Pola Pota opijs Rietumu kreisajiem

Lūkojoties uz Pnompeņas centra dzelteni krāsotajām stūrainajām ēkām, manī uzjundī nemiers. Ir 2016. gads, bet es iztēlojos sevi šajā pašā vietā 1975. gada pavasarī, kad līksmojoši pūļi pēc mēnešiem ilguša Kambodžas galvaspilsētas aplenkuma sveica sarkano khmeru komunistus.

17. aprīļa rītā izplatījās ziņa, ka sarkanie khmeri sagrābuši pēdējo valdības militāro bāzi pilsētas pievārtē. Premjerministrs Longs Borets nespēja šai ziņai noticēt. Viņš pieprasīja, lai viņu aizved līdz upmalai, tā ka viņš pats par visu varētu pārliecināties savām acīm. Kad viņš tur ieradās, ielās jau bija sākušās nekārtības, un viņa nelielo kavalkādi ielenca melnos kreklos ģērbti sarkanie khmeri, kas pieprasīja viņa apsardzei nolikt ieročus. Boretam, izmantojot jukas, izdevās aizbēgt, un viņš ziņoja valdībai, kas atradās Aizsardzības ministrijā, ka ienaidnieks jau ir galvaspilsētas ielās. Sākās drudžaina valdības locekļu evakuācija no valsts, izmantojot visus helikopterus, kas vispārējā haosā vēl bija pieejami. Ja Borets būtu rīkojies izlēmīgi, arī viņš ar sievu un bērniem būtu varējis aizlidot, bet viņš vilcinājās, mēģinot atrast tādu helikopteru, kas būtu gana ietilpīgs viņa paplašinātajai ģimenei.

Valsts galva prezidents Lons Nols bija aizbēdzis jau pirms divām nedēļām. Valdības vadītājs Borets bija palicis, lai mēģinātu vienoties ar revolucionāriem par miera līgumu. Šī aizkavēšanās un helikoptera meklēšana izrādījās liktenīga. Kad revolucionāru armija jau soļoja pa Pnompeņas ielām, pār premjeru nāca atskārta, ka nekādu helikopteru vairs nav. Pēdējie Rietumu žurnālisti, kas atrada patvērumu Francijas vēstniecībā, atceras redzējuši Boretu stāvam ielas malā: viņš trīcējis pie visām miesām, un viņam bijušas apsarkušas acis. Viņi paspieduši viņam roku un izteikuši pateicību par palikšanu galvaspilsētā apstākļos, kad citi izvēlējās bēgšanu. Stingi veroties zemē, viņš bija mēģinājis salikt kopā sakarīgu teikumu, taču tas tā arī nebija izdevies. Viņš zināja, ka, vēl pirms diena būs beigusies, viņš jau būs miris.

Savā grāmatā “Vispirms viņi nogalināja manu tēvu” (tagad tā pārtapusi arī aizkustinošā Andželīnas Džolijas filmā) Luanga Anga atceras Pnompeņas krišanu. Tobrīd viņai bija tikai pieci gadi. Viņa apraksta sajūsmu, ar kādu pilsētas iedzīvotāji atzīmēja aplenkuma beigas un sveica plati smaidošos sarkano khmeru kareivjus. Līksmība turpinājās tikai pāris stundas, līdz brīdim, kad sarkanie khmeri pavēlēja diviem miljoniem Pnompeņas iedzīvotāju nekavējoties evakuēties uz laukiem. Daži šo pavēli neuztvēra nopietni, īpaši vecāka gadagājuma ļaudis, kas nespēja paiet. Taču drīz vien sarkanie khmeri pierādīja savu nodomu nopietnību. Luanga atceras, ka pieaugušie, ejot ārā no pilsētas, runājuši: “Tos, kuri atteicās, nošāva uz viņu mājas sliekšņa.” Kā atminas kāda aculieciniece, no pilsētas prom bija jādodas pat slimnīcu pacientiem:

Es nekad nespēšu aizmirst kropli, kuram nebija nedz roku, nedz kāju un kurš locījās pa zemi kā tārps, vai raudošu tēvu, kas savu desmit gadus veco meitu nesa ietītu palagā kā slingā, vai vīru, kuram pēda turējās pie kājas vienīgi ādas strēmelē.

Ceļā no pilsētas uz laukiem Luangas ģimene piestāja pie kāda tempļa, taču, izdzirdējuši iekšā šāvienus, devās tālāk. Pēc četrām dienām viņi nonāca pie kontrolpunkta, kurā sarkano khmeru kareivji aicināja bijušos valsts iestāžu darbiniekus pieteikties “tūlītējam darbam”. Luangas tēvs bija augsta ranga ierēdnis Boreta valdībā, tomēr kareivjiem viņš teica, ka esot krāvējs ostā. Kā atceras Luanga, nākamajā dienā vecākais brālis vecākiem stāstījis, ka naktī dzirdētais troksnis bijusi šaušana: sarkano khmeru kareivji šāvuši tos, kas pieteikušies darbā. “Viņi nogalināja pilnīgi visus.”

Jaunais režīms centās iznīcināt jebkādas vecās valdības paliekas – un arī jebkādas paliekas no sabiedrības, ko uzskatīja sev par apdraudējumu, tajā skaitā cilvēkus, kuru vienīgais noziegums bija lasāmo briļļu nēsāšana. Iedzīvotājiem turpmāk bija jāģērbjas tikai melnā, un no visiem tika pieprasīta bezierunu pakļaušanās sarkanajiem khmeriem. Saskaņā ar sarkano khmeru līderu uzskatiem Kambodža jau labu laiku bija aizklīdusi Rietumu iedvesmotos maldu ceļos, ko raksturoja nauda, peļņa un profesionāļi. Tagad, kad pilsētas ir evakuētas un iztukšotas, laukos sāksies atšķirīgais Kambodžas attīstības ceļš: tā kļūs par agrāru brālību, ko vienos mīlestība uz zemkopību. Kambodžai bija jāatgriežas nulles punktā un jāatgūst zudušais diženums vienai, saraujot visas saites ar moderno pasauli un tās samaitājošo ietekmi. Lai izskaustu kapitālismu, tika iznīcināta valsts centrālā banka un aizliegta nauda jebkādā formā. Laulību organizēja valsts, bērniem bija jāpakļaujas valstij, ne vecākiem, un no ļaužu ikdienas tika izskausta jebkura individuāla izpausme. Lai vēl vairāk nostiprinātu pārmaiņas, valsti pārdēvēja par Kampučiju.

Tāpat kā pārējie iedzīvotāji, Luanga ar ģimeni nonāca lauksaimniecības darba nometnē, kas vienlaikus funkcionēja arī kā ekstrēmas indoktrinācijas centrs. Luangas māsa Kīva nomira no saindēšanās ar pārtiku. Kādudien Luangas mājās ieradās divi kareivji un pasauca viņas tēvu palīgā iekustināt iestigušus ratus. Kopš tā brīža viņš vairs netika redzēts. Satriekta par vīra pazušanu un par naktīs dzirdamajiem kliedzieniem, māte Luangai un pārējiem bērniem pavēlēja nošķirties no viņas un izlikties par bāreņiem. Viņa baiļojās, ka sarkanie khmeri varētu nogalināt arī viņus, tāpat kā bija nogalinājuši citas ar nāvi sodīto “kaitnieku” ģimenes.

Šajā laikā Kambodžā pie varas bija noslēpumains sarkano khmeru grupējums, kas bija pazīstams vienīgi kā Organizācija jeb Angkar. Pirmajos darbības gados Angkar neatklāja pat sava ģenerālsekretāra vārdu. Un pat tie, kas līderi pazina, nezināja viņa oficiālo amatu. Izrādījās, ka tas ir kaučuka plantācijas strādnieks Salots Sārs jeb, kā mēs viņu pazīstam, Pols Pots. Par Angkar līderi viņu oficiāli atzina tikai 1978. gadā. Pēc diviem piespiedu darba un indoktrinācijas gadiem Luanga ievēroja, ka ideoloģija pamazām vien atgrūžas no partijas un tuvinās Polam Potam:

Ar katru vakaru lekcijas kļūst arvien garākas. Izskatās, ka Angkar varas vietā stājusies Pola Pota vara. Man nav ne jausmas, kāpēc un kā tas noticis… Kopš dienas, kad sarkanie khmeri ieņēma Pnompeņu, par Polu Potu esmu dzirdējusi daudz, taču nekad nebiju zinājusi, kāda ir viņa saistība ar Angkar. Tagad izskatās, ka Angkar darbojas viņa labā un mēs visi darbojamies viņa labā. Arvien biežāk ikdienā mēs piesaucam nevis Angkar, bet viņa vārdu.

