Kritiķim Jevgeņijam Margoļitam (viņš ir viens no šī numura varoņiem), kurš kaislīgi mīl padomju kino, mājās ir trīs kaķi – ik ģimenes loceklim pa vienam, katrs virs 10 kilogramiem –, tādēļ kāds viņa paziņa tagad tos izmanto par mērvienību attiecībā uz citiem kaķiem; šādi mērot, manējā Hetēra būtu viena trešdaļa no margoļita. Taču kaķvienība nebūt nav vienīgais, ko var iegūt no Margoļita. Pirmkārt, no viņa var mācīties, cik nozīmīgs rakstīšanā ir pirmais teikums, kas savā ziņā kļūst par tālākā teksta leitmotīvu, uzskaņo to. Viņš, teiksim, raksta: “Kamēr skatījos “Brīvo peldējumu”, atmiņā atausa frāze: “Ja pasauli ierobežotu asfalta kvadrātā, galvenais notikums tajā būtu papīra driskas plivināšanās.””

Otrkārt, lasot vai klausoties Margoļitu, iespējams “dzīvajā” pārliecināties, ka pasauli iekārto kaislība. Tā savā ziņā ir atbilde fiziķim Aleksejam Cveļikam, kurš līdz ar Rītupu šajā žurnāla numurā aizdomājas, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir. Un tā ir tieši kaislība, pārsteigums, kas liek zinātniekam pievērsties “faktam”, “ka ārēji pilnīgi dažādas lietas izrādās savstarpēji saistītas”. Tiesa, vismaz sarunā Rīgas Laikā Cveļiks neuzdod sev jautājumu, kāpēc šis fakts viņu tā pārsteidz, taču kā viens, tā otrs sarunbiedrs savu zināšanu daļu iegūst no pasaules, kura kļuvusi par viņu izziņas objektu šo cilvēku ieguldītās kaislības dēļ. Nedaudz pārspīlējot, varētu teikt, ka bez Margoļita nebūtu padomju kino, bet bez Cveļika – “spēcīgi korelētu sistēmu fizikas” (kur veselais ir lielāks par savu daļu summu): viņi abi ir savu zināšanu sfēras “mērvienības”, pārnestā nozīmē.

Treškārt, gan šādus cilvēku intervējot, gan intervijas lasot, rodas nojauta, cik maz tu pats zini. Jāšaubās gan, vai šī nojauta ir pietiekami “smaga”, lai spētu to vai citu intervētāju vai lasītāju pievērst attiecīgajai zināšanu sfērai: pretējā gadījumā pēc Rīgas Laika izlasīšanas muļķības apjomam vajadzētu samazināties, taču tā acīmredzami nenotiek. Šajā nozīmē Rīgas Laiks pārvēršas drīzāk par tādu kā labu nodomu bezjēdzības mērauklu, kad pat vērtīgākā intervija vai raksts mums neko neiemāca, bet drīzāk uzdzen depresiju par savu aprobežotību.

Piemēram. Mediji strauji uzpumpējuši bailes no koronavīrusa vai kā nu to sauc – līdz pat tā salīdzināšanai ar spāņu gripu utt. Bailes ir kaislība, kuru nevar vienkārši apspiest, izmantojot, teiksim, zināšanas par baiļu izraisītāju, taču apmēram tā darbojas lielākā daļa bailuļu – cenšas apsvērt paņēmienus, kā izvairīties no saslimšanas, vai arī cenšas slimību racionalizēt, ievietojot to kādā kārtējā sazvērestības sižetā. Vajadzētu pievērst uzmanību savām bailēm, lai varētu padomāt par to cēloņiem; tā vietā cilvēki izpērk aizsargmaskas. Skatieties: 2001. gada oktobrī Rīgas Laiks publicēja Aleksandra Pjatigorska rakstu saistībā ar uzbrukumu Dvīņu torņiem un bailēm no terorisma. Filozofs raksta, ka bailes ir nenovēršams psiholoģisks mehānisms, bet, lai cīnītos ar terorismu (un līdz ar to – bailēm no tā), būtu nevis jāiesaistās lielvalstu karos citai ar citu vai preventīvās darbībās lidostās, bet jāierauga, ka terorisma avots ir viena indivīda nošķirtība no cita. Taču, lai to saprastu, cilvēkiem jāmainās, bet to nevar izdarīt nedomājot. Un te nu mēs esam. Pārfrāzējot Harmsu, mēs braucam tramvajā un nezinām, kāda starp mums ir saistība, un neuzzināsim līdz pat nāvei.

Skaidrs, ka šī sleja tomēr nav par kaķiem, bet pirmais teikums man bija vajadzīgs, lai nokļūtu pie šī teksta mērvienības – margoļita. Viņa pieminētā papīra driskas plivināšanās ir laba metafora, raksturojot gan cilvēka dzīvi, gan driskas pasauli – asfalta kvadrātu. Būs vien jāpieliek pūles, lai no šīs plivināšanās kaut ko saprastu, jo ar papīra drisku nekas notikt nevar – tā nedzīvo, tā nemirst; bez sižeta tā ir tikai tas, kas redzams.