Viņas asaras plūda kā vīns

Strādājot pie filmas “Barfly” (“Bāra muša”)projekta attīstīšanas, režisors Barbē Šrēders ilgāku laiku reizi nedēļā tikās ar filmas galvenā varoņa prototipu amerikāņu rakstnieku un dzejnieku Čārlzu Bukovski viņa mājā Losandželosas dienvidu piepilsētā Sanpedro. Darbs pie topošā scenārija uz vakarpusi parasti līgani pārgāja kopīgā dzeršanā (viņi sāka ar alu un beidza ar sarkanvīnu) un sarunās, kuras kaut kādā brīdī Šrēders sāka filmēt. No safilmētā 64 stundu materiāla viņš 1985. gadā samontēja četru stundu filmu, kas divus gadus vēlāk tika izdota VHS formātā ar nosaukumu “Bukovska kasetes” (The Charles Bukowski Tapes) un sastāv no 52 īsiem Bukovska monologiem un dzejas lasījumiem autora izpildījumā. Noskatījies samontēto materiālu, Bukovskis esot bijis pārsteigts par savu “verbālo vitalitāti”. Pašu filmēšanu viņš neatcerējās.

Barbē Šrēders: Jums nepatīk daba.

Čārlzs Bukovskis: Ielenes ir dabiskas. (Smejas.)

Šrēders: Bet koki, lauki...

Bukovskis: Tie mani garlaiko... Karls Veisners[1. Karls Veisners (1940–2012), vācu rakstnieks un tulkotājs, Bukovska draugs.] reiz vadāja mūs pa Vāciju, rādīja kalnus un visu, kas zaļš. Bet es migu ciet...

Velns, vienu reizi man bija dzejas lasījums kaut kur Oregonā vai Vašingtonā. Pēc lasījuma viens čalis mūs veda ar mašīnu uz kādu vietu, kur man bija paredzēts izkniebt vienu angļu valodas skolotāju. Kad mēs beidzot līdz turienei nokļuvām, es biju tik sanīcis, ka man jau vairs nestāvēja. Koki, zaļums... Nav jau slikti, bet lielās devās tas var piebeigt. Tu brauc, un... zaļi koki, zaļi koki, zaļi koki, zaļi koki... Okei, ir jau labi, bet ko ar to visu darīt?

Dodiet man pilsētas, dodiet man smogu. Man patika, ko man Parīzē teica viens čalis. Kas viņš bija par karali? Panku karalis? Viņš teica: “Cilvēki žēlojas par smogu, bet man tas patīk,” un paraustīja savus rāvējslēdzējus. Un zini, smogs var arī patikt, tas nav melots. Tu izej uz ielas, ievelc plaušās gaisu un... Tu esi tajā iekšā, velns lai parauj! Tu staigā smogā, tu dzīvo smogā. Tu mīli celtnes, tu mīli inflāciju. Ir radījumi, kas pielāgojas apstākļiem. Būs smoga cilvēki, būs inflācijas cilvēki. Jo augstāka cena, jo... Iedomājies, tu ieej kaut kādā ēstuvē un viesmīle saka: “365 dolāri par jēra gaļas sendviču.” Un tu saki: “Tik vien? Es dodu tev 565 dolārus, un še tev vēl 365 dolāri dzeramnaudai!” Tie ir cilvēki, kuri izdzīvos, saproti? Viņi ir gatavi inflācijai, viņi ir gatavi smogam! Viņiem tas patīk! Kāda starpība? Tas viss ir tikai galvā. Maucam uz priekšu! “Še tev 500 dolāru dzeramnaudai!”

Nē, ir jau labi. Tas neko nenozīmē, ja vien tu negribi, lai tas kaut ko nozīmētu, sasodīts. Cilvēki maina valdības, maina sievietes, tad kāda starpība? Uh, mēs atkal par tām sievietēm...

Šrēders: Jūs teicāt, ka dzīvošana pusbadā nerada mākslu, ka tā rada daudzas lietas, bet galvenokārt laiku.

Bukovskis: Jā, nu tas ir elementāri. Es negribētu izmantot tavu filmu, lai to pateiktu. Bet zini, ja tev ir astoņu stundu darbs un tu pelni 55 centus stundā, tad tas ir tas, ko tu dabū. Ja tu sēdi mājās, tad tev naudas nav vispār. Bet tev ir laiks rakstīšanai.

Man liekas, ka esmu viens no šī laikmeta retajiem putniem, kurš ir cietis badu mākslas dēļ. Es tiešām dzīvoju pusbadā, lai varētu pavadīt savas 24 stundas, neviena netraucēts. Es atteicos no ēdiena, atteicos no visa, lai... Es biju dulls, biju pārņemts ar savu lietu. Bet redzi, ir viena problēma. Tu vari būt dulls, pārņemts ar savu lietu, bet vienalga neko neizdarīt. Pārņemtība bez talanta neko nenozīmē. Saproti, ko es saku? Ar aizrautību vien nepietiek. Tu vari dzīvot pusbadā un gribēt kaut ko paveikt, bet... (Smejas.)

