Latviešu sekss

“Vladlena piebriedušā peņa pašā vidū greznojās milzīga pumpa. Vai kārpa. Vai augonis. Vienalga kas – tas bija pretīgi. Derdzīgi. Šķebinoši,” spriež Daces Rukšānes romāna “Beatrises gultas stāsti"[1. Rukšāne, Dace. Beatrises gultas stāsti. Rīga : Atēna, 2002] varone. “Es gandrīz apvēmos. – Nu, ātrāk, dārgumiņ, lūdzu, ātrāk! – viņš siekalani šļupstēja. – Samīļo viņu, ķeries klāt... Es piesardzīgi aptvēru Krota locekli un, cenšoties izvairīties no pieskaršanās pumpai ar lūpām, sāku visšerminošāko un visdiletantiskāko orālo dzimumaktu savā mūžā.” Iespējams, vismaz pagaidām tā ir arī visšerminošākā vai “sliktākā” seksa aina visā latviešu literatūrā – ja vārda “sliktākais” nozīmi tās aptuvenībā saprot tikpat brīvi kā Londonā iznākošā literārā žurnāla Literary Review veidotāji. Gadskārtējo godalgu par sliktāko romānā sastopamo seksa ainu žurnāls rakstniekiem piešķir kopš 1993. gada. Balvā ir 20. gadsimta 50. gadu stila erotiskā kiča suvenīrs – kailas sievietes figūriņa ar grāmatu. Apbalvojumu iedibināja literatūras kritiķe Roda Kēniga un tā laika Literary Review galvenais redaktors Oberons Vo. Ar vārdu “sliktākais” viņi saprata “jēlus, bezgaumīgus, bieži vien liekvārdīgi paviršus seksa aprakstus,” un godalgas mērķis bija “mudināt no tādiem izvairīties”. 2004. gadā balva tika piešķirta dzīvajam amerikāņu žurnālistikas un sociālā reālisma klasiķim Tomam Vulfam par ainu romānā “Mans vārds ir Šarlote Simonsa”[2. Wolfe, Tom. I Am Charlotte Simmons. New York : Farrar, Straus and Giroux, 2004]: “Hoita lūpas kustējās tā, it kā viņš mēģinātu no saldējuma bumbiņas nosūkt saldējumu, cenšoties tai nepieskarties ar zobiem... Slidu slidu slidu slidinājās viņa mēle, taču viņa centās koncentrēt savu uzmanību uz viņa roku, jo tai bija jāizpēta ne vien otorinolaringodobumi, bet visa viņas ķermeņa virsma...” Vulfs, laikam apvainojies, uz balvas pasniegšanas ceremoniju neieradās. 2000. gada laureāts Šīns Tomass tika apbalvots par šādu pasāžu: “Ir, ir... nu ir, jā. Viņa ir tika maza un kompakta, un tomēr viņā ir viss. ...varbūt viņu var salīdzināt ar Sony Walkman. Viņa privātā Toshiba, viņa sīciņā JVC, viņa mīļā Aiwa...Aiwa.”[3. Thomas, Sean. Kissing England. London : Flamingo, 2000] Pārlasot līdz šim godalgotos romānu fragmentus, var pamanīt, ka priekšstati par to, kas ir slikts un kas smieklīgs Anglijā un Latvijā ir visai atšķirīgi. Pārsvarā ar Literary Review balvu godalgotajos piemēros “bezgaumības” ir vairāk par “jēlumu”, vēlēšanās par varītēm atrast jaunus epitetus ir drīzāk komiska, ne garlaicīgi liekvārdīga. Latviešu literatūrā, – vismaz spriežot no pāris piemēriem, kas uzreiz atausa atmiņā, – viss līdz šim bijis daudz nopietnāk, ar tādu kā dramatisma, pienākuma vai varbūt izmisuma pieskaņu:

“Gatis guļ vannā un domā: meitenes. Ak, jā, meitenes. Nu ko... Linda? Zibis? Diāna un Jolanta?... Nē, šoreiz Diāna viena. “Jā, jā,” Gatis izdzird viņu čukstam. Viņa ir gluži kaila; gaiša un līdzena āda tērpj ķermeni, viņas krūtis, šīs skaistās vidēja izmēra krūtis. Diāna viņam virsū, viņa ir augšā un kustas nevaldāmi, stihiski un skarbi, viņas seja, baudas rētuizvagota, sēc: “Ņem mani, ņem mani vēl un vēl, dari ar mani, ko gribi.” Gatis dara, kas jādara. Vēlāk Diāna ir nometusies četrrāpus, redzama viņas muskuļainā mugura, gludie pleci, mati, kas krīt pāri sejai, kājas, lieliskas kājas, uz kurām uzvilktas zeķes ar mežģīnēm un melnas, lakotas augstpapēžu kurpes, viņa ir perfekta un gluda, apgaismojums ir tāds, ka viņu var aplūkot visā pilnībā, ielūkoties viņā iekšā. Un viņa ir atvērta visam, ko Gatis viņā vēlas ievietot – pirkstiem, mēlei, gurķim, dūrei, pilnīgi visam. Gatis turpina. Vēl un vēl.”[4. Tukišs, Reinis. Idiots. No: Prozas lasījumi klātienē un neklātienē. Rīga : Dienas grāmata, 2006]

Lai gan var jau būt, ka šis novērojums kaut ko liecina nevis par latviešu, bet drīzāk par angļu literatūru.

Nesen britu laikraksta The Guardian grāmatu klubā viesojās amerikāņu rakstniece Džeina Smailija, kas savā jaunākajā romānā nav skopojusies ar seksa ainām un esot tās izmantojusi “varoņu raksturošanai”[5. LA Stories: Jane Smiley talks to John Mullan about “Ten Days in the Hills”, Guardian book club, February 29, 2008]. Viņas intervētājs Džons Mulans paskaidroja, ka angļi, atšķirībā no amerikāņiem, seksa ainas literatūrā visbiežāk uztverot kā kaut ko komisku un šai sakarībā pieminēja arī Literary Review.Toties amerikāņi ar seksa aprakstīšanu esot gatavi ņemties visā nopietnībā. Angļu rakstnieks, – ja vien sevi uzskata par nopietnu literātu iepretī pornogrāfisku, erotisku vai sazin kādu vēl tekstu autoriem, – nonācis līdz vajadzībai aprakstīt seksuālas norises, vai nu labāk nemaz nemēģina, vai cenšas tās padarīt smieklīgas. Amerikāņu rakstnieki – kaut vai vecais Filips Rots un sirmais Džons Apdaiks – nodarbojas ar to atkal un atkal, un neviens viņiem šādas balvas pat nemēģina piešķirt. Latviešu literatūrā seksa ainās nav nedz britu humora, nedz amerikāņu protestantiskā lietišķuma. Amerikāņu kultūras kritiķe Kamille Palja rakstīja: “Seksualitāte un erotisms ir dīvains dabas un kultūras sadures punkts.”[6. Paglia, Camille. Sex and Violence, or Nature and Art. No: Sexual Personae :Art and Decadence from Nefretiti to Emily Dickinson. New Haven : Yale University Press, 1990] Seksa ainas latviešu literatūrā ir savāds literatūras tradīciju, aizspriedumu, traumējošu pārdzīvojumu, kultūras un dabas sajaukums, kuru vēl dīvaināku vērš fakts, ka vairākums latviešu ar grūtībām atmiņā spēj atsaukt kaut vienu pagājušā vai šajā gadā iznākušu latviešu mūsdienu rakstnieka romānu vai stāstu krājumu.

Gundegas Repšes stāstā “Svešā māja”[7. Repše, Gundega. Svešā māja. No: Repše, Gundega. Septiņi stāsti par mīlu. Rīga : Literatūra un Māksla, 1992] Olīvija un Andrejs bija “aizmiguši kā rūnu raksti. Viņu miklie, siltie mati iejukuši segu murskulī, un četras baltas kailas pēdas pārkārušās pār gultas malu”. Jau pavisam drīz Olīvija atklāja, ka Andrejs ir miris un viņa ir palikusi viena lauku nekurienes vidū, pat neprazdama vadīt auto. Kaut gan tieši seksuālu ainu stāstā nav vispār, aprakstīto situāciju var uzlūkot kā latviešu literatūrā nebūt ne bieži sastopamu variāciju par vienu no senākajiem mīlestības piepildījuma un seksuālu attiecību apraksta paņēmieniem daiļliteratūrā, izmantojot salīdzinājumu ar “mazo nāvi”.

Apzīmējums “mazā nāve” (franču valodā – “la petite mort”) parasti tiek lietots kā seksuāla orgasma sinonīms. Iespējams, šis jēdziens ir tikpat vecs kā romantiskais priekšstats par aizliegto jeb neiespējamo mīlestību. Viens no pirmajiem šī priekšstata atspoguļojumiem ir nostāsts par 12. gadsimtā Francijā dzīvojušo Blajas princi Žofrē Ridelu, kas bija iemīlējis kādu Tripoles skaistuli, lai gan nekad mūžā viņu nebija redzējis, tikai dzirdējis par viņas daiļumu no Antiohijā bijušiem svētceļniekiem. Mīlas mocīts, viņš bija sacerējis daudzas dziesmas ar tīri ciešamām meldijām, bet viduvējiem vārdiem, un visbeidzot nolēmis doties krusta karā un mīļoto iekarot. Taču uz kuģa saslimis un Tripolē nonācis jau kā mirējs. Daiļā dāma, padzirdējusi šo bēdu stāstu, ieradās pie viņa gultas. Uz mirkli atguvis maņas, viņš teica To Kungu, kas ļāvis nodzīvot līdz šim laimīgajam brīdim, un jau pēc brīža savas mīļotās rokās bija izdzisis.[8. On Beauty : A History of a Western Idea. Ed. by Umberto Eco. London : Secker&Warburg, 2004] Mūsdienās “mazo nāvi” visbiežāk saprot kā tiešu seksuāla orgasma vai pēcorgasma sajūtu – piemēram, dažos gadījumos novērota īsa bezsamaņas stāvokļa – sinonīmu.

Romantiskajā literatūrā sastopami apraksti radīja jaunus priekšstatus, aizspriedumus vai izpratni par seksualitāti, savukārt šie priekšstati veicināja arvien jaunu aprakstu tapšanu. Daudzās valodās vārds “romāns” vēl arvien glabā atmiņas par bruņinieku laiku romantisku ilgu un mīlas moku apvītajiem stāstiem, kam treknu beigu punktu (tikpat labi to var uzskatīt par modernā drukātā romāna sākumu) pielika Servantess 17. gadsimta sākumā ar vienu no pirmajiem un vēl arvien bieži vien par visu laiku labāko uzskatīto romānu par Lamančas atjautīgo idalgo Donu Kihotu[9. Servantes Sāvedra, Migels de. Lamančas atjautīgais idalgo Don Kichots. No spāniešu valodas tulkojis Konstantins Raudive. Divos sējumos. Rīga : Zemnieka domas, 1937]. “Donā Kihotā” Servantess apspēlē kādu tēmu, kas seksualitātes un literatūras attiecībās turpmāk kļūs par nerimstošu virzītājspēku un visdažādāko maldu avotu – tas ir priekšstats, ka vientulīga grāmatu lasīšana var radīt tik sagrozītu priekšstatu par pasauli, ka tas pielīdzināms ārprātam.

