Austrumeiropas moru spogulis

Nelielas ceļojošās trupas impresārijs no skatuves Napoleonam Bonapartam kaujas karstumā pie kārtējās ieņemamās pilsētas mūriem apgalvo: “Šis gan jums noteikti patiks!” Beidzot viņš izšķīries piedāvāt karavadonim savas programmas naglu – “trīs idiotus no Latvijas, kas rij birstes”, jo viss iepriekšējais Napoleonam nav licies pietiekami smieklīgi. Par laimi, viņu nesasmīdina arī birstu rīšanas šovs, latviešu vietā viņš pieprasa vēl lielākus idiotus, vēlams – pundurus. Tā ir epizode no Terija Giljama “Laika bandītiem” (1981) – filmas, kura pirmoreiz lika man pievērst uzmanību tam, kā Rietumu populārajā kultūrā parādās latviešu tēls.

Pat ja jūs neskatāties kino vispār, jūs, visticamāk, tāpat esat to priekšstatu varā, kurus par pasaules tautām radījuši filmu veidotāji. Visa kino kultūra ir pārpilna ar ģeogrāfisko lomu sadalījumu, piedēvējot iestīvinātus štampus, visbiežāk – negatīvus, par dažādām nācijām un tautām, vien anglofonās pasaules cilvēkam atvēlot iespēju būt daudzpusīgam un mainīgam. Tautām, kuru pārstāvjus rietumnieku kino un televīzija padara par pēdējiem pamuļķiem vai sadistiem, ir visas tiesības žēloties par rasistisku attieksmi, vismaz no tā paša kino un TV tolerances viedokļa. Viens no iemesliem, kādēļ kino un televīzija nebaidās lietot šos vienas dimensijas tēlus, ir komerciāla stratēģija – līdzīgi kā tiek primitivizēti, piemēram, romāni kino vajadzībām, tāpat tiek primitivizēta arī Āfrikas realitāte, visus afrikāņus padarot par prātu izkūkojušiem kara noziedzniekiem vai genocīdā cietušiem nabadziņiem. Tas visdrīzāk tiek darīts tādēļ, ka reālistisks afrikāņu atainojums var izrādīties pārāk garlaicīgs, bet garlaicīgs produkts nevienu neinteresē. No tālienes varam iztēloties kādus Holivudas scenāristu kursus, kur studenti tiek apmācīti lietot šīs etniskās klišejas – šajā sižetā, piemēram, kriminālintrigu radītu kara salauzts serbu kareivis maniaks, bet šajā komismu piešķirtu jamaikietis tamborētā cepurītē ar pārpīpētu rastafari stulbumu sejā. Skaidrs, ka šos tipāžus ikviens kaut kur jau ir redzējis, visbiežāk – iepriekš uzņemtās filmās. Visi “ķīnīzeri”, “varžēdāji”, “latino-bandito” kalpo par vizuāliem kodiem, lai skatītājiem atvieglotu filmas skatīšanos un lai tie nesāktu piedēvēt neatbilstošas īpašības šīm stipri tukšajām staigājošajām izkārtnēm.

Visas lielās tautas ir ieguvušas noturīgus klišejiskos tēlus, ko multiplicēt Holivudas filmu industrijai, bet latviešiem ar savējo nav sevišķi paveicies. Mēs nekad neesam ieņēmuši kādu nozīmīgu vietu Rietumu kinematogrāfā un atšķirībā no recidīvajiem krieviem vai perversajiem japāņiem uz kino kartes tiekam atzīmēti bezgala reti. Mēs esam ierakstīti to tautu sadaļā, kuru attēlojums ir saistīts ar jau paredzamu auditorijas neziņu par šādas valsts vai tautas eksistenci. Šāds prognozējams neziņas stāvoklis rada plašu telpu misticismam un brīvām asociācijām attiecībā uz šīs nevienam nezināmās tautas pārstāvjiem. Iespējams, pateicoties tautas mazskaitlīgumam, valsts nelielajiem izmēriem un neievērojamajai vēsturei, latvieši vairākkārt parādās kā ilustrācija zinātniskajā fantastikā. Uzskatāms atgadījums notika 1956. gadā, kad “Zvejnieka dēla” režisors Vilis Lapenieks, dzīvodams emigrācijā Losandželosā, Holivudas producentiem, kas meklēja kvazi-eksistējošu valsti filmai “Mīlētājs Džeimss” (1957), ieteica tieši Latviju. Līdzīgi to izmanto arī animācijas seriālā “Fantastiskais četrinieks”, kurā Latvija ir ļaunuma sīkvalsts kaut kur starp Ungāriju un Serbiju, un tās galvaspilsētā Dūmštatē valda supernelietis Doktors Dūms.

