Piedzīvojums ar Džekiju Čanu

Ja man būtu jāatbild uz jautājumu — ar ko un kad mans piedzīvojums sākās? — es diez vai varētu nākt klajā ar pietiekami precīzu atbildi.

Astoņu Honkongā pavadīto gadu laikā Džekiju Čanu esmu saticis vairākkārt — gan labdarības organizāciju pasākumos, gan starptautiskos tenisa turnīros. Džekija lomu šajos saietos allaž varētu raksturot ar vienu un to pašu sentenci — “programmas nagla”. Vai preču zīme. Ja Džekijs ir iekļauts Miss Hong Kong konkursa žūrijā, tad, saprotama lieta, viņš pilda žūrijas priekšsēža pienākumus. Ja viņa smaidošā seja manāma tenisa zvaigžņu vidū, tad ir skaidrs, ka pienācis laiks Pitam Samprasam vai Martinai Hingisai pasniegt uzvarētāju čekus. Nenoliedzami, vietējam aktierim Džekijam Čanam pieder Honkongas slavenības numur viens statuss nu jau vismaz gadus desmit, ja ne vairāk.

Šajā kontekstā manu draugu nevaldāmā sajūsma par to, ka esmu saķēris aiz astes savu “one in a life-time” [1. Vienreiz mūžā (angļu val.)] iespēju — filmēties vienā no Džekija Čana jaunākajām filmām — varbūt nemaz nebija tik nepamatota.

Tātad, ja man tomēr būtu jāmēģina atbildēt uz jautājumu, ko pats sev uzdevu, es droši vien sāktu aprakstīt kinoproves, uz kurām tiku uzaicināts (daži draugi bija mani rekomendējuši) pagājušā gada septembrī. Viss, par ko tiku informēts dienu pirms provēm, bija fakts, ka tā varētu būt bad guy [2. Sliktais puisis, negatīvais tēls (angļu val.)]  loma Džekija Čana jaunajā filmā. Ne pušplēsta vārda vairāk. Līdz šim biju testētsvismaz reizes desmit, bet par nožēlu mani izcilie aktiera talanti viena vai otra iemesla dēļ allaž bija izrādījušies par švakiem. Tāpēc arī īpaši nesatraucos — kas būs, būs. Minūtes piecpadsmit teksta iegaumēšanai, plus rutīnas priekšāstādīšanās videokamerai, varbūt — atbildes uz pāris jautājumiem… Proves droši apstiprināja faktu, ka filmas producenti raugās pēc īsta “sliktā” — mans monologs bija skaļš un draudu pilns, vēl vairāk, kulminācijas brīdī man bija jāsāk vicot kādu padzīvojušu ķīniešu imigrantu, turpinot kliegt: “Kāpēc tu nemazgājies, smirdošā cūka!?” Režisora asistents atzina, ka savā nelielajā lomā esmu bijis pārliecinošs. Jokodams pajautāju, vai viņa vārdi būtu uzskatāmi par labu zīmi vai nē? Šis tikai atteica: “Neuztraucies, Džekijs tevi agrāk vai vēlāk pārmācīs…!” Manas krievu valodas zināšanas un māka nirt ar akvalangu izrādījās ievērojams pluss — personāžs, kura lomai tiku izmēģināts, ir Interpola aģents, kurš filmas lielāko daļu izliekas par krievu jūrnieku. Pāris nedēļas vēlāk negaidīti saņēmu ziņu, ka lomai esmu apstiprināts. Filmēšana esot plānota šeit pat, Honkongā, decembra beigās un janvāra sākumā. Drīz vien tiku nomērīts no galvas līdz papēžiem, pielaikoju savas jaunās “krievu jūrnieka” drānas, kā arī izkaulēju daudzmaz pieklājīgu algu — 200 dolārus dienā. Ziemassvētki palika aiz muguras, Jaunais gads grasījās teju teju būt klāt, bet par filmēšanos joprojām nebija nekādu ziņu… Līdz beidzot 30. decembra vakarā sagaidīju režisora asistenta zvanu: “Plānojam sākt rīt no rīta. Džekijs tikko atgriezies no Kanādas un ir gatavs darbam.” Šī telefona saruna bija pirmā liecība par to, ka nākamajās nedēļās saule lēks un rietēs tikai un vienīgi pēc Džekija Čana laika. Ja Džekija plāni kādu dienu pēkšņi mainījās (un tas atgadījās ne reizi vien), palielā kinoļaužu brigāde pacietīgi sēdēja filmēšanas vietā līdz pat saullēktam. Ja šajās naktīs nekas tā arī netika nofilmēts, neviens nesūdzējās ne pušplēsta vārdiņa — galu galā, ir Džekijs vai nav Džekija, alga tika maksāta arī par gaidīšanu. Sekojošā Vecgada diena neapšaubāmi bija visneparastākā no līdz šim piedzīvotajām. Ne jau tikai tāpēc, ka bija pienākusi iespēja filmēties vienā filmā ar Džekiju Čanu; vairāk — tādēļ, ka beidzot izdevās noskaidrot filmas detaļas, kas līdz šim bija noslēpumainības plīvurā tītas.

