Vai draguna nav gulējusi kopā ar briedi

LETA, 2009. gada 19. martā

Pirms pusotra gada žurnālā “Karogs” tika publicētas Riharda Bargā literārās anekdotes, kas nodēvētas par “Tenkām” un saturēja jocīgu, izdomātu gadījumu pārstāstus, kuros darbojās Latvijā pazīstamas, pārsvarā - literārajās aprindās zināmas personas. Nav droši zināms, vai citas pieminētās personas ir bijušas aizskartas vai pagodinātas par sava vārda izmantošanu literārā darbā, taču viena no tām - dzejniece un dramaturģe Agita Draguna izvirzīja pretenziju pēc šī teksta pārpublicēšanas interneta portālā “Delfi”, lūdzot konkrēto “tenku” izņemt no publiski pieejamiem interneta resursiem, atvainoties un kompensēt viņai nodarītos morālos zaudējumus. Prasības summa sākotnēji bijusi 20 000 latu, vēlāk tikai paaugstināta līdz 200 000, bet tiesa lēma par krietni mazāku kompensāciju - 10 000 latu, ko sadalīja pēc sev vien zināmiem principiem - pa četriem tūkstošiem žurnālam un portālam, bet autoram, pret kuru tiesā sniegtajā prasībā nemaz netika izvirzītas nekādas pretenzijas, tika piespriests samaksāt 2000 latu.

Interesants fakts jau ir tas, ka “tenkas” autors Rihards Bargais tiesā piedalījās kā liecinieks, nevis atbildētājs, viņam nemaz netika dotas procesuālas iespējas “aizstāvēties”, taču sods pienācies arī viņam, kas nozīmē, ka cerībā uz sprieduma apelāciju augstākā instancē viņam nu ir jāiekļaujas gribot vai negribot. Acīs lec arī fakts, ka tiesas procesa gaidās un apcerēs tās iemesls - pati “tenka” ir ieguvusi simtkārt lielāku publicitāti, tiekot citēta visos ziņu aģentūru pārskatos un pat tiesas spriedumā. Te tā ir: “Dzejnieki agita draguna un ronalds briedis vienu laiku gulēja kopā un miegā tik nemierīgi grozījās, ka regulāri no rītiem modās, šķērseniski pārkrituši viens pār otru, tādējādi veidojot prefektu hitleriskās vācijas kāškrustu. šis fakts abus nabadziņus mocīja un satrauca tik ļoti, ka viņi beigu beigās tomēr nolēma pašķirties, ko veiksmīgi arī izdarīja.” Lietas izskatīšanas gaitā tiesnesis Mārtiņš Sviķis īpašu vērību veltīja fakta noskaidrošanai - ir vai nav dzejniece Agita Draguna gulējusi “kopā” ar dzejnieku Ronadu Briedi. Pieaicinātais kā “trešā puse” Ronalds Briedis liecināja, ka nav. Šķiet, šis apgalvojums ir bijis galvenais iemesls prasības izvirzītājam labvēlīgam spriedumam. Ja cilvēks nav gulējis kopā ar otru cilvēku, tad nedrīkst rakstīt, ka viņš to ir darījis. Sprieduma tekstā ir nepārprotama norāde, sakot, ka morālās kompensācijas “atbilst taisnības apziņai, tās tiesas ieskatā atturētu atbildētājus un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē”. Tātad, tiesa ar savu spriedumu ne tikai vēlas kompensēt Agitai Dragunai nodarītos morālos zaudējumus (kuru esamību prasītāja tiesā nespēja pārliecinoši pierādīt, vien norādīja uz hipotētisku iespēju, ka minēto publikāciju būtu varējuši lasīt viņas bērnu klasesbiedri skolā un attiecīgi būtu varējuši Dragunas bērnus izsmiet), bet arī atturēt jebkuru Latvijas literātu no līdzīgas rīcības nākotnē. Atzīstos, ka esmu līdzīgi rīkojies līdz šim. Esmu rakstījis literāras anekdotes, kurās pēc žanra specifikas darbojas personāži, kuru vārdi ir līdzīgi reālajā dzīvē pazīstamu politiķu, rakstnieku un sabiedrībā pazīstamu personu vārdiem. Nenoliegšu, ka šajās anekdotēs (kā jebkurā latviešu, krievu, franču vai britu literāro anekdošu tradīcijā tapušu tekstu ietvaros) personāži veic smieklīgas, absurdas, simboliskas vai psihoanalītiski interpretējamas darbības, kas varētu šķist apkaunojošas vai pazemojošas, ja tās tiešā veidā tiktu attiecinātas uz šo personāžu prototipiem reālajā dzīvē. Taču žanra specifika un noteikta kultūras tradīcija nepieļauj šādu interpretāciju. Gan autoram, gan lasītājam parasti ir skaidrs, ka runa ir par literāru abstrakciju. Rīgas apgabaltiesas tiesnesim Mārtiņam Sviķim tā bija pirmā dzirdēšana. Atkārtojot atbildētāju advokātu teikto, viņš nespēja pat iegaumēt terminu “literārā anekdote” un lietoja vārdus “literatūras anekdote”, neiedziļinoties diskusijā par to, vai aplūkojamais teksts ir uztverams kā “daiļliteratūra” vai kā “informācija”. Pat prasītāja puses advokāta piedāvājums uztvert darba nosaukumu “Tenkas” burtiskā nevis pārnestā nozīmē viņu neieinteresēja. Pēc visa spriežot, viņa viedoklis bija viennozīmīgs - literārā darbā aprakstītie notikumi nedrīkst būt pretrunā ar realitāti. Un spriedums nozīmē nevis to, ka literārs sacerējums ir aizvainojis kādu no tā lasītājiem, bet gan to, ka šajā sacerējumā paustā “realitāte” ir bijusi nepatiesa. Atklāti sakot, tam ir grūti noticēt. Es biju tiesas sēdē, kurā lieta tika izskatīta un procesa gaitā nekas neliecināja par to, ka prasītājs varētu uzvarēt. Agita Draguna bija sagatavojusi emocionālu, taču visai haotisku uzrunu, viņas advokāte bija neprofesionāla un juceklīga, tiesnesis vairākkārt bija spiests viņām aizrādīt un apsaukt. Tika noraidīts arī lūgums pēc slēgtas tiesas sēdes, kas būtu pamatots, ja izskatāmais jautājums tiešām tiktu atzīts par prasītāja godu un cieņu aizskarošu. Atbildētājus pārstāvēja lieliski sagatavojušies advokāti, kas bija pilnīgi pārliecināti par prasības absurdo raksturu. Cik es varu spriest par tiesvedības principiem, viens no vainas svarīgākajiem pierādījumiem ir nodoms, un šajā gadījumā tādu nav iespējams atrast nevienā no iesaistītajām pusēm. Ne autors, ne žurnāls, ne interneta portāla vadība nebija pat iedomājušies, ka šis teksts varētu kādam nodarīt jelkādu kaitējumu, kur nu vēl rakstījuši to ar šādu nolūku. Negribēti nodarītu kaitējumu mēdz kompensēt vai sodīt smagākos gadījumos - kad ir zaudēta veselība, dzīvība vai nodarīts materiāls, skaidri aprēķināms zaudējums. Šeit mēs varam runāt tikai par iedomātu, pareizāk sakot, par iespējamu morālu traumu, kādu teorētiski varētu gūt jebkurš, kas ir izlasījis kaut ko nepareizi. Gluži kā cilvēks, kas nav spējis iemigt pēc redzētas šausmu filmas, un tāpēc izvirzījis apsūdzību tās režisoram un scenāristam par nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem nākamajā darba dienā.