Profesora Pleišnera pēdējās pusdienas

Pa kreisi — māja, no kuras pa konspiratīvā dzīvokļa logu izlēca profesors Pleišners, pa labi restorāns, kurā viņš, pieņemsim, pirms tam paēda savas pēdējās pusdienas. Protams, Bernē — kur tad jūs domājāt? — un iela tāpat pa vecam saucas Cvetočnaja; tas ir, ja nāk no Doma laukuma uz Daugavas pusi. Uļica Cvetočnaja, restorāns Alpenrose — ideāls piedāvājums cilvēkiem, kas nekad nav bijuši Šveicē. Pirmajā pusstundā neizdodas pavisam nemaz nedomāt par Ļeņinu, Štirlicu un Raini, bet nākamajām paaudzēm šajā ziņā būs jau vieglāk. Tiesa, arī pēc tam nav miera no stereotipiem, kas zvana galvā: siers, bankas, govju zvaniņi. Monblāns, pulksteņi, šokolāde. Pasaulē, kas sastāv no aizspriedumiem, kā teica Makss Frišs, sevišķi svarīgi šķiet personiskie iespaidi. Vai vismaz personiskie aizspriedumi.

Ēdot Alpu Rozē , var gūt vairākus. Piemēram, ko gan varētu nozīmēt šis kausētais — vienmēr tikai kausētais, no ēdiena ēdienā atkal un atkal kausētais treknais siers, kurā tiecas iešļukt un ieķept fondī iemērktie atsevišķie maizes gabaliņi, kurš nedalāmi sajaucas ar spinātu biezeni krēmzupā, kurš apņem un savieno mazajās rakletes panniņās saliktos dārzeņus? Tas nav nekāds jautājums par sieru, bet gan slavenais jautājums par konfederāciju un nāciju. “Kas sakausē vienā veselumā mūsu mīļo Šveici? Kā īpašu parādību. Šveices francūžus Cīrihē, tesīniešus Bernē, nemaz nerunājot par Juru. Šveices federālais dzelzceļš, lai cik tas būtu drošs, un visai valstij vienotas pastmarkas taču nepadara nāciju par nāciju. Labklājība arī. Bagāts tu vari kļūt arī, būdams vācietis, amerikānis utt. Mums, protams, ir valsts karogs. Taču liela ticība šo krāšņo karogu neapvij. Ja nonāk līdz nopietnām lietām, mēs izrādīsimies vienkārši slēpotāju nācija. Un arī tikai ziemā. No ticības vēsturiskam virsuzdevumam, kas apvienotu mūs nācijā, nav ne miņas. Kas tad sastiprina šo Šveici kā vienotu veselumu? Tieši armija: kā tradīcija.” [1. Makss Frišs.]

Būtu lieki runāt pretī sarkastiskajam rakstniekam, tikai atrašanās ēšanas stāvoklī plastiski pārveido secinājumu formu: siera klātbūtnē visiem vajadzētu nostāties mierastājā, bez siera nebūtu nācijas; siers ir armijas simbols.

“Viņu atšķir nevis melni vai rudi mati, smaila vai apaļa galva utt., īstens šveicietis var izskatīties dažādi. Viņam nav obligāti jābūt vingrotājam, snaiperim, cīkstonim utt., bet viņam piemīt kaut kāds veselīgums, vīrišķība. Viņš var būt arī apvēlies krodzinieks, bet viņa domāšanas veidam ir veselīgs pirmpamats. Visbiežāk viņš šķiet solīds cilvēks, saimnieks, kuram ir tiesības no sava palīga prasīt, lai tas būtu īstens šveicietis. Ko tas nozīmē, īstenam šveicietim nav jāskaidro. Viņš pats tāds ir. Īstens šveicietis var būt arī vārgāks, derīgs tikai ārrindas dienestam. Īstens šveicietis var būt arī civilās drēbēs, piemēram, savā krogā pie pastāvīgo klientu galda. Nav no svara arī ienākumi. Īstens šveicietis var būt baņķieris, bet tas nav obligāti; arī vārtu sargs var būt īstens šveicietis, un skolotājs. Īsteno šveiciešu ir vairāk. Ir arī īstenas šveicietes, tomēr īstens šveicietis labāk jūtas starp vīriešiem.”[2. Makss Frišs.]