Lai gan nevar fiksēt skaidrus statistiskus ekrāna latviešu parametrus, tomēr ir iespējams izšķirt dažas viņu fiziskās un psiholoģiskās iezīmes. Latviešu vīrieši ir īsi un drukni, sakumpušu muguru, tumsnēji, bieži vien semītiska vai kaukāziska izskata un netīrīgi. Tieši izskata dēļ tos lielākoties spēlē rumāņu vai bijušās Dienvidslāvijas aktieri. Latviešiem vienmēr ir arī smieklīgi, nelatviski vārdi – Vladimirs Kasinskis, Elmers Gratniks, Volkmars, Butso u.c., savukārt retajos gadījumos, kad parādās latviskāki vārdi, tie ir vēl smieklīgāki – piemēram, amerikāņu seriāla “Rockefeller Plaza 30” galvenā varone Liza Lemona ir latviešu izcelsmes un viņas otrais vārds (kuru gan viņa nelieto) ir Miervaldis. Uzkrītoši, ka latviešu sievietes atšķirībā no zviedru glītajām blondīnēm filmās gandrīz neparādās – izņemot jau pieminēto “Miervaldi” un meiteni Sašu, kura seriālā “Sainfelds” atsakās precēt vienu no galvenajiem varoņiem, jo tas nav iesvētīts Latviešu ortodoksālajā baznīcā (starp citu, tās galvenais svētais ir pravietis Latviāns), citu ievērojamu sieviešu lomu nemaz nav.

Viena no galvenajām ekrāna latvieša īpašībām ir mazrunīgums, viņš lielākoties ir man of few words. Parasti tas gan saistīts vienkārši ar valodas nezināšanu – britu situāciju komēdijā “Kā nedzīvot savu dzīvi” drūms latviešu emo jaunietis visu laiku klusē, jo, kā uzskata viņa draugi, nezina nevienu vārdu angliski. Par viņu joko, ka viņam runāt nemaz nevajag, jo viņš vienmēr lieto nazi. Taču iepretim “klusējošajam latvietim” lielākas problēmas filmās sagādā “runājošais latvietis”, īpaši tad, kad autori liek tam runāt latviešu valodā; tā parasti izklausās, it kā kāds, mutē košļājot mālus, vienlaikus mēģinātu izrunāt vārdus, kas fonētiski atgādina kaut kādu Balkānu slāvu, skandināvu valodas un suņa rūkšanas sajaukumu. Līdzīgā nevalodā, mēģinot piesisties kādam izmeklētam britu sarunu biedram, runā Latvijas vēstnieks Alfreda Hičkoka spiegu filmā “Ārzemju korespondents” (1940), tomēr starp viņa izteikumiem var izšķirt dažas stipri kropļotas latviešu frāzes: “Es latvietis, reprezentatīvs...”, “Kā klājas?”, “Jūs labi skaista!”. Detektīvseriāla “Monks” gadījumā latviešu valodas frāze “Šis nav mans mētelis” izrādās veselas slepkavības izmeklēšanas atslēga, jo tā it kā skan līdzīgi angļu “She’s now gone meatless” (“Viņa kļuvusi par veģetārieti”). Jau pieminētajā “Sainfeldā” latviešu valodai tiek piedēvēts vārds kavorka, kurš it kā nozīmē vīrieša dzīvniecisku pievilcību, bet mums vienlaikus parāda arī citu pieeju valodas jautājumam. Ignorējot ģeolingvistiskos nosacījumus un apzinoties, ka latviešu valodas pratēji nesastāda nopietnu šo filmu auditorijas daļu, latviešiem tiek piedēvētas pavisam citas cilmes valodas. Raksturīgākā no tām ir krievu, kas, ņemot vērā Latvijas ģeogrāfiju un vēsturi, vēl nebūtu nekas pārsteidzošs, taču pāris filmās, piemēram, Kena Rasela filmā “Miljards dolāru smadzenes” (1967), nošņurkušas latviešu nemiernieku bandas savā starpā sarunājas skaidrā poļu valodā, to dēvējot par latviešu.

