Mazie patīk tikai trešdaļai

Apkaimes iedzīvotāju iecienīto Blaumaņa ielas dzērienu veikalu grasās slēgt, jo tas ir zaudējis cīņā ar jaunuzcelto lielveikalu. Šo ziņu kādā drēgnā marta pēcpusdienā rituālajā saietā pie atkritumu mašīnas klātesošajiem pavēstīja informēts pastāvīgais pircējs. Ap to pašu laiku ziņu aģentūras izplatīja informāciju — sabiedriskās domas pētnieki noskaidrojuši, ka puse Latvijas iedzīvotāju labprātāk iepērkas lielveikalos, nevis mazajos pārtikas veikalos. Mazie patīk tikai trešdaļai.

Blaumaņa ielas veikalam nav nosaukuma, tā logā zili sarkanā neonā rakstīts nepretenciozais Dzērieni. Plauktos — kāds ducis franču vīnu, daži spāņu, neizbēgamie gruzīnu, balzāms, degvīns un brendijs. Ir arī cigaretes, minerālūdens, kaķu un suņu barība, vārdu sakot — tas ir veikals cilvēkam ar kaitīgiem ieradumiem, vājībām un mājdzīvniekiem.

Pārdevēja zina, ka konkrētais pircējs dzer Chateau Petit Baraillet, smēķē Camel un viņam mājās ir kaķis, kurš labprāt ēd Whiskas ar tunci. Pircējs zina, ka pārdevējai garšo saulespuķu sēklas. Iepērkoties starp pārdevēju un pircēju norisinās sarunas par medicīnisko laika prognozi, kvartāla jaunumiem un globāliem satricinājumiem. Un veidojas kaut kas vārdos grūti formulējams, bet pilsētas videi ļoti būtisks, kaut kas tāds, kas atšķir īsto un dzīvo pilsētas dzīvi no bezpersoniskās “suburbijas”, kuras “ērtība pāri visam” filozofijas iemiesojums ir lielveikals.

Interesanti, ka sabiedriskās domas pētījuma veicējiem šķita būtiski lūgt respondentiem pozicionēties — labi vai slikti ir tas, ka ienāk lielveikali. 56 procenti aptaujāto teica, ka uzskata lielveikalu ienākšanu Latvijā par “valstij labvēlīgu”. Un kas gan tur kādam būtu vēl iebilstams un piebilstams, ja tas ir valstij labvēlīgi. SKDS veikto sabiedriskās domas pētījumu, starp citu, bija pasūtījis kāds lielveikals un dīvainā kārtā 84 procenti aptaujāto slavēja tieši šī lielveikala piena produktu un siera piedāvājumu, 75 procenti — augļus un dārzeņus, bet 68 procenti slavēja desas.

Droši vien arī Blaumaņa ielas apkaimes ļaudis, kurus savā ietilpīgajā miesā ievilcis nesen uzslietais Barona ielas klucis, teiktu, ka lielveikals “ir labvēlīgs”. Tas taču ir labi, teiktu aptaujātie, ka “neiberhūdā” ir lielveikals, kur piekraut ratiņus ar dažādām precēm, aiztaupot skraidīšanu pa daudzajiem mazajiem veikaliem, dažos no kuriem, iedomājieties, pat plastmasas maisiņu nav. Un arī naudu var tādējādi ietaupīt, viņi piebilstu, jo Chateau Petit Baraillet lielveikalā ir par 40 santīmiem lētāks. Un, ja ērtā lielā klātbūtnes dēļ pazūd neērtais mazais, tad tur neko nevar un nevajag darīt, tā ir vienkārši tirgus realitāte. Un varbūt aptaujātie vēl piemetinātu, ka emocionālie monologi par mazajiem veikaliem ir kaitinoši un nekonstruktīvi. Varētu jau mēģināt tos padarīt konstruktīvus, ierosinot, piemēram, lielveikaliem atvēlēt Krasta ielu vai Pļavnieku laukus, kur tie harmoniski saplūstu ar sirreālo vidi. Bet pilsētas akmens, parku un bruģa daļā vajadzētu atļaut darboties mazajiem veikaliem un tirgiem.

Nav tikai noskaidrots, vai viņi ir valstij labvēlīgi.

