Episkā sesku grupa

Tūlīt būs pieci gadi, kopš es un vēl septiņi cilvēki nav lietojuši vārdu “sekss”. Kādā brīdī mums tā vietā vienkārši atnāca vārds, kurš atņēma “seksam” jebkādu banalitāti, piešķirot tam tik vajadzīgo vieglumu un bezrūpību.

Pārsvarā visi apkārt tobrīd šķīrās, bet Anna un Juris izdomāja: jāprecas. Annai tā bija trešā laulība, Jurim otrā, vārdu sakot, bija skaidrs, ka šoreiz visu vajag viegli, laiski, bez visādām aubēm un šķīvju sišanas un tikai ar draugiem – tik daudziem, lai var braukt vienā busiņā un kopā iedzert. Par lieciniekiem abi uzaicināja divus savus draugus, kuri nu galīgi nebija labi ģimenes cilvēku piemēri, – mani (kaut kur mājās mētājas trīs tādi kā bildinājuma gredzeni, bet tā arī nekad neesmu bijusi precējusies) un Krišu (bija precējies, bet ar sievu jau kādus mēnešus nedzīvoja kopā). Ātri vien iezīmējās, ka tas varētu būt trīs dienu ceļojums pa Kurzemi: vispirms laulības Kuldīgas zagsā (jo smuki), tad ceļojums uz Jūrkalni, Pāvilostu un līdz Liepājai (jo arī smuki), pēc tam atpakaļ.

Labvēlības gaisma šķita līstam pār visu notikumu jau no paša sākuma; tiesa, arī alkohols.

Ietrimpelēt mēs sākām, jau iekāpjot busiņā, kas izbrauca no Pārdaugavas, piektdienas pusdienlaikā. Apkārt viss ziedēja (maija beigas), līgava un līgavainis bija laimīgi, visi pārējie arī. Ceļā līdz Kuldīgai mēs gvelzām niekus un smējāmies. Sekss, cik atceros, netika pieminēts, un ko gan lai mēs par to runātu – kā tev ar seksu? Nu, reizēm forši, reizēm nekā, tāpat kā, pieņemu, lielākajai daļai no mūsu neprecēto draugu kompānijas; varbūt un visticamāk, vienīgi līgavai ar līgavaini šis bija ne tikai prieka, bet arī seksa pilns laiks. Šoferis midžināja priekšā braucošām automašīnām, dažiem mēs uzpīpinājām, daži mums (busiņu greznoja četri burti YOLO – You Only Live Once). Uz zagsu mēs, godīgi sakot, paspējām pēdējā brīdī: topošajai sievai tērps aizkavējās citā mašīnā, arī vīram draudēja iespēja, ka jālaulājas būs šortos un krokšos, no kā neviens nekādu drāmu netaisīja. Beigās tomēr kleitās un uzvalkos visi iebrāzāmies Kuldīgas zagsā īstajā laikā – piecos. Civilās ceremonijas svinīgums tomēr darīja savu. Līdz ar pirmajiem tekstiem par “iebraukšanu laulības ostā” un “enkura izmešanu” (varētu padomāt, ka laulības metaforas sacerējuši vientuļi jūrnieki) man uznāca tāda smieklu lēkme, ka mūziķe uz sintezatora pārstāja spēlēt, dusmīgi apklusa arī daiļrunīgā vadītāja, toties smieties sāka abi “kuģi”, tikai Krišs kaut kā turējās. “Vai varam turpināt?” pēc minūtes sirdīgi jautāja ceremonijas vadītāja. Mēs saņēmāmies, taču ne uz ilgu laiku. Brīdī, kad laulātāja no tumši sarkanos vākot iesietas lapas nolasīja “Anna tāda un tāda, dzimusi tad un tad... Ludzā”, “Kā, LUDZĀ?!” diezgan paskaļi izbrīnījās topošais vīrs, un mēs rēcām atkal.