Jau minēju, ka fiziska pievilcība nav latviešu varoņa stiprā puse, un, atšķirībā no reālās dzīves latviešu seksa tribūna Mika Ozoliņa panākumiem ASV, vienīgais gadījums, kad ekrāna latvietis Amerikā izceļas ar savu izskatu un “seksualitāti”, atrodams populārajā vampīru seriālā “Patiesās asinis”. Vienā no sērijām biseksuālā Luiziānas štata vampīru karaliene Sofija Anna, kura ap sevi pulcinājusi veselu asinssūcēju/asinsdevēju galmu, atzīmē, ka nupat piepulcinājusi saviem sekotājiem kādu latviešu puisi Ludi. Viņas vārdiem, “Ludis ir jānogaršo, lai noticētu. Nepiesārņots atšķirībā no lielākās daļas cilvēku. Tieši tāds, kā garšoja visi, pirms industriālā revolūcija visu sajāja pilnīgā pakaļā.” Ludis gan ātri nozūd, bet, ņemot vērā satriecošo izskatu, ko ieguvis, dienas pavadot trenažieru zālē, kā arī neslēpto homoseksualitāti, viņš ir palicis seriāla fanu acīs kā “īstā” latvieša tēls. Ludis un vecīgais Krokodils Dandijs, kura tēls it kā aizgūts no ekscentriskā Austrālijas krokodilu ķērāja Arvīda Blūmentāla, šķiet, ir vienīgie varoņi, kas latvieša tēlu daudzmaz reabilitē pasaules kinoskatītāju acīs.

Ņemot vērā Latvijas attālinātību no filmās redzamajiem notikumiem, tipiskākais kino varonis ir vēstnieks – kāds, kuram ir iemesls atrasties ārpus savas valsts. Simptomātiski, ka vēstnieki piedalās ļoti svarīgos vēsturiskos notikumos, paši pat nenojaušot par šo notikumu svarīgumu. Hičkoks savu Latvijas vēstnieku “Ārzemju korespondentā” ievietojis britu augstākās sabiedrības dinejās 1939. gada augustā, un ir pilnīgi skaidrs, ka tā stulbajā ģīmī neatspoguļojas ne mazākā nojausma par kara tuvumu un PSRS karaspēka koncentrēšanos viņa valsts pierobežā. Angļi filmā viņu uztver kā jautru klaunu – neskatoties uz amatu, viņš neprot ne angļu, ne franču, pat ne vācu valodu, toties prot jautri smieties un bolīt acis. Turpretī minētajā “Monka” sērijā “Misters Monks iekaro Manhatanu” Latvijas vēstnieks ar izteikti slāvisko izskatu un vārdu Dimitrijs Kreslovs piedzīvo tikai pirmās desmit ekrāna minūtes un tiek nogalināts kādas Ņujorkas viesnīcas liftā, vēl pirms mēs uzzinām, ka ar viņa pārstāvēto valsti saistīta plaša starptautiskā spriedze. Neskatoties uz to, ka darbība norit 2004. gadā, Latvija ir “uz pilsoņkara sliekšņa” (to apliecina arī pārītis latviešu politiski izsūtīto, kas pižikiem galvā kavē laiku, spēlējot šahu Bruklinas tilta pakājē), un vēstnieka nogalināšana var novest pie neatgriezeniskām globālām sekām, par kurām neko vairāk filmas gaitā neuzzinām. Vismazāk kariķēto vēstnieku var ieraudzīt “Mīlētājā Džeimsā”, kur šo lomu nospēlējis pats tās ierosinātājs Vilis Lapenieks. Filmas darbība risinās Ņujorkā 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē, kad par pilsētas mēru kļuva spilgtais dendijs un džeza dziedātājs Džeimss Dž. Vokers. Lai iegūtu vajadzīgās ņujorkiešu balsis, viņš dzied neapoliešu dziesmas itāļiem, džezu Hārlemā, lēkā klezmeru pie ebrejiem, līdz nonāk stīvu vecīšu pieņemšanā īrētā zālē, kurā visas sienas pušķotas sarkanbaltsarkanām lentēm. Pēc vēstnieka korektās uzrunas skaidrā latviešu valodā (retais izņēmums) Vokers pieceļas, joprojām nenojaušot, kādā pasākumā ir iekūlies, un savā uzrunā sāk uzskaitīt bezmaz visas Eiropas mazās nācijas, līdz beidzot nonāk līdz vārdam “latvieši”, par ko visa zālē sēdošā publika, kas atgādina senili perversus 18. gadsimta aristokrātus ar pūderi un briljantiem, sajūsmā lec gaisā.

