Budžeta “ēdāji”

Bezpajumtnieks Jurijs gada laikā 95 reizes nakšņojis Austrumu slimnīcas Neatliekamās palīdzības klīnikā, jo atrasts uz ielas bezsamaņā vai dzēruma delīrijā. Aprūpe kopā valsts budžetam izmaksājusi vairāk nekā 13 000 eiro, vēsta Latvijas Televīzijas raidījums Panorāma. [..] Ārsti raidījumam nenorāda, ka šādiem pacientiem nevajag saukt ātro palīdzību, taču vērš uzmanību, ka viņu uzturēšana prasa daudz laika, kas varētu tikt veltīts citiem pacientiem, piemēram, tiem, kam ir insults vai infarkts.

Delfi, 2. janvārī

Ziņa par alkoholiķiem, kas noēd me­­dicīnas budžetu, var šķist satraucoša ikvienam kārtīgam valsts pilsonim. Ja mums nepārtraukti tiek ziņots par smago stāvokli veselības aprūpē nepietiekamā finansējuma dēļ – un tā ir tiesa, jo veselības aprūpei mēs atvēlam krietni mazāk līdzekļu nekā citas Eiropas valstis –, tad informācija par to, ka šī jau tā nepietiekamā summa tiek “tērēta nepareizi”, rada pa­­matotas bažas. No otras puses, protams, rodas jautājums, ko nozīmē lietot šo naudu pareizi? Austrumu slimnīcas Neatliekamās palīdzības klīnikas vadītājs Aleksejs Višņakovs kā piemēru pareizai šīs naudas lie­­tošanai min palīdzības sniegšanu pacientiem, kas cieš no insulta vai infarkta. Bet tas liek domāt, ka ar pa­­reizu lietojumu (iepretim nepareizam) var tikt domātas vismaz divas dažādas lietas. Vienā gadījumā lietot resursus nepareizi nozīmē tos lietot gadījumā, kad tie nav jālieto. Ja, piemēram, alkoholiķiem neatliekamā me­­dicīniskā palīdzība nav vajadzīga, tad šādu palīdzību viņiem sniegt nozīmē, ka medicīnai paredzētie re­­sursi – gan nauda, gan medicīniskā personāla laiks – tiek tērēti nepareizi. No otras puses, nepareizi lietot resursus var nozīmēt, ka tie tiek lietoti, ja tā var teikt, mazāk vērtīgiem mērķiem, nekā vajadzētu. Piemēram, kāds varētu teikt, ka sniegt palīdzību infarkta pacientam ir krietni vērtīgāka resursu izlietošana par alkoho­liķa aprūpi, lai gan neatliekamā palīdzība ir nepieciešama abiem. Vai, citiem vārdiem, būtu labāk, ja šādu gadījumu nebūtu, tomēr, ja reiz tādi ir, tad nākas vien samierināties, ka daļa līdzekļu ir jāziedo arī alkoholiķiem.

Ja situāciju aplūko šādi, tad jautājums nemaz nešķiet tik sarežģīts – atliek tikai noskaidrot, vai ziņās aprakstītajiem alkoholiķiem ir vai nav vajadzīga neatliekamā medicīniskā palīdzība. Ja nav vajadzīga, tad ir skaidrs, ka viņu aprūpe ir nelietderīga un grūti pamatojama resursu šķiešana, bet, ja ir, tad būtu jāatzīst, ka alkoholiķiem ir tieši tādas pašas tiesības uz palīdzības sa­­ņemšanu, kādas ir ikvienam citam pacientam, bet mediķu teiktais būtu jāuzlūko kā nožēla par budžeta lī­­dzekļu un viņu laika tērēšana, viņuprāt, salīdzinoši nenozīmīga mērķa īstenošanai.