Lai gan vēsturnieku vidū nav vienprātības, vai lasīšana klusām dzimusi aptuveni 14. gadsimtā, kad manuskriptos sāka izmantot atstarpes starp vārdiem un interpunkciju, vai tikai 15. gadsimtā līdz ar drukas izgudrošanu[10. Skat.: Saenger, Paul. Space Between Words :The Origins of Silent Reading. No: Figurae : Reading Medieval Culture. Stanford : Stanford University Press, 1997], tieši klusā lasīšana bija viens no priekšnoteikumiem, lai literatūra varētu iztēli kairināt ar uzbudinošām ainām. Modernā laicīgā literatūra dzima apgaismības laikmetā, tās laikabiedri bija modernais individuālists Žana Žaka Ruso veidolā un laicīgais morālists ar Deivida Hjūma[11. Skat.: Laqueur, Thomas W. Solitary Sex :A Cultural History of Masturbation. New York : Zone Books, 2003] vaibstiem. Tas notika vienlaikus ar pirmajām biržas krīzēm, pirmo laikrakstu iznākšanu, pirmajām ekonomiskajām masu psihozēm (piemēram, ar tulpju sīpolu “cenu burbuļiem” Nīderlandē), reizē ar lielpilsētu kafejnīcu modi Anglijā (1700. gadā Londonā vien bijis ap 2000 kafejnīcu) un līdz ar sabiedriskās dzīves uzplaukumu salonos. Neatņemama laika iezīme bija arī klusa sarkšana par pornogrāfiskām iztēles ainām, buduāros vienatnē lasot divdomīgiem mājieniem pierakstītas grāmatas, un, protams, arī modernā izpratne par masturbēšanu. Tajā reliģiskos priekšrakstus un ierobežojumus aizstāja medicīnā balstīti šķietami zinātniski, anonīma autora 1712. gadā izdotajā traktātā “Onānija jeb Bēdīgi slavenais pašaptraipīšanās grēks un visas tā biedējošās sekas pie abiem dzimumiem ar garīgiem un fiziskiem ieteikumiem tiem, kas sevi jau apgrēcinājuši ar šiem briesmīgajiem darbiem...” un šveiciešu ārsta Ogista Tiso 1760. gadā izdotajā darbā “Onānisms” izklāstīti un līdz pat mūsdienām aizspriedumu formā dzīvi pierādījumi par to, ka pašapmierināšanās draud ar smadzeņu izžūšanu, debilitāti un pāragru novecošanu[12. Aizraujošs šā laika dokuments ir 1752. gadā pirmoreiz publicēta Deivida Hjūma eseja “Par pārmērībām” (“On Luxury”), kurā viņš kritiski izsver gan Bernarda Mandevila grāmatā “Fabula par bitēm” pausto uzskatu, ka greznība jeb pārmērības vienmēr nes labumu, gan, visticamāk, Džona Denisa 1724. gadā iznākušajā darbā “Netikums un pārmērība kā sabiedrības ļaunums” apgalvoto, ka pārmērībām vienmēr ir postoša daba. “Patiesi, esmu dzirdējis par mūku kādā zemē, kas tāpēc, ka pa viņa celles logiem bija redzama brīnišķīga ainava, deva solījumu nekad nevērst skatus tajā virzienā, tādējādi gūstot jutekļu iepriecinājumu. Un tāds pats noziegums ir šampanieša vai burgundieša dzeršana, izvēloties to maza alus vai portera vietā. .. Taču ja vien cilvēks atlicina laiku visiem cildenajiem darbiem un naudu visiem cēlsirdīgajiem mērķiem, viņš ir brīvs no jebkādas kauna vai nosodījuma ēnas. .. Pārmērīga greznība ir daudzu nelaimju avots; taču vispār ir atzīstama par labāku, nekā slinkums un dīkdienība, kas parasti mēdz ieņemt tās vietu un ir daudz kaitīgāki gan atsevišķiem cilvēkiem, gan sabiedrībai. Kad dīkdienība ņem virsroku, ļaudis pārņem trūcīgs un neizkopts dzīvesveids, kurā nav nedz sabiedriskās dzīves, nedz prieka.” Hume, David. Of Luxury (Of Refinement in the Arts). The History of Economic Thought Website. ]. Jānis Zālītis vēl 20. gadsimta 70. gados grāmatā “Mīlestības vārdā” rakstīja: “Autoerotiski noskaņotiem indivīdiem seksuālu uzbudinājumu var izraisīt tās raksturīgās vietas, kur visbiežāk notiek onanēšana, – tualetes, pat to smaka, krūmu biezoknis, guļamistabas sienas vai automašīnas, kurās izlīmētas skaistu sieviešu bildes – sākot ar pazīstamu meiteni un beidzot ar kinoaktrisi, sākot ar apģērbtu un beidzot ar pornogrāfiski atkailinātu. Tur, kur ir šādas aplīmētas sienas, var domāt par saimnieka onānismu.”[13. Zālītis, Jānis. Mīlestības vārdā. Rīga : Zvaigzne, 1981] 1719. gadā iznāca arī viens no pirmajiem dēku romāniem un bieži vien vispār par pirmo angļu valodā sarakstīto romānu uzskatītais Daniela Defo “Robinsons Kruzo” un Svifta “Gulivera ceļojumi”, kuros, starp citu, angļu valodā pirmoreiz parādījās joki par “manu labo skolotāju misteru Bētsu”[14. Swift, Jonathan. Gulliver’s Travels. The Project Gutenberg, 1997 Pieejams tiešsaistē Svifts, Džonetens. Semjuela Gulivera, sākumā ķirurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa, ceļojumi pie dažām tālām pasaules tautām. No angļu valodas tulkojusi Mirdza Ķempe. Rīga : Latvijas Valsts izdevniecība, 1959]

Grāmatas latviešu tulkojumā ir zudusi vārdu spēle: “Master Bates”,protams, ir jālasa kā “masturbate”. Arī šis vārds bija jauns, pirmoreiz rakstos angļu valodā 1708. gadā pētījumā par venēriskajām slimībām to lietoja dakteris Džons Martens. Latviešu literatūrā līdz šīs tēmas izvērsumam vēl bija jāgaida divi gadsimti, kad dzeju sāka rakstīt Eriks Ādamsons:

“Tev, Onān, Juda dēls, lai slava,
Tu mīlētāju valdinieks,
Jo nelaimīgam māksla tava
Kā asas šķēres – vienīgs prieks.

Cits izsmej sievieti, cits zēnu –
Lai mūža negods seko tiem!
Bet izsmiet sava paša ēnu –
Šī dūša piemīt onāniem.”[15. Ādamsons, Eriks. Slavas dziesma Onānam. No: Nakts rotaļas : Latviešu erotiskā dzeja : 50 autori / 100 dzejoļi. Sast. Jānis Zālītis. Rīga : Atēna, 2004]

Pārliecību, ka par pašapmierināšanos nekas nedraud un tā ir tikpat aizraujoša kā grāmatu lasīšana, latviešu literatūrā tikai 21. gadsimta sākumā sāka sludināt acumirklī par latviešu erotiskās literatūras klasiķi kļuvusī Dace Rukšāne:

“Paņemu aukliņas un cieši apsienu tās ap piebriedušajiem galiņiem. Sāpīgs saldums pārņem ķermeni, iesmeldzas vēdera lejasdaļa. Ja tagad pieskaršos klēpim, viss beigsies. Vēl nedrīkst, vēl gribu baudīt apmāto mirkli “pirms” – mirkli, kad fantāzijas zūd, tumši sārtas miglas pārņemtas. Pirksti, zaudējuši kontroli, skrējienā apmaldās sviedru lāsītēm noklātajā ādā. Lūpas, līdz asinīm sakostas, neļauj izlauzties kliedzienam. Nē! Es vairs nevaru! Kliedzu, zaudējot apvaldu, un pilnībā atdodos mežonīgajam spēkam, kas sarausta ķermeni mazos gabaliņos.”[16. Rukšāne, Dace. Romāniņš. Rīga : Atēna, 2002]

1796. gadā jeb “filozofiskā gadsimteņa beigās”, nepilnus 80 gadus pēc pirmo angļu romānu iznākšanas un medicīniskās diskusijas par onānisma kaitīgumu Garlībs Merķelis par latviešiem rakstīja[17. Merķelis, Garlībs. Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimta beigās. Rīga : Zvaigzne ABC, 1999], ka tie attīstībā atpalikuši par daudziem gadsimteņiem, lielākā daļa neprot lasīt un ļoti maz ir rakstītpratēju, toties daudz dzērāju:

“Maigi uzupurēdamās, mātes dalās pasniegtajā degvīna glāzē ar saviem zīdāmiem bērniem. Četrpadsmit gadu veci zēni un meitenes dzer degvīnu, nesaviebjot seju; un starp vīriešiem un sievietēm reti atradīsim tādus, kas nepiedzertos katru svētdienu, it sevišķi tad, kad viņi bijuši pie dievgalda. Ja tiem šim nolūkam trūkst naudas, tad vīrieši nes pārdot labību, bet sievietes – savas drēbes.”

Pie latviešiem Merķeli pārsteidza “bezjūtības izpaudumi, kas katrā svešiniekā izraisa ārkārtīgu sašutumu”. Latviešu dēli līdz asinīm esot varējuši sist savus sirmos vecākus, brālis nogalināt brāli, tēvs turēt badā ģimeni. Līgavainis, pirmoreiz saticis savu nākamo līgavu, liecinieku klātbūtnē pasniedza tai “malku glāzi degvīna”, bet īstās saderināšanās brīdī “abi iemīlējušies sniedz viens otram roku pāri maizes klaipam, un tad katrs apēd vai, pareizāk, aprij savu gabalu no tā, jo tas, kurš ar savu pirmais ticis galā, izņem otram palieku no rokas un ar to iegūst slavu, ka viņš arī maizes pelnīšanā būšot darbīgākais. No šī brīža līgavainis drīkst apmeklēt savu līgavu, kad vien grib, un arī naktis pavadīt ar viņu kopā, tikai, kā apgalvo, neizmantojot vīra tiesības. Viņa vienīgais nolūks ir izzināt, kā meita izturas naktī un kāds ir tās augums.” Vienīgie avoti, kuros jaušama kaut jelkāda spriedze starp vīra tiesībām un meitas auguma izzināšanu, starp aizliegto un atļauto, pieklājīgo un nepieklājīgo, runājamo un neizsakāmo, ir dažas Gotharda Frīdriha Stendera dziesmiņas un tām iepretī – tā dēvētās nerātnās tautasdziesmas. 18. gadsimta 80. gados Stenders rakstīja:

“Tur pilskungs mani glaude,
Lai viņam padodos,
Un aplam manim draudē,
Ja pretī turēšos.
Bet es paliku cieta.
Nu bāž man’ kambarī
Un aizslēdz postā vietā.
Tas bij man mīļāki.”[18. Stenders, Gothards Frīdrihs. Meitas stāsti. No: Dzeja. Sērija Bibliotheca Baltica, Letonia. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001]

Tautasdziesmās vairāk tiešuma:

“Vai manu mīļo
Daiļo Jēciti,
Kur tevi likšu Mīledama?
Vedišu ārā,
Gāzišu silē,
Mīzišu virsū
Parakstidama.”

“Tēvs ar pimpi mātei dūra,
Māte tēvam pautus tura,
Abi gali celajās,
Vidus kopā kniedejās.”[19. Skat.: Nerātnās dziesmas.No: Latviešu folkloras krātuve, Lursoft IT. Krišjāņa Barona dainu skapis (tiešsaiste). Rīga : Lursoft IT, 2008.]

Par “Latvju dainu” VI sējumā apkopotajām nerātnajām dziesmām Krišjānis Barons rakstīja, ka tās “sava neķītrā satura vai prastas izteiksmes dēļ vispārīgā dziesmu krājuma izdevumā nevarēja tikt uzņemtas. Tādas ir sevišķi dažas apdziedāšanās dziesmas kāzās, Jāņos un citur, kad pretī grib jo sīvi nopelt un tādēļ neskopojas ar stipri neglītiem vārdiem; tad dažas piedauzīgas dziesmas, jauno pāri guldot; tāļāk puišu dziesmas pieguļā, kad puiši savā starpā sev atļauj pilnu vaļu; beidzot vispār dziesmas, kas tagadējos smalkjūtīgos laikos piedauzīgas ar savu vaļsirdīgu dabiskumu. Pētniekiem arī šādas “necenzētas” dziesmas nav liekas, kādēļ tās še atsevišķā sējumā nodrukājam.” Tomēr nekādas literatūras, – ar vai bez erotiskām ainām, – latviešiem vēl arvien nebija. Līdz pirmajam romānam – 1879. gadā iznākušajiem brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikiem” – bija jāgaida turpat simt gadu, taču seksuālas ainas tajā meklēt velti. Lai kaut ko aprakstītu, to jāspēj formulēt vārdos. Neizjūtot šādu vajadzību – pat ja tas būtu tikai tulkojums no citas valodas – vārdi tā arī neatradās, un, tāpat kā seksuālas dabas joki, tā īsti nav atradušies vēl arvien.

Seksuālām ainām latviešu literatūrā ir tikpat lēna un par vismaz 200 gadiem kavēta vēsture kā pašai latviešu literatūrai. Tā atgādina nevis notikumu, bet vēl nenotikuša notikuma imitāciju – izmisīgus pūliņus bez prieka, toties ar pienākuma garšu. Spilgti un kodolīgi šo stāvokli, apvienojot latviešu seksa ainu un tās latviska apraksta neiespējamību, izdevies fiksēt Agnesei Krivadei:

“Es darīju visu, ko biju apguvis, lasot par sieviešu ķermeņiem un skatoties filmas. Es zinu, ka viņai ar mani bija labi. Es viņu aplūkoju un pagaršoju no visām pusēm, es laizīju viņas rētas, un viņa kliedza. Viņai bija labi. Pēc vairākām stundām viņa teica, ka ir ļoti nogurusi. Saģērbās un aizgāja mājās.”[20. Krivade, Agnese. Brālis. No: Latviešu stāsti. Rīga : Dienas grāmata, 2006]

Rakstītu liecību par tagadējās Latvijas iedzīvotāju seksuālajām attiecībām 12. gadsimtā, protams, nav. Tieši ap 12. gadsimtu Rietumeiropas valodās vārdu “mīlestība” sāka lietot tādā nozīmē, kā to saprot vēl šobaltdien. Angļu love pirmoreiz lietots nedaudz senāk, franču amour, ar to saprotot nevis Dieva mīlestību, bet viena cilvēka jūtas pret otru, pirmoreiz lietojis trubadūrs “Trojas kristietis” 1172.gadā. Latviešu valodā vārdi “mīla” un “mīlēt” līdzīgu nozīmi mūsdienu nozīmei iemantoja tikai ap 17.–18. gadsimtu. Lietvārds “mīla” rakstos pirmoreiz lietots 1768. gadā žurnālā Latviešu Ārste, tomēr vēl K. Mīlenbaha “Latviešu valodas vārdnīcā” pie vārda “mīla” norādīts skatīt vārdu “mīle”, kura nozīme izskaidrota kā ogļu bedre, bet “mīlu meistaris” – ogļdeģis.[21. Karulis, Konstantīns.Latviešu etimoloģijas vārdnīca divos sējumos. Rīga : Avots, 1992. Sal.: Mülenbachs, Kārlis. Latviešu valodas vārdnīca = Lettisch-deutsches Wörterbuch. Rediģējis, papildinājis, turpinājis Jānis Endzelīns. Rīga : Kultūras fonds, 1925–1927] Mēģinājumi daiļliteratūrā aprakstīt latviešu seksuālo senvēsturi atrodami tikai mūsdienu literatūrā, taču tiem vairāk kopīga ir ar Holivudas kino kultivētiem priekšstatiem:

“Tālivalža pirksti bija sakapāti jēli kā gaļas gabali. Meitene atkal jutās labi un droši. Dīvainā ziede no akmens dozītes zem viņas maigajiem pirkstiem tūlīt izkusa un iesūcās ādā. Kad Ildze pieskārās Tālivalža kaklam, viņš sastinga un aizvēra acis. Ziezdama brūci vaigā, viņa neizturēja, pieliecās un noskūpstīja trīsošos plakstus. Tālivaldim izlauzās gara nopūta – kā bērnam, kas pēc šausmīgiem pārdzīvojumiem beidzot atgriezies pie mātes. Acis neatvēris, viņš satvēra meitenes plecus un neļāva tai atliekties. Ildze notupās viņam starp ceļgaliem, un abu elpas saplūda. Zem elkoņa viņa juta spiežamies asinis no brūces jaunekļa kājā.

– Tev nāksies novilkt arī bikses, puisīt, – viņa čukstēja, skardama jaunekļa lūpas.
Tālivalža plaksti atsprāga kā lamatas.
– Tā iznāk, – viņš noņurdēja savu parasto teicienu un pievilka Ildzi sev klāt. [..]
Kāds gaišs un silts avots atvērās pakrūtē, vienā mirklī pārpludināja samocīto ķermeni, un nekā vairs nebija – vien bezgalīgas un liegas trīsas. Kā vēl nedzimuša tauriņa spārnu vēdas.”[22. Lejiņš, Jānis. Zīmogs sarkanā vaskā : Brāļi. 1162-1184. Rīga : Karogs, 2001]

Tautasdziesmas ir tāds kā mūžīgais kruķis, kuru piesaukšana līdz pat mūsdienām šķietami apmierina jebkādas latviešu erotiskās poēzijas un seksuālo tēmu aprakstīšanas vajadzības. Savā vispārīgumā, fragmentārismā, interpretāciju brīvībā un netulkojamībā tās ir kļuvušas par pašpietiekamu un latviešiem vien pieejamu “zināšanu” avotu, kas savā aptuvenībā ir tikpat uzticams un neapšaubāms kā laikrakstos drukāts horoskops. Viens no jaunākajiem šo zināšanu izvērsumiem ir pagājušajā gadā humora žurnāla Dadzis izdotais albumiņš “Nerātnās dainas ar bildēm”, kura ievadā ilustrāciju autors karikatūrists Agris Liepiņš raksta:

“Pilnā traukā neko nevar ieliet. Ja mēs būsim pilni ar savas tautas seksuālo informāciju, ar tām vērtībām, kuras mūsu senči atzina par labām esam, tad neviens nevarēs mums ieskaidrot, cik labi ir puisim mīlēt puisi. Kāpēc mums dziedāt svešu dziesmu?”[23. Nerātnās dainas ar bildēm. Bilžu autors Agris Liepiņš. Rīga : Humora institūts, 2007]

Būdams pilns ar savas tautas seksuālo informāciju, mākslinieks kodolīgos tautas pantiņus ilustrējis ar ainām, kas atgādina diletantiska zīmētāja atmiņu klejojumus par kādreiz redzētu pornogrāfisku žurnālu lappusēm. Protams, varbūt manī ierunājās latviešu valodā grūti izsakāmā un literatūrā vēl arvien neaprakstītā seksualitāte, jo kad grāmatnīcā pirku šo izdevumu, man šķita, ka pārdevēja uz mani noraugās ar aizdomām vai pat riebumu, tāpēc, lai kaut nedaudz celtos viņas acīs, iegādājos arī angļu-latviešu vārdnīcu ar 85 000 šķirkļu.

“Palicis viens tukšajā dzīvoklī, vīrs jutās ļoti vientuļš. Roka pati pastiepās pēc konjaka pudeles, viņš iedzēra, lai reibumā noslīcinātu savas skaudrās dvēseles slāpes. Bet līdz ar to tika noņemtas bremzes patoloģiskajai tieksmei.  Viņš izgāja uz ielas... un tur satika divas četrpadsmitgadīgas meitenes, kas vēlā nakts stundā klīda pa Rīgas ielām. Viņas labprāt pieņēma tā uzaicinājumu nākt līdzi uz dzīvokli un nemaz nebija nobijušās, tikai pārsteigtas, kad vīrietis atkailināja savus dzimumorgānus. Vēlāk šīs meitenes pieprasīja tām sistemātiski maksāt, un sākumā pacients to arī darīja. Pie ārstiem šis vīrietis atnāca jau ar izteiktu neirozi.”