Pirmais pārsteigums bija fakts, ka topošā filma, ar 40 miljonu ASV dolāru budžetu, ir līdz šim lielākais Āzijā radītais kinoprojekts. Tas, ka nauda šai filmai nav žēlota, bija skaidrs bez liekas prātošanas — filmēšana notika uz Taizemē noīrēta konteineru kravas kuģa, tajā piedalījās milzīga tehnisko darbinieku armija, pāris palielas komandas, kuru vienīgais uzdevums bija tikt galā ar tehniski sarežģītu piruešu veikšanu (Džekija Čana personiskais dublieris ir puisis no Korejas). Un, protams, arī tas, kapa kuģi apkārt spietoja, mani neskaitot, vēl ducis “Interpola aģentu”.

Nākamais pārsteigums bija filmā spēlējošo aktieru vārdi – ne viens vien no tiem šķita gaužām pazīstams: Lī Evanss, Klēra Forlani, Džuliāns Sendss, Džons Rīss-Deiviss. Par nožēlu, Sendsu un Forlani filmēšanas vietā man neizdevās sastapt ne reizi — viņi savu darbu šajā, filmas Honkongas posmā, bija jau paveikuši un, pēc dažu aculiecinieku atstāstiem, jautri uzdzīvoja pilsētas prieku pilnajos naktsdzīves rajonos, īsinot laiku, līdz brigāde dosies uz Bangkoku. Kad filmēšanās bija jau cauri, sestdienas vakarā kopā ar draugiem malkojot kokteiļus kādā šikā Honkongas bārā, nejauši uzskrēju dažām citām “papildus zvaigznēm”. Pamanījām paskaļu tusiņu pie blakus galdiņa — tur jautri tērzēja neviens cits kā Keita Mosa un Džūda Lovs.

Starp citu, filmas nosaukumu precīzi latviskot ir pagrūti. Pat ķīniešu valodā iznākošā Honkongas prese savos ar hieroglifiem uzrakstītajos rakstos to piedāvā angliski — Highbinders, jo, lūk, filma vēl esot tapšanas stadijā un neviens līdz šim neesot nācis klajā ar nosaukuma ķīniešu versiju. “Nosaukumam Highbinders ir sarežģīta izcelsme,” skaidro scenārists Logans. “Highbinder ir tāds, kas ticis nogalināts, bet tad ar īpašu burvestību palīdzību atgriezies dzīvē, turklāt ar spilgtākām īpašībām nekā iepriekš — kā labajām, tā ļaunajām. Vēsturiski par highbinders sauca ķīniešu gangsterus Ņujorkā un Sanfrancisko. Mēs gribējām specifisku vārdu, turklāt tādu, kas nebūtu tik uzkrītošs kā eņģeļi vai vampīri, tā nu mēs izvēlējāmies highbinders.” [3. Oksfordas vārdnīcā doti sekojoši skaidrojumi: a) nelietis, algots slepkava; b) krāpnieks, pērkams politiķis; c) ķīniešu slepenas, mafijai līdzīgas organizācijas biedrs. (red.)]

Viens no haibinderiem filmā, protams, ir Džekijs Čans. Otrs haibinderis, viņa kompanjons, ir britu komiķis Lī Evanss. Notikumi risinās Īrijā, Honkongā un Taizemē, un tēma ir aktuāla: nelegālo imigrantu transportēšana. Pagaidām vēl grūti spriest, kāds būs galaprodukts, bet tas, ka komēdija apvienota ar Džekija tradicionālajiem austrumu cīņu trikiem un nopietna satura pavedienu, man šķiet diezgan intriģējoši. Columbia Tri-Star Pictures studija jau ir pasteigusies nopirkt filmas izplatīšanas tiesības ASV.

Filmēšanas laikā bija jāpielāgojas pūces režīmam — gulēšana pa dienu, strādāšana — pa nakti: naktī norisinās 90 procenti uz kuģa notiekošās darbības. Dažas no epizodēm bija tehniski tik sarežģītas, ka visa nakts tika ziedota galvenokārt to mēģinājumiem, piemēram, Interpola apšaudīšanās ar ķīniešu “mafiozņikiem” tajā pašā laikā, kad nelegālo imigrantu bars panikā pārbēg no viena kuģa uz otru… Lai arī līdz paveca ķīnieša vicošanai un akvalanga praktiskai lietošanai filmēšanas laikā es nenonācu, manas krievu valodas zināšanas tiešam izrādījās noderīgas — kādu vakaru tiku “noīrēts” patrenēt Lī Evansa krievu akcentu (arī viņš zināmu filmas daļu pavada kā viltots krievu kapteinis). Kad man nācās ieteikt attiecīgu krievu valodas analogu “nolādētajai kapitālistu naudai”, es, rūpēdamies par savas sirdsapziņas tīrību, atklāti izskaidroju niansēto atšķirību starp “prokljatij kapitaljisticheskij cash” un “hujovij kapitaljisticheskij cash”…[4. Abu variantu jēga ir “sasodītā kapitālistiskā nauda” (krievu un angļu val. sajaukums), taču otrajā gadījumā lietots rupjāks krievu vārds.] Lai arī fonētisku apsvērumu dēļ Lī priekšroku deva otrajam variantam, klātesošais scenārija autors tomēr uzstāja, lai šoreiz tiktu lietots “prokljatij” .

Kad Honkongas posma filmēšana jau bija teju pabeigta, dzirdēju, ka loma, ko spēlē Lī Evanss, tikusi rakstīta slavenajam Misteram Bīnam — Rovanam Atkinsonam. Kamdēļ Atkinsons līdz filmēšanai tā arī nenonāca…? Scenārija autors apgalvoja, ka Misters Bīns reālajā dzīvē esot “pārsteidzoši nebaudāms” tips, un ka, paldies Dievam, sadarbība ar viņu neesot attīstījusies tālāk par dažām ievadsarunām. Kurpretī Lī ar savu 4 miljonu dolāru algu bijis “pārsteidzoši pieticīgs”.

Pašam Džekijam rokas šķita darba pilnas pat tad, kad viņš bija brīvs no filmēšanas — uz kuģa allaž bija klāt kāds no viņa ģimenes locekļiem, laiku pa laikam arī pa žurnālistam. Ja kāds uzradās bez oficiālas pieteikšanās, acīgie asistenti negaidīto viesi aizgaiņāja, lieki neceremonējoties. Lai kāds arī būtu pirmais iespaids, ieraugot milzīgu ļaužu baru, kas pārsvarā nedara neko citu, kā dīki tukšo krūzi tējas un pasīvi vēro apkārt notiekošo — vēlāk bieži vien bija sajūta, ka ikvienai dzīvai dvēselei uz kuģa ir pildāma sava konkrēta misija.

Džekijs viskomfortablāk jutās tajos brīžos, kad uz kuģa nebija manāmi ļaudis no malas, ieskaitot presi un naudīgos producentus, kuri laiku pa laikam ganījās pa filmēšanas laukumu, rūpīgi pārraugot darba procesu. Tad Džekijs vairāk atgādināja padsmitnieku, nekā miljoniem dolāru vērtu kinozvaigzni. Brīdi viņš bija manāms meņģējamies ar kinogrupas meitenēm, drīz jau citur dzenam rupjus jokus ar saviem dublieriem.