Citāds ir latviešu pārstāvētais ļaundara tēls. Lai gan dažāda tipa neliešus rietumnieki piemeklē gandrīz ikvienā angļu valodas areālam nepiederošā nācijā, mēs esam pelnīti saņēmuši mantojumā vienu īsti vēsturisku personāžu. Nostāstiem apvītais Sidnejstrītas aplenkums 1911. gadā Londonā, no kura mistiski izbēga latviešu anarhistu grupas vadītājs Pēteris Pjatkovs jeb Mālderis, piespēlējis labu materiālu ne tikai literatūrai (Žorža Simenona inspektora Megrē detektīvromānu sērija aizsākas ar darbu “Pēteris Latvietis”), bet arī filmām. Šis tēls redzams daudzās Megrē romānu ekranizācijās, bet vairākos gadījumos tas parādās arī pats par sevi. Interesantākais piemērs ir televīzijas filma “Titāniks” (2012), kurā Pjatkovs uz bēdīgi slavenā kuģa pamanās gan vairot savu nelieša slavu, nogalinot kādu līdzbraucēju, kurš grasās atklāt viņa patieso identitāti, gan vienlaikus kļūt par varoni, palīdzot sievietēm un bērniem no 3. klases kabīnēm nokļūt līdz glābšanas laivām. Tomēr par vienīgo latviešu izcelsmes superļaundari uzskatāms Džeimsa Bonda pretinieks Auriks Goldfingers filmā “Goldfingers” (1964), kura bērnība saistīta ar Latviju; iespējams pat, ka viņa māte bijusi latviete, kas precējusies ar vācbaltu aristokrātu. Vienīgais, ko par mums atklāj Goldfingera personība un izsmalcinātās nogalināšanas metodes, piemēram, pilnībā apzeltījot kailas sievietes ķermeni, ir tas, ka latviešiem piemīt stipra nosliece uz vardarbīgām un fašistiskām idejām. Jāsaka, ka šis priekšstats labi sakrīt ar tām daudzajām padomju filmām, kurās latviešu aktieri atveidoja nacistu slepkavniekus.

Tikpat plakans un mūsu pašcieņai ne īpaši glaimojošs ir arī izplatītākais latvieša tēls – vienkāršais idiots. Nav pat jābūt profesionāliem idiotiem no Giljama “Laika bandītiem” – arī tie latvieši, kuri dara cienījamākus darbus par birstu rīšanu, visumā eksponējas kā tumsonīgi plānprātiņi, kas nonākuši draudīgajā Rietumu pasaulē. Animācijas seriālā “Mana trakā ģimene” parādās latviešu olimpietis, kurš reklamē nevienam nepazīstamu sporta apavu ražotāju Teslik, par kura apavu valkāšanu klasesbiedri izsmej vienu no seriāla varoņiem Grifinu. Kamēr Grifins taisnojas, ka māte likusi viņam valkāt šīs kurpes, jo tās iecienījuši latviešu sportisti, olimpietis, tērpies treniņtērpā nacionālajās krāsās, ar cigareti zobos apgalvo: “Skriešana, sviešana, smagu lietu cilāšana! Man der arī Teslik. Galvenais, ka katru kurpi pārdod atsevišķi.”

Šādi mulsinoši pārpratumu izraisītāji arī ir viens no Holivudas scenāriju blakusproduktiem: allaž ir vajadzīgs kāds, kurš ar savu dīvainību nodrošina komisko kontrastu (tā saucamo comic relief) pat visdrūmākajās drāmās un trilleros. Arī riebīgais suteners Jurijs Maika Figisa filmā “Pametot Lasvegasu” (1995), kurš apgalvo, ka ir no Latvijas, un savas austrumeiropieša muļķības dēļ tiek ātri vien nogalināts, ievieš vairāk viegluma visādi citādi ne pārāk vieglajā un, šķiet, arī ne pārāk labajā filmā.

