Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jaunā britu pētījumā noskaidrots, ka raksturīgāko pusmūža krīzes pazīmju vidū ir došanās uz Glastonberijas festivālu un dārga velosipēda iegādāšanās.
LETA, 3. jūlijā
Eliota Džeiksa 1965. gadā formulētajam pusmūža krīzes jēdzienam tagad ir apmēram pusmūžs. Tas laika gaitā kļuvis par vienu no tabloīdu un tīmekļa portālu stūrakmeņiem. Kaut arī parasti šo dzīves periodu saista ar indivīda apziņu par personīgo mirstību un dzīves galu, no kā izriet vēlme izdrāzt neizdrāzto un nopirkt nenopirkto, tikpat labi pusmūža krīzi varētu raksturot cita veida pārmaiņas, kas stāv pāri ikdienišķam dzimumtieksmes un mantiskuma līmenim.
Pirmā lieta ir apakškrekls ar lencēm, tā saucamā maika, kurā nereti jau pirmsskolas vecumā tiek ievīstīta dažādu tautu un reģionu vīriešu ķermeņu augšdaļa. Šis fakts arī ir pusmūža krīzes cēlonis, gluži kā prinča Ferdinanda slepkavība, no kā savukārt izriet tas, ka sievietēm nekādas pusmūža krīzes nav. Lai arī sākumā slēpts zem cita krekla, tas agri vai vēlu izkonkurē pārējos apģērba gabalus un iznāk no skapja, piemēram, spēlējot basketbolu kopā ar rajona puišiem vai arī kādus gadus vēlāk, sēžot uz palodzes un vērojot, kā dažāda vecuma sieviešu miesas iet pēc pirkumiem vai vēl kaut kur. Angliski šis krekls reizēm tiek dēvēts par wifebeater, kas marķē vīriešus kā pusmūža krīzes upurus, kā arī norāda uz maskulīnā pārākuma diskursu, kas cilvēku sugai piemīt vēl kopš primātu kopienas laikiem, lai arī visādi slāpēts.
Otra stabila pazīme ir izteikta vēlme pēc zelta zoba, ja tāds jau nerotā smaidu. Parasti viss zobs netiek gatavots no zelta, tikai apvalks – gluži kā zelta folija faraona mūmijai, kas to pasargā no nevēlama starojuma. Kaut arī modernās stomatoloģijas tehnoloģijas ļauj ielikt kaut vai ekoloģiskus kadiķkoka zobus, ja negribas ķīniešu porcelāna implantus, tieši zelta zobs orālā multilīmenī – košļājot pārtiku un ar muti komunicējot ar apkārtējiem indivīdiem verbālā vai neverbālā veidā – raksturo cilvēka brieduma pakāpi. Tiesa, ne viss ir zelts, kas spīd, un citu metālu lietojums var norādīt uz indivīda ekscentrismu vai nespēju orientēties vērtību skalā.
Trešā krīzes lieta ir zīmolu noraidījums. Kaut gan mēdz sacīt, ka šajā posmā vēlme pēc mantām ar skaļiem nosaukumiem saasinās, notiek pretējais. Tieši pusmūža krīzes skartajiem ir domāts bārdas skuveklis, veļas pulveris, ziepes un pārtikas produkti no sērijas “parastais”. Tas attiecas arī uz apģērbu. Ja kādam drēbju gabalam ir etiķete, ka to izgatavojis kāds no pasaules valstu vieglās rūpniecības konglomerātiem, tā tiek rūpīgi noārdīta un slepus izmesta kādā no publiskajām atkritumu urnām, lai visādi okšķeri un vajātāji nevarētu izpētīt miskastes saturu un uzzināt, kādas markas zeķes indivīds X pircis.
