Guntis Keisels

Fantāzijas futbols pret dopinga vējdzirnavām

“Rietumvācijas futbola izlase, kas 1954. gadā triumfēja Pasaules kausa izcīņā, pirms finālmača tikusi sazāļota ar aizliegto vielu metamfetamīnu, teikts Leipcigas universitātes pētījumā. Šveices pilsētā Bernē notikušajā finālturnīrā izšķirošajā mačā Rietumvācijas izlase negaidīti ar 3:2 pieveica Ungāriju, ko pārstāvēja leģendārais Ferencs Puškašs. [..] Tomēr pirmdien publicētajā pētījumā teikts, ka “Bernes varoņiem” pirms fināla stāstīts, ka tiek injicēts C vitamīns, bet īstenībā tas bija metamfetamīns, ko Otrajā pasaules karā saņēma arī Vācijas karavīri.”

LETA, 2010. gada 26. oktobrī

Leģendārās trīs sekundes 1972. gadā Minhenes olimpisko spēļu basketbola turnīra finālmačā tika izspēlētas pēc vairākkārtējiem noteikumu pārkāpumiem, tāpēc Padomju Savienības izlases spēlētājiem atņemtas zelta medaļas un nodotas likumīgajiem īpašniekiem amerikāņiem.

Pēc rūpīgas videoieraksta izpētes anulēti Kanādas izlases uzbrucēja Pola Hendersona gūtie vārti 1972. gada supersērijas izšķirošā mača pēdējā minūtē, jo krietnu laika sprīdi iepriekš tiesnesis palaidis garām aizmugures stāvokli. Atbilstoši patlaban spēkā esošajiem noteikumiem, pēdējās divarpus minūtes tiks pārspēlētas, Maskavā no jauna sapulcējot vēl dzīvos spēles dalībniekus un rūpīgi sekojot, vai viņu inventārs atbilst 1972. gada standartiem.

Etiopiešu baskāja Abebes Bikilas Romas olimpiskajās spēlēs 1960. gadā izcīnītā zelta medaļa maratonskrējienā būs jāatdod 2. vietas ieguvējam, jo noskaidrojies, ka Bikila treniņos skrējis līdzi nevis pieradinātai lauvai, bet gan nevaldāmam degunradzim...

Turpināt? Nekādu problēmu, jo sporta un apsporta pasaulē žanrs pavicināsim dūres pēc kautiņa ir gandrīz tikpat populārs, cik pārspriedumi ja viņš būtu trāpījis par diviem centimetriem zemāk vai ar vienu soda apli sešu vietā viņš būtu... Turklāt nekādu joku te nav, jo uz plašam cilvēku lokam piemītošās “savas taisnības” meklēšanas mānijas rēķina ir iespējams pelnīt itin nopietnu naudu. Vai gan citādi lielo profesionālo sporta organizāciju mājaslapās aizvien aktīvāk tiktu piedāvātas iespējas nodarboties ar fantāzijas vingrinājumiem, virtuāli izspēlējot sen notikušu un vēl priekšā stāvošu cīņu sižetus un mainot to iznākumus.

Protams, tikko pieminētais Rietumvācijas–Ungārijas mačs ir sarežģītāks gadījums, turklāt to īpaši izgaismo modīgās vispasaules antidopinga kampaņas starmeši.

Galvenais tīrā sporta karoga turētājs Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Žaks Roge par savu galveno ieroci šajā kopumā neuzvaramajā cīņā izraudzījies soda neizbēgamības principa ieviešanu. Proti, netiek kultivētas ilūzijas, ka visus blēžus izdosies uz karstām pēdām pieķert pie rokas, toties esošie un potenciālie grēkāži tiek godīgi brīdināti, ka efektīvu kontroles metožu trūkums šodien viņus nepasargās no nepatikšanām rīt. Jo ņemtās analīzes tiks uzglabātas un periodiski pārbaudītas atkārtoti, turklāt noilgums nedarbosies – olimpisko medaļu var atņemt arī pēc pieciem vai desmit gadiem. Visus tā nenobiedēsi, bet dažs, iespējams, tomēr pieraujas – lai vēlāk kauns nebūtu jāpiedzīvo bērniem vai pat mazbērniem...

Tiesa, vai konkrētajā gadījumā Helmūta Rāna un citu “Bernes brīnuma” autoru mazdēli tagad patiesi izjūt kaunu – tas ir, modīgi sakot, “labs jautājums”, uz kuru sporta ētikas pīlāriem, manuprāt, būs grūti saņemt vēlamo atbildi. 1954. gadā Pasaules futbola kausa izcīņa vēl ne tuvu nebija kļuvusi par to sporta, politikas un biznesa superparādību, kāda tā ir mūsdienās. Tomēr ažiotāža ap pasākumu bija pietiekami skaļa un sportiskajai intrigai klāt jaucās pēckara politisko realitāšu piegarša. Rietumvācijas ekonomiskais brīnums vēl nebija ļāvis aizmirst kara gadu pārdzīvojumus, vācu sportisti, starp kuriem bija arī vērmahtā pabijuši vīri, tik tikko bija saņēmuši pasaules organizāciju akceptu atgriezties starptautiskajā apritē. Tādā gaisotnē futbola Bundesmanschaft triumfa vēsturiskā nozīme un ietekme uz sabiedrību nudien bija krietni jaudīgāka, nekā, piemēram, bezrūpīgā fiesta, ko 2010. gadā izraisīja Spānijas komandas triumfs Dienvidāfrikas laukumos.

Nelolojot nekādas ilūzijas par profesionālā sporta tīrību, tomēr gribas bilst kādu vārdu spēlētāju aizstāvībai. Proti, ķīmija neapšaubāmi ietekmē izturību, spēku un ātrumu, taču tā nespēj padarīt viduvējību par Djego Maradonu un pat ne par Helmūtu Rānu. Lai trāpītu bumbu vārtos vai grozā, ir jābūt arī attiecīgam talantam un arī veiksmei, kuras faktors sportu padara neprognozējamu un tieši tāpēc tik pievilcīgu.

1954. gada 4. jūlijā Bernē fortūna pilnīgi noteikti bija uzvilkusi balti melno Rietumvācijas izlases tērpu. Pirms divām nedēļām priekšsacīkstēs zaudējuši ungāriem ar graujošu rezultātu 3:8, vācieši fināla pirmajās astoņās minūtēs ielaida divus vārtus, un nekāds metamfetamīns viņiem nebūtu palīdzējis, nebijis slavenā vācu futbola kaujas gara un – veiksmes palīdzības. Jo, lai arī 18. minūtē rezultāts jau bija izlīdzināts, aculiecinieki atceras, ka lieliskā Ungārijas izlase pretiniekus pārliecinoši mīcījusi visā mača garumā, taču bumba spītīgi nav lidojusi vārtos. Līdz 84. minūtē vienā no retajiem pretuzbrukumiem Rāns guvis trešos vārtus, sagādādams nācijai negaidītu atklāsmi – izrādās, runas par brīnumieroci un liktenīgo lūzumu bezcerīgā situācijā tomēr mēdz piepildīties. Vismaz futbola laukumā...

Leipcigiešu vēsturiskais atklājums, visticamāk, izraisīs akadēmiskas diskusijas par pētījuma metodiku un citām tās pielietošanas iespējām. Nav izslēgts, ka kāds balto patiesību mīlošs angļu žurnālists uzrakstīs atmaskojošu grāmatu par “teitoņu blēdībām” un antiglobālisti metīsies protestēt pie Starptautiskās Olimpiskās komitejas mītnes Lozannā, prasot spēļu aizliegšanu. Publika pašausmināsies – sak’, kas tik viss nenotiek raibajā pasaulē...

Savukārt pasaules futbola goda galvenie sargātāji FIFA mītnē, visticamāk, izliksies kurli un akli. Ženēvas lepnajā birojā ērti sēdošie amatvīri šīs spējas ir izkopuši līdz pilnībai un, ja reiz viņus nespēja iekustināt tādas visas pasaules acu priekšā notikušas cūcības kā Maradonas “zelta roka” 1986. gadā un tāds pats Tjerī Anrī gājiens 2009. gadā, tad cerēt uz sarosīšanos 56 gadus senu notikumu dēļ būtu vairāk nekā naivi.

Raksts no Decembris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela