stāsts

Vladimirs Sorokins

Erotiskā Maskava

Pilsētas, tāpat kā cilvēki, mēdz būt seksuālas un frigidas. Var visu mūžu nodzīvot kopā ar cilvēku, tā arī viņa erotu neizzinot, neizjūtot. Tā arī ikviena pilsēta spēj mums likt pēkšņi notrīsēt orgasmā vai otrādi — nolemt gadu desmitus ilgai sērīgai kopdzīvei. Es pusotru gadu nodzīvoju Tokijā, taču līdz pat šim laikam neesmu atklājis šīs apbrīnojamās pilsētas erotiku. Berlīne man atdevās pēc pusgada. Sanktpēterburga — pēc nedēļas. Parīze — pēc divpadsmit stundām. Katrai pilsētai ir sava erotika. Maskava man nav pilsēta. Un ne valsts. Un pat ne Iekšējā Krievija. Maskava ir guļoša milze. Viņa guļ augšpēdus Krievijas vidū. Un guļ smagajā krievu miegā. Lai viņā ieietu, jāzina viņas erogēnās zonas. Citādi viņa jūs rupji atgrūdīs un aizvērsies ciet uz visiem laikiem. Katram maskavietim ir savas galvaspilsētas ķermeņa maigās vietas. Taču tās atrast ir ļoti jāgrib. Tad milze jums atdosies. Es esmu atradis septiņas Maskavas erogēnās zonas. Es tās sāku instinktīvi uztaustīt jau studiju gados. Līdz tam es tāpat kā simtiem tūkstošu vienkāršo maskaviešu Maskavā saskatīju vienīgi “mūsu dzimtenes galvaspilsētu”, vietu, kur dzīvo mani vecāki un draugi, “ērtu pilsētu ar attīstītu infrastruktūru”, “vēstures pieminekli”, “Trešo Romu”, “Krievijas centru, uz kurieni ved visi ceļi” un tamlīdzīgas banalitātes.

Taču intuīcija man teica priekšā, ka ar Maskavu viss nav tik vienkārši kā izskatās. Un es nekļūdījos. Bija nepieciešami gandrīz divpadsmit gadi, lai atrastu Maskavas slēptās un maigās vietas un tām pieskartos. Tagad es godīgi varu teikt, ka esmu izzinājis šo pilsētu. Un esmu gatavs pastāstīt par viņas noslēpumiem.

Pavisam Maskavas ķermenim ir septiņas erogēnās zonas. Tās vislabāk skart vasarā. Un tā:

1. Maskavas Valsts universitāte un skatu laukums Zvirbuļu kalnos

Saulainā dzidrā dienā tuvojieties Staļina MVU blāķim no Maskavas upes puses, uzkāpiet pa granīta pakāpieniem un apstājieties pie ieejas kolonnām. Blakus ieejai sēž dzelzs jauneklis un dzelzs meitene ar dzelzs grāmatām rokās. Ja jūs esat vīrietis — ejiet pie meitenes, ja sieviete — pie jaunekļa. Klusām pietuvojieties savam objektam, uzlieniet uz postamenta un uzlieciet roku uz dzelzs krūts. Pasakiet: “Maskava, ielaid!” un pastāviet dažas minūtes, pēc tam nokāpiet lejā un ejiet uz skatu laukumu. Tur atbalstiet elkoni uz margu pulētā granīta un lūkojieties uz pilsētas panorāmu jūsu priekšā, līdz acīs saskries asaras. Tikko tās parādīsies un panorāma saplūdīs mirgojošā kaleidoskopā, pacentieties izjust Maskavu kā krāsainu balonu, kas slīd pa gaisu. Izjutuši, noslaukiet asaras un dodieties tālāk.

