Cik daudz Čērčils dzēra patiesībā?

Īsā atbilde ir: mēs nezinām. Nav iespējams noskaidrot, cik daudz Čērčils izdzēra restorānos un klubos. Mums ir viņa alkohola piegādātāja rēķini un vīna pagraba uzskaites grāmata, taču šie dzērieni, protams, bija paredzēti visas saimes lietošanai un Čārtvelā apgrozījās daudz ļaužu.

Tomēr mums pieejamā informācija ļauj uzburt samērā ticamu ainu. Datus par Čērčila tēriņiem esmu ņēmis no Pītera Klārka darba “Čērčila kunga profesija”. Dati par Čērčila dienas režīmu nāk no Viljama Mančestera sarakstītās aizraujošās, vērienīgās biogrāfijas “Pēdējais lauva”.

Pirmais, kas jāņem vērā, runājot par Čērčila dzeršanas paradumiem, ir viņa izsmalcinātā gaume. Savu māju viņš nopirka par 5000 mārciņām un ieguldīja 18 000 mārciņu tās atjaunošanā. Čērčils nebija vīrs, kas pret baudu attiecas pavirši. Viņš dzēra vienīgi augstākās kvalitātes šampanieti.

Citējot F. E. Smitu, “viņš vienmēr bija gatavs iztikt ar vislabāko”.

Otrkārt, Čērčils nebija kompromisu cilvēks. Tieši tādēļ 30. gadi ir tik interesanta viņa dzīves daļa. Tas bija laiks, kad viņš bija zaudētājos, bet gluži vienkārši atteicās padoties. Saprotams, ka personības, kam mērenība ir sveša, mēdz kļūt par spilgtiem biogrāfiju varoņiem, un tas izskaidro arī nebeidzamās leģendas par Čērčila dzeršanu.

No mūsdienu viedokļa Čērčils dzēra daudz, taču ne tik daudz, kā liek domāt nostāsti. Mančesters raksta, ka tuvinieki viņu nekad neredzēja “sagurušu”, bet tas diez vai būs patiesība – Dauningstrītā viņu nereti mocīja smagas paģiras. Tomēr viņš dzēra daļēji arī tāpēc, lai uzturētu savu imidžu. Ļaudis gribēja līderus, kas spēj turēt, bet Čērčils bija sentimentāls un bieži apraudājās.

Čērčils dzēra, taču arī pārspīlēja to, cik daudz viņš dzer, – politiskos nolūkos. Viskijs ar zelteri viņam bija tāds pats rekvizīts kā Mārgaritai Tečerei rokassomiņa.

1935. gadā viņš no alkohola tirgotāja Raymond Payne iegādājās dzērienus par 515 mārciņām. Saskaņā ar Klārka rakstīto šī summa bija “trīs reizes lielāka nekā melnstrādnieka alga un ar to pietiktu pusduča kalpoņu nolīgšanai darbā Čārtvelā”.

Tie bija 6% no viņa reālajiem ienākumiem un atbilst apmēram 500 mārciņām nedēļā mūsdienu naudā. Būdams parlamenta loceklis, Čērčils tolaik pelnīja 360 mārciņas gadā. Tās nosedza tikai 70% no viņa ikgadējā rēķina par alkohola iegādi; tas bija dubultojies salīdzinājumā ar laiku pirms kara.

Čērčils sāka dienu, brokastojot gultā ar apelsīnu sulu, kārtīgām angļu brokastīm un vēl klāt karbonādi, steiku vai vistas kāju. Tam sekoja vanna. Pēc tās viņš atgriezās gultā, rīta cēlienu veltīja darbam (lai izvairītos no izgulējumiem, sulainis pabāza viņam zem sāniem polsterus) un ķērās pie dzeršanas, iesākot ar skoču, stipri atjauktu ar zelteri – “Palmerstona, Pita un Boldvina garā,” raksta Mančesters.

Čērčils vienmēr izvēlējās Johnnie Walker Red. Stiprais alkohols veidoja apmēram 30% no viņa tēriņiem par alkoholu. 1935. gadā iegādātais apjoms atbilst vidēji trim pudelēm brendija un viskija nedēļā.

Pie pusdienām sekoja nākamais dzēriens. Runājot par 1932. gadu, Mančesters raksta: “Desmit gados, ko viņš pavadīja kā Čārtvelas saimnieks, nebija nevienas dienas bez zalgojošas šampanieša pudeles pie vakariņām un bieži vien arī pusdienlaikā.” Klārks ziņo, ka 1935. gada Čārtvelas iepirkumi liecina par vidējo patēriņu – pudele dienā.

Puse no naudas, ko Čērčils maksāja Raymond Payne, bija par šampanieti – un tikai labākās ražas gadiem. 1935. gadā viņš nopirka 100 standarta pudeles, 240 pintes tilpuma pudeles un 10 magnum pudeles Pol Roger 1921. Viņš iegādājās arī Vin d’Ay Sec 1906, Krug, Grulet, Perrier-Jouet, Clicquot un Lanson šampanieti.

Jāpiekrīt Klārkam, ka dzērienu kvalitāte ir tikpat iespaidīga kā to kvantitāte.

Pirms pusdienām Čērčils izdzēra glāzi šampanieša, tai sekoja vīns kopā ar maltīti, portvīns pie siera un noslēgumā – brendijs. Čērčils uzskatīja, ka brendijs ir neatņemama veselīga uztura sastāvdaļa. Dienās, kad viņš atvēlēja laiku savam vaļaspriekam, mūrēšanai, viņš ēda sviestmaizes ar liellopa šķiņķi un dzēra alu. Portvīns un šerijs veidoja 10% no Raymond Payne rēķina, vīni – 6%.

Kā to apraksta Mančesters, ap šo dienas laiku Čērčils, “lai gan vēl nebija iereibis, atmaiga, kļuva lādzīgāks un vaļsirdīgāks”.

Pēc pusdienām viņš devās laukā barot zivis un pasēdēt pie dīķa, veroties ainavā un izdzerot vēl vienu ar zelteri atjauktu viskiju.

Vakariņas atkal nozīmēja šampanieti, vīnu, portvīnu un brendiju. Pēc tām viņš bieži vien pavadīja vēl trīs četras stundas darbā ar sekretāru un vēsturnieku, ko viņš algoja izpētes veikšanai. Par spīti dzeršanai, šajos gados Čērčils izveidoja un publicēja detalizētu Mārlboro hercoga biogrāfiju četros sējumos, nemaz nerunājot par visām Indijas jautājumam veltītajām runām un labi zināmo kampaņu laikrakstos un parlamentā, kurā brīdināja par augošo Vācijas ietekmi.

Vai kāds mūsdienu parlamenta loceklis spētu desmit gados paveikt – vai izdzert – tikpat daudz, kur nu vēl kā vienu, tā otru?