Rita Ruduša

Tautas tipi

Jēkaba draudzes kapos pirms 179 gadiem guldītais Gerlicas sāls svērāja dēls Johans Kristofs Broce droši vien būtu sajūsmā par skatu, kas pavērās apmeklētājam 2002. gada 5. marta pēcpusdienā Misiņa bibliotēkā. Tur bija sarīkoti tā sauktie atvēršanas svētki sakarā ar Broces grandiozā 10 sējumu darba Sammlung verschiedener Lieflaendischer Monumente, Prospecte, Muenzen, Wappen etc. izlases 3. sējuma nākšanu klajā. Atvēršanas svētki ir tāds jaunlaiku ieviesums latviešu grāmatniecībā, tajos dažādās proporcijās, kā nu kuro reizi iecerēts vai sanācis, savijas vairākas norises: zinātniska vai tāpat vien konference par jaunizdoto grāmatu un ar to saistīto jautājumu loku; grāmatas autoru, veidotāju un izdevēju gandarījuma ballīte sakarā ar pabeigtu darbu; preses konference, kas no izdevēju viedokļa gan drīzāk tiek uzlūkota par bezmaksas reklāmas kampaņu; iespēja satikties konkrētās grāmatas vai tās autora pazinējiem un cienītājiem vai grāmatu mīļotājiem vispār. Un tā tālāk.

Misiņa bibliotēkā tas viss bija. Izdevniecība Zinātne saistās ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, tāpēc zālē bija redzami vairāki akadēmijas locekļi un korespondētājlocekļi, izjustu runu par Broces ārkārtējo nozīmi sacīja starptautiski atzīts molekulārbiologs. Zinot to, ka Broces manuskripta, kas ir varbūt visapbrīnojamākais viena cilvēka darbs Latvijas rokrakstu literatūrā, sagatavošana izdošanai ar mainīgām sekmēm norisinās jau vairāk nekā gadsimta ceturksni, starplaikā nomirstot vairākiem darba aizsācējiem, mainoties valsts iekārtām un tipogrāfijām, kas darbu noved līdz lasītājam/skatītājam, pašsaprotami, ka skanēja runas par Broci, par paveikto un vēl veicamo, protams, par laikiem, kas mainās, un mēs līdz ar tiem.

Par to Broce diezin vai brīnītos, taču, pāršķirstot viņa sējumus, redzams, ka viņš bijis ne tikai dedzīgs novadpētnieks un dilettante, bet arī cilvēciskā, visvisādu tipāžu cienītājs. Un starp sava darba novērtētāju bariņiem viņš noteikti būtu ar prieku aplūkojis vīru, kurš visu mūžu liecis muguru un maitājis redzi, pētot Latvijas grāmatniecības un vispār kultūras vēsturi, bet pats tomēr domā, ka ir vērā ņemams dzejnieks. Tāpat Brocem patiktu kāds cits, kurš redzams vai it visos “kultūras pasākumos”: nevīžīgi ģērbies, vienmēr nes līdzi nobružātu sporta somu, jebkurā brīdī gatavs uzdot naivi vai agresīvi provokatīvus, pārsvarā nacionālpatriotiskus jautājumus. Ar viņa vārdu saistās leģendas it kā par pretpadomju darbību PSRS norieta posmā, it kā par ķibelēm sakarā ar kādām seksuālām pārmērībām. Vēl Misiņa bibliotēkā todien bija klāt kāds videoamatieris, kurš savulaik bija pazīstams kā avantūrists plašajā Sibīrijā, bet atjaunotajā Latvijā no groteskās puses liek paraudzīties uz tādu cienījamu institūciju kā daudzbērnu ģimene.

Bet tad man pienāca klāt kāds fotogrāfs. Iereibis būdams, viņš mēdz vajāt rakstniekus un citus cilvēkus, kurus, ja kaut vienreiz redzējis, nez kāpēc uzskata par saviem paziņām. Šis vīrs metās man klāt, skaļā balsī salīdzinādams mani ar klātneesošo Godmani. Jūtot, kā apkārtējo pabiklo zinātnieku un pensionēto dāmu — grāmatu mīļotāju skatieni pievēršas man, metos projām, atpakaļ neatskatīdamies.

Pēteris Bankovskis

Pirmās dienas

Jums ir radinieki un dažos dzīves periodos gadās, ka ir arī draugi. Tie satiekas ar citiem cilvēkiem, kas noteikti nav jūsu radinieki, un dažreiz gadās, ka nav arī draugi.

Laika gaitā jūs redzat šos cilvēkus dažādos afektīvos stāvokļos, kurus jums visbiežāk ir grūti raksturot, un par šiem cilvēkiem bez šaubīšanās varat pateikt vienīgi to, ka tie ir kopā. Diezgan drīz, bet dažos gadījumos arī vēlāk, jūs uzzināt, ka sievišķā būtne no šiem cilvēkiem ieņēmusi bērnu (dažos gadījumos vienlaicīgi pat divus). Tā kā jūs nevarat droši noskaidrot, ko šie cilvēki (jūsu radinieki vai draugi) par to domā, un jums ir slinkums vai nerūp izlemt, ko jūs pats (pati) par to domājat, jūs tikai vērojat.

Jums palīdz vērot. Jums regulāri parāda melnbaltus, spīdīgus ginekoloģiskās ultrasonoskopijas attēlus, kuros jūs neko neprotat saskatīt, pirms jums paskaidro, kas jāsaskata. Jūs aplūkojat arī ārsta aizpildītas anketas par novērojumiem augļa attīstībā. Redzot foetus aprakstā pavirši pasvītrotās atbildes, jūs brīnāties, cik maz iepriekš esat pārdomājis (/usi) dažu vienkāršu vārdu tālejošo nozīmi — “Kustības: ir/nav. Elpošana: ir/nav. Sirdsdarbība: ir/nav”.

Jūs uzzināt detaļas par grūtnieces diētu, iegurņa pamatnes stiprināšanas vingrojumiem, onkocitoloģisko izmeklēšanu, pareizu augļa guļu, epidurālo anestēziju, pārnēsātiem bērniņiem, piena drudzi.

Jūs uzzināt, ka tēvam, kurš vēlas piedalīties dzemdībās, attiecīgajā iestādē jāierodas, ņemot līdz mazgājamus apavus un tīru drēbju kārtu, turklāt kreklam jābūt kārtīgi izgludinātam, lai nokautu baktērijas, kas varētu patverties uz auduma.

Tad jūs pasīvi un telpā attālināti pārdzīvojat izšķirošo dienu (visbiežāk nakti), kurā nevarat pretendēt pat uz tritagonista vai statista lomu, un jūsu rīcībā ir tikai telefons. Vēl pēc dienām jūs uzvelkat gaišu apģērbu, iegādājaties izplaukušus ziedus un braucat uz dzemdību nodaļu. Jūs ievērojat apmeklētāju pieņemšanas laikus. Jums liek noģērbt mēteli, uzaut polietilēna maisiņus uz zābakiem un nomazgāt rokas.

Jums ļauj paskatīties uz bērnu. Bērns ir ļoti skaists. Kad tas nav ietīts baltos autiņos vai apģērbts vairākās izrakstītās jaciņās (arī baltās), jūs redzat, ka tā āda ir persiku krāsā, apbrīnojami gluda, zīžaina un neatgrūž gaismu. Plaukstas un pēdas nav pieskārušās grubuļainām virsmām. Vienīgā rēta, ko varat saskatīt, ir pārgrieztās nabas saites vieta, kas apziesta ar briljantzaļo. Pat raudot bērna seja vēl nav ieguvusi īgni aizkaitināto un — visļaunākais — garlaikoto sejas izteiksmi, ko regulāri esat novērojis (/usi) saskarsmē ar cilvēcīgām būtnēm, ieskaitot pavēršanos spogulī. Tas jūs pārsteidz, jo patiesībā fatālajai atziņai, ka katram pašam jāvelk elpa plaušās, jāzīž piens un ik pēc pāris sekundēm jāaizver un jāatver plakstiņi, lai mitrinātu acs ābolu, dažu dienu vecumā vajadzētu būt skaudrākai un sāpīgākai. Pasveicinot sevi spogulī, pastāvīgi, protams, esat novērojis (/usi) arī, ka jūsu āda ir sausa, sasprēgājusi un palsi pelēka; ka uz tās redzami uztūkumi, kreveles, plaisas, skrāpējumi un zilumi; ka jūsu papēži, ceļgali, elkoņi un pirkstgali ir aprepējuši un cieti; ka jums ir ķirurģisko operāciju rētas uz vēdera un daži labāk vai sliktāk sadzijuši kaulu lūzumi. Turklāt jūs moka šaubas, ka līdz ar valodas apgūšanu jūsu uztveres un saprašanas spējas ir ievērojami pasliktinājušās, kā arī aizdomas, ka dvēsele, kas jums piešķirta lietošanai, pa šiem gadiem jau stipri novalkājusies.

Jums liekas, ka tagad saprotat, ko Oskars Vailds domājis, rakstot: “Visi cilvēki piedzimst kā karaļi, bet lielākā daļa cilvēku nomirst trimdā.”

Agnese Gaile