1978. gada maijā ideja par agrāro komunismu bija izgāzusies, iedzīvotāji mira badu. Lai gan Luanga bija tikai septiņus gadus vecs kaulu kambaris, viņai kopā ar pārējiem iedzīvotājiem bija jāpavada 12 stundas lauku darbos. “Ap pusdienlaiku man jau vairs nebija spēka, lai atrautu pie kājām piezīdušās dēles. Es biju tik pārgurusi, ka ļāvu tām baroties no manis un noņēmu tās tikai pašā vakarā.” Tiem, kuri bija vājāki vai bija zaudējuši ģimeni, vairs nebija mērķa dzīvot tālāk: “Viņi aizgāja bojā paši savos ekskrementos un čurās, palikuši pilnīgi vieni.” Visu šo laiku iztukšotā Pnompeņa bija kā spoku pilsēta – atgādinājums par zudušu uzņēmējdarbības un tirdzniecības civilizāciju.

Ejot pa celiņiem, kas ierīkoti starp atraktajiem masu kapiem Pnompeņas pievārtē Čoengekā, kur Angkar apraka desmitiem tūkstošu cilvēku, es mēģinu identificēt kaulus, kas tur rēgojas visapkārt ar ūdeni pieplūdušajām bedrēm. Pie kādas no tām, šķiet, vīd galvaskausa virsdaļa, citviet atrodu augšstilba kaulu. Citā celiņu krustojumā vērīgs nācējs var pamanīt spraucamies no zemes cilvēka apakšžokli.

Ieeju Čoengekā iezīmē memoriāls tornis, ko pilda simti tūkstošu šajā vietā ekshumētu kaulu, un tos rotā negludā angļu valodā rakstīta zīme: “Laipni lūdzu izrādīt cieņu daudziem miljoniem cilvēku, ko nogalinājis Pola Pota režīms.” Šī, galvaspilsētai tuvākā slepkavību vieta bija tikai viena no 20 000 vietu visā valstī, kurās Angkar sadzina nezināmu skaitu vīriešu, sieviešu un bērnu un tos nogalināja ar lāpstām un citiem rīkiem. Laukā izvietotās zīmes norāda, kurā vietā kādas zvērības notikušas. Viena no tām iezīmē koku, pret kuru šķaidītas bērnu galvas. Cita apzīmē koku, kur bijuši iestiprināti skaļruņi, no kuriem spēlēta mūzika, lai apslāpētu līdz nāvei sisto upuru kliedzienus.

Jāatzīst, galvaskausi mani nespēj pārsteigt. Antropologa izglītība mani ir padarījusi nejūtīgu pret cilvēku kauliem. Taču mani satrauc apģērbs. Apģērba gabali, atbrīvojušies no savu nogalināto valkātāju trūdošajām ķermeņa atliekām, vēl arvien turpina celties augšup no purvainajām slīkšņām. Pretēji vēsturiskos apbedījumos redzētajam, šajos apģērba gabalos bija kaut kas īpaši cilvēcisks un īsts. Es nebiju nonācis bezpersoniskā muzejā, kurā izvietoti speciālistu apstrādāti artefakti; šī drīzāk izskatījās pēc baisas nozieguma vietas, kurā, šķiet, tūlīt vajadzētu parādīties kādiem nebūt varas pārstāvjiem, kas lietiskos pierādījumus aizvāks no publikas acīm. Šeit Pola Pota režīma brūces bija atrautas vaļā, izliktas vispārējai apskatei, it kā jautājot katram šīs vietas apmeklētājam: “Ja pēc visa, ko esam pārcietuši, jūs nejaudājat uz šo skatīties, ko gan jūs vispār šeit meklējat?”

Pašā Pnompeņas centrā ir Tuolslenga cietums – vidusskola, ko sarkanie khmeri pārvērta par bēdīgi slaveno spīdzināšanas iestādi S-21. Kompleksu uzgāja tikai pēc Pola Pota režīma krišanas 1979. gadā. Vjetnamiešu karavīri centās noskaidrot, no kurienes pilsētā izplatās šaušalīgā smirdoņa, un atklāja šo cietumu ar līķiem, kas piesieti pie gultu rāmjiem. Partijas ierindu tīrīšanu laikā Pola Pota paranoiskajos beigu gados šeit spīdzināja pat augstus partijas vadītājus. Pie sienām ir tūkstošiem nogalināto portretu.

Zīme pie galvenajiem vārtiem sniedz cietuma noteikumu tulkojumu angļu valodā: “Saņemot sitienus vai strāvas triecienus, tu nedrīksti kliegt.” “Uz maniem jautājumiem tev jāatbild nekavējoties un bez domāšanas.” Vienai ēkai ap balkoniem novilktas dzeloņstieples, kas ir vēlīns papildinājums, lai novērstu ieslodzīto mešanos nāvē. Šajās sienās politieslodzītie tika spīdzināti mēnešiem, līdz viņi “atzinās” plānos gāzt Pola Pota valdību. Bez tam S-21 bija arī medicīnisku eksperimentu vieta un režīma asiņu banka, jo ieslodzītajiem nolaida asinis, līdz tie nomira. Es aizveru kameras koka durvis un, sēžot uz rūtotās flīžu grīdas, mēģinu iztēloties, ko sajuta tie ļaužu simti, kas te tāpat sēdēja un gaidīja atveramies šīs durvis, lai izietu pa tām pretī drošai nāvei.

Apbrīnojami, bet sarkano khmeru režīms izpelnījās nelūgtu atbalstu no Rietumu augstskolu intelektuāļu puses pat vēl laikā, kad tas jau juka un bruka. Tāpat kā Mao, Staļins un Hitlers bija baudījuši neproporcionāli lielu popularitāti universitāšu pasniedzēju un studentu vidū, Pols Pots un viņa Dienvidaustrumāzijas komunisma utopija guva atbalstu pie daudziem radikāli noskaņotiem Rietumu akadēmiķiem. Saskaņā ar tā dēvēto “totālo akadēmisko standartuzskatu” šie profesori noraidīja runas par sarkano khmeru zvērībām un publicēja niknus uzbrukumus ikvienam, kas viņiem nepiekrita.

Ziņas par pilsētām, kas režīma akciju rezultātā palikušas tukšas, izskaidroja ar nepieciešamību apkarot valstī badu. “Tas, kas tiek atainots kā destruktīva, atpakaļrāpulīga un ideoloģiskā naidā balstīta politika, patiesībā ir racionāli izsvērta stratēģija, lai risinātu svarīgākās pēckara Kambodžas problēmas,” 1977. gadā iznākušajā grāmatā “Kambodža: bads un revolūcija” rakstīja Garets Porters un Džordžs Hildebrands. “Kambodža ir tikai pēdējais upuris tādai mākslīgi uzspiestai ideoloģijai, kas sociālas revolūcijas tiecas atspoguļot cik vien iespējams sliktā gaismā, neliekoties ne zinis par cilvēku vajadzībām, ar kurām pastāvošā sociālekonomiskā iekārta nespēja tikt galā.” Kad tika izdarīti šādi secinājumi, autoriem nebija pieejami tieši dati par pārtikas krājumiem Kambodžā. Tāpat viņiem nebija iespēju iepazīties ar realitāti uz vietas, jo režīms bija atbrīvojies no visiem Rietumu novērotājiem: tā politika šajā ziņā bija vēl stingrāka nekā Ziemeļkorejai tagad.

Kad bēgļi, kam izdevās aizbēgt no sarkanajiem khmeriem, sāka šķērsot Taizemes robežu, viņu stāstus par šaušalīgajām ciešanām, spaidu darbiem, badu un masu slepkavībām Rietumu radikālā inteliģence noraidīja kā nepatiesus. Kāds akadēmiķis pat protežējošā sociālo zinību pārstāvja garā rakstīja: “Tas, ko pilsētnieki uzskata par “smagu” darbu, var arī nebūt cilvēkam nepanesams sods vai sabiedriski lietderīgs darbs. [..] Šādi priekšstati Kambodžā notiekošo mudina aplūkot ārpus vēsturiskā un kulturālā konteksta.”