Šī pikantā aina nav no Zentas Ērgles pusaudžu romāna “Starp mums, meitenēm, runājot...”, bet gan no 20. gadsimta 70. gados tapušās psihoterapeita Jāņa Zālīša grāmatas “Mīlestības vārdā”. Daiļliteratūras autori tikmēr izkopa aprakstu veidu, kurā aprakstīts nevis pats notikums, bet pastarpinātas un tumsā tītas šī notikuma atskaņas, pēc kurām trenēts lasītājs var nojaust, par ko tieši ir runa. Piemēram, Zigmunds Skujiņš 1970. gadā romānā “Kailums” ar šo problēmu tika galā šādi:

“Nezinādams, ko darīt, viņš nodzēsa gaismu un sāka viņu skūpstīt. Vitas lūpas smaržoja pēc siekalām un gaišajā sejas laukumā izskatījās indīgi melnas. Mugurā viņai bija bieza vilnas kleita, drānai cauri plūda sviedrains siltums.
Arī viņam bija karsti, bet piesitās drebuļi, it kā viņš būtu nosalis.
“Labi,” sacīja Vita, “ar drēbēm nav ko gulšņāt, parādi, kur ir tualetes istaba.” Vita ilgi nenāca. Skaļi dārdošu sirdi viņš klausījās, kā šļakstījās ūdens un skanēja spaiņi. Izmantodams vientulības brīdi, viņš sasukāja matus un apskatīja spogulī zobus. Viņa atgriezās svaiga un piesarkusi, nesdama saujā izmazgātas biksītes. Viņš bija nobijies un pilnīgi pārliecināts, ka tūdaļ drausmīgi izgāzīsies, neskatoties uz visu savu rūpīgi un ilgi krāto teorētisko bagāžu, kurā ietilpa gudrības gan no Zālamana augstās dziesmas, gan Forela un Vanderveldes populārzinātniskiem traktātiem.
Nožēlojamais un apjukušais zaļknābis tomēr guva gluži necerētus panākumus. Patiesība izrādījās daudz vienkāršāka par teoriju. Vienkāršāka un tai pašā laikā – neatklājamāka, jo tas, ko viņš bija panācis, nekādā gadījumā nevarēja būt viss. Dzeja it kā iestrēga realitātē, un, kaut arī uz dažiem mirkļiem tā, likās, aptvēra pasauli, tās gaidīto brīnumu tomēr pārmāca anatomiskā konkrētība, ko pieredzes trūkums un uztraukums darīja drīzāk atklājošu nekā skaistu.”[24. Skujiņš, Zigmunds. Kailums. No: Skujiņš, Zigmunds. Trīs naktis un piecas dienas : Izšķirošie mirkļi : Raksti. 2. sējums. Rīga : Mansards, 2005]

Alberts Bels 1967. gadā tapušajā romānā “Bezmiegs” erotisku ainu pamanās radīt “no nekā”:

“Aizgājis uz vannas istabu, paņēmu nepazīstamās sievietes krekliņu, krūšturi, apakšsvārkus, zeķes, kleitu, ilgi skatījos, meklēdams viņas biksītes, to nebija nekur, ne uz grīdas, ne uz vannas, tad atnesu drēbes uz istabu, te jau priekšā mētelis un kurpes.”[25. Bels, Alberts. Bezmiegs. Rīga : Jumava, 2003]

Meitenes Zentas Ērgles romānā “Starp mums, meitenēm, runājot...” par notikušo labāk vispār cenšas nedomāt:

“No rīta pamodos, skatos – sveša istaba, pasakains tualetes galds ar trīsdaļīgu spoguli, plata gulta, gaiši zila atlasa sega. Sākumā neapjēdzu, kur atrodos. Laikam vakarā biju pārāk daudz ieķērusi. Skatos, man blakus, galvu segā ievīstījis, guļ kāds vīrietis. Tagils. Man karsts pārskrien pār kauliem. Bet Tagilam mati tumši, šim tādi rūsgani. Norauju segu – ārprāts, Ģirts, tas bundzinieks! No mutes plūst degvīna un cigarešu dvaka, taisni nelabi kļūst. Nesapratu, kā šis nokļuvis man blakus.

– Vai tev nebija bail, ka viņš... ka tu...
– Ko tu? Šitas pienapuika. Viņš taču bija pilns kā mārks.”[26. Ērgle, Zenta. Starp mums, meitenēm, runājot... Rīga : Liesma, 1984]

Kaut gan Dace Rukšāne piederīga citai paaudzei, līdzās šerminošai konkrētībai arī viņa nemulstot mēdz ķerties pie līdzībām un mājieniem:

“Oļega lūpas garšo pēc medus. Oļega kakls smaržo pēc stropa. Oļegam ir lipīgs vēders un saldi cirkšņi. Oļega naba ir liela šūna. Oļega kājstarpe ir maiga nektāra lāse.

Oļegs pielīmējas Katrīnai un nelīp nost. Oļegs ir pirmā Katrīnas lipīgā slimība. Oļegs teic, ka arī Katrīna ir viņa pirmā lipīgā slimība. Katrīna zina, ka Oļegs ir lišķis. Bet Katrīna tikai saldi smaida un neiebilst. Katrīnai patīk Oļega līme. Katrīnai patīk būt inficētai. Katrīna vai mirst no cukurotām potēm. Oļegs ir Katrīnas olu biskvīts. Katrīna ir Oļega “Zelta atslēdziņa”. Oļegs ir Katrīnas cukurgailītis. Katrīna ir Oļega ievārījuma burciņa. Oļegs ir Katrīnas karamele. Oļegs ir Katrīnas mēle. Katrīna ir Oļega marcipāna lācītis. Katrīna ir Vinnijs Pūks. Oļegs ir Trusītis, un viņam izbeidzas medus. Peru pieniņa arī vairs nav. Katrīna iesprūst Trusīša alā un saldi aizmieg."[27. Rukšāne, Dace. Kāpēc tu raudāji? Rīga : Atēna, 2003]

Zigmunds Skujiņš romānā “Miesas krāsas domino” īstos vārdus atradis dzīvnieku un dārzniecības pasaulē:

“– Vai tad bērni rodas no sēklas?
– Kā savādāk! Skaidrs, ka no sēklas.
– Un kur to sēklu sēj?
– Dzīvības dobītēs, muļķi. Kur tad citur. – Vectēvs izbrīnīts raudzījās man acīs.
– Kādās?
– Nu gan joki, – būdams ātras dabas, vectēvs apskaitās. – Mums stallī septiņas ķēves un trīs ērzeļi, bet tu nezini, kur sēj dzīvības sēklu!”[28. Skujiņš, Zigmunds. Miesas krāsas domino. Rīga : Preses nams, 1999]

Jānim Zālītim bija jāmeklē tiešāka izteiksme. Rakstot “plašam lasītāju lokam” paredzētu grāmatu par seksu jeb dzimummīlestību, līdzības ar dzīvnieku pasauli nebija piemērotas: “Ja hormonālajām vētrām pakļauts pusaudzis novēro dzīvniekus pārošanās laikā vai arī atceras to redzējis agrāk, var rasties seksuālā orientācija uz dzīvniekiem (sodomija).” Šim vispārīgajam formulējumam sekoja izvērsts stāsts par 35 gadus vecu vīrieti, kurš dzērumā izvarojis tītaru. Lasītājus šādas ainas varēja satraukt pat vēl vairāk, nekā par skandalozām kļuvušās Edgara Ozoliņa ilustrācijas, kurās bija atainotas seksuālas pozas. “– Klausies, ko vēl man mamma teica: glāsti un skūpsti agri vai vēlu novedot pie... – Marga brīdi paviļāja mutē vārdu kā karstu kartupeli, tad ātri izgrūda, – ...pie dzimumsakariem,” spriež Zentas Ērgles romāna “Starp mums, meitenēm, runājot...” varones. “– Pieaugušie reizēm ir neizprotami, – Rita smagi nopūtās. – Bet ja nu tik ļoti gribas pamēģināt?” Zālītis iesākumam ieteica apmeklēt lekcijas un kursus.