2. Tautas saimniecības sasniegumu izstāde

Iegājuši pa galveno ieeju kādreizējās Tautas saimniecības sasniegumu izstādes teritorijā, ejiet taisni, līdz ieraudzīsiet pirmo strūklaku Tautu draudzība — piecpadsmit apzeltītas sieviešu figūras PSRS tautu nacionālajos tērpos. Pārlieniet pāri apmalei, iekāpiet strūklakas ūdeņos un trīs reizes apriņķojiet strūklakai pulksteņrādītāja kustības virzienā. Pēc tam ejiet tālāk, līdz sasniedzat strūklaku Akmens ziediņš. Ar to izdariet to pašu — trīs reizes, līdz ceļiem ūdenī, pulksteņrādītāja kustības virzienā. Un tūlīt pat dodieties tālāk, uz pašu izstādes teritorijas galu, kur atrodas strūklaka Zelta vārpa. Tā ir liela un dziļa strūklaka. Agrāk ap to vizinājās ar laivām. Izģērbieties un peldiet apkārt zeltītajai kviešu vārpai. Trīs reizes pulksteņrādītāja kustības virzienā. Ja viss beidzas labi, kā mums ar mākslinieku Andreju Monastirski un viņa sievu Sabīni ievērības cienīgajā 1986. gadā, apģērbieties un uzreiz dodieties kaut kur netālu iedzert un paēst. Atklājuši šo dzimtās pilsētas erogēno zonu, mēs toreiz devāmies uz restorānu Zelta vārpa. Milzīgais restorāns bija tukšs sakarā ar bēdīgi slaveno Gorbačova antialkohola kampaņu, — tajā nedeva pat alu. Toties ēdamā bija kaudzēm. Pēc apslacīšanās trīs ūdeņos mums ļoti gribējās sasildīties. “Vērsieties pie šveicara,” — labvēlīgi pačukstēja oficiants. Andrejs vērsās, un pēc pāris minūtēm pienāca ūsaini papiedzēries šveicars un nolika uz mūsu galdiņa Boržomi pudeli, kurā bija ieliets šņabis. “Vai tas ir šņabis?” — Sabīne jautāja labā krievu valodā. Šveicars klusējot pamāja. “Bet kāpēc minerālūdens pudelē?” “To ir grūti izskaidrot,” — šveicars atbildēja un aizgāja. Man šķiet, viņš runāja ne tikai par maskēto šņabi, bet dziļākā, metafiziskā nozīmē.

Izskaidrot Maskavas erotiku ir ne vien grūti, bet pat neiespējami. To vajag just.

3. Bulvāru loks

Uzaiciniet divus vistuvākos draugus, nopērciet trīs pudeles portvīna, iebāziet žakešu kabatās, paņemiet viens otru zem rokas un dodieties uz bulvāriem. Jums klusējot jāapiet viss bulvāru loks, turoties vienam pie otra un nesteidzīgi iemalkojot no pudelēm. Ceļojumu pa šo erogēno zonu rekomendēju sākt ar Jauzas bulvāri, kas atrodas pie Soļankas, virzoties pretēji pulksteņrādītāja kustībai — Čistoprudnij, Sretenskij, un tā tālāk. Jāiet klusējot, ar spēku ielūkojoties bulvāros notiekošajā. Satiekot paziņas, vēlams klusēt un novērst skatienu. Jādzer nesteidzīgi, izjusti. Beidzot promenādi Gogoļa bulvārī, pudeles jānoliek bulvāra vidū, jāapņem citam citu ap pleciem un ap pudelēm jāveic lēna deja, gaudojot un svilpjot. Pēc tam ātri, neatvadoties un neskatoties vienam uz otru, jāizklīst dažādos virzienos.

Visu to mēs izdarījām kopā ar Igoru Vinogradovu un Sergeju Kutinu kādā siltā jūnija dienā 1974. gada vasarā pēc veiksmīgi nolikta eksāmena matpretestībā.

4. Vagaņkovas kapsēta

Iegājuši kapsētas teritorijā, virzieties pa labi, uz pašu tālāko tās daļu; līdzi paķeriet neizlasītu grāmatu. Atrodiet neuzkrītošu, taču akurātu kapu ar soliņu, apsēdieties un lasiet grāmatu līdz pat krēslai, kad pārņems vakara dzestrums un burti uz papīra saplūdīs, atgādinot par rindās dusošajiem karakalpiem. Aizveriet grāmatu, uzmanīgi nolieciet to uz kapa un klusiņām atstājiet kapsētu. Tieši tā es rīkojos 1980. gada maijā. Pa dienu apmeklējis dzemdību namā sievu, kura gatavojās laist mūsu pretrunīgajā pasaulē divus dvīņus, es devos bezmērķīgi klejot pa silto, pēc gāzētā ūdens un gudrona smaržojošo Maskavu ar Nabokova romāna Karalis, dāma, kalps kserokopiju padusē. Neatceros, kā un kāpēc es nokļuvu Vagaņkovas kapsētā. Tā, vēl Visocka lempīgā kapa nebojāta, pazemīgi pletās liepu un papeļu ēnā, saules gaismas traipi slīdēja pāri vienkāršajiem krustiem, jaunā zālīte spraucās ārā no kapu pauguriņiem. Apsēdies uz soliņa pie kādas sakoptas kapa vietas, es lasīju Nabokovu līdz pašai krēslai un, līdz galam nepabeidzis, piepeši piecēlos un aizgāju starp kapu kopām, ne par ko nedomādams. Kādēļ es atstāju grāmatu uz kapa? “To ir grūti izskaidrot,” — būtu atbildējis tas pats šveicars. Vēl grūtāk ir pastāstīt, ko es jutu, kad izgāju pa kapsētas vārtiem.

5. Metro stacija Sarkanie vārti

Maskavas metro, no pirmā acu uzmetiena, šķiet kā viena milzīga erogēnā zona, peristalts, ikviens tā izliekums prasa maigus pieskārienus. Taču tas ir tikai virspusējs iespaids. Četrdesmit piecus gadus ceļodams šajā labirintā, es esmu atklājis tikai vienu staciju ar erotiskām vibrācijām — Sarkanos vārtus. Brauciet turp pēc pusnakts, izģērbieties, nostājieties vienā no granīta nišām un pamirstiem uz dažām minūtēm kā Apollons (ja jūs esat vīrietis) vai kā Afrodīte (ja Kungs jūs radījis par sievieti).

6. Čerjomušku tirgus un Novodevičjes klosteris

Nepieciešams atbraukt agrāk, kad ver vaļā tirgu, iepriekš saģērbjoties vecās lupatās. Paķeriet līdzi koka kasti, ieejiet pa tirgus centrālo ieeju un uzreiz apsēdieties pie durvīm uz kastes. Nolieciet sev uz ceļiem notaukotu ausaini, dziļi ievelciet elpu un sāciet ne pārāk skaļi, taču stiepti gaudot: “Maskava veģiem slavēta! Maskava veģiem slavēta!” Šī frāze jums jāatkārto cauru dienu bez apstājas. Tiklīdz tirgu taisīs ciet, celieties kājās un, nepārskaitot pa dienu saziedoto naudu, satveriet ausaini rokā un brauciet uz Novodevičjes klosteri. Ieejiet klostera teritorijā, nostājieties viducī, pārkrustieties, paklanieties un ar kliedzienu: “Še, Dievs, Tev, kas neder sev!” — pametiet cepuri ar naudu pēc iespējas augstāk.

7. Kvēptuve

Sameistarojiet papīra pūķi, nogaidiet tumsu un dodieties uz Kvēptuvi. Atrodiet tur gāzes lāpu, nostājieties netālu vēja pusē, palaidiet pūķi. Izdariet tā, ka jūsu pūķis ielido gāzes liesmā. Tikko pūķis aizdegsies, velciet diegu pie sevis un no degošā pūķa aizdedziniet sveci. Piespiediet sveci pie krūtīm un, aizsedzot to no vēja, skaļi sakiet: “Uguns, nāc ar mani.” Pēc tam ar degošu sveci rokās kājām dodieties uz savām mājām. Ieejiet mājā un uzmanīgi nodzēsiet sveci, palieciet zem spilvena un tūlīt liecieties gulēt.Es jums zvēru, no rīta pamodies, jūs Maskavu nepazīsiet.

“Un tas ir tik vienkārši?” — jūs jautāsiet. Jā, tas ir vienkārši kā viss acīmredzamais. Lai sajustu Maskavas erotiku, nepavisam nav obligāti jāveic draudīgas izdarības un rituālas slepkavības. Nav it nekādas nepieciešamības šļakstīt uz Kremļa sienas lāča žulti, izkārnīties pusnaktī no Krimas tilta, mest prostitūtām ar saindētiem cirvīšiem vai masturbēt Timirjazeva pieminekļa priekšā. Maskavai kā ikvienai sievietei nepieciešams patiess maigums, kas nāk no sirds.

Daudzi maskavieši par galveno erogēno zonu tiecas uzskatīt Sarkano laukumu. Īpaši attīstītie to atzīst par galvaspilsētas skūto kaunumu, kuru vainago divi klitori — Vasilija Svētlaimīgā baznīca un Ļeņina mauzolejs. Tas droši vien arī izskaidro svētceļojumus uz valsts galveno laukumu. Reiz kādā smacīgā jūlija naktī mēs ar Svetlanu Konegenu un Dmitriju Prigovu bijām liecinieki ļoti un ļoti interesantām manipulācijām, ko veica rakstnieki sešdesmitnieki, kas bija izveidojuši dzīvu ķēdi no Vasilija Svētlaimīgā līdz Mauzolejam. Viņus vadīja kāds bārdains dzejnieks ar dziednieka Panteleimona svētbildi uz krūtīm, atkārtodams, ka “jānoslēdz, lai uzreiz beigtu”. Izveidot ķēdi sešdesmitniekiem neļāva milicija.

Līdz pat četrdesmit piecu gadu vecumam es, lai kā censtos, tā arī nespēju sajust Sarkanā laukuma erotiku. Taču pilnā mērā to esmu izjutis iepriekš minētajās vietās. Par ko godīgi liecinu.

Kā rakstīja Prigovs: “Ikvienam sava Debesu Maskava, ikvienam sava zemes Maskava.” [1. У каждого своя Москва Небесная, у каждого своя Москва земная.]

No krievu valodas tulkojis U.T.

RL mājaslapā lasāma intervija ar Vladimiru Sorokinu.

Raksts no Aprīlis, 2002 žurnāla
;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">