Šrēders: Bet vai jūszinājāt, ka jums ir talants?

Bukovskis: Visi domā, ka viņiem ir talants. Kā tu vari zināt, ka tu esi tas izredzētais? Tu to nevari zināt. Tas ir kā šāviens tumsā. Tu vai nu uz to paraksties, vai arī kļūsti par normālu, rātnu cilvēku, kurš strādā no astoņiem līdz pieciem. Tu apprecies, apbērnojies, jūs kopā svinat Ziemassvētkus... Re, kur nāk vecmāmiņa. “Sveika, vecmāmiņ, nāc iekšā!” – “Sveikiņi!” Sasodīts, es to nespētu izturēt, es drīzāk padarītu sev galu. (Smejas.)

Tas man laikam ir asinīs, ka es nevaru paciest to, kas notiek, – dzīves normālību. Es nevarēju paciest ģimenes dzīvi, nevarēju paciest darba dzīvi, es nevarēju paciest neko no tā, ko redzēju apkārt. Un es nolēmu, ka man ir vai nu jānomirst badā, jāsajūk prātā, vai kaut kas jāizdara. Pat ja es nespētu izdzīvot ar rakstīšanu, es nevarētu strādāt nekādu darbu no astoņiem līdz pieciem, es drīzāk padarītu sev galu vai kaut ko tādu, piedod. Es nevarēju pieņemt to rutīnu... Džonijs Kārsons, daudz laimes dzimšanas dienā, Ziemassvētki, Jaunais gads... Man tā ir visderdzīgākā no visām derdzībām. Tā ka man bija vienkārši jāieslēdzas un jāmēģina panākt, lai kāds kaut kur nodrukā manus stāstus.

Tagad es te sēžu, dzeru vīnu un runāju par sevi – tāpēc, ka jūs, veči, man uzdodat jautājumus, nevis tāpēc, ka es gribētu atbildēt. Okei?

Bukovskis: Daba nav normāla... Dievs nav normāls. Daba nav labvēlīga. Dabai viss ir pie pakaļas, bet man nav pie pakaļas. Kad es redzu, ka kāds nonāvē kādu citu, man tas nepatīk. Bet augsti izglītotie saka, ka pasaulē tā ir iekārtots. “Šis nogalina to, un tas ēd to, un re, kur sienāzis, viņš ēd to. Par visu ir padomāts.” Vienīgi, kad viņiem pašiem kāds uzlec uz muguras, tad gan viņi kliedz, vai ne?

Redzi, viņi nemēģina iejusties zirnekļa vai mušas ādā. Bet es iejūtos. Es esmu muša, un tas ir zirneklis, saproti? Bet viņi pat nemēģina, viņi ir vienaldzīgi pret to, kas notiek. “O, tas tik ir interesanti, paskaties!” (Pauze.) Bet redzi, viņi taču arī ir tajā iesaistīti, tikai... Vienīgā atšķirība, ka viņus nogalinās cilvēks. Viņi paši to tā ir iekārtojuši, tikai viņi to nezina. Viņi ir muļķi. Muļķi. Gandrīz visi cilvēki ir muļķi. Esi redzējis, kā cilvēki iet uz restorānu, pasūta ēdienu? Viņiem pat negribas ēst. Viņi iet tāpēc, ka ir ēšanas laiks, nevis tāpēc, ka būtu izsalkuši.

Jo vairāk es domāju par cilvēkiem, jo mazāk man gribas par viņiem domāt. Vai tev ir vēl kaut kas, ko...? Jautā taču, jēziņ!(Aizsmēķē.)

Šrēders: Pirms pārcēlāties uz šejieni, jūs dzīvojāt Austrumholivudā. Kuras ir tās vietas, kur mēs varētu pafilmēt?

Bukovskis: Nekur. Bāri ir slēgti. Big 20 ir aizsists ar finieri. Atbrauca policija un aiznagloja visu priekšu ar finieri. Big 20 ir aizklapēts ciet, it kā tas būtu kāds malārijas perēklis. Viss tas rajons ir ļoti, ļoti miris... Kādreiz tur uz ielu stūriem varēja redzēt sutenerus un ielenes ēdam hotdogus, un sinepes viņiem pilēja lejup pa zodu. Tur nav nekā, tur vairs neviena nav. Tur nav nekā, ko filmēt.

Man ir sajūta, ka pasaule kļūst arvien sausāka. Es nezinu, kur palikušas maukas, kur palikuši melnie suteneri, kur palikusi mūzika, bet man dzīve nozīmē vietu, kur ir melnie suteneri, kur ir maukas, kur spēlē mūzika, kur bāros skan mūzikas automāti, kur deg spuldzes. Lūk, tur notiek dzīve. Vairums ļaužu to uzskatīs par briesmīgu dzīvi, bet tu klausies to mūziku, tu ieej bārā, sameklē pie letes krēslu un apsēdies, un bārmenis pienāk un ielej tev dzeramo, un tu esi priecīgs par to, jo atrodies vietā, kur kūsā dzīve un kaut kas notiek.

Man liekas, ka pagrimums, melnie suteneri, prostitūcija ir Zemes ziedi. Man liekas, ka šajos midzeņos, kur tas viss notiek, ir liela laime. Tāpat tur ir arī šausmas un briesmas, bet tas viss pieder pie lietas, kad tu ieej tādā vietā iedzert. Tur ir dzīvīgums. Kad pilsētu labiekārto, tas viss pazūd. Holivudā un Rietumu avēnijā nav nevienas vietas, ko filmēt, vairs jau nav. Tā ir mirusi, mirusi, mirusi. Tā smird pēc nāves. Puritāņi, kristieši to ir izmēzuši tīru, viņi to ir izkaltējuši sausu, un neviena roze tur nekad vairs neaugs.

Bukovskis: Bija foršs vakars, zini? Dažreiz gadās tādi forši vakari. Visi smejas, tu jūties labi. Mēs gājām uz veikalu pēc aliņiem. Es, protams, maksāju. Es esmu viens no tiem idiotiem, kuri vienmēr maksā. Bet labi, es tātad stiepju tās skārdeņu sešpakas, mēs visi – mēs bijām kādi trīs vai četri – smejamies, un pēkšņi pie mums pienāk viens čalis. Viņš saka: “Ei, izskatās, ka jums iet jautri. Varu jums pievienoties?”

Un visi saka: “Jā, jā, jā!”

Un es saku: “Labi, nāc arī.”

Nu, mēs pārnākam mājās un sākam dzert. Tur ir klavieres, es eju paspēlēt klavieres, vakars turpinās. Es nemāku spēlēt, bet spēlēju. Tad es apsēžos krēslā, bet man tas čalis diez ko nepatīk... Viņš runā par karu, kurā esot bijis, un cik cilvēku viņš nogalinājis. Un tas man nelikās diez ko interesanti. Jo karā tu vari nogalināt, tas neko nenozīmē. Tas ir atļauts. Ir jābūt iekšām, lai nogalinātu, kad tas nav atļauts. Saproti? To es viņam arī pateicu. (Iedzer.) Bet viņš tik runā tālāk un plātās – cik labs šāvējs viņš bijis, cik cilvēku nošāvis. Es saku: “Aizveries un tinies ārā no šejienes.”

Viņš saka: “Es tev nepatīku?”

Es saku: “Jā, tinies.”

Viņš aizgāja, mēs turpinām runāties, dzert. Vai kādam ir šķiltavas?

Šrēders: Jā, lūdzu.

Bukovskis: Man tās visu laiku zūd... (Aizsmēķē.) Un tad pēkšņi viņš atgriežas. Ar šaujamo. Pēkšņi man apkārt vairs nav neviena drauga, viņi visi it kā izkūpējuši. Viņš nāk man klāt no aizmugures un saka: “Es tev nepatīku, jā?” (Ievelk dūmu.) Šajā brīdī cilvēki bieži pieļauj kļūdu, bet es viņam saku, ko domāju, es saku: “Nē, tu man nepatīc.”

Viņš pienāk vēl tuvāk un pieliek man stobru pie deniņiem. Viņš saka: “Joprojām nepatīku?”

Es saku: “Nē, joprojām nepatīc.”

Un zini, kas par lietu – es īstenībā nemaz nebiju nobijies. Bija sajūta, it kā es skatītos kaut kādu filmu.

Tad viņš saka: “Es tevi nogalināšu.”

Es saku: “Okei, bet ļauj man pateikt tev vienu lietu.” (Ievelk dūmu.) “Ja tu mani nogalināsi, tu izdarīsi man pakalpojumu.”

Un es teicu taisnību. (Smejas, no jauna aizdedzina cigareti.) Es teicu: “Es tāpat taisos izdarīt pašnāvību. Es tieši domāju, kā to vislabāk izdarīt, un tagad tu esi man atrisinājis šo problēmu.” Un vēl es teicu: “Starp citu, ja tu mani nogalināsi, tu atrisināsi manu problēmu, bet sagādāsi sev problēmu – vai nu mūža ieslodzījumu, vai elektrisko krēslu.”

Iestājās klusums. (Pieliek sev pie deniņiem pirkstu kā stobru.) Es jutu, kā tas spiežas man galvā. Es vairs neko neteicu, viņš arī neko neteica.Tad viņš nolaida savu šaujamo, devās uz durvīm, un durvis aizcirtās. Viņš aizgāja.

Bet tas, ko es viņam teicu, bija taisnība. Es biju pašnāvnieks, man bija vienalga. Viņam nepaveicās, viņš uzrāvās uz nepareizā čaļa. Viņam trāpījās tāds pats psihs kā viņš. Neko viņš ar to nebūtu atrisinājis.

Bet man liekas, ja es būtu viņam teicis: “Nē, nedari to!”, viņš būtu to izdarījis. Pat ja es gribēju, lai viņš to izdara.

Pēc tam visi mani draugi atkal uzradās: “Hank, ar tevi viss kārtībā?”

Es teicu: “Jā, paldies, veči, jūs man baigi palīdzējāt. Vienkārši stāvējāt un skatījāties. Būtu varējuši viņu sagrābt no mugurpuses vai kaut ko tādu.”

“Jā, zini, Hank...”

Es teicu: “Labi, labi.”

Vēlāk uzzinājām, ka viņš ar visu savu šaujamo bija iegājis aptiekā un kaut ko tur bija sadarījis, iesitis kādam ar laidi un mēģinājis šaut, un viņu vēlāk ielika trakonamā. Tā ka viņš bija pavisam īsts trakais.

Bet zini, nekas nespēj līdzināties viena trakā sarunai ar otru trako. Nav neviena... nu, pasaulē jau ir tik daudz trako, ka visus nav iespējams zināt, bet... Man paveicās. Bet es tiešām biju gatavs aiziet. Man tas neko dižu nebūtu maksājis, un viņš to zināja. Ja tu nejūti bailes, tu nereaģē. Dažreiz. Daži nejūt bailes, bet vienalga reaģē. (Smejas.)

Tas arī viss. Nekas īpašs.

Šrēders: Ko jūs domājat par narkotikām?

Bukovskis: Ā, mana mīļākā tēma. (Iesmejas.) Es domāju, ka cilvēks var dzert gadsimtiem ilgi. Viņš no tā nenomirs. Jo īpaši, ja viņš dzer vīnu un alu. Bet es savā dzīvē esmu saticis pārāk daudz jaunu cilvēku, kuri tikai pīpē marihuānu. Sākumā viņi bija gudri jauni cilvēki, bet pēc divu gadu marihuānas pīpēšanas viņi jau nāca klāt tādi kā... (Ļenganā, dīcošā balsī.) “Ei, kā iet?”

Es būšu viens no pirmajiem, kurš teiks, ka marihuāna ir ļoti, ārkārtīgi postoša. Un kaut kad būs arī valdības pētījumi, kas apliecinās, ka tā ir totāli kaitīga. Daudz kaitīgāka, nekā līdz šim ir ticis pierādīts vai uzskatīts. Jo es esmu redzējis, ko tā nodara cilvēkiem. Viņi beigās vienkārši... “Ei... ei...” Man tas nepatīk. Man patīk dzērāji, jo dzērāji... viņiem ir nelabi, taču viņi atgūstas, viņi iekrīt, bet pēc tamizlec laukā, iekrīt un izlec. Bet pat tie, kas lieto vieglās narkotikas, viņi vienkārši... viņi izskatās pēc tādiem, kuriem visa prāta darbība, viss gars ir atslēgts.

Es esmu saticis labus, vecus alkoholiķus, zini... veco Džimu... Es nezinu, vai viņš... Jā, viņš strādā ostā. Labs cilvēks, katru vakaru bija pillā, bet viņa seja bija cilvēciska, un viņš runāja normālā valodā. Bet tie sīkie... viņi tikai (īdošā, vārgā balsī) “ē, ē”... Īsi sakot, jā, es esmu pret narkotikām. Tas ir ļoti, ļoti draņķīgs ceļš. Vismaz spriežot pēc tā, ko es esmu redzējis... Labāk būt alkoholiķim. Ja tev kaut kam ir jābūt, tad labāk būt alkoholiķim.

Alkoholisms... dzeršana... Ja es nebūtu alkoholiķis, es droši vien sen būtu padarījis sev galu. Astoņas stundas fabrikā. Tavs graustu rajons. Ielas. Tev ir kaut kāds sasodīti draņķīgs darbs. Tu vakarā pārvelcies mājās pārguris. Ko tu darīsi, iesi uz kino? Ieslēgsi radio savā istabā, par kuru tu maksā trīs dolārus nedēļā? Iesi gulēt, lai atpūstos un nākamajā dienā atkal ietu un strādātu par 1,75 dolāriem stundā? Pie velna, nē! Tu nopirksi pudeli viskija un dzersi. Un iesi lejā uz bāru un varbūt izvicināsi dūres. Vai satiksi kādu mauķeli – kaut kas vismaz notiek! Un tad tu nākamajā dienā ej uz darbu un dari savu darāmo, pareizi? Alkohols dod iespēju patverties sapnī, bet, atšķirībā no narkotikām, tas tevi nepārvērš par mironi. Tu vari tikt atpakaļ. No rīta tev ir paģiras, tā ir tā smagākā lieta. Bet tu tiec ar to galā, tu nostrādā savas stundas, nāc mājās un dzer atkal... Es esmu pilnībā par alkoholu, es tev saku. Tā ir īstā lieta. (Iedzer.)

Bukovskis: Man patika slepkavas. Man patika visi, kuri mēģināja mani nogalināt, jo man bija pašnāvnieka komplekss. Un man teica, ka jebkurš svešais, kas ieies tajā bārā, tiks novākts. Nu, protams, īstā vieta pašnāvniekam. Vārdu sakot, es tur iegāju, bet... viņi neturēja vārdu. (Aizsmēķē.)

Šrēders: Tāpēc, ka jūs sākāt runāt ar gangstera sievu, ja pareizi atceros?

Bukovskis: Man teica: “Ja sāksi ar viņu runāt, ar tevi būs cauri.” Nu, es gāju taisnā ceļā pie viņas un sāku runāt. Viņa bija ļoti izskatīga. Un viņa sāka ar mani flirtēt, kā jau visas sievietes mēdz darīt.

Viņa saka: “Sveiks, kā sviežas?” Un groza galvu.

Es saku: “Tīri labi, mīļumiņ.”

Īstenībā tik labi nemaz nebija, man kabatā bija tikai 13 dolāru. (Ievelk dūmu.) Tad pienāca kaut kāds čalis. Vispār tur bija divi tādi būdīgi veči – nu, tu jau zini, kādi tie itāļi izskatās. Un abi blenž uz mani, bet, kad tev blakus ir nāve... Nāvei var būt jebkāds izskats. Nāve var izskatīties arī pēc piena pudeles vai piena pakas, vai... Nāve var pieņemt jebkādu formu, tai nav pat jāizskatās kā cilvēkam. Un tad pienāca tas tips... Zini, kad tāds tips grib izrādīties baigi skarbais vecis un tu esi gatavs nāvei, tam vairs jau nav nozīmes.

Viņš pienāca un teica: “Hei, puikiņ!”

Ā, viņa aizgāja čurāt, pareizi. Tur bija jāiet lejā pa tādām garām kāpnēm, es to vēlāk atklāju. (Sievišķīgā balsī.) “Es būšu atpakaļ. Man jāaiziet uz dāmu istabu uzpūderēties.” Varbūt viņa tā nemaz neteica, nezinu.

Es teicu: “Labi, mīļumiņ, es būšu tepat.”

Pirms tam viņa vēl teica: “Zini, kāda ir mana mīļākā dziesma? “Viņas asaras plūda kā vīns”.”

Un es visu vakaru gāju uz mūzikas automātu un... man liekas, ka tajos laikos tas maksāja piecus vai desmit centus. Laikam piecus. Un es tikai lādēju un lādēju pieccentu monētas tajā sasodītajā aparātā, un visu vakaru skanēja “Viņas asaras plūda kā vīns”. Forši, man pašam arī patīk tā dziesma, tā man uzturēja tonusu. (Aizsmēķē.)

Kamēr viņa bija lejā, pie manis pienāca viens no tiem aļņiem. Viņš teica (zemā, dobjā balsī): “Ei, vecais.”

Es teicu: “Jā...”

Viņš teica: “Tu pats sajēdz, ko dari?”

Es teicu: “Nē, bet kas ir?”

Viņš teica: “Tu aiztiec bosa draudzeni.”

Es teicu: “Jāāāāāā?”

Viņš teica: “Tu zini, ko tas nozīmē? Tu beidz šitās lietas un tinies tūlīt pat laukā no šejienes!”

“Jāāāāāā?”

Es biju dulls, zini. Viņš aizgāja atpakaļ, viņi abi saskatījās, un tad arī meitene atgriezās.

Es teicu: “Iemet vēl kādu monētu automātā, mīļumiņ. Viņas asaras plūda kā vīns.”

Es apķēru viņu ar roku – lūk, tā –, mēs sākam šīberēt... Tie tipi tikai skatās, viņu boss acīmredzot bija izbraucis no pilsētas. Un tā bija pa īstam skarba vieta Filadelfijā.