Franču priesteris Fransuā Ponšo pēc tam, kad bija sarunājies ar kambodžiešu bēgļiem, sacīja: “Cik gan no tiem, kas apgalvo, ka bez ierunām atbalsta khmeru revolūciju, būtu ar mieru izciest kaut vai simto daļu no Kambodžas ļaužu ciešanām?” 1977. gadā iznākušajā grāmatā “Kambodža: nulles punkts” Ponšo rakstīja, ka bēgļu liecības ļauj spriest par Kambodžu piemeklējušās krīzes smagumu. Džons Barons un Antonijs Pols 1977. gadā pie līdzīga secinājuma nonāca grāmatā “Maigās zemes slepkavība”: “Mēs uzskatām, ka ir pietiekami daudz dokumentālu liecību, kas parāda Kambodžā notiekošā katastrofālo dabu, un to patiesumu nav iespējams racionāli apšaubīt. Ceram, ka, uzzinājuši par šiem notikumiem, cilvēki visā pasaulē sāks rīkoties, lai Kambodžas ļaužu iznīcināšana tiktu izbeigta…”

Rietumu universitāšu kreisajiem Ponšo grāmata bija neērta, un viņiem nepatika “Maigās zemes slepkavībā” izdarītie secinājumi. Viena no kreisās inteliģences ikonām Noams Čomskis grāmatu nosauca par “trešās šķiras propagandas traktātu”. Bēgļu stāstus nevarēja neņemt vērā, uzskatīja Čomskis, taču tiem nevarēja arī ticēt. “Bēgļi,” viņš rakstīja, “ir iebiedēti un neaizsargāti, svešu spēku varā. Viņi dabiskā kārtā sliecas stāstīt to, ko viņu intervētāji vēlas dzirdēt.”

Arī daudzi citi Rietumu intelektuāļi noraidīja Barona un Pola secinājumus par “šausminošajiem tumšajiem laikiem, kas piemeklējuši Kambodžas tautu”. Iepriekš minētais Garets Porters bēgļu liecības nodēvēja par “vismazāk uzticamo dokumentu” un apgalvoja, ka bēgļi patiesībā ir Kambodžas sabiedrības turīgākā daļa, kas nav spējusi iekļauties kolektivizācijas procesā. Liecinot ASV Kongresā, Porters paziņoja: “Man nav pieņemams uzskats, ka Kambodžā sistemātiski varētu būt nogalināts miljons cilvēku vai ka tās valdība sistemātiski nogalina savus ļaudis.”

Atbildot uz šādu kritiku, Fransuā Ponšo norādīja, ka intervējis zemāko kārtu bēgļus, kas pat neprot runāt vai rakstīt franču valodā. Rietumu intelektuāļu arogance viņu satrieca:

Pēc šādas izmeklēšanas ir pārsteidzoši, ka “eksperti”, kas paši runājuši tikai ar dažiem khmeru (kambodžiešu) bēgļiem, noraidoši izturas pret viņu liecību nozīmīgo lomu jebkādā mūsdienu Kambodžas situācijas izpētē. Šie eksperti labāk izvēlas balstīt savus argumentus tādā domāšanas veidā, kas saka: ja kaut kas neatbilst viņu pašu loģikai, tad tas neeksistē.

Tomēr ne visi kreisi noskaņotie sarkano khmeru atbalstītāji palika nelokāmi. 1978. gadā Žans Lakutīrs (Jean Lacouture), kas sākumā bija dedzīgs sarkano khmeru atbalstītājs, uzrakstīja grāmatu “Kambodžiešiem jāizdzīvo!” Pēc Ponšo grāmatas izlasīšanas Lakutīrs centās nomazgāt vainu par savu sākotnējo atbalstu režīmam.

Šī grāmata pirmkārt un galvenokārt ir šausmu kliedziens, un tās uzrakstīšanai būtu pieticis ar vienu vienīgu iemeslu – kauna sajūtu. Tas ir kauns par atbalstu, lai arī mazu un nenozīmīgu, ko tiku izteicis vienai no represīvākajām varām, kāda jebkad pastāvējusi.

