Ko kas nozīmē

Jau vairākus gadus pie Jēkaba kazarmām pirms Ziemassvētkiem, Bukingolta svētītas, uzrodas aitas ar jēriņiem. Tā kā aitas dzīvojas aplokā blakus Kristus dzimšanas ainas modelim un paskaidrojumus par tām sniedz kaukāziskā apmetnī ievīstījies vīrs, jādomā, ka tām, pirmkārt, jāatdzīvina sastingušais svētku skats un, otrkārt, jādod mājiens par pazemību un pieticību, kas savulaik ļāva aitiņai kļūt par upurdzīvnieku, agnus Dei, Dieva jēru, savukārt Pestītājam — par “labo ganu”.

Šāds simbolisms izriet no priekšstata, ka viss kaut ko nozīmē un nozīmē kaut ko pavisam citu, ne sevi. Ka jēriņš ir nevis aitas dēls, bet gan, teiksim, cilvēces glābējs, un ka Lionels Žospēns ar aitiņu rokās uz Rīgas Laika 100. jubilejas numura vāka patiesībā izsaka kādu slēptu domu vai — vēl vairāk — veic kādu slepenu rituālu.

Un patiešām. Būtu tikai taisnīgi uzskatīt, ka jērs uz Rīgas Laika vāka simbolizē Rīgas Laiku, bet — kādā nozīmē? Varbūt tas ir atdots saplosīšanai sliktajiem politiķiem melnajos uzvalkos, tas nozīmē, tiek upurēts kādam citam labumam? Nē, bet varbūt tieši otrādi: priesteri tumšos tērpos balto dzīvnieciņu cēluši pasaulē un izauklējuši uz savām rokām, tas nozīmē, žurnāls patiesībā klusu auž kādu tālu nolūku? Varbūt, ņemot vērā RL intelektuālo prātniecību, tas ir kāds mājiens par sievišķā un vīrišķā sākuma attiecībām? Kāds melnais un baltais, kāds iņ un jaņ, tā teikt?

Un ir pat vēl viens neprātīgs pieņēmums: fotogrāfija uz Rīgas Laika vāka nesimbolizē neko: redakcijas cilvēki vienkārši uzjautrinās. Francijas sociālistu premjerministrs un prezidenta kandidāts Lionels Žospēns sagrābis baltu jēriņu Starptautiskajā lauksaimniecības izstādē Parīzē. Blakus viņam ir divi pavadītāji, pie tam vienam lūpas savilktas uz augšu (smaidā), otram — apgriezti proporcionāli, uz leju (rūpēs). Nu un tad? Vienam ir liela, krāšņa kaklasaite, kamēr Žospēnam šlipse vispār nav redzama. Uzvalku asās līnijas spēcīgi kontrastē ar dzīvnieciņa maigo pūkaino vēderu. Kaut kādai nozīmei tam jābūt. Jaunais vīrietis dibenplānā visdrīzāk nenozīmē neko, viņš ir miesassargs. Žospēns ar labo roku ir satvēris jēra kreiso kāju, bet ar kreiso roku — labo pakaļkāju. Savukārt baltajam dzīvniekam politiķa rokās ir melni nadziņi, melnas ausis un melni riņķi ap acīm. Varbūt tā ir smalka ironija par franču politiķa kreiso pagātni, kas dīvainā veidā savīta ar labējo tagadni? Galu galā, sešdesmitajos gados pašreizējais prezidenta kandidāts aizrāvās ar trockismu, un zināt, kāds bija viņa slepenais segvārds? — “Mišels.”

Bet ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir tas, ka Žospēns, kam sieva ir filozofijas profesore, precīzi atdarina Jozefa Boisa 1965. gada performanci Kā izskaidrot gleznas beigtam zaķim. Visa mīkla ir stāstā. Ja vien mēs zinātu, ko viņi stāsta dzīvniekiem! Nu, ko viņi stāsta? Žospēns droši vien skaidro jēriņam Eiropas Savienības nostāju lauksaimniecības politikā; tādu garlaicību var paciest vienīgi īpaši pazemīgs radījums. (Jūs tikai paskatieties, kādā mērā šis baltais, ķemmētais dzīvniekbērns atšķiras no Latvijas bumbulīgajām pelēkajām, spiriņām aplipušajām aitām. Un cik negaršīgs tas droši vien ir, salīdzinot ar mūsējiem.) Es nodrebinos no savas nevēlēšanās iedziļināties iekšpolitikas “diskursā”: man pietiek ar bildi. Protams, kāds politiku arī saprot, kāds to veido kā principā saprotamu — bet tiem, kas to prot saprast, un savukārt prasme ir mācīšanās un līdzekļu lieta.

Daudz interesantāk būtu uzzināt, ko saka mirušajam zaķim mirušais Boiss. Viss kaut ko nozīmē, bet visvairāk — mūsdienu māksla. Tā ir jāsaprot par katru cenu, jo tāds ir tās pastāvēšanas veids, tā dzimst kopā ar savu skaidrojumu. Bet atkal — jā, nudien, zeltītais Boiss kopā ar savu nojukušo zaķi izskatās pat fifīgi, bet jebkurš skaidrojums, ko tas nozīmē, ir nāvei līdzīgs. Tik garlaicīgs. Lai gan, kurš teicis, ka skaidrojumam vai saprašanai jābūt interesantai? Tās taču vienmēr skaidro kaut ko, kas jau ir noticis, kas “pēc definīcijas” ir lielāks nekā pārdomas par to. Taču var būt arī otrādi: nekas nav noticis, pirms nav saprasts.

Starp citu, par ko vispār stāsta fotogrāfijas, un preses fotogrāfijas šajā gadījumā? Speciālistu vidū, protams, augsti tiek vērtēti teksti un analīzes, bet fotogrāfijas — tās nu tā, tautai. Un pircēji patiešām dod priekšroku ilustrētiem izdevumiem, un jo vairāk ilustrēti, jo labāk. Taču ir viena svarīga fotogrāfiju īpašība: tās atsedz to, ko spēj slēpt teksti. Teiksim, cilvēka muļķība, trulums un kretīnisms nez kādēļ uz fotogrāfijām ir redzams labāk nekā preses sekretāru apstrādātos viedokļos. Personas tēls, ikona sejā veidojas atbilstīgāk nekā burtos. Iespējams, ka mēs protam redzēt to, ko slinkojam salasīt zīmju tūkstošos (teiksim, šis raksts ir 5352 zīmes garš). Tiesa, reizēm mēs kļūdāmies: par teroristu, kā lasām, savulaik lidostas darbinieki noturēja Pjatigorski, bet pavisam nesen — arī Lembergu.

Lionels Žospēns uz vāka, protams, nedara neko citu, kā gatavojas prezidenta vēlēšanām; jēriņš te neko nenozīmē. Žospēns, patiesībā, arī neko nenozīmē. Kā es to zinu? — Par to man pastāstīja objekti, kuriem saprašana nav nepieciešama. Ir arī tādi.