēģināja teikt, ka es tūliņ iestāšos Repšes partijā, un ka tas nozīmē, ka prezidente atbalsta zināmu partiju. Es neesmu to domājis un arī neuzskatu, ka būtu ētiski pareizi tā darīt, un prezidentei, protams, jābūt bezpartejiskai.

RL: Spriežot pēc vienas no jūsu intervijām, jums ir bijusi tuva 60. gadu stilistika. Bet kā ar 60. gadu idejām, vai arī tās jums bija interesantas?

Freibergs: Jā, protams, bet mēs jau bijām augstskolu beiguši, mums nācās drīzāk kā jauniem mācību spēkiem tās studentu izdarības panest, nekā viņās piedalīties. Gaisotne jau bija ļoti interesanta — nepieņemt visu akli, ko vecākā paaudze un politiķi saka, bet mēģināt skatīties, kas aiz tā slēpjas, tas nenāca par sliktu. Tur kur mēs bijām — Kvebekā, tur jau bija 100 gadu baznīca uzlikusi savu ķepu, viss bija ļoti noteikts un iepriekš paredzams, jauninājumi it kā nemaz nebija vēlami. Ar šito jauno pieeju, ar vilni tas tā mainījās uz demokrātijas pusi, arī nacionālisms uzmodās franču tautības iedzīvotājos, jo agrāk valdošā šķira bija angliski runājoša, skotu izcelsmes galvenokārt. Tad tie franči bija it kā otrās šķiras.

RL: Tātad 60. gadu idejas varēja sasaistīties ar nacionālo atmodu, lai gan tās bija kreisas idejas un drīzāk kosmopolītiski orientētas?

Freibergs: Kreisās idejas tur neapšaubāmi bija, ko kreisie intelektuāļi savos studentos iedvesa. Bet tas arī reizē pamodināja vispār kritisku uzskatu ieviešanu, ne tikai kreisās idejas vien.

RL: Vai jūs būtu kļuvis par informātikas asociācijas vadoni arī tad, ja jūs nebūtu prezidentes kungs? Kā jūs vērtējat savu autoritāti?

Freibergs: Man tā grūti spriest, jums būtu jāprasa citiem, bet zināma autoritāte jau ir — no tā, ka es esmu tanī profesijā darbojies ilgus gadus, profesors... tas jau droši vien palīdz arī, ka es esmu saistīts ar prezidenti. Tas varbūt atvieglina iespēju tikties ar kādiem ministriem.

RL: Vai jūs esat izjutis noraidošu attieksmi no Latvijas latviešiem?

Freibergs: Pa laikam varbūt ir tā, ka Latvijas latvieši domā, ka tie, kas dzīvojuši ārpus Latvijas, neko nesaprot no šejienes apstākļiem. Tas ļoti atkarīgs no indivīda. Es šeit pirmoreiz kopš aizbraukšanas biju 1973. gadā, Vaira jau bija 1969. gadā, kopš tā laika mēs jau visu laiku bijām kontaktā un zinām arī šejienes apstākļus. Vietējie varbūt atkal nepazīst apstākļus tur, rietumos. Domā, ka visi, kas tur ir, tie ir baigie miljonāri, un viņiem piens un medus tek. Tur jau arī ir daudz pensionāru, kas dzīvo no savām pensijām un nekādi bagātnieki nav. Un samet grašus kopā, lai palīdzētu radiem šeit.

RL: Kas apdraud Latviju — šobrīd un kas nākotnē?

Freibergs: Šobrīd — cilvēku pašu attieksme, negatīvisms, kas ir ļaudīs. Pašapziņas trūkums — par visu tikai vainīga ir valdība, vainīgs šis, vainīgs tas, bet paši neizprot vai nav pietiekoši uzņēmīgi kaut ko darīt savā līmenī. Vispārīgi tāda pašnožēla, par maz uzticības pašiem sev, es domāju, tas mūs apdraud. Nākotnē — varbūt varētu teikt, iespaids no pasaules tā saucamās kultūras, ja viņu par kultūru var saukt. Tas atsaucas uz mūsu ētiskām vērtībām. Tas, ko skatās tagad — visur tāds hedonisms, pašapmierināšanas momenti, visāda vardarbība, šaušana, nerēķināšanās ar līdzcilvēkiem. Kaut kā to darba tikumu un ģimenes kopības vērtības vajadzētu uzturēt.