Lakutīrs paturēja savā redzeslokā arī Čomski, kurš agrāk bija viņu kritizējis par Ponšo grāmatas recenziju. “Kambodža un kambodžieši ir etniskas iznīcības priekšā… Ja Noams Čomskis un viņa draugi par to šaubās, viņiem jāpapēta dokumenti, kultūra un fakti.”

Viens no Čomska sabiedrotajiem, britu akadēmiķis marksists Dr. Malkolms Koldvels, 70. gados sūdzējās, ka “pasaules bagātākās valstis vēl aizvien cieš no nabadzības un milzīgas nevienlīdzības”. Pēc Koldvela ieskatiem, komunistu eksperiments Kambodžā solīja “labāku nākotni pilnīgi visiem”. Līdzīgi kolēģiem, arī Koldvels bēgļu stāstus par pieredzētajām šausmām noraidīja kā turīgo vaimanas pēc tam, kad tiem likts strādāt. “Nav jābrīnās, ka viņiem bija nepieciešama stingra uzraudzība, gan rokot zemi, gan laužot akmeņus; mums tas jāpatur prātā, izvērtējot bēgļu stāstus, īpaši tos, kas attiecas uz laiku uzreiz pēc atbrīvošanas.” Runājot par masu slepkavībām, Koldvels kā galveno avotu citēja sarkano khmeru informācijas ministru Hu Nimu. Viņam nebija ne jausmas, ka laikā, kad viņš ministru citēja, tas jau pats partijas tīrīšanās bija ticis spīdzināts un Tuolslenga cietumā nogalināts.

1978. gada decembrī Pols Pots Koldvelu un vēl divus Rietumu žurnālistus uzaicināja apmeklēt Kambodžu. Koldvels uzskatīja, ka tā ir dzīves lielā iespēja, kas noteikti jāizmanto. Taču ekskursija izrādījās pārāk labi sagatavota. Žurnālistiem nebija ļauts ceļot, kur viņi vēlējās, un viņiem bija aizliegts sarunāties ar Kambodžas ļaudīm. Vēlāk tika stāstīts, ka pat Koldvels ar saviem Rietumu kolēģiem esot jokojis par mulsinoši neveiklajām iestudētajām ainām, kas viņiem tikušas demonstrētas. Pēc divām nedēļām, kas aizritēja, apceļojot valsti, Koldvelam bija paredzēta intervija ar Polu Potu. Pēc dažām stundām Pola Pota kareivji viņu viesnīcas numurā nogalināja. Daži ir izteikuši pieņēmumu, ka viņš nogalināts tādēļ, ka konfrontējis Polu Potu ar valstī redzēto. Citi izteikuši domu, ka viņu varētu būt nogalinājuši kādi atkritēji, kas nav vēlējušies pieļaut viņa atgriešanos un jaunu režīmu atbalstošu rakstu tapšanu, jo viņš jau agrāk cildinoši bija rakstījis par brutālo režīmu. Žurnāliste Elizabete Bekere, kas arī piedalījās ceļojumā, izdzirdējusi šāvienus, paslēpās vannas istabā. Vēlāk viņa sacīja, ka “Koldvela nāvi izraisīja tā režīma neprāts, kuru viņš tik atklāti apjūsmoja”.

Žurnālistu uzaicināšana varēja būt mēģinājums iegūt Rietumu atbalstu laikā, kad režīms jau sajuta tuvāka ienaidnieka draudus. Trīs dienas pēc Koldvela noslepkavošanas Kambodžā iebruka Vjetnama un gāza Polu Potu. Beidzot visa pasaule ieraudzīja to, kas bija pastrādāts šajos nežēlības pilnajos gados. Apstiprinājumu guva bēgļu stāsti par badu un slepkavošanu, taču atklājās tādas šausmas, kādas neviens nebija spējis pat iztēloties. Tas, ko Pola Pota akadēmiskie apoloģēti bija aizstāvējuši, izrādījās, iespējams, skaitliski vislielākā kādā atsevišķā valstī veiktā slepkavošana cilvēces vēsturē. Sarkano khmeru valdīšanas trīs gados gāja bojā katrs ceturtais valsts iedzīvotājs. Pārtikas krājumi bija tik niecīgi, ka, pēc ANO aplēsēm, tuvākajā nākotnē bez tūlītējas palīdzības bojā aizietu puse iedzīvotāju.

Romantiskā Rietumu akadēmiķu Kambodžas vīzija sabruka vienā mirklī. Vairums režīma aizstāvju nekad par šo tēmu vairs neizteicās. Daži meklēja atkāpšanās ceļu un atvainojās. Citi iegrima gadu desmitiem ilgās pārdomās, bet pēc tam publiski atvainojās. Garets Porters 2010. gadā atzina: “Jau daudzus gadus apzinos, ka mana vaina tolaik bija intelektuāla arogance.” Citi ieslīga pilnīgā noliegumā. Israels Šamirs, kurš pēdējos gados cieši sadarbojas ar Wikileaks, ir rakstījis:

Tas Pols Pots, kādu atceras kambodžieši, nebija tirāns, bet gan dižs patriots un nacionālists, vietējās kultūras un dzīvesveida mīlētājs. [..] Jaunā Kambodža (jeb Kampučija, kā tā tika dēvēta) Pola Pota un viņa biedru vadībā kļuva par murgu privileģētajiem, turīgajiem un viņu pakalpiņiem. Trūcīgajiem bija pietiekami daudz pārtikas, viņiem mācīja lasīt un rakstīt. Kas attiecas uz masu slepkavībām, tās, kā apstiprinājuši mani kambodžiešu sarunu biedri, ir tikai izdomāti šausmu stāsti.

Man nav zināms, kur Šamirs uzgājis kambodžiešus, kas viņam piespēlējuši šīs sarkano khmeru režīmu attaisnojošās liecības. Tajos Kambodžas iedzīvotājos, kurus man gadījies satikt, nebija ne miņas no šādas mīlestības pret Polu Potu, nedz arī viņi noliedza sarkano khmeru zvērības. Par to gadu notikumiem joprojām atgādina neparasti augstais pēctraumatiskā stresa traucējumu līmenis Kambodžas iedzīvotāju vidū.

Noams Čomskis kā kreiso intelektuāļu “krusttēvs” bija pietiekami uzmanīgs, lai klaji nenoraidītu genocīda faktu, taču viņš ir arī pārāk lepns, lai atzītu jebkādas kļūdas savos agrākajos spriedumos. Viņš ir bijis pietiekami piesardzīgs, un viss, ko viņš publicējis par šo tēmu, rakstīts ar jurista precizitāti. Viņš pats vēlāk skaidroja, ka nekad neesot noliedzis režīma vainu masu slepkavībās, tikai iebildis, ka tie, kuri par to runājuši, to nav darījuši pietiekami pārliecinoši un balstījušies uz safabricētiem pierādījumiem. Vēlāk Čomskis izteicās, ka tajā laikā visdrošāk šķitis ticēt ASV izlūkdienestu informācijai, saskaņā ar kuru Kambodžā bija gājuši bojā tikai daži tūkstoši:

Nekādus savus secinājumus par upuru skaitu mēs neizdarījām; īstenībā mēs beigās pat teicām, ka skaitlis “divi miljoni”, runājot par bojāgājušajiem, varbūt arī beigās izrādīsies patiess, pat ja tas būtu pilnībā safabricēts. Taču tajā brīdī mēs pieņēmām, ka ASV izlūkdienestiem droši vien ir taisnība.

Čomska veiklā manevrēšana patiesībā precīzi neatklāj viņa domas un neatspoguļo viņa ņirgāšanos par tiem, kuri, kā viņš uzskatīja, vienkārši ceļ paniku. Komentējot Ponšo ziņoto par cilvēku slepkavošanas apmēriem, Čomskis rakstīja: “Mēs, godīgi sakot, brīnāmies, vai Ponšo pats tic šiem skaitļiem.”

Grāmatā “Pēc kataklizmas” (1979), ko viņš sarakstījis kopā ar Edvardu Hermanu, Čomskis iesaka pievērsties vēsturnieka Bena Kīrnana hipotēzei, ka sarkano khmeru līderiem tā arī neizdevās iedibināt stingru disciplīnu armijas rindās: “[Kīrnans] atzīmē, ka vairums stāstu par kareivju zvērībām nāk no apvidus, kur sarkano khmeru vara bija vāja, kur netika ievērotas pavēles pārtraukt atriebību un kur kareivji bija cēlušies no pašiem trūcīgākajiem zemnieku slāņiem.” Pēc šīs teorijas, zvērības galvenokārt pastrādāja bezpartejiski zemnieki bez jebkādas partijas ideoloģijas.

Vēlāk Kīrnans atzina, ka arī viņam piemitusi tā pati letarģiskā attieksme pret sarkanajiem khmeriem, kas bija citiem intelektuāļiem. Būdams Jeila Universitātes Genocīda izpētes programmas direktors, viņš tagad noraida savus agrāko gadu skaidrojumus: “Par spīti neattīstītajai ekonomikai, režīmam bija tāda vara pār saviem pilsoņiem, kāda pasaules vēsturē, iespējams, vēl nav pieredzēta. Tā kontrolēja un vadīja viņu ikdienas dzīvi ciešāk, nekā to darījusi jebkura cita valdība.”

1955. gadā iznāca Remona Arona meistardarbs “Intelektuāļu opijs”, kurā viņš aprakstīja franču intelektuāļu aizraušanos ar staļinismu pēc Otrā pasaules kara. Šie intelektuāli spožie, erudītie cilvēki “bija gatavi pieciest pat visļaunākos noziegumus, ja vien tie tika pastrādāti pareizo doktrīnu vārdā”. Pēc Arona domām, šīs pareizās doktrīnas – vienlīdzība, bezšķiru sabiedrība, pašaizliedzība – bija kā ilustrācijas bērnu grāmatiņā: vilinošas bildītes, kas savaldzināja pašus jūtīgākos no mums, proti, intelektuāļus.

Pols Pots studijas Parīzes Universitātē pabeidza 1953. gadā, tikai divus gadus pirms Arona grāmatas iznākšanas. Tur viņš bija aizrāvies ar Marksa, Ruso, Staļina un Mao darbiem. Daudzi citi nākamie sarkano khmeru līderi arī savā laikā bija beiguši Francijas augstskolas, un viņi izveidoja klubu, ko nosauca par “marksistu pulciņu”. Pamēģiniet paši pajautāt strādniekiem un universitāšu studentiem, un jūs drīz vien pārliecināsities, ka marksisms ir intelektuāļu kustība. Taču zemnieku un strādnieku vārdā šīs viņu doktrīnas no universitāšu gaiteņiem nonāca Kambodžas nāves laukos.

Pols Pots Vjetnamā iebruka 1979. gada nogalē un nogalināja 30 000 lauku iedzīvotāju, pirms ieradās Vjetnamas armija un devās pretiebrukumā Kambodžas teritorijā. Divu nedēļu laikā vjetnamieši sasniedza Pnompeņu, un Pols Pots ar sarkanajiem khmeriem iebēga džungļos netālu no Taizemes robežas, kur arī nodzīvoja nākamos 20 gadus līdz pat grupējuma izformēšanai 1998. gadā. Tieši tāpat kā esam raduši dzirdēt, ka ikviens neizdevies komunistiskais režīms īstenībā nemaz nav bijis patiesi komunistisks, Pols Pots apgalvoja, ka visus sarkano khmeru laika noziegumus pastrādājuši cilvēki, kas nav bijuši patiesi komunisti. Iespējams, Pola Pota siltais smaids, klusā balss un trauslais stāvs bija tas, kas ļāva viņam kļūt par tik varenu un manipulatīvu vadoni.

1985. gadā vjetnamieši par Kambodžas vadītāju iecēla bijušo sarkano khmeru karavīru Hunu Senu, kurš šo korumpēto un autoritāro valsti vada vēl šobaltdien. Tāpat kā autokrātiskā Singapūra, arī Kambodža tomēr ir kļuvusi atvērta brīvajam tirgum, un laiks ir pierādījis Kambodžas ļaužu sīkstumu. Kopš pārejas uz tirgus virzītu tautsaimniecību straujā ekonomiskā izaugsme izraisījusi vispamatīgāko nabadzības sarukšanas vilni, kāds jebkad pasaulē pieredzēts. Ja Kambodžas ekonomikas reformām sekos reformas arī valdībā, varētu sākties atdzimšana, kas līdzinātos Khmeru impērijas spožumam pirms 1000 gadiem. Sarkanie khmeri savā neprātā uzskatīja, ka spēs sasniegt tieši to.

Quillette.com, 2018. gada 15. jūlijā