Ceturtdiena – zivju diena, nodomāja literārais varonis un nopirka auzu pārslas. Vienkāršāk – pusmūža krīzes galvenā iezīme ir vienveidīgs ēdiens. Ja reiz kopš agras jaunības brokastīs ēdu ikrus ar gāzētu alkoholisku dzērienu, tad tā arī darīšu līdz sirmam vecumam, un nebāzieties man virsū ar duriāna pankūkām vai avokado maizītēm. Mūsdienīgāk laikam to būtu dēvēt par monodiētu, bet pusmūža krīzes skarts cilvēks ir pārliecināts, ka tieši konkrēts ēdiens ir panaceja pret visām slimībām, veselības ķīla un paaudžu pārmantojamības garants. Ēšanai vispār tiek veltīta arvien mazāka uzmanība, un tiek sapņots par bērnu dienās manīto kosmonautu pārtikas uzņemšanas veidu, proti, variantu, kad bezgravitācijas telpā planējošs ķermenis tiek barots no tūbiņām. Ik mirkli iluminatorā paveras skaists skats uz citām planētām. Tad vēl vitamīnus. Un viss.
Piektā un svarīgākā lieta ir kopējais mantu daudzums, un te ir tikai divas iespējas – visu izmest vai arī iekrāt tik daudz krāmu, ka istaba pilna līdz griestiem un jādzīvo otrajā līmenī. Vēl ir trešais un ceturtais līmenis, bet ap to laiku apakšējais slānis parasti jau sācis pūt un kaimiņi ienaidnieki piesaistījuši savai frontes pusei dažādas administratīvas un penitenciāras iestādes. Ja ir divas istabas, tad var ļauties abu iespēju valdzinājumam, ciemiņiem izrādot apputējušos 16. gadsimta naktspodu krājumus, bet vienatnē slīgstot astrālā un mentālā meditācijā, kailam sēžot pie koka bļodiņas ar ūdeni pilnīgi tukšā istabā, kuru piesātina koku lapotnes noēnota vienmērīga gaisma. Vēl labāk ievākties kādā absolūti minimālā platībā, piemēram, trīs kvadrātmetru dzīvoklī Ņujorkas debesskrāpja bijušā gaisa kondicionētāja motortelpā vai arī vienkārši lepnāka dzīvokļa meitas istabiņā.
Retais to pamana, un visi to noliedz, bet pusmūža krīzes skartajam ir raksturīga saasināta reliģiozitāte, kas parasti izpaužas noteiktas alus šķirnes, automašīnas markas vai instrumenta pielūgsmē. Nu, tāds materiālistiskais panteisms, varētu sacīt. Dievišķotā lieta bieži pat netiek atklāta, bažījoties, ka kāds to varētu nozākāt vai nenovērtēt, turklāt sakrāla aspekta piešķiršana konkrētām lietām labi sader ar jau minēto zīmolu un zīmogu noraidījumu (te raksta autors vienkārši nebija īsti pārliecināts, kurš vārds būtu labāk lietojams) – vispārākā lieta var būt tikai viena, un tāpēc jau tā ir pārāka, ka nav tāda kā citas. Kā velns vienmēr ir līdzās dievišķajam, tā arī svētās mantas troni apdraud zaimotāji un paļātāji, kuri noteikti vārīsies piķa katlos, kur tos palaikam sitīs ar spriguļiem un metīs uz nokaitētām ecēšām. Sava manta ir jāaizstāv, un stundas, kas pavadītas, komentējot reklāmrakstus vai atsauksmes par mašīnām, ir zelta vērtas.
Septītā lieta ir pašpietiekamība, un tā ir droša kā pats apolitiskais pusmūža jātnieks uz fiksēta velosipēda. Tās zinātniskais nosaukums vēl nav izgudrots, bet, ja būtu, tas nebūtu publiski atklājams, jo tad to uzzinātu visādi stulbeņi. Tas ir īpašību kopums, kas raksturo pusmūža krīzes skartu indivīdu no bērna kājas līdz kapa malai. Viedums ir viens no vārdiem, kas te būtu vietā, jo šis indivīds zina. Nav svarīgi, ko un kādā mērā, taču tieši zināšana šajā gadījumā ir ne tikai nezināšanas pretmets, bet gan apziņas stāvoklis “es zinu”, kas pielietojams visdažādāko situāciju izvērtēšanai. Es zinu tāpēc, ka zinu, un mana zināšana ir pareiza tāpēc, ka tā ir pareiza. Tas pats ar apziņu, tā vienkārši ir pārāka un izcilāka, un nevajag te aiz matiem pievilkt briedumu vai izglītību. Es apzinos, ka tas viss ir sūds un citāds nevar būt un arī nebūs.