Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Eskimo saldējums,” smaidīdams caur saulesbrillēm, smejas 38 gadus vecais Leo Maktars, piedāvājot mums trauku ar smalki sagrieztām, jēlām tikko nomedīta Grenlandes roņa smadzenēm. Ģimenes mājā arktiskās tundras tālēs viņu piecpadsmitgadīgais dēls Ecekiels spēlē datorspēli, vienlaikus skatoties filmas Savvaļas aicinājums video. Kad filmā iegaudojas suņi, ar viņiem sabalsojoties, ārpusē atskan Maktara suņu kaucieni. Ecekiels ir ģērbies melnā Iron Maiden džemperī, viņam galvā ir ar nagu pret pakausi pagriezta Mighty Ducks beisbola cepure. Pēc kāda brīža tēvs un dēls uzvelk savus roņādas zābakus, bikses un anorakus ar vilkādas oderi, iedarbina motorkamanas un dodas roņu medībās.
“Laba diena miršanai,” filozofiski noteic Leo. Ir apbrīnojami rāma, saulaina arktiskā pavasara diena maija sākumā. Temperatūra svārstās ap mīnus 10 grādiem. Cik tālu vien sniedzas skatiens, redzamas nelielas, izkaisītas roņu grupas; saguluši uz ledus, roņi gozējas saulē.“Daži no viņiem šodien mirs,” saka Leo, labi apzinādamies, ka rietumnieku jūtas, iespējams, varētu aizskart pati roņu medību ideja. “Neaizmirstiet, ka līdz pat brīdim, kad lode sasniegs mērķi, roņi būs dzīvojuši laimīgu dzīvi. Vai jūs varat to pašu teikt par jūsu govīm, cūkām un vistām tur, lejā — dienvidos?”
“Mēs šeit nevaretu izdzīvot bez nattuq — Grenlandes roņa. Tas ir mūsu vissvarīgākais dzīvnieks. Mēs ēdam gaļu, suņi dabū iekšas, bet ādu mēs vai nu pārdodam, vai arī mana sieva Mina no tās šuj zābakus, bikses un cimdus. Tagad šeit ir daudz vairāk roņu nekā agrāk. Tas ir lieliski, jo tagad ir daudz vieglāk viņus medīt.”
Leo ir pilnas slodzes mednieks un Pondinletā tiek uzskatīts par vienu no labākajiem. Taču ar to nepietiek, lai uzturētu ģimeni, īpaši jau tādeļ, ka roņādas vairs nav neko daudz vērtas. “Pagājušajā gadā es nomedīju 236 roņus, 2 narvaļus, 19 polārlapsas un 150 ziemeļbriežus. Gaļas pietika mums pašiem un mūsu sešiem bērniem, suņiem, manu trīs brāļu ģimenēm un maniem vecākiem. Mēs varējām palīdzēt arī dažiem draugiem. Tomēr puse manu gada ienākumu joprojām nāk no dažādiem pabalstiem.”
Pēkšņi mēs uzduramies divu leduslāču pēdām. Garām gājusi liela mātīte un viņas mazulis. Leo un viņa medību biedrs, 56 gadus vecais Tomass Nutararearks aptur savas motorkamanas. Visi izlec no kamanām un tādā kā priecīgā satraukumā sāk sekot divu lāču pēdām. Vīri ar kājām nomīda sniegu, lai noteiktu, kad lāči šeit bijuši. Tad viņi mēģina noķert savus bērnus, kuri, nometušies četrrāpus, skraida pa lāču pēdam, tēlojot lācēnus. Pašas pēdas tiek uztvertas kā sveiciens no respektēta medību biedra, konkurenta un iecienīta medījuma.
Cilvēki šeit šķiet dziļi iemīlējušies savos savvaļas dzīvniekos. Tā ir gandrīz vai apsēstība, jo daudziem inuitiem šīs attiecības ir ne tikai izdzīvošanas un pārtikas jautājums vien. Savvaļas dzīvnieki gluži vienkārši ir vietējo cilvēku dzīves un kultūras raksturīga sastāvdaļa. Dzīvnieki padara dzīvi iespējamu un vienlaikus arī dzīvošanas vērtu.
“Ja mums mājās ir diezgan gaļas, es dažkārt uzmeklēju ziemeļbriežu ganāmpulku vai roņu baru, apguļos un stundām ilgi viņus vēroju,” stāsta Leo. “Tas nav tikai tādēļ, ka viņi ir skaisti dzīvnieki, kurus patīkami vērot, bet arī tādēļ, ka man jāiepazīst dzīvnieki, kurus es medīju. Es gribu zināt, kā viņi domā. Mēs mīlam savus dzīvniekus. Mēs cienām viņus.”
“Mēs cenšamies ņemt tikai tik daudz, cik mums nepieciešams,” saka Leo.”Vecie ļaudis mums stāsta, ka Dievs radīja dzīvniekus cilvēku dēļ un mums ir atļauts atņemt viņiem dzīvību, lai mēs varētu dzīvot. Bet jāievēro robežas. Citādi Dievs mūs sodīs, atņemot dzīvniekus, un tad mēs cietīsim badu.”
“Nebūt ne visi tam piekrīt. Daudzi pusaudži ar prieku nogalinās jebko, kas kustas. Daudziem pieaugušajiem nākas grūti savienot modernās dzīves finansiālās prasības ar apdomīga mednieka ienākumiem. “Ziemeļbriežu, roņu, mošusvēršu un leduslāču skaits Kanādas arktiskajā joslā ir ievērojami pieaudzis, salīdzinot ar situāciju pirms 30 gadiem,” saka Džo Tigullaraks, Pondinletas medību inspektors. Kanādiešu politiku dzīvās dabas pārvaldīšanā daudzi uzskata par modeli visai arktiskajai joslai.
Pirms uzsākt medības, Maktaru ģimene pavada dažus mierīgus mirkļus lūgšanās. Viņi sadodas rokās, nodzied dažus psalmus, noskaita lūgšanu un noslēdz to nevis ar “āmen”, bet gan ar “hip, hip, urrā”, bērnu smiekliem un ķiķināšanu. Pēc īsa brīža mēs, sasēduši ģimenes lielajās, smagajās priedeskoka kamanās — qamutiq — jau slīdam pa grambaino sasalušo klajumu. Leo trīsdesmit trīs gadus vecā sieva Mina vietu kamanās dala ar bērniem — sešpadsmitgadīgo Roudu, piecpadsmitgadīgo Ecekielu, divpadsmitgadīgajiem Džeimesiju un Džoelī un gadu veco Džounasiju, piecām bisēm, divām harpūnam un medību āķi. “Mūsu senči tikpat kā nekad nebija redzējuši koku,” stāsta Mina, “šeit nav nedz augošu, nedz krastā izsviestu koku. Viņu qamutiq bija nelielas no ziemeļbriežu ragiem un kauliem būvētas kamanas. Airiem izmantoja vaļu ribas vai kaltētas polārforeles, kas tika ietītas roņādās, izmērcētas ūdenī un tad sasaldētas. Mūsu vecāki ir pirmā paaudze, kam kļuva pieejams koks. Tagad mēs varam būvēt lielas, smalkas kamanas. Taču to vilkšanai jāizmanto motorkamanas, jo tās suņiem ir par smagu.”
Mēs sēžam kamanās kā princese uz zirņa — uz diviem porolona matračiem, mošusvērša ādām, divām kārtām ziemeļbriežu ādu un pat leduslāča ādas. Neraugoties uz visām šīm ērtībām, ceļojums ar kamanām pāri betoncietajiem sniega sanesumiem bija viens no visneērtākajiem, kādu vien var iedomāties. Grūdieni un lēcieni atgādināja ātrlaivas braucienu pa viļņojošu ezera virsmu.
“Vislabākā ceļošana ir suņu pajūgā,” saka Leo. “Šādā ceļojumā ir mazāk trokšņa, nekādu izplūdes gāzu, daudz mazāk nelīdzenumu un tas ir daudz patīkamāks. Taču tas prasa trīs vai četras reizes vairāk laika, un ir grūti atrast viņiem pārtiku — piecus līdz desmit kilogramus jēlas gaļas nedēļā visu cauru gadu. Diemžēl septiņi no maniem piecpadsmit suņiem pagājušajā ziemā saslima un nomira. Paies vismaz gads, iekams es varēšu iegādāties pietiekamu skaitu jaunu suņu apmācīšanai. Pondinletā gandrīz ikvienam šodien ir motorkamanas, tikai septiņiem ir pajūgu suņi. Taču to skaits no jauna pieaug, un galvenais iemesls ir tas, ka ar suņiem var dabūt pavadoņa vietu medniekiem no dienvidiem, kuriem ir licence leduslāču medībām. Tur nu ir vajadzīgs suņu pajūgs, un tā var nopelnīt daudz naudas. Pirms dažiem gadiem ciematā tikpat kā nebija atlicis pajūga suņu.”Grenlandes ronis sauļojas āliņģa tuvumā, kad no Leo 222. kalibra bises ar optisko tēmēkli atskan šāviens. Šāviens ir precīzs, un ronis paliek guļot uz ledus. Steigšus tiek iedarbinātas motorkamanas, lai pagūtu nokļūt līdz ronim, pirms tas ieslīd āliņģī. Pēc dažām minūtēm tas ir jau nogalināts un piesiets pie kamanām aizmugurēlīdzās vēl pārītim nelaimes brāļu.
Atgriežoties mājās, Leo, suņu gaudu pavadīts, sacērt roņu ķermeņus gabalos. Suņi tiek ātri pabaroti, un ģimene sapulcējas ap jaunākā roņa ķermeni — tam ir vismaigākā gaļa. Katram rokā ir nazis. Sapulcējušies kā uz kafijas dzeršanu vai našķiem, mēs tupus ēdam jēlo, joprojām silto gaļu. “Nav nekā labāka par jēlām roņa aknām,” mirdzošām acīm saka Mina. “Nē, smadzenes ir daudz garšīgākas,” iebilst Leo. Bērni ķīvējas, kuram tiks acis. Vēl tikai pirms mirkļa viņi grauza čipšus un popkornu! Visiem ir asinīm notašķīti pirksti un mutes. Roņa gaļa ir neticami maiga, tā kūst mutē un ir ārkārtīgi garšīga. Ēst asinīm pilnās, jēlās roņa aknas ir kā kost pašam savā mēlē. Smadzenes konsistences ziņā atgādina biezpienu, bet garša — saldo krējumu. Kad pienāk kārta roņa acīm, es tomēr esmu sasniedzis zināmu psiholoģisko barjeru. Tām nāksies pagaidīt.
Leo kopā ar ģimeni dzīvo nelielā mājā Saatutā— tradicionālā apmetnē tālu polārajos klajumos, vairāk nekā 100 kilometru attālumā no Pondinletas. Tāpat kā visi viņa priekšteči, arī viņš ir mednieks, tomēr vienlīdz veikli apietas ar motoriem, datoriem, suņu pajūgu un harpūnu, nemaz nerunājot par datorspēlēm. Spēlē Super Mario visa ģimene parāda virves dejotāju virtuozitāti. Leo ir dzimis tur, kur inuiti tūkstošiem gadu ir dzīvojuši kūdras būdiņās, kurās vienīgais siltuma avots bijis roņu tauku lampiņa. Viņš uzauga šeit, tāpat kā tagad viņa bērni. Taču ir pagājuši divdesmit pieci gadi — gadi, kas nereti bijuši dramatiski un grūti: piespiedu pārcelšanās uz Pondinletu, skola, ciemata dzīve, darbs raktuvēs, taksometru kompānijā, naftas izpētes un ieguves firmās, bezdarbs un alkoholisms. Dažu dienu laikā viņš pārcēlās no dzelzs laikmeta uz kosmosa laikmetu, un šī sadursme galu galā noveda pie identitātes krīzes ar klasiskām sekām. “Ciematā dzīvodams, es dzēru krietni par daudz. Nereti tur nebija darba un man nebija nekā, ko darīt — ne suņu, ne motorkamanu. Šeit nav alkohola, un nav arī iemesla dzert. Tā ir daudz labāk. Tagad mani bērni var mācīties pārtikt no tā, ko dod zeme. Mani dēli iet ar mani kopā medībās, un mana sieva Mina ir iemācījusi meitām šūt un uzkopt māju. Tiesa, bērni neapmeklē skolu, bet citādi viņi nekad neiemācītos šeit izdzīvot. Mēs domājam, ka tas ir svarīgāk. Kad mēs kļūsim veci, mums par viņiem nebūs jāuztraucas.”
“Dzīve šeit ir visādā ziņā labāka,” saka Mina, “es dodos uz ciematu tikai tad, kad tas ir patiesi nepieciešams. Tas bija muļķīgi, sešdesmitajos gados piespiest cilvēkus pārcelties uz ciematiem. Tas tikai izraisīja problēmas. Ja tā vietā mēs būtu saņēmuši nelielu palīdzību mājas un nepieciešamā aprīkojuma iegādei, viss būtu bijis daudz labāk. Un tā nauda, ko mēs būtu varējuši ietaupīt...”