Beidzās jau viss labi: līgava un līgavainis pateica viens otram “jā”, uzvilka viens otram pirkstā gredzenu, liecinieki parakstījās, durvīs parādījās brīnišķīgais somu muzikants Marko (liecinieku dāvana jaunlaulātajiem), spēlējot ģitāru un dziedot “All You Need Is Love”. Mēs atkal iedzērām (šampanieti), un labi, ka tā, jo tālāk mums bija jādodas uz Kuldīgas fotosalonu. Uz studijas sienas bija uzzīmēta romantiska pils, apkārt tai – ainava ar kokiem. Arī rekvizīti bija daudzsološi: liels plīša banāns, milzu šimpanze, normāla izmēra Vinnijs Pūks, liels dzeltens cālis – tie visi arī piedalās kāzu galvenajā kopbildē. Aivara fantāzija un enerģija bija neizsmeļama, un viņš nenoguris iestudēja dažādas ainiņas. Piemēram, jaunā sieva ir uzlikusi uz Jura (apgūlies uz grīdas) gurna kāju ar augšup pavilktiem svārkiem. Jaunais vīrs ar plaukstu valšķīgi apķēris sievas kājas potīti. “Kārdini, kārdini!” Annai kliedza fotogrāfs, kamēr mēs ar banānu, šimpanzi un pārējiem stāvējām malā. Aivars pūlējās visiem spēkiem izvilināt kāzinieku libido. Vārdu “sekss” viņš neizrunāja, kaut tālu no tā nebija. Jāsaka, viss fotografēšanas process pārsteidza ne mazāk kā vēlāk fotogrāfijas: tajās, šķiet, ir iemūžināti ne tikai mūsu attēli, bet arī tābrīža bezrūpības pilnā enerģija, kas izplatās no bildes, ikreiz uz to paskatoties.

Lai nu kā, nākamajā dienā (no rīta Juris pamodās, pa visu viesnīciņu nokliedzoties: “Ej tu nost, es vakar apprecējos!”) kāzu busiņš devās jūras virzienā. Ārā mazliet līņāja, spēles (piemēram, minēt filmu nosaukumus uz kāda burta), arī sarunas bija pieklusušas, neko daudz jau nebijām gulējuši. Te pēkšņi skaļi atcerējos, ka Liepājā, pilsētā, uz kuru devāmies, reiz uz asfalta redzēju uzrakstu nevis “SEKSS”, kā tas mēdz būt Rīgā, bet “SESKS”! Iespējams, skaļi prātoju, tas saistīts ar tā laika Liepājas mēru Uldi Sesku, bet... varbūt Liepājā seksu principā aizvieto ar sesku?

“Izsargāties no seska,” nočukstēja Lauris. “Pirmais sesks,” turpināja Elza. “Sesks mežā!” jau gandrīz kliedza Krišs. “Man nav problēmu ar sesku,” sauca Anna. “Sesks mūža garumā,” no aizmugurējā sēdekļa piebalsoja Juris. “Ilgais sesks kāpās?” mēģināju haotisku sesku ievirzīt filmu sliedēs, un tam bija atsaucība. Cits pār citu pa starpu šampanieša atkorķēšanas skaņai kliedza dažādas versijas: “Fotogrāfija ar sievieti un sesku”, “Seska sonāte”, “Melnais sesks, baltais sesks”, “Sesks, šausmu simfonija”, “Vai viegli būt seskam”, “Ar vieglu sesku”, “Pēdējais sesks Parīzē” – mēs ķērāmies pie Bertoluči, kam gan vairāk par “Sargājošais sesks?!” variantu nebija; tālāk turpinājām ar Fellīni: “8 1/2 seski”, “Saldais sesks”, “Sesku pilsēta”, “Seska mēģinājums”, “Un sesks peld”... “Tā dullā seska dēļ” – kāds atkal pārmetās uz latviešu filmām, un tur nu katram bija ko teikt: “Vella seski”, “Seska kalpi” (divas versijas vienai filmai), “Pie bagātā seska”, “Četri balti seski”, “Es visu atceros, Sesk!”, “Vajadzīgs sesks”, “Sesks Jāņu nakts krāsā”... “Visi ceļi ved uz sesku,” Anna jau mazliet sagurusi noteica, busiņam iebraucot Liepājā.

Vakarā viesnīcā Patrīcija, jaunākā no mūsu kompānijas, uztaisīja WhatsApp grupu ar nosaukumu Sesku grupa, un pat jaunlaulātie (otrā kāzu nakts) līdz pat rītam iesaistījās seska variāciju iesūtīšanā grupā. Viesnīcas plāno sienu dēļ ar gandarījumu varēju klausīties, kā manis tikko iesūtīto joku novērtē Krišs un Kārlis blakusistabā, skaļi smejoties, un tūlīt pat saņemt pretī vēl lielāku asprātību, kas lika viesnīcas Līva trešā stāva gaitenim ievibrēties vēl lielākās seskuālās enerģijas frekvencēs. Seska tematiskās robežas bija neizsmeļamas un neaprobežojās tikai ar filmām. Sesks ienāca gan grāmatu nosaukumos (“Sesks un aizspriedumi”, “Zudušo sesku meklējot”, “Seskuliss”, “Seska portrets jaunībā”, “Seskkāvis”, “Seska mājas sabrukums”, “Sesks lido atkal”, “Nezinītis seska pilsētā”, “Dāma ar sesku”, “Uz seska rudzu laukā”), gan dziesmās (“All you need is sesks”, “Ar mani atkal runā sesks”, “Sesku ugunskurs”), gan izteicienos, aizvietojot vārdu “sekss” (drošs sesks, sesks stāvus, Sesks and Drugs and Rock & Roll, Sesks Pistols, Sesks un lielpilsēta) vai nostājoties jebkura cita vārda vietā (sesks norāva jumtu, seskam seska tiesa, rīta seskam zelts mutē); vārdu sakot, sesks bija ielīdis visur.

Kad pagājušajā vasarā man pazuda telefons, visvairāk žēl bija Sesku grupas joku vēstures, bet nekas – ar lielāku vai mazāku intensitāti viss aizvien vēl turpinās. Ik pa laikam līdz ar kādu jaunu vairāk vai mazāk seska draugu uzrodas kāda jauna sarakste, tad tā pazūd, dažas ir sāpīgi pārlasīt un jāizdzēš, dažas sarakstes (vecāku sapulce) jānobloķē uzreiz, lai saglabātu veselo saprātu; viss nāk un iet, bet Sesku grupa paliek.

Nekad iepriekš mūsu draugu lokā netika runāts par seksuālo dzīvi vai, piemēram, skatoties kādu filmu, spriests par to, vai galvenie varoņi pārguļ vai tomēr ne. Seska ienākšana mūsu dzīvēs, šķiet, padarīja leģitīmu to, ko iepriekš piesaukt likās negaumīgi. Tagad likās tikai normāli apsveikt Krišu, kad parādījās viņa jaunā draudzene, ar pastāvīgu sesku, ierakstīt Patrīcijas dzimšanas dienas kartītē “episka seska” novēlējumu vai nokomentēt filmā kārtējo klišejisko gultas ainu: tajā sievietei parasti ir nostiepti kāju pirkstgali, kaislē atgāzta galva, vīrietim sviedros laistās muskuļi un abu sesks nonāk mērķī vienlaicīgi.

Kad Patrīcija pagājušajā vasarā tika pie jauna telefona, viņa devās uz Swedbank ielādēt un pieslēgt bankas aplikāciju. Jauns, jau tā mazliet piesarcis puisis pieteicies studentei nodemonstrēt, kā visērtāk pārskatīt veiktos bankas pārskaitījumus. “Lūk, jums līdz šim ir izdarīts tikai viens pārskaitījums, un tas ir... SEKSA GRUPAI?!” pārlasījās puisis (tas bija par dāvanu Annas un Jura kāzu jubilejā), bet bija jau par vēlu; viņš kļuva pilnīgi sarkans un, mēģinādams glābt situāciju, nočukstēja: “Gan jau jums, kad dabūsiet darbu, būs arī citi darījumi.”