Es turpināju dzert. Beidzot pienāca laiks iet čurāt. Es eju lejā... eju lejā pa kāpnēm un dzirdu, kā abi tie čaļi nāk man pakaļ, vienā ritmā ar maniem soļiem. Es dzirdu, kā tie milzeņi nāk man aiz muguras, kā tādas divas milzīgas ēnas –bum, bum, bum. Bet man nav bail. Pilnīgi nekādu baiļu.

Es noeju lejā, un viņi nostājas man aiz muguras. Gaida. Es atvelku rāvējslēdzēju un čurāju. Viņi abi tur stāv, un pēkšņi es jūtu, kā paceļas viena roka. Es pat nepakustos, es jūtu, kā tā laižas lejā. Es tikai stāvu. Un tad (uzsit sev pa galvas virsu) –āāhhh!Es beidzu čurāt, aizvelku rāvējslēdzēju. Es pagriežos pret viņiem, viņi blenž uz mani. Un es saku: “Atvainojiet, kungi, es gribu iziet starp jums.”

Es sāku kāpt augšā pa kāpnēm, un viens no tiem čaļiem saka: “Tas mērglis ir galīgi traks! Viņu nedrīkst nogalināt.”

Es uzkāpju augšā, pieeju pie bāra un saku: “Bārmen, vēl divus dzērienus!” Mūzikas automāts vairs nespēlē. Es pieeju pie tās kastes, iemetu pāris monētu, un atskan “Viņas asaras plūda kā vīns”. Bārmenis negrib mani apkalpot. Es saku: “Ei, es tev teicu – vēl divus dzērienus, man un manai dāmai! Nāc šurp!”

Viņš ļoti negribīgi pienāca, paskatījās uz abiem tiem čaļiem un beidzot man ielēja. Es tur nosēdēju visu vakaru. Tad bāru slēdza ciet, un es pamanīju, ka šis bārs nav tāds pats kā citi bāri. Jo, kad galvenās durvis tika slēgtas, cilvēki palika iekšā un turpināja dzert, tikai izslēdza gaismas.

Īstenībā tā meitene mani nemaz neinteresēja. Es vienkārši gribēju pierādīt, ka nebaidos. Tas droši vien ir vājums – mēģināt pierādīt, ka tu nebaidies. Es pat negribēju viņu izkniebt. Man tas vienkārši bija izaicinājums – man vajadzēja izlikties, ka es gribu to, kas it kā piederēja viņiem.Man liekas, ka beigās viņi saprata, ka es tikai velku laiku, dzeru, un tad ap kādiem pusčetriem no rīta bāra durvis tika atslēgtas. Mēs visi izgājām ārā, dziedājām, apķērušies cits citam apkārt. Mauķele kaut kur bija pazudusi, bet man tas bija pie kājas.

Un tad viens no viņiem teica: “Ei, Hank,” viņi jau zināja manu vārdu,“tu mums tiešām patīc. Tev ir baigās iekšas. Tu esi traks, tu esi jucis, bet tu esi drosmīgs. Tu esi skaists. Tu zini, ko mēs gribam?”

Es teicu: “Ko?”

“Mēs gribam, lai tu pievienojies mūsu bandai. Mēs esam visstiprākā banda Filadelfijā. Mēs tevi gribam, tev ir tas, kas mums vajadzīgs.”

Es teicu: “Veči, es tādos sūdos iekšā nelienu. Man nu laiks doties. Ar jums bija jauki. Arlabunakti, čabulīši!”

Un es devos prom savā nodabā. Man vajadzēja iet taisni, bet viņi stāvēja tieši tur, kur man bija jāiet, tāpēc man nācās apmest loku visam kvartālam, lai tiktu līdz savai istabai. Nē... es biju gudrāks. Kad es metu to loku, garām brauca policijas mašīna, un es teicu: “Ei, man kāds iezvēla pa galvu, gribēja atņemt naudu!” Man bija vajadzīga medicīniskā palīdzība, man tecēja asinis. Viņi aizveda mani uz slimnīcu.

Linda Lī-Bukovska:Policisti?

Bukovskis: Jā, jā. Viņi prasīja: “Kurš tevi aplaupīja?”

Es teicu: “Kungi, jūs neticēsiet, bet divi jūrnieki man uzklupa no mugurpuses. Viņi gribēja mani aplaupīt, bet es pretojos un aiztriecu viņus prom.”

“Tiešām?”

Es teicu: “Jā...”

Tā es tur sēdēju, un viņi visi bija manā pusē, visi bija man ļoti draudzīgi. Bet medmāsai, kura dakterēja manu galvu, bija skaistas kājas. Un sēžot viņa tās sakrustoja. Pēkšņi man uznāca kaut kāds dzēruma dullums, un es iesaucos: “Ak tu kuce!” Un sāku grābstīties gar viņas ceļiem.

Un policists teica: “Ā, ar šito tipu nav labi. Sviediet viņu laukā!”