RL: Piemēram, japāņi, kuriem pēc kara bija ekonomiskā krīze, kādu laiku bija pat atcēluši brīvdienas un viņiem bija septiņu dienu darba nedēļa. Populāra dziesmiņa, kas skanēja pa radio, bija ar piedziedājumu: “Pirmdiena, pirmdiena, otrdiena, trešdiena, ceturtdiena, piektdiena, piektdiena.” Kāpēc latviešiem nav izdevies pēc neatkarības atgūšanas tā saņemties un vienkārši, zobus sakožot, strādāt?

Freibergs: Nezinu, cik viņiem izdevās — mēs jau redzam, ka japāņu ekonomika tagad ir noslīdējusi, un par to ir lielas bažas... Kādēļ latviešiem vairāk neizdevās? Nu, jāskatās tiešām, kas tur notika — vairāk augšgalā, valdošās aprindās. Caurmērā cilvēki savā starpā nespēja sadarboties. Bija tāds sadarbības trūkums. Ņemsim kaut vai to pašu kolhozu. Ja būtu teikuši — labi, mēs viņu tagad pārveidojam par paju sabiedrību, te jau mums tomēr ir tehnika, ir iestrādes, vajag turpināt. Bet nē, visu tūlīt iznīcināt, priekšnieki sagrāba tehniku — un aiziet, vispirms nogremdēt, lai pēc tam tiktu atpakaļ uz nulli. Būtu iegūts vairāk, ja savā starpā ļaudis būtu spējuši sadarboties. Japāņi varbūt to spēj, man liekas, viņi ir tādi, kas labāk barā darbojas, tādi bara cilvēki, mēs, latvieši, it kā esam individuālisti.

RL: Individuālisms taču tiek uzskatīts par Rietumu sabiedrības vērtību, un katram ir jāpastāv par sevi.

Freibergs: Jābūt individuālistam, kas spēj darīt kaut ko pats, bet arī pievilkt sev palīgus un mēģināt dabūt citu līdzdalību. Katrs viens par sevi ir par maz, lai spētu. Tagad tāda klastera ideja ir mūsu tautsaimniecībā — sevišķi, runājot par informācijas tehnoloģijām, jo katra programmatūras izstrādes firma ir par mazu, lai strādātu pasaules un Eiropas mērogā, bet, ja sanāk kopā, kā tagad tur ir — 18, nu, tad jau var sākt runāt!

RL: Vai jums kādreiz ir gribējies pret kaut ko protestēt — un kādas formas savam protestam jūs izvēlaties?

Freibergs: Nu, katrā ziņā jādara savs protests zināms, nevar viņā vārīties. Atkarībā no tā, kas tas ir — vai kādu vēstuli rakstīt, mēģināt, cik ir tavos spēkos tajā pozīcijā, kurā tu esi, novērst un mainīt uz labo pusi.

RL: Bet, ja nu jums nav taisnība?

Freibergs: Kā lūdzu?

RL: Nu, ja nebūtu taisnība?

Freibergs: Kādā jautājumā?

RL: Nu, pieņemsim, jūs esat gatavs aktīvi protestēt, lai savu taisnību panāktu, bet varbūt faktiski jums nemaz nav taisnība — ko tad?

Freibergs: Nu jā, tad (smejas) — ja nu tā iznāk, nu tad jāsamierinās. Cerams, ka no tā kaut ko mācās. Cilvēks jau arī ir tāds mehānisms, kas ir mijiedarbē ar saviem līdzcilvēkiem, ar pasauli, visu laiku ir jāmācās un jāadaptējas, jāpielāgojas, lai izdzīvotu. Mēs esam tāds organisms, kas pielāgojas.

RL: Vairākās intervijās gan jūs, gan arī prezidente esat diezgan nepārprotami sacījuši, ka lūgšanai vai, teiksim, mistiskai praksei ir svarīga nozīme jūsu dzīvē. Ko jūs varētu pastāstīt par savām lūgšanām, kādas tās ir?

Freibergs: Lūgšana — es to vairāk sauktu par tādu vizualizāciju. Kad grib, lai notiek kaut kas — piemēram, kāds radinieks izārstējas, kurš ir slims — vislabākais veids ir vizualizēt, redzēt gara acīm to rezultātu. Un to nodot Dieva ziņā jeb Visuma ziņā, un tad caur tiem Visuma spēkiem tas varbūt arī tad realizēsies. Bet jābūt stingram nodomam un nekāds varbūt tur faktiski nevar būt.

RL: Vai jūs pie šīs metodes esat nonācis pats savā ceļā vai kaut kā iemācījies?

Freibergs: Arī iemācījies — tas jau ir tāds vispārējs veids, šī vizualizācija. Baznīcā viņu sauc par lūgšanu. Tu prasi augstākai varai — Dievam, Marijai, Jēzum Kristum, lai viņš kaut ko izdara priekš tevis. Tam jābūt nesavtīgam mērķim, nedrīkst vēlēties tam otram nodarīt kaut ko sliktu, lai viņš, teiksim, lauž kāju vai ko tādu, tā nedrīkst. Jo tas var atsisties uz pašu. Jāmēģina domāt (smejas), lai viņš labojas savos uzskatos.

RL: Daudzās reliģijās, tai pašā kristietībā, vēršanās nenotiek pie kādas personas ar lūgumu, bet tikai ar pielūgsmi, tiek atkārtots Dieva vārds vai Krišnas mantra, formula, kas pēc būtības neko nelūdz, bet tikai dibina kontaktu.

Freibergs: Es domāju, ka tam sava nozīme ir, jo tādas formulas, mantras parasti ir kaut kādā toņkārtā un tas varbūt iedarbojas uz tā saucamajiem psihofiziskajiem centriem, kas cilvēkā ir, iedarbojas uz čakrām un palīdz cilvēkam atraisīt to ikdienas domāšanu, sīko domāšanu, ļauj labāk sakontaktēties ar augstākiem spēkiem, ar kosmosu. Tādā ziņā, ka noskaņo cilvēku uz tādu vilni, kas ļautu viņam ieklausīties savā zemapziņā — vai kā nu to saukt.

RL: Tas izklausās ļoti fizikāli — frekvence...

Freibergs: Arī fizikāli. Un tās frekvences varbūt paliek smalkākas, ja iet uz tādām garīgām lietām.

RL: Vai, jūsuprāt, cilvēkam ir kāds uzdevums dzīvē dots, kāpēc viņš ir piedzimis, un vai tas būtu katram individuāls vai visiem viens un tas pats?

Freibergs: Droši vien jau katram ir kaut kāds uzdevums. Jautājums ir — to atrast. Varbūt tas uzdevums nav nekas izcils, varbūt tas ir ļoti vienkāršs. Augt, lai mūsu dvēsele attīstītos, lai būtu kaut kāda izaugsme.

RL: Vai jūs nepieļaujat, ka varētu būt slikts uzdevums?

Freibergs: Nu, es ceru, ka nē, ka tā ir kaut kāda novirze, ja cilvēks uz sliktu tiecas. Nu, saka jau, ka ir arī kaut kādi ļauni spēki, bet es par to neesmu pārliecināts. Nē, nu ir jau visādi ļauni spēki, tā jau saka, ka ļaunais ar labo cīnās. Ja noiet no ceļa, tad ļaunie spēki ir viņu uzvarējuši, teiksim, viņš ieslīgst alkoholismā. Acīmredzot tad viņš neko nesasniegs šinī dzīvē.

RL: Vai jūs esat pats sevī sajutis cīņu starp ļaunajiem un labajiem spēkiem?

Freibergs: Nu, es nezinu. Es tiem ļaunajiem spēkiem īpaši neļauju izvērsties. Vienīgais, kādreiz tā... nošļūk dūša. Pesimisms. Kad nespēj kaut ko, nevar.

RL: Bet vai priekšstats par to, kas ir labs, kas ļauns, cilvēkiem nav pārāk subjektīvs? Par tiem pašiem 60. gadiem domājot — tik daudz skaistu un cēlu ideju bija, teiksim, hipijiem, bet lielākā daļa ir izrādījušās sliktas: narkotikas, kas it kā atbrīvos apziņu, izrādās sliktas, brīvais sekss izrādās slikts, sociālisms izrādās slikts.

Freibergs: Nu, visas tās lietas, kuras jūs minējāt — tur jau ir arī tāda pelēkā zona, nav tā, ka viss ir balts un melns jeb labs un slikts. Sekss varbūt tādos rāmjos, kā viņš bija iepriekš ielikts, ka drīkst būt sekss tikai tad, kad grib bērnu un citādi nedrīkst neko, tā nožogot attiecības — vai tas bija tas labākais? No tādas liekulības atteikties, un tāpat tie mēģinājumi ar tādām vieglām drogām kā marihuāna sev drusku apziņu it kā atraisīt nebija tik slikti. Bet, ja nonāk pie heroīna, tad tas cilvēku degradē un iznīcina.

RL: Vai labo un slikto ir iespējams noteikt, ja runa ir tikai par vienu cilvēku un konkrētu rīcību, vai arī tas parādās tikai pie kādas noteiktas kvantitātes vai lielākā laika posmā?

Freibergs: Jāskatās arī sabiedrības vērtības tanī laikā. 20. gadsimtā un tagad šīs vērtības ir savādākas nekā tās, kas bija 2000 gadu atpakaļ, jo ir savādāki apstākļi. Tad katrs tikai mēģināja dabūt sev, ko paēst, bija citāds dzīves veids. Tagad mums par ēšanu vairs nav tādā veidā jādomā. Mēs aizejam uz veikalu un paņemam, ko mums vajag.

RL: Es domāju, ka daudzi cilvēki jums iebilstu un teiktu, ka varbūt tieši pirms 2000 gadiem cilvēkiem bija dzeja, filozofiskas sarunas, tapa jaunas reliģijas... Bet tagad gan sēž tikai pie televizora vai pie interneta un domā tikai par ēšanu un seksu.

Freibergs: Nu, vai tad mums trūkst filozofu vai domātāju? Taču ir...

RL: Kur ir mūsu Sokrats?

Freibergs: Filozofi, kamēr viņi tiek atzīti, jau ir miruši. Ir taču Kants... vai Die’, un Hēgelis — visādu filozofu bez jēgas...

RL: Ja jums būtu spontāni, bez apdomāšanās jāatbild uz jautājumu, kas jūs esat, kāda būtu atbilde?

Freibergs: Es esmu latvietis.

RL: Ja pilnīgi nepazīstamā sabiedrībā jums kāds pienāks un pajautās — kas jūs tāds esat?

Freibergs: Nē, tas atkarīgs no situācijas. Ja profesionālā sabiedrībā pajautātu, tad es teiktu — es esmu no IT, informācijas tehnoloģijas profesors. Svarīgs konteksts.

RL: Nesen, kad prezidents Bušs brauca uz Japānu, japāņu premjeram, kurš ir atraitnis, protokola dēļ valdība piešķīra “otras puses aizvietotāju”. Vai jums, saskaroties ar protokolu praksē, nav šķitis, ka reizēm protokols ir svarīgāks par dzīvu cilvēku?

Freibergs: (Smejas.) Nu, tur ir zināma likumība, kas brīžam izklausās drusku jocīga, bet tas tā acīmredzot ir iegājies un es vienkārši to pieņemu. Kā saka, tāds darbs.

RL: Vai jums nav licies, ka daudzi Latvijas presē jums uzdotie sadzīviskie jautājumi liecina par nerakstītu likumu, stereotipu — ka “otrai pusei” ir jājautā par to, kā “otrā puse” aptek to “pirmo pusi”?

Freibergs: Nē, es domāju, ka tas ir saprotami, jo cilvēkiem interesē lasīt par pazīstamiem vārdiem — kā viņiem tur mājā, kā ar kaķiem, kādas intereses ārpus darba.

RL: Tomēr radās sajūta, ka jūs mēģināja iztaujāt pēc tādas shēmas, noliekot tādā pozīcijā, kādā tradicionāli interpretē sievieti sabiedrībā, kurā emancipācija ir vairāk abstrakts jēdziens.

Freibergs: Es to tā nebiju uztvēris. Īpatnība ir tikai tā, ka šoreiz lomas ir apgrieztas, nav tā, kā tas ir normāli pierasts.

RL: Vai jūs sakāt “normāli” tādēļ, ka pats tā domājat, vai tāpēc, lai raksturotu, kā par to mēdz domāt?

Freibergs: Nu, tā ir pierasts, tā parasti ir bijis, tikai tagad sāk vēl viena otra prezidente būt — kā Somijā un Filipīnās.

RL: Vai jūs varētu raksturot, kādu problēmu savā dzīvē jūs vēl neesat atrisinājis, kas jūs vēl arvien nomoka?

Freibergs: Ir dažādas problēmas tieši profesionālā jomā, saistītas ar programmām. Tieši kādus labākus algoritmus atrast, lai caurskatītu dainu korpusu, lai labāk pie šās informācijas tiktu klāt, labāk saprastu un vairāk dabūtu ārā no dainām.

RL: Kas ir dainas no informātikas viedokļa — teksts...

Freibergs: Informācijas kopums.

RL: Bet vai tas, ka šis kopums ir tieši dainas, kaut ko principiāli maina?

Freibergs: Neko — un tomēr tā ir tāda informācija, kas mums liekas tuvāka, jo tur iekšā ir tautas gudrība, dzīvesziņa — tas ir interesants informācijas kopums.

RL: Vai tur ir arī maģija?

Freibergs: Ir dažādas māņticības, maģiskas formulas, taču tās vairāk atspoguļojas ticējumos nekā tieši dainās.

RL: Vai varētu burties ar datoru?

Freibergs: Lai burtos, ir jābūt cilvēka apziņai, datoram jau nav apziņas, viņš tikai dara, ko mēs prasām.