Angļu rakstnieks un kritiķis Lī Rurks, salīdzinot Mišela Velbeka un Iana Makjuana romānos sastopamās seksa ainas, savā blogā rakstīja, ka sekss mūsdienu daiļliteratūrā bieži vien ir savdabīgs “nekas, kas karājas virs lappuses, atrauts no pārējā grāmatas teksta.” “Kad rakstnieki cenšas padarīt seksa ainas literatūriskas, kad viņi grāmatā cenšas mākslinieciski iekomponēt ikkatru vaidu un nopūtu, zaudējot tik daudz laika pūliņos izveidot perfektu ainu, nopūloties to padarīt ticamu, viņi cieš nožēlojamu neveiksmi.

Literatūriskums, mēģinot nonākt līdz pieklājīgi uzrakstītai, ticamai seksa ainai, ir visnomācošākā mūsdienu daiļliteratūras iezīme.”[29. Rourke, Lee.Literary sex is such a turn-off. No: Guardian Unlimited: Arts blog - books, March 4, 2008]
20. gadsimta 80. gadu nogalē atslābstot cenzūrai un drīz pēc tam sarūkot arī redaktoru interesei par drukājamo tekstu saturu un kvalitāti, sākās arī latviešu rakstnieku atbrīvošanās no literatūriskiem mājieniem un pievēršanās konkrētībai. Kaut kādu iemeslu dēļ vairums autoru iemūžinājuši seksuālas ainas, kurās iesaistītie cieš neveiksmi vai kaunu, nespēj apmierināt partneri, nesasniedz baudu, jūtas pazemoti, gūst fiziskas vai morālas, pārejošas vai paliekošas traumas, izjūt sāpes vai, ja ne citādi – baidās saslimt ar venērisku slimību. Šādā virzienā, –visticamāk gan, sev raksturīgā garā itin visur meklēdams smieklīgo, – pirmos soļus jau bija spēris Jānis Jaunsudrabiņš stāstā “Plikie pāri”:

“Es, izdzirdis izbaiļu pilnu kliedzienu, steidzos turpu. Bet kad jau šķīru sīkos zarus, lai redzētu, kas noticis, Marija vēl stiprāk kliedza:
“Nenāc! Dieva dēļ, ej projām! Es pati...”
Pa tam es jau biju redzējis, kas par lietu, un sakaunējies atvilkos atpakaļ. Jā, patiešām, svārks bija uzmaucies gandrīz uz galvas, un, ja viņai kājās nebija miesas krāsas biksītes, tad viņai to pavisam nebij...”[30. Jaunsudrabiņš, Jānis. Plikie pāri. No: Jaunsudrabiņš Jānis. Kopoti raksti : Divpadsmitais sējums. Rīga : Liesma, 1984]

Biedinošu morāli vilšanās sajūtā meklējusi Zenta Ērgle 80. gadu pusaudžu romānā “Bez piecām minūtēm pieauguši”:

“Tas tik bija īstens vīrietis. Kā viņš mani skūpstīja, lūpas, krūtis. Beidzot es pa īstam izjutu, ko tas nozīmē – atrasties piedzīvojuša vīrieša rokās. Pirms diviem gadiem tā bija vienīgi tāda muļļāšanās. Gribi, es tev visu izstāstīšu. Tas notika naktī pēc izlaiduma balles. Mēs abi bijām krietni ieķēruši un tad nolēmām pamēģināt. Ne viens, ne otrs nezinājām, kā to dara. Man bija nepatīkami, pat sāpīgi. Nekādas svētlaimes, kā rakstīts grāmatās.”[31. Ērgle, Zenta. Bez piecām minūtēm pieauguši. Rīga : Liesma, 1983]

Jau nepilnus desmit gadus vēlāk arī grāmatās, – piemēram, Gundegas Repšes stāstā “Stigma”, – nekādas lielās svētlaimes vairs nebija.

“Jorge ilgi klusē.
– Ģērbies nost.
Tumsā dzirdams, kā viņš atkal noņem brilles.
Jorge ietinas viņas melnajos sīksprogu matos un pacietīgām, nekautri ziņkārīgām rokām aptausta sievieti. Laima klusē, saspringti gaida. Rokas klejo vienaldzīgas, pedantiskas, saspiež krūtis un paver čūskveidīgās kājas, slideni strauji valsta augumu uz sāniem, uz vēdera, glāsti līdzinās lēnai, nežēlīgai masāžai, viņš piespiež sievieti zemei un sažņaudz, cik spēka.
– Noģērbies arī tu, – viņa nesavaldīgi čukst.
– Nē, dārgā!
Viņa roka apstājas, ar pirkstiem sakampusi karsto kājstarpi.
– Nekad, dārgā!”[32. Repše, Gundega. Stigma. No: Repše, Gundega. Septiņi stāsti par mīlu. Rīga : Literatūra un Māksla, 1992]

Dace Rukšāne “Romāniņā”:

“Taču atlika man kaut nedaudz aizmirsties, aizrautīgāk sakustēties – viss, viss, viss – nevarīgs un pilnīgi miris loceklis jau pēc pāris sekundēm atstāja manu saērcināto klēpi.”

Un romānā “Kāpēc tu raudāji?”:

“Mihails, uzgūlies man virsū, mēģina ievadīt savu milzīgo locekli manā kājstarpē. Viņam ir spalvainas krūtis un taukaina pazode, noaugusi melniem bārdas rugājiem, sviedri straumēm vien tek no viņa degungala. Es, joprojām klusējot, izspirinos no milzīgā rumpja apakšas un metos uz durvīm.”

Kārļa Vērdiņa varonis stāstā “Kāzas” neveiksmes rezultātā vismaz piedzīvo kaut ko atklāsmei līdzīgu:

“Tu esi tik labs,” viņa teica, iztukšojusi glāzīti. Pēkšņi sajutu viņas muti sev pie vaiga. Mitrās lūpas man kutināja deniņus, tad ausi. Es pagriezu galvu, un mēs bučojāmies. Viņa cieši apķēra mani ap vidu.

“Gribi, es tev pasūkāšu? Lai tas Emīls pagaida!” Indra pēkšņi iečukstēja man ausī. Neko neteicu. Viņas roka iebrauca man biksēs. Pamanīju, ka dīķītī sidrabojas mazi vilnīši. Ātri tikusi galā ar bikšu pogām, viņa noliecās. Es uzliku roku uz viņas galvas. Tagad jau skaidri varēja saskatīt gredzenu manā pirkstā. Man nestāvēja. Meži, pļavas, krūmāji – tagad viss bija skaidri redzams.”[33. Vērdiņš, Kārlis. Kāzas. No: Latviešu stāsti. Rīga : Dienas grāmata, 2006]

Aina Dainas T. stāstā “Liesa, mans mīļākais orgāns” ir krietni vien bezcerīgāka:

“Un nākamais mirklis, kas uzplaiksnī, ir tas, kā Māris – tā sauca to manu mēbeli, starp citu, – izslēdz gaismu; es nevarīgi stāvu vidū kaut kādai istabai, kur ir uzklāta gulta, pēc visa spriežot mums abiem, un vēroju to visu it kā no malas, viņš pieiet man klāt un sāk taustīties man gar krūtīm; ir sajūta, ka nav, ko elpot, ka šeit galīgi nav gaisa, un klusums dun galvā, ka bezmaz vai sāp. Man nav, ko elpot. Es smoku. Viņš turpina mīcīt manu džemperi.”[34. Daina T. Liesa, mans mīļākais orgāns. No: Prozas lasījumi klātienē un neklātienē. Rīga : Dienas grāmata, 2006]

Aivars Eipurs stāstā “Tēlnieka iedegušie darbi” sapludinājis Merķeļa un Jāņa Zālīša motīvus, atgādina par alkohola neviennozīmīgo dabu:

“Izklāja savu palagu, un abi nogūlās, lēnām sāka skūpstīties un aiztikt viens otram kājstarpi. Tad Astrīda paslējās tupus un centās uzsēsties Vinetū loceklim, taču Vinetū izvairījās un nogāza vieglprātīgo sievieti atkal sev blakus, jo slimību viņš nekāroja un prezervatīvu līdzi nebija.

– Varbūt paņem mutē, – Vinetū norija siekalas.
– Var jau, – laiski atteica Astrīda un sāka uzdarboties.
Loceklis auga, un Vinetū ļāva, lai viss notiek līdz galam. Viņš nebrīdināja Astrīdu par finišu, bet viņa neko no tā neiztaisīja, norija visu un līda bučoties. Vinetū spermas garša bija pārmākusi alkohola smaržu no Astrīdas mutes.”[35. Eipurs, Aivars. Tēlnieka iedegušie darbi. No: Prozas lasījumi klātienē un neklātienē :2006–2007. Rīga : Dienas grāmata, 2007]

Par izdošanos pati parūpējas Laimas Muktupāvelas Emīlija Benjamiņa romānā “Mīla. Benjamiņa”, taču šāda neatlaidība latviešu literatūrā sastopama reti:

“Es atstumju viņu guļus. Nenovilkusi savu kleitu, pati atpogāju viņa kreklu. Uzmaucos cietajam Benjamiņa pimpim un sāku jāt tā kā dragūns. Neesmu dūna, bet nazis. Tas šajā brīdī ir mans vienīgais iespējamais maigums.
Es kniebju Benjamiņa ļenganajā ādā, kožu plecos, smacēju skūpstot.
Es zinu, ka viņa sieva tā nekad nav atļāvusies. Un tieši tāpēc es tā daru.”[36. Muktupāvela, Laima. Mīla. Benjamiņa. Rīga : Daugava, 2005]

Seksuālas nelaimes latviešu literatūrā acīmredzot bijušas tik lipīgas, ka no to apraksta nav bijis pasargāts arī aktiera Andra Keiša varonis izrādē un grāmatā “Latviešu stāsti”:

“Vēl bauma paklīda, ka tās meitenes vienu džeku līdz nāvei izvaroja. Pirmā, tipa, dabon augšā, tad nosien, un tad visas pēc kārtas... tam vienkārši sakrājās... nebija, kur iziet, un nomira džeks... nu, tādas huiņas.”[37. Keišs, Andris. Karavīrs. No: Latviešu stāsti. Rīga : Dienas grāmata, 2006]

Tomēr pagaidām, iespējams, pati spožākā seksa aina latviešu mūsdienu literatūrā izdevusies Jānim Einfeldam pēc Jaunsudrabiņa “Pliko pāru” līdzības veidotajā stāstā “Trīs nevainīgie”. Atmetot postmoderniskas interpretācijas par stāsta iznākuma saistību ar Renē Magrita gleznu “Pīpe”, uz kuras bija rakstīts “Šī nav pīpe”, šķiet, ka te Merķeļa latvieši savā mūžīgajā dzērumā “dabas un kultūras sadures punktā” beidzot ir sastapušies ar Sviftu, un šo stāstu kā baisu līdzību vai biedinājumu par dzīves īstenības aprakstīšanas grūtībām un varbūtēji bēdīgo iznākumu varētu paturēt prātā ikviens rakstītājs:

“Meita ir viena. Aizgramstījos līdz gultai, pacēlu deķi, meita gulēja ar muguru pret mani. Pēc krācieniem šķita, ka viņa nebija uzmodusies. Es novilku tai biksītes. Lai gan viņas pakaļiņai kaut kā trūka. Es bez brīdinājuma iebraucu, nu – tur, taču sajutu, ka dibens ir kaulains. Aptaustīju vāravu, kura smirdēja pēc nadžas un vēl kā nepatīkama. Sataustīju, ko nevajadzēja, vaigu pilnu ar bārdas rugājiem, un tā mutē ko garenu no koka, līdz sapratu, ka tā ir pīpe. Uzreiz pārliecinājos, ka mani nospers dzīves īstenība. Esmu izvarojis onkulīti, kurš piedzēries aizmidzis ar visu pīpi.”[38. Einfelds, Jānis. Trīs nevainīgie. No: Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs : Erotiskās noveles un draiskie stāsti. Rīga : Pētergailis, 2001]