Baroks

Grīneveja vēstule

Studente Maša no Eiropas Humanitārās universitātes Viļņā savu bakalaura darbu rakstīja par Pītera Grīneveja filmām un to saistību ar baroka mākslu. Šajā sakarībā viņa aizrakstīja režisoram vēstuli ar jautājumiem un saņēma, lūk, šādu atbildi.


Sveika, Maša,

īsumā mana atbilde ir tāda, ka baroks ir pats spilgtākais mums zināmais dzīves slavinājums – prieks, bauda, sajūsma un gaviles, kas ne ar ko neatpaliek no visa augstāk minētā izpausmēm pašā dzīvē. Būt dzīvam ir liels prieks, un es uzskatu, ka visam, ko mēs radām, vajadzētu izteikt šo lielo prieku, ka esam dzīvi.

Visādas lietas, idejas, parādības, bagātības, sarežģītības, vārdi, teksti, tēli, attēli – tas ir mūsu mantojums. Un tas jāizmanto. Un tas jāizbauda. Un tam jāļauj sevi rosināt. Tā tam jābūt visos laikos, taču tagad, informācijas laikmetā, ekrāna laikmetā, arvien lielākas vizuālās lasītprasmes laikmetā, tas ir svarīgāk nekā jebkad. Te, protams, slēpjas dziļa ironija: vēsturiskais baroks – ar lielo B – bija reformāciju apkarojošās Romas Katoļu baznīcas propagandas gājiens, kam vajadzēja piedabūt cilvēkus atgriezties tās skāvienos (un novērsties no protestantisma), tas spēlēja uz cilvēku jūtām un tiešā veidā manipulēja ar viņu emocijām, liekot lietā seksu un šausmas, melodrāmu un sensācijas, ārišķības un bagātības.

Savā ziņā jaunais baroks – ar mazāku b – dara tieši to pašu: Holivudas (un, ja vēlies, Bolivudas) un visu tās radinieku pārmērības; kristietība un kapitālisms, ko personificē Vatikāns un Holivuda, kuri abi izmanto vienu un to pašu triku: tik pacieties, debesīs labāk(i) būs; laimīgas beigas garantētas. Un tagad lietā tiek likti pārliecinoši tehniski rīki, kas nodrošina iespaidīgu ticamību.

Tikai mēs visi tagad esam mācīti – un zināšanas nevar izdzēst. Mums ir zināšanas, ko mums liedza kristietība, jo tā paļaujas uz ticību – kas šajā kontekstā ir sinonīms kontrolētai māņticībai. Eiropa Vatikānam ir zudusi: mēs Eiropā visi tagad esam ateisti. Vatikāns nu pievērsis savu uzmanību Āfrikai un Dienvidamerikai, kas, runājot par pilnībā pieņemtām, izsijātām un uzsūktām zināšanām, atpaliek varbūt par kādām pāris paaudzēm, taču patlaban nokavēto strauji iedzen. Kristietība pieprasa vainas apziņu. Pie velna, mēs neatrodamies šeit, zemes virsū, lai justos vainīgi. Mēs te esam, lai baudītu visu, ko dzīve mums piedāvā. Un tas nenozīmē hēdonismu vai dzīvi ārpus likuma; tas nenozīmē būt savtīgiem un necivilizētiem. Civilizācija gan ir nevienmērīga un, tā sakot, pilna ar pārāk daudziem, kuri tiek ekspluatēti. Taču, neraugoties uz acīmredzamajām netaisnībām un nevienlīdzību, no kā cieš liela daļa no septiņiem miljardiem pasaulē dzīvojošo cilvēku, tā tomēr darbojas, citādi, ņemot vērā nepielūdzamos evolūcijas likumus, uz šīs planētas nekādu septiņu miljardu, protams, nebūtu.

...Un vienmēr paliek pats beidzamais kritērijs. Mēs visi mirsim. Mēs šeit uzturamies tik īsu laiciņu – 70 gadus, ja cilvēkam paveicies un viņš bauda tādas privilēģijas kā Tu un es.

Glezniecība līdz šim bijusi galvenais apliecinājums šim dzīves sajūsmas slavinājumam. Cilvēka ķermenis pirmkārt dzīvo caur acīm, vairāk par jebkuru citu maņu, un šī spēja, neraugoties uz visiem sarežģītajiem redzes kodiem, uzrunā katru no mums, ir varena un bieži vien ļoti nepastarpināta. Mutiskai un rakstiskai valodai – tātad tekstam, tātad literatūrai – nepieciešama papildu mācīšanās prasme, kas iegūta grūtā darbā. Mūzika ir samērā nepastarpināta, taču daudzās no savām sarežģītākajām formām tā pakļauta smalki izstrādātai kodēšanai (cik cilvēku pasaulē prot pienācīgā līmenī lasīt nošu rakstu?), un es te nedomāju tikai Eiropas mūzikas kodu.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka kino ir mākslas forma, kuras pamatā vajadzētu būt attēlam – taču diemžēl tā nav. Tā ir mākslas forma, kuras pamatā ir teksts. Jebkura filma, ko jebkad esi redzējusi, savu mūžu sākusi kā teksts. Tas nav labi, ar to nepietiek – kāpēc mums vajadzētu dot tekstam tādu varu?

Tātad – kam es ticu? Pavisam vienkārši. Es ticu kūsājošam dzīvespriekam, baroka jutekliskumam, dzīves dāsnuma slavināšanai, kas nav ne vainas apziņas, ne pesimisma slāpēta, bet attīrīta, izfiltrējot caur civilizācijas idejām – civilizācijas, kuru mēs sūri grūti esam veidojuši astoņus gadu tūkstošus (un vēl joprojām turpinām pilnīgot, jo šī attīstība nekad nebeigsies). Un es ticu, ka šo kūsājošo dzīvesprieku var viegli izteikt attēlos – jo redze ir pati nepastarpinātākā no visām maņām.

Es atskatos, lai redzētu, kas jau paveikts, un ceru būt pieticīgs rūķis, kurš pakāpies uz milžu pleciem, lai pasmeltos no zināšanām un visa, kas radīts pirms manis.

Vai noderēja?


Ar sveicieniem – Pīters

Raksts no Marts 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela