Par mata tiesu

Anglijas futbola premjerlīgas 2019. gada spēļu pēdējā kārtā Šefīldas United– labākus laikus redzējušās tēraudrūpniecības pilsētas komanda, kas pazīstama kā “milžu kāvēji” un, pateicoties jaunajam īpašniekam, Saūdu princim, nesen bija atgriezusies premjerlīgā, – viesojās pie iepriekšējās sezonas čempioniem Mančestras City. Mančestras City, kuras īpašnieks ir Emirātu princis, nāk no tekstilrūpniecības un ostas pilsētas, kurā Engelss reiz sarakstīja traktātu “Strādnieku šķiras stāvoklis Anglijā”. Apmēram 30. spēles minūtē, kad rezultāts joprojām bija 0:0, Šefīldas United devās pretuzbrukumā. Skotu pussargs Džons Fleks uzšķērda Mančestras City aizsardzību ar piespēli, kas godam atbilda viņa komandas iesaukai “Asmeņi” (radusies kā atsauce uz Šefīldas industriālo pagātni), apejot četrus no pasaulē dārgākajiem spēlētājiem un paverot iespēju franču uzbrucējam Lisam Musē iesist golu, ko tas arī izdarīja, sperot bumbu garām čīliešu vārtsargam Klaudio Bravo. Izspēles galotne bija izcila, taču tās iesākums bija ģeniāls: īstajā brīdī izdarīts spēriens ar kreiso kāju lika bumbai lokā pārlidot pāri laukumam, piezemējoties aiz bezpalīdzīgajiem aizsargiem, kur to pateicīgi uztvēra Musē un nekavējoties trieca bumbu vārtu tīklā. Šefīldas United līdzi ceļojošie atbalstītāji uzgavilēja, bet mājinieku līdzjutēju sejas saskāba.

Bet tad spēle tika pārtraukta. Simtiem jūdžu attālumā mača tiesneši izvērtēja, vai brīdī, kad Fleks izdarīja piespēli, Musē nav atradies aizmugurē. Premjerlīga šajā sezonā ieviesusi jaunu tehnoloģiju un līdz ar to arī jaunu pieeju tiesāšanai: četru kategoriju situācijas, kas uzskatāmas par “maču izšķirošām”, nu izskata tiesneša videoasistents jeb VAR, kurš pārbauda, vai nav pieļautas “skaidras un nepārprotamas kļūdas” vai izdarīti “nopietni nepamanīti pārkāpumi”. (Četras minētās situācijas ir: gūti vārti, piešķirts soda sitiens, parādīta sarkanā kartīte, kas nav rezultējusies no divām dzeltenajām, un pārskatīšanās – tas ir, gadījumi, kad laukuma tiesnesis soda nepareizo spēlētāju.) “VAR iejaukšanās subjektīvos lēmumos tiks rūpīgi kontrolēta, lai saglabātu premjerlīgas maču tempu un intensitāti,” līgas vadība pirms sezonas sākuma solīja līdzjutējiem. “Faktiskie lēmumi par to, vai spēlētājs ir vai nav atradies aizmugurē, iekšpus vai ārpus soda laukuma, netiks pakļauti skaidrai un nepārprotamai pārbaudei.” Tomēr, ja tiesneša videoasistents uzskatīs, ka ir izdarīta kļūda, tad šādās situācijās viņš iejauksies, “lai arī cik nenozīmīgs būtu lēmums”, paziņoja līgas vadība.

Augstas izšķirtspējas kameru klātbūtne pat visvecākajos premjerlīgas stadionos, lai nodrošinātu spēļu translāciju visā pasaulē, nozīmē, ka it viss, kas notiek laukumā, tiek filmēts no vairākiem rakursiem. “Skatītāji uzreiz redz visu notiekošo savos televizoros, savos telefonos un zina, ja tiek pieļauta kļūda,” teicis Maiks Railijs, futbola premjerlīgas tiesnešu profesionālās organizācijas direktors. “Ja jau mums pieejamas šīs tehnoloģijas, kādēļ gan tās neizmantot, lai ietu talkā laukumā notiekošajam?” Cik saprātīgs viedoklis: galu galā, tehnoloģiju fetišizēšana nekad taču mūs nav iegāzusi! Pateicoties šai visuredzošajai acij, Musē gūtie vārti un Fleka piespēle netika ieskaitīti un kļuva par vieniem no pieciem anulētajiem vārtiem tajā nedēļas nogalē notikušajos desmit mačos, kā arī par piekto Šefīldas United golu šajā sezonā, kas anulēts, pateicoties VAR. Mančestras City uzvarēja spēli ar rezultātu 2:0, otros vārtus iesituši pēc tam, kad laukuma tiesnesis nejauši aizšķērsoja ceļu Šefīldas aizsargam.

Ceļš, kas noveda pie šī brīža, sākās kādā Londonas krogā 1863. gadā, kad apmēram ducis Anglijas futbola klubu noslēdza džentlmenisku vienošanos par pamatnoteikumiem, kas bija atvasināti no pašiem pirmajiem Kembridžas Universitātē dzimušajiem futbola noteikumiem; tie bija radušies 1848. gadā, laikā, kad Francijā, vācu valstīs, Austrijas impērijā un citur uzliesmoja revolūcijas pret buržuāziju. (Tolaik pamatīgas debates izraisīja jautājums, vai atļaut spēlētājiem spert pa lieliem tam, pie kura tai brīdī atrodas bumba; galu galā visi vienojās to neļaut.) 1863. gada vienošanās ieviesa sava veida noteikumu par aizmugures stāvokli, un šis noteikums jau kopš tā rašanās brīža tika vērtēts pretrunīgi. Mūsdienās tas paredz, ka, atrodoties pretinieka laukuma pusē, brīdī, kad komandas biedrs veic piespēli, spēlētāja galva, pēdas vai cita ķermeņa daļa nedrīkst atrasties tuvāk pretinieka vārtu līnijai kā bumba un priekšpēdējais pretinieka spēlētājs. Citiem vārdiem sakot, nedrīkst aizlavīties aiz pēdējā aizsarga, pirms komandas biedrs padod bumbu.

Taču 1863. gadā spēlētāju pozīcijas tā īsti nemaz vēl neeksistēja. Dalījums pozīcijās tika ieviests Skotijā, Ādama Smita un Deivida Hjūma dzimtenē, 19. gs. 70. gadu sākumā. Ap to pašu laiku parādījās arī tiesneši, sākumā pie laukuma sānu līnijas, bet kopš 1891. gada – laukumā. “Spāņu valodā tiesnesi sauc árbitro, un viņa lēmumi ir arbitrāri pēc definīcijas,” grāmatā “Futbols saulē un ēnā” raksta Eduardo Galeano. “Derdzīgs tirāns, kura diktatūra ir neierobežota, uzpūtīgs bende, kurš savu absolūto varu izrāda ar operisku vērienu. Iespiedis svilpi starp lūpām, nepielūdzams kā liktenis, viņš pasludina, vai vārti būs ieskaitīti vai neieskaitīti. Kartītes tiesneša paceltajā rokā ir nolemtības krāsās: dzeltenā, lai sodītu grēcinieku un uzspiestu viņam nožēlu, sarkanā, lai izraidītu viņu trimdā.”

Kā tolaik, tā tagad tiesneša loma paredz, ka viņu ienīdīs gan fani, gan spēlētāji, gan treneri. Ikvienā mačā visu trīs grupu locekļi pārbauda, cik tālu viņi var iet, izaicinot, testējot un atrodot robežu un reizēm paklūpot pār to. Tomēr daudzus gadu desmitus tiesnesis bijis spēles augstākā autoritāte. Viņa (līdz pavisam nesenam laikam visi tiesneši bija vīrieši) pateiktais vārds bija futbola dieva Vārds. Deviņdesmit spēles minūtes viņš bija neaizskarams – neizdibināms patvaldnieks, kura lēmumus labāk neapšaubīt. Novērotājtiesneši, vēlāk saukti līnijtiesneši un tagad – tiesneša asistenti, palīdzēja lemt par aizmugures stāvokli, noteica, kurš pieskāries bumbai pēdējais, kad tā atstāja laukumu, un pieskatīja rezervistus un trenerus. Visi kopā tiesneši veidoja tādu kā komiteju sāncenšu konfliktējošo interešu regulēšanai saskaņā ar Spēles Likumiem.

Par šiem likumiem un vispār par futbolu es uzzināju no sava vectēva, imigranta no Dublinas, kurš bija Mančestras United līdzjutējs un jaunībā strādājis arī par pusprofesionālu futbola tiesnesi. Iekārtojušies uz dīvāna, mēs kopā skatījāmies premjerlīgas mačus, cik nu bieži tos Savienotajās Valstīs manā bērnībā rādīja, un es klausījos viņa komentāros, kas bija tiklab par tiesneša, kā par spēlētāju lēmumiem. Anglijas Futbola asociācijas rokasgrāmatā tas nav īpaši izcelts, taču manam vectēvam pats svarīgākais spēles noteikums bija: spēlētāji, treneri un tiesneši ar savu rīcību nedrīkst “apkaunot spēles garu”.

Taču ir spēlētāji, kas, līdzjutēju mudināti, darīs jebko, lai uzvarētu. “Viņš ir maitasgabals,” par īpaši bezkaunīgu spēlētāju teiks fani, “bet viņš ir mūsu maitasgabals.” Tādēļ tiesneši nepieciešami arī līdzjutējiem, jo sportā mēs meklējam ne tikai baudu, bet arī samērīgumu, godīgumu un taisnīgumu. Tomēr formāla vienlīdzība Spēles Likumu priekšā nav tas pats, kas taisnīgums. Vai ir taisnīgi anulēt veiksmīgu pretuzbrukumu, kas sekojis ideālai piespēlei, pamatojoties uz mata tiesas pārkāpumu, kas nav uztverams ar neapbruņotu aci? Mums stāsta, ka tas ir objektivitātes jautājums, taču tā nav patiesība. Kļūdas robeža, ko rada aizsargu kustība vienā virzienā un uzbrucēja kustība pretējā, precīzi nenosakāmais mirklis, kad bumba atraujas no piespēlētāja pēdas, un citi eksistenciāli jautājumi – piemēram, kur beidzas spēlētāja roka, ar ko viņš nedrīkst pieskarties bumbai, un sākas plecs, ar ko viņš to drīkst darīt, – acīmredzot ir gana liela, lai vēl viens tiesneša asistents, kurš paliek neredzams līdzjutējiem, spēlētājiem un treneriem laukumā (taču ne TV skatītājiem, kuriem VAR knibināšanās ap ekrāniem tiek parādīta), varētu iejaukties un dot pamatu jaunam lēmumam.

Tiesneša videoasistenti tika pasniegti kā risinājums krīzei, kas varbūt pastāv, bet varbūt arī nepastāv, – neievērotu pārkāpumu epidēmijai. Pēc futbola premjerlīgas tiesnešu profesionālās organizācijas datiem, pirms VAR sistēmas ieviešanas premjerlīgas tiesneši vidēji pieņēma lēmumu ik pēc 22 sekundēm jeb 245 lēmumus mača laikā; Sky Sport ir atklājis, ka apmēram pieci no šiem lēmumiem ir nepareizi. Protams, diez vai var paļauties, ka tiesnešu profesionālā asociācija atzīs, ka tās locekļus pārņēmusi kļūdu epidēmija, un tas nepavisam nebija zinātnisks pētījums. Tomēr šie dati tik un tā ir noderīgi: profesionāļi vēlējās, lai sabiedrība noticētu, ka viņi ir faktiski nekļūdīgi. Pārspīlēts vai ne, tābrīža rādītājs – pat ja lielākā daļa cilvēku būtu samērā apmierināti, ja viņiem būtu taisnība 97,9 gadījumos no 100, – nebija gana labs.

Futbolā netrūkst īstas netaisnības: padomājiet par aizu, kas šķir vīriešu un sieviešu komandām pieejamos resursus, par joprojām nezūdošo rasisma klātbūtni tribīnēs, finansiālo regulējumu neefektivitāti un korupciju vadošajās organizācijās. Pēc žurnālista Daniela Storija domām, tiesāšanas krīze liecina nevis par neievērotu pārkāpumu epidēmiju, bet gan par to, cik sarežģīti ir pelnīt iztiku kā profesionālam futbola tiesnesim, jo īpaši, ņemot vērā, kāda nauda mūsdienās ieplūst šajā sporta veidā. Viņaprāt, daudz svarīgāka problēma ir izturēšanās pret tiesnešiem: viņi tiek lamāti, apvainoti, ienīsti un par šo privilēģiju saņem mazu atlīdzību. Tas nav nekas jauns, kā atgādina Galeano: “Grēkāzis, kuru vaino katrā kļūmē, un katras neveiksmes cēlonis; ja viņa nebūtu, līdzjutējiem nāktos viņu izgudrot. Jo vairāk tie viņu nīst, jo vairāk viņš tiem ir vajadzīgs.” Jaunums futbolā ir nauda. Kad uz spēles ir miljardiem dolāru, nepietiek būt nekļūdīgam 97,9% gadījumu.

Mūsdienās tāda komanda kā Mančestras City nav vienkārši futbola klubs – tā ir globāla sporta izklaides mediju kompānija, viena no lielākajām konsorcijā. Un globālām sporta izklaides mediju kompānijām vajag saturu. Līdzjutējiem stadionā saturs ir tas, kas notiek laukumā, – organizēts haoss, kas pāraug ekstātiskā dailē. Piemēram, Alīrezas Džahānbakša graciozais sitiens kritienā pāri galvai, panākot neizšķirtu Braitonas un Hovas Albion 1. janvāra mačā pret Chelsea, – satriecoša atlētiskuma paraugs, ko jo katartiskāku darīja tā konteksts. Braitonas komanda, iesaukta par “Kaijām”, balansē uz izkrišanas robežas no premjerlīgas; tā spēlēja pret vareno Londonas Chelsea, kam bija zaudējusi 11 mačus pēc kārtas. Džahānbakšs ir talantīgs irāņu uzbrucējs, kurš Braitonas klubā spēlē kopš 2018. gada, kad parakstīja ar to līgumu par rekordaugstu summu – runā, ka ap 17 miljoniem mārciņu. (No otras puses, Chelsea rekords šajā ziņā ir 71,5 miljoni, ko klubs 2018. gadā samaksāja par spāņu vārtsargu Kepu Arrisavalagu.)

Citā laikmetā Džahānbakša gols saglabātos tikai to skatītāju atmiņā, kas to redzēja savām acīm. Mūsdienās tas nekavējoties vēl un vēlreiz tiek atkārtots palēninājumā, līdz pārvēršas GIF attēlos un varbūt pat mēmēs, ko mēs pārsūtām cits citam. Tās nav vienīgās sekas tam, ka futbols ir kļuvis par globālu patēriņa preci, kas nebūtu bijis iespējams bez televīzijas un ar to saistītajiem tehnoloģiskajiem jaunievedumiem. Kā stāsta, 2007. gadā premjerlīga esot ieguldījusi starta kapitālu augošā sporta tehnoloģiju kompānijā Hawk-Eye Innovations, ko 2011. gadā, uzsākot iekarot tiešraides sporta izklaides tirgu, iegādājās japāņu daudznacionālā korporācija Sony. Viens no avotiem lēš, ka Hawk-Eye Innovations neto vērtība 2010. gadā bija 1,4 miljoni ASV dolāru; tagad tā tiek rēķināta 27,8 miljonu ASV dolāru vērtībā. Šo izaugsmi lielā mērā veicinājusi kompānijas inkorporācija premjerlīgā: sākumā tā piegādājusi vārtu līnijas tehnoloģijas un tagad nodrošina VAR sistēmas darbību (kā arī veido līgas digitālo stratēģiju). Runa nav tik daudz par to, ka VAR ir premjerlīgas peļņas avots, bet gan par to, ka premjerlīga rada peļņas iespējas tādiem gigantiem kā Sony, Comcast un Amazon. VAR ir gan šī procesa rezultāts, gan katalizators.

Pēc vairākiem pretrunīgiem lēmumiem par aizmugures stāvokli premjerlīgas sezonas sākumā tika ziņots, ka Hawk-Eye attīstīs uzlabotu sistēmu ar “kustību izsekošanas tehnoloģiju”; to reklamēja kā metodi, kas saīsinās spēles pārtraukumus, tas ir, laiku, kas vajadzīgs, lai neklātienes tiesneši pārlūkotu videoierakstu. Kā to aizgrābti komentēja laikraksts Daily Mail, papildu ieguvums būs tas, ka tiks ģenerēts vēl vairāk datu, ko klubu vadība varēs izmantot savu vērtīgāko aktīvu novērošanā: “Jaunajā sistēmā būs pieejams detalizēts ikviena spēlētāja kustību skeletveida modelis, kas sniegs daudz plašāku informāciju, veicinot gaitas analīzes un biomehānikas pētījumus.” Ja tehnoloģija ir ieviesta, tā jālieto. Risinājums jebkurai neveiksmei vai avārijai ir vēl vairāk tehnoloģijas: vairāk kameru, vairāk automatizācijas, vairāk datu.