Tātad – vai personai, kas atrodas alkohola reibumā, ir nepieciešama neatliekamā palīdzība? Diemžēl uz šo jautājumu vispārīgu atbildi nav iespējams sniegt, jo gadījumi var būt ļoti atšķirīgi. Turklāt arī pats jautājums būtu jāuzdod nedaudz citādi – vai šādos gadījumos ir jāizsauc neatliekamā palīdzība? Ikviens apzinīgs pilsonis, kurš ir ieskatījies Neatliekamās medicīniskās palīdzī­­bas dienesta mājaslapā, zina, ka, pie­­mēram, bezsamaņa ir pietiekams ie­­mesls izsaukumam. Ja cilvēks bez samaņas guļ uz ielas, tad nevajadzētu būt šaubām par to, ka ir jāizsauc neatliekamā palīdzība. No otras puses, cilvēkam, kurš ir vienkārši iereibis un kura veselībai briesmas nedraud, slimnīca ir nesamērīgi dārga viesnīca ar ne pārāk augstu komforta līmeni. (Te gan ir jāpatur prātā, ka smaga intoksikācija pati par sevi ir saslimšanas stāvoklis.) Tomēr šādi cilvēki pavisam saprotamu iemeslu dēļ var nonākt un arī nonāk neatliekamās palīdzības klīnikās. Proti, atbildot uz jautājumu “Vai iereibušiem cilvēkiem ir nepieciešama neatliekamā palīdzība?”, mēs varam atbildēt – ne vienmēr. Bet mēs to nevaram zināt. Un šajā ziņā alkohola lietošanas gadījumi neatšķiras no ikviena cita gadījuma, kad ir pamats izsaukt palīdzību, lai arī beigās izrādās, ka cilvēka veselībai būtiskas briesmas ne­­draud. Daudzi gan iebilstu, ka alko­hola lietotāja gadījums to­­mēr atšķiras no citiem, jo, ja reiz “pats par savu naudu dzēra”, tad lai arī pats atbild par sekām. Proti, varētu ie­­bilst, ka alkohola lietotāji paši pie savām veselības likstām vien ir vainīgi, tāpēc viņiem palīdzība pienākas mazākā mē­rā nekā citiem. Tomēr šis iebildums ir krietni vājāks, nekā varētu šķist pirmajā tuvinājumā. Pirmkārt, ja alkoholisms ir slimība, tad alkoholiķis drīzāk ir pelnījis palīdzību, nevis sodu palīdzības atteikuma veidā. Otrkārt, ja medicīniskas palīdzības sniegšanu padarīsim atkarīgu no tā, cik lielā mērā katrs savai veselībai ir kaitējis, tad varētu izrādīties, ka alkohola lietotāji šajā ziņā nebūs vientuļi; līdzīgus pārmetumus var attiecināt arī uz ci­­tiem – tiem, kas smēķē, uzturā lieto neveselīgu pārtiku, ēd pārāk daudz vai pārāk maz, nodarbojas ar ekstrēmiem sporta veidiem, piekopj mazkustīgu dzīves veidu. Visos minētajos gadījumos cilvēki ar savu dzīvesveidu kaitē savai veselībai, un iz­­celt alkohola lietotājus nebūtu go­­dīgi.

Bet atgriezīsimies pie iereibušiem ļau­dīm un neatliekamās palīdzības. Sma­gi iereibuši pacienti – īpaši nedēļas nogalēs vai svētku dienās –, kas bļaustās, urinē uz grīdas, pretojas un visādi ci­­tādi apgrūtina medicīnas personāla darbu, ir Neatlie­kamās medicīniskās palīdzības centra ikdiena. Diemžēl, šķiet, vienkāršs risinājums šajā gadījumā nav iespējams – kur vien ir bezpajumtnieki un citi cilvēki, kas lieto alkoholu, viņi var nonākt neatliekamās palīdzības klīnikā ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā­­dējādi būtu jājautā, nevis kāpēc šie cilvēki “noēd medicīnas budžetu”, bet gan – kāpēc tā notiek, ka izglītots cilvēks (Panorāmas sižetā minētais Jurijs, kurš neatliekamās palīdzības klīnikā nogādāts 95 reizes, savulaik brīvi pārvaldījis divas svešvalodas) dažu gadu laikā kļūst par bezpajumtnieku un, pamostoties klī­­nikas telpās, vairs nespēj nosaukt savu vārdu? Tā, protams, ir sociāla un politiska, nevis medicīniska problēma un ietver sevī jautājumus par bezpajumtnieku patversmēm, bezdarbu un sociālo pa­līdzību. Par bezpajumtnieku un alkoholiķi parasti nepiedzimst. Par tādu kļūst. Un, ja sabiedrība nav gatava ieguldīt resursus sociālajā palīdzī­bā, tad vēlāk nākas tērēt līdzekļus, kas paredzēti veselības aprūpei. Var, protams, saprast mediķus, kuru jau tā smago ikdienu vēl grūtāku padara iereibuši bezpajumtnieki, tomēr jā­­ņem arī vērā, ka šādas visdrīzāk labi domātas rūpes par veselības aprūpes lī­­dzekļiem var novest arī pie slikta iznākuma – vienaldzīgākas līdzcilvēku attieksmes pret cilvēku, kurš bezsamaņā guļ uz ielas.