Īstenās šveicietes šeit ir saģērbtas neatbilstoši prāta spējām, tas ir, suvenīrkostīmiem vajag klātesošajiem īstenajiem šveiciešiem nodrošināt veselīguma atmosfēru, neaizkavējot arī apceri par vīrišķīgo uzdevumu, taču uzrunājot meitenes ar jautājumiem, rodas aizdomas par krāpšanu. Vai tikai tās nav maskējušās augstskolu studentes, kas piesedz sava prāta ironisko aizņemtību (varbūt viņas pat satiekas kafejnīcās ar revolucionāriem emigrantiem un spriež politiski!) ar tautiskiem brunčiem un ceļvežos izrakstītiem ticējumiem: kuram maizes gabaliņš iešļūk lavai līdzīgajā fondī masā, tas uzsauc pārējiem kastroļa maisītājiem dzērienu. Šo informāciju var interpretēt dažādi, vairāk vai mazāk teorētiski; drošāk ir, ja mazāk: labi, ka pie fondī ir jādzer plūmju (ķiršu, bumbieru) degvīns, nevis vīns, jo Šveices vīnam Alpu Rozē trūkst tā paša, kā Latvijas sabiedrībai — kārtīgas vidusšķiras. Ne tik dārgais nav necik garšīgs, pārējais ir pārlieku dārgs.

Kad pa grīdu izstiepj resnus vadus ar lieliem melniem štepseļiem un galda vidū novieto rakletes grilu, ģimene vai draugu pulciņš var vilkt ārā no oderētā linu maisa karstos, mundierī(!) vārītos kartupeļus un sākt rīkoties ar atkārpjainajiem durklīšiem, kas ar smalku dūrienu uzķer vajadzīgos vistas filejas, liellopa gaļas un bekona gabaliņus, sēnes un gurķīšus. Marinētie sīpoli, kas tik labi nepadodas uzduršanai, aizripo pa grīdu kā pērles, kas izbirušas no bārenītes mutes. Pārējie produkti savās melnajās plastmasas gultiņās tiek silti sasegti ar siera sedziņu. Vienīgais bārenītis šajā ģimenes svētku atmosfērā varētu justies profesors Pleišners, kas uztraukumā nevar ieēst neko citu kā šķidro siera zupu vai, garšu nejuzdams (cik žēl, jo tā ir ļoti laba!), stūrītī knibina ābolu mazkūku — ceptas ābola šķēlītes alus mīklā ar vaniļas saldējuma bumbuļiem un kanēli. Viņš ir traģiska personība.

“Šveicieši” (ja šim vārdam vispār ir nozīme, tad es ar to gribētu apzīmēt indivīdu kopumu, Šveices pilsoņus), nav šaubu, ir akurāti, kārtīgi, krietni, cītīgi, taču arī aprobežoti. Viņi ir aktīvi, taču savas teritorijas robežās; viņi norobežojas no visa, jo rūpējas tikai par savu mieru. Vai tad nedrīkst apgalvot, ka šī miera dēļ, pateicoties kuram viņi var tik uzcītīgi nodarboties ar savas mājsaimniecības pilnveidošanu, viņi ir ziedojuši visu, kas veido citu tautu prestižu? Pēc nabadzīgo domām — bagāti, pēc bagāto domām — nabadzīgi, šveicieši (ja tādi vispār eksistē) būtu tīri lādzīgi ļautiņi, viņi nejaucas citu darīšanās, lai tikai citi nejaucas viņējās. Šo vārdu nozīme nav plaši jāskaidro, lai saprastu, uz ko tie vedina un kādai ne ar ko nesalīdzināmai savas dzīves ierobežošanai sevi nolemj tauta, kas izšķiras par šo atteikšanos no līdzdalības — kaut vai emocionāli — kopējā drāmā. Tas vienlaikus noved arī pie traģēdijas un diženuma jūtu zaudēšanas. Bet kurš gan nesaprot, ka tādējādi tiek iegūta diža spēja, izcila un traģiska spēja visās lietās izcelties ar ikdienišķumu, katrā lietā būt krietnam, ārkārtīgi nevainojamam, tas ir, vienmēr izcelties tur, kur nekas cits arī netiek prasīts, kā vien ārkārtīga nevainojamība un krietnums.”[3. Šarls Ferdinands Ramo.]

Tomēr profesors Pleišners, pirms atstāj Alpu Rozi un aiziet mūžībā, paspēj ievērot un apjēgt sekundāru filosofisku pazīmi: fondī izkausēto sieru viņi maisa nevis uz riņķi, uz riņķi, uz riņķi, bet bezgalīgā astotniekā...