Un ārsts teica: “Labi, labi, mēs viņu atlaidīsim, izdzīsim viņu laukā.”

Nu, viņi izlika mani laukā. Bet viņi man uzlika šuves, tās tur joprojām vēl ir. (Rāda.) Lūk, tas ir viens no maniem bāru stāstiem. Ai, dieniņ... Bet visa tā banda... Kādas trīs dienas vēlāk es sēdēju citā bārā un viens teica: “Jūs dzirdējāt, kas noticis kurā tur... nu, teiksim, Mērfija bārā? Iegāzās policisti, divi čaļi sāka šaut, vienu nošāva, pārējos visus saņēma ciet.”

Tā ka paldies Dievam, ka es neiestājos tajā bandā. (Lindai.) Mēs tagad mierīgi dzīvojam šeit, mums ir savs dārziņš, mums ir trīs kaķīši, pareizi? Es visu daru pareizi, vai ne, mīļumiņ?

Lī-Bukovska:Dažreiz.

Bukovskis: Ko? Sūda būšana.

Bukovskis: Es jau teicu, ka neesmu nekāds guru. Es neesmu līderis. Es dzeru vīnu, spēlēju uz zirgiem, drukāju pantiņus. Tas arī viss, saproti. Man nav nekas sakāms ne par ko. Nav nekas sakāms. Jo mazāk es saku, jo labāk jūtos. Tu esi kādreiz mēģinājis nerunāt veselu dienu? No pamošanās līdz gulētiešanai? Un vēl labāk ir vispār palikt gultā un aizmirst par dienu. Nākamajā dienā piecelies un jūties lieliski. Cilvēki pārāk daudz dara, pārāk daudz saka. Re, es jau sāku mācīt, bet tu saproti, ko es domāju.

Šrēders: Jā, saprotu.

Bukovskis: Aizmirsti par to, tā ir mana problēma.

Es parasti dzīvoju ar sievieti. Es mēģinu to nedarīt, bet kaut kā man vienmēr kāda... gadās. Kad esmu viens, es daru savas lietas. Es vienmēr vai parasti... kad esmu viens... Man ir periodi, kad es jūtos nedaudz vārgs vai nospiests, sasodīts. Es vienkārši aizveru ciet visas žalūzijas un liekos gultā uz trim dienām un četrām naktīm. Pieceļos. Eju dirst, čurāt, izdzeru pudeli alus un liekos atkal gultā. Pēc tam es divus trīs mēnešus jūtos pilnīgi kā no jauna piedzimis. Tas man dod spēku.

Es domāju, pienāks diena, kad cilvēki teiks: tas dullais zināja kaut ko tādu, ka... Zini, kaut kad nākotnē mediķi atklās, ka visiem, kuri jūt, ka baterijas nosēdušās, ir jāatmet visam ar roku un jāliekas gultā uz trim četrām dienām. Tad viņiem uz kādu laiku viss atkal būs labi.

Bet mēs esam tik pārņemti ar... Mums ir jāceļas augšā un jāstrādā, un atkal jāiet gulēt. Zini, es pašlaik dzīvoju kopā ar vienu sievieti. Ap pusvieniem vieniem dienā es viņai saku: “Man nāk snaudiens, es iešu pagulēt.”

Viņa saka: “Ko? Tu gribi iet gulēt? Bet pulkstenis ir viens dienā!” Bet mēs tajā laikā pat nedzeram – nav nekā cita, ko darīt, sasodīts, jāiet pagulēt.

Cilvēki ir pienagloti dienas režīmam. Celties augšā. Kaut ko darīt. Iet gulēt. Viņi nespēj tikt ārā no tā riteņa... Tu redzēsi, pienāks laiks, un cilvēki teiks: “Bukovskis zināja.” Liecies gultā uz trim četrām dienām, līdz sulas sāk atkal riņķot, tad celies augšā un izdari, kas darāms. Bet kurš kaut ko tādu var atļauties, jo cilvēkiem vajadzīgs dolārs. Tas arī viss. Gara runa, vai ne? Bet tā kaut ko nozīmē.

Šrēders: Vai jūs domājat, ka uzlabot cilvēka stāvokli nav pilnīgi nekādu iespēju?

Bukovskis: Nu, lai atbildētu uz tādu jautājumu, vispirms būtu jāizdzer glāze martīni un jānorij olīva... Vai tu vari atkārtot jautājumu?

Šrēders: Vai jūs domājat, ka cilvēkam nav pilnīgi nekādu iespēju kaut ko uzlabot savā stāvoklī?

Bukovskis: Es teiktu... ja tu to jautā nopietni... es teiktu, ka mums vajadzētu mazāk Dieva, mazāk visādu guru, garīguma centru, kuri ļauj cilvēkiem... meklēt izeju no savām sāpēm kaut kādā garīgā formā, lai turpinātu dzīvot. Citiem vārdiem, ja tev kaut kur tur augšā ir Dievs, pie kura aizrāpot pēc tam, kad 14 stundas esi nostrādājis kaut kādam vecim par sešiem vai trim dolāriem stundā un jūties galīgi izčakarēts... nu... tad tu tikai palīdzi tam vecim. Citiem vārdiem, es teiktu, ka vienīgais veids, kā cilvēks var mēģināt atbrīvoties no tā, kas viņu nomāc, ir aizvākt prom visas tās debesu radības, nolaisties uz zemes un stāties pretī tam, kas viņu uztrauc. Bet neviens viņus nepiedabūs to darīt. Viņi tāpat turpinās samierināties ar saviem sliktajiem vīriem un sliktajām sievām, savu slikto darbu, sliktajām maukām un sliktajiem bērniem, jo viņiem tur augšā debesīs ir dievi, kuri gan jau kaut kad atrisinās visas tās problēmas viņu vietā, jo, kad viņi nomirs, viss atrisināsies. Bet, kad tu nomirsti, vairs nav laika neko risināt. Un tās problēmas nav iespējams atrisināt arī tagad. Vienīgais, ko viņi var darīt, ir vismaz atpīt savai skābekļa maskas šļūtenei pāris mezglu, lai vieglāk elpot. (Ievelk dūmu.)

Es neesmu nekāds guru. Man labāk nejautāt par tādām augstām lietām. Jautā man labāk par sievietēm vai kaut ko tādu.

Bukovskis: Es neesmu no tiem egocentriskajiem, ar savu ģenialitāti pārņemtajiem tipiem, kuri no rīta pamostas un... Es drīzāk esmu kā gliemezis, kā tāds... ļoti lēns, vienkāršs radījums. Es īstenībā vislabāk nedarītu neko. Es no rīta pamostos, un man negribas neko citu kā vēl kādas trīs četras stundas pavārtīties pa gultu. Man neko negribas darīt. Faktiski... pat sēžoties pie rakstāmmašīnas... kad es eju pie rakstāmmašīnas, es saprotu, ka laikam esmu rakstnieks, jo es ar šo mašīnu pelnu naudu. Man pat nepatīk, kā tā izskatās. Dažreiz es dienām ilgi neeju tai klāt, jo tā man atgādina kādreizējos darbus, ko esmu strādājis. Un, kad apsēžos pie tās sasodītās mašīnas, tad man blakus ir pāris pudeles vīna. Pāris pudeles... (Smejas.)

Nu labi, izdzeru puspudeli, un mašīna sāk klabēt un vārdi sāk lēkt ārā – zini, kā popkorna graudi – p-p-p-p-p. Bet man tā nav kaut kāda egocentriska vai... To nedaru es. Kaut kas cits to dara man, saproti? Tas ir tā, it kā es ieietu istabā un tur man priekšā stāvētu dāvana. Hi, baby. Un viss notiek. Tā nav kaut kāda uzspēlēta pazemība. Rakstīšana vienkārši notiek. Kaut kas mani piešķiļ, un tā lieta aiziet.

Man liekas, ka es vienkārši esmu tāds pats kā tie čaļi, kas strādā lopu fermās vai uz dzelzceļa, vai pastā. Es iedomājos par savu sešdesmito dzimšanas dienu, tā būs sestdien. Tu vari saprast, ka vēl pirms desmit gadiem es biju pastnieks Alamedas ielā, bāzu pastkastēs vēstules? Un pēc desmit gadiem man iznāk grāmatas Vācijā, Norvēģijā, Francijā, Nīderlandē, Itālijā, Anglijā... Vēl kādās sešās vai septiņās valstīs, neatceros, kurās. Kas notika? Es nezinu, puikiņ. Droši vien... es vienkārši uzliku uz papīra vārdus tieši tā, kā tas bija vajadzīgs. Un tas mani ļoti biedē, jo es domāju... Ja tev dzīvē mazliet noveicies, vai tu spēsi turpināt ar tādu pašu vieglumu? Tas ir sasodīti grūts jautājums.

Okei, man ir 60 gadu... Drīz man būs 61, 62, 67, 73. Drīz man būs 83, 85, 89... Vai es joprojām klabināšu to mašīnu, kad man būs 92? Nesen piezvanīja mans tēvocis, viņam ir 93. Viņš teica: “Henrij, ceru, ka tev ar veselību viss kārtībā. Mēs ar Luīzu jūtamies labi, vienīgi tie ceļi sāp.” Varbūt 93 gadu vecumā es rakstīšu par sāpošiem ceļgaliem. Ceru, ka ne. Ceru, ka līdz tam laikam es jau sen būšu miris un prom.