Kad VAR sistēma sāka ielauzties futbolā, es jutos divējādi. Ciniķis manī vaicāja: nez vai raidsabiedrības izmantos spēles pārtraukumus, ko neizbēgami radīs videoierakstu pārlūkošana, lai demonstrētu vairāk reklāmu; optimists cerēja, ka tā novērsīs “skaidrās un nepārprotamās kļūdas”, kas, kā ir pārliecināts ikviens līdzjutējs, ir liegušas viņa atbalstītajai komandai gūt pelnītos panākumus. Pagājušajā sezonā komanda, ko es atbalstu, – Totnemas Hotspur– pat ieguva no VAR lēmuma, iekļūstot Čempionu līgas pusfinālā pēc tam, kad ceturtdaļfināla spēles kompensācijas laikā Mančestras City panāktais neizšķirts tika anulēts nenozīmīgas aizmugures dēļ. Totnemas līdzjutēji uzgavilēja šim lēmumam tikpat skaļi, kā City līdzjutēji bija uzgavilējuši golam; man šķita, ka tas ir samērīgums. Taču dažus mēnešus vēlāk, redzot Džahānbakša “šķērītē” ieraidītos vārtus, es vispirms sajutu nevis prieku, bet satraukumu, ka gols netiks ieskaitīts kāda sīka iepriekš saspēlē izdarīta pārkāpuma dēļ.

Es nespēju nejust nostalģiskas ilgas pēc pasaules, kāda tā bija pirms VAR tehnoloģijām, pat apzinoties, ka VAR sistēmu ar visām tās ēnas pusēm radījusi tieši tā pati domāšana, kas ļauj man no sava dīvāna Kvīnsā vērot, kā Austrumsaseksas kūrortpilsētā Braitona spēlē pret Chelsea. Tik un tā – lai būtu blēdīšanās, lai būtu lēcieni un kritieni, lai būtu tiesneši, kas samēro lēmumus mača gaitā, pielāgojot taisnīgumu savai izpratnei par to, kas tajā brīdī notiek laukumā. Ja VAR sistēma tolaik jau būtu eksistējusi, tad, visticamāk, ne viens vien no futbola vēstures izcilākajiem momentiem būtu anulēts. Piemēram, Djego Maradonas “Dieva rokas” gols 1986. gada Pasaules kausā un tā atkārtojums Tjerī Anrī izpildījumā Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā pret Īriju 2009. gadā – mirkļi, kas kļuvuši leģendāri tieši tādēļ, ka, tīri tehniski skatoties, izcili spēlētāji tajos blēdījās.

Mūsdienās futbols riskē kļūt par bālasinīgu un garlaicīgu spēli. “Lēmumus pieņem tiesneši, kuri atrodas jūdzēm tālu no laukuma,” Vulverhamptonas Wanderers menedžeris Nuno Espirito Santo sacīja pēc sava kluba nesenās spēles pret Liverpūli, kurā “Vilku” izšķirošie vārti tika anulēti, kad VAR izlēma, ka tie gūti aizmugures stāvoklī. “Tādā situācijā VAR nevar sajust spēli tādā pašā mērā, kā atrodoties laukumā.” Liverpūles pussargs Džeimss Milners izteicās šādi: “Futbols ir spēle, kurā cilvēciski kļūdās gan spēlētāji, gan tiesneši. Viņu darbs ir ļoti grūts, un es esmu par to, lai tas tiktu atvieglots – taču ne uz spēles plūduma rēķina.” Nez kādēļ īpaši tracinoši šķiet gadījumi, kad gūtos vārtus anulē tādēļ, ka spēlētāja papēdis, deguns vai plecs atradies centimetru aiz neredzamas līnijas, ko var novilkt un izmērīt tikai ar jaudīgiem datoriem. Saukt to par aizmuguri, iespējams, ir saskaņā ar futbola noteikumiem, taču man šķiet, ka tas pārkāpj daudz svarīgāku spēles pamatlikumu – tas apkauno spēles garu.

Koncentrēšanās uz atsevišķiem pārkāpumiem apslēpj patiesībā notiekošā arvien pieaugošo banalitāti – subjektivitātes nostumšanu tālāk prom no laukuma, to aizstājot ar objektivitātes ilūziju, ko padarījušas iespējamu kameras, kuras fiksē spēli no visiem leņķiem. VAR ir atteikšanās no atbildības, atzīšanās, ka mēs nespējam sadzīvot ar kļūdām un cilvēku pieņemto lēmumu nepastāvīgumu, paši izvērtēt un nošķirt, kas ir pareizi un kas nepareizi, nevēršoties pie kādas ārējas, šķietami objektīvas autoritātes. Tā neoliberālisms piesaka sevi futbola laukumā: globālais kapitāls, uzsūcis tā institūcijas, nu sola tās no jauna padarīt valdzinošas ar brīnumainām mašīnām, kas slēpj skatam vīriešus un sievietes to iekšienē.

The Baffler, 2020. gada 13. janvārī