Reiz kādā no tām dīkstāves naktīm, kad filmēšana kopsummā nenoritēja ilgāk par stundu, labu laiku aizvadīju, tērzējot ar Džekija “angļu valodas asistenti”, jauku ķīniešu izcelsmes meiteni no Ņujorkas. Džekija angļu valodas gramatika ir tik vāja un šo meiteni viņš noalgojis darbam uz pilnu slodzi. Viens no viņas pamatuzdevumiem ir atrasties filmēšanas laukumā katru reizi, kad Džekijam runājams kāds nebūt teksts. Tajā naktī filmētā aina bija labs apstiprinājums meitenes stāstam: Džekijs, ietērpts ūdenslīdēja kostīmā, ar pistoli tēmējot “mafiozņika” virzienā, kliedz:“Stop fooling around! I’m cop!” Nākamajā brīdi augšminētās meitenes balss sauc: “Jackie, you’ve got to say: I’m a cop, instead of: I’m cop!” [5. Beidz ņemties! Es esmu policists! Džekij, tev ir jāsaka “Esmu policists!” (gramatiski pareizi).]

Filmā piedalījās arī dažas citas Honkongas vietējās slavenības. Visi, ar kuriem filmēšanas starplaikos iznāca kādu vārdu pārmīt, atzina, ka piedalīšanās jebkurā no Džekija Čana filmām viņiem nozīmē gandrīz vai garantētu karjeras augšupeju. Laiku pa laikam visapkārt bija jaušama tāda dīvaini sakāpināta konkurences atmosfēra. Šādās reizēs dažu aktieru spēja komunicēt “īstajā brīdī, ar īstajiem cilvēkiem” izrādījās auglīgāka par viņu tēlošanas prasmi — atminos gadījumu, kad pēc asākas vārdu pārmaiņas ar kādu no režisoriem (ar filmu absolūti nesaistītā sakarā), kāds no vietējiem aktieriem tika izstrīpots no scenārija un aizvietots ar pieklājīgu un izskatīgu argentīniešu puisi no “tehnisko ekstru” pulka. Bet padzīto grēcinieku pazemināja amatā par vienu no nelegālajiem imigrantiem. Tajā pašā vakarā pienāca pieklājīgā puiša zvaigžņu stunda — epizode, kurā viņam nācās cīnīties ar Džekiju Čanu. Vienam pašam — aci pret aci!

Viens no maniem būtiskākajiem novērojumiem bija filmas veidotāju pedantiskā uzmanība pret vissīkākajām detaļām. Neatkarīgi no tā, vai kadrā esi redzams priekšplānā vai tālu aizmugurē, katru dienu tika atgādināts atpogāt tikai “vienu vienīgu krekla pogu” (ja viena poga bijusi atpogāta filmēšanas pirmajā dienā, tad viena un tikai viena poga būtu atpogājama arī visu atlikušo filmēšanas laiku!) — vai arī, ka, šņabi no pudeles dzerot, jāatceras pudeles uzlīmi ikreiz pagriezt pret kameru. Ja nu kāds no šiem sīkumiem reizēm tika piemirsts? — “Cut! Let’s do another shoot!” [6. Nost! Taisām vēl vienu kadru!]

Interpola aģenta –– krievu jūrnieka lomā iejusties palīdzēja vodkas pudele, no kuras man nebija lemts šķirties filmēšanas lielāko daļu, tas ir, līdz brīdim, kad mans Lī Evansa tēlotais boss, allaž piedzērušais krievu kapteinis Čehovs beidzot atklāj savu patieso identitāti. Vienā no pēdējām “krievu jūrnieku ainām”, kad Lī izmisīgi kliedz: “Run, boys, run for your life,”opā ar citiem maskētajiem Interpola aģentiem pa galvu pa kaklu metos slēpties no naidnieku lodēm — lai arī šauts, protams, tika ar tukšām patronām, troksnis bija sacelts pamatīgs un ausis neganti džinkstēja vēl pāris stundas. Pārējie “aģenti” smējās par manu neizglītotību — izrādās, ausīs sabāzta vate šaudīšanās ainas filmējot ir tik ierasta lieta, ka neviens pat netiek brīdināts...