36 gadus vecais Džounijs Maktars, viens no Leo brāļiem, ir Mednieku un traperu organizācijas sekretārs, kas, iespējams, ir Pondinletas vissvarīgākā biedrība. Viņa trīsdesmit piecus gadus vecā sieva Mērija strādā veikalā. “Mūsu vecākais dēls Kenijs noķēra savu pirmo narvali, kad viņam bija trīspadsmit,” saka Džounijs. “Es biju iemidzis, viņš paņēma bisi un laivu un devās uz ledus malu, nošāva vali, uzāķēja to uz harpūnas un tad skrēja atpakaļ uz nometni, lai mani pamodinātu. Kad cirtu to gabalos, es aiz lepnuma raudāju. Tas droši vien bija brīnišķīgākais mirklis manā dzīvē. Kad mēs pārnācām mājās, mēs sasaucām visus radus un ēdām muktuku.”
Muktuksir vaļa āda, inuiti to uzskata par īpašu delikatesi. To ēd jēlu, bet var arī vārīt vai ļaut tai pastāvēt. Jēlas ādas garša atgādina vārīta olas baltuma, svaigu sēņu un kokosa maisījumu, tā ir kraukšķīga, bet savā ziņā atgādina košļājamo gumiju. Šeit, ziemeļos, tas ir neaizstājams C vitamīna avots.
“Kenijs, kuram šobrīd ir piecpadsmit, pagājušajā gadā pārtrauca mācības skolā. Mēs ieteicām viņam palikt, bet viņš gribēja skolu atstāt. Viņš tagad ir pieaudzis, viņam jāmācās pieņemt pašam savus lēmumus un turēties pie tiem. Mēs esam viņa vecāki, mēs varam dot viņam padomu, bet nevaram lemt par viņa dzīvi.”
“Nunavutā mūsdienās bērniem ļauj atstāt skolu, ja mēs domājam, ka tā viņiem ir labākā izvēle,” piebilst Mērija. “Ja tā būtu rīkojušies mani vecāki, policija atnāktu mums pakaļ un tiktu atņemts bērnu pabalsts. Kad maniem brāļiem bija jāiet skolā, ģimenei nācās pārcelties uz ciematu. Līdz tam brīdim mēs bijām dzīvojuši kūdras būdās polārajās ārēs. Es labprāt tur atgrieztos.”
Kamēr mēs sarunājamies, Džounijs mūs filmē ar ģimenes videokameru, pie sienas karājas gobelēns ar Jēzu un viņa ganāmpulku, vietējais radio pārraida inuitu zvaigznes Sjūzenas Aglukarkas, smagā metāla un Ace of Base dziesmas.Šeit cilvēki vēlas, lai viņus sauc, un vairākums arī paši sevi dēvē par inuitiem, kas inuktitutuvalodā nozīmē “cilvēki”. Vārds “eskimo” cēlies no indiāņu valodas, pārņemts no frančiem un nozīmē “tie, kas ēd jēlu gaļu”.
“Man nav iebildumu, ja jūs saucat mūs par eskimosiem,” saka Džounijs, “galu galā mēs patiešām ēdam jēlu gaļu un par to nekaunāmies. Gan jau arī jūsu valodā mums ir kāds nosaukums. Mūsu valodā visi baltie cilvēki jeb dienvidnieki tiek saukti par gadlunaat, proti — “uzacu vēderi”. Es nezinu, kādēļ, bet tādu nosaukumu lieto. Dažiem nepatīk, ja viņus sauc par eskimosiem. Viņi domā, ka tas skan pazemojoši un vēlas, lai tā vietā vienmēr tiktu lietots vārds “inuiti””.Vēlā vakara gaismā mēs uzduramies jaunām leduslāču pēdām. Dzīvsudraba stabiņš tagad ir noslīdējis līdz mīnus 25. Ir sāpīgi skaists maija vakars ekstrēmā vidē ar ekstrēmu klimatu. Tālajos ziemeļos cilvēki vienmēr ir bijuši apdraudēta suga, un tie, kas te tomēr dzīvo, ir īpaši dzīvotspējīgi ļaudis.
“Šī nav nemaz tik laba diena miršanai. Kad ir tik skaisti kā šodien, tad gribas vēl nedaudz padzīvot,” domīgi nosaka Leo.
No angļu valodas tulkojusi Rita Ruduša