Kamēr latvieši mētājas pa pasauli kaut kur starp Lasvegasu un Londonu, latviskā tipāža eksotika ir vienīgais iemesls, lai tie parādītos uz ekrāna, bet nekāds stāsts par Latviju neveidojas. Turpretī nedaudzās filmas, kuru darbība norisinās it kā Latvijas teritorijā, rāda diezgan iespaidīgu pseidovēsturisko ainu par to pašu mežoņu dzīvi savā rezervātā. Vēsturiskumu tajās meklēt, protams, ir lieki, jo faktu aptuvenība pakārtota sižeta vajadzībām. Visatbilstošākais vēstures traktējums, šķiet, vērojams Folkera Šlēndorfa filmā “Le Coup de grâce” (1976), kas uzņemta pēc Margeritas Jursenāras romāna motīviem un stāsta par baltvācu muižniekiem un boļševiku līdzskrējējiem Kurzemē 1919. gadā. Ja vien filma nenodarbotos ar ļoti sarežģītiem meklējumiem vīriešu un sieviešu psiholoģijā, to varētu uztvert kā interesantu un maz zināmu Pirmā pasaules kara epizodes izgaismojumu, pat ja par latviešiem filmā uzzināt nevar neko. Taču tajā labi jūtams kara beigu neprāts un sajūta par Latviju kā “Austrumeiropas Beļģiju”. Daudz vājāk ar latviešiem un viņu vēsturi veicas filmas “Miljards dolāru smadzenes” veidotājiem. Lai arī iecerēta kā bondiānas alternatīva (filmas producents bija slavenais Džeimsa Bonda filmu producents Harijs Solcmans), tā skatītāju atzinību neieguva haotiskā sižeta dēļ, ko ironiskā kārtā radīja tieši Latvijas un latviešu līnija. Filmā britu slepenais aģents Harijs Palmers (spēlē Maikls Keins) 1968. gadā tiek nosūtīts uz LPSR, precīzāk, Rīgu, lai kopā ar daudzajiem šeit mistiskā kārtā izdzīvojušajiem latviešu nacistiem organizētu padomju varas gāšanu. Misijas autors ir kāds stipri jucis Teksasas naftas magnāts, fanātisks antiboļševists, un tās gaitā ir paredzēts vietējos latviešu nemierniekus atbalstīt ar specvienību, kas šeit tiktu atgādāta piena cisternās pa ledu no Helsinkiem taisnā ceļā pāri Baltijas jūrai. Lieki piebilst, ka pienvedēji Rīgu nesasniedz (pilsēta filmā izskatās pēc neliela aizmiguša skandināvu ciemata, pa kura vienīgo ielu cilvēki pārvietojas zirgu vilktās kamanās), jo tos sabombardē padomju lidmašīnas uz Rīgas jūras līča ledus. Paši nemiernieki runā poliski un ir nekoordinēti un tumši ļautiņi, kas dzīvo zemnīcās un ierastā kārtā aplaupa garām braucošos autoveikalus. Tie ir ļoti līdzīgi tiem latviešiem, kurus sastop zviedru rakstnieka Henninga Mankella radītais detektīvs Vallanders jau daudz vēlāk – 90. gados. Vallanders ir pazīstamākais zviedru izmeklētājs pēc Mīkaela Blumkvista no “Meitenes ar pūķa tetovējumu”, un grāmatas par viņu piedzīvojušas vairākas ekranizācijas – arī “Rīgas suņi” par detektīva ierašanos mežonīgajā bezlikumu jaunajā Latvijas brīvvalstī. Zviedru pašu veidotajā 1995. gada versijā caurcaurēm kriminālā, izbijušo kāgēbešņiku pārvaldītā valsts vēl bija kaut kādā mērā sazīmējama kā Latvija, bet britu seriālā (2012), kurā Vallanders darbojas mūsdienu Rīgā, superkorumpētā un mafiozā pilsēta vairāk liek domāt par kādu fantasmagorisku pagātnes karikatūru. Pieļauju, ka vienīgais iemesls, kādēļ šajā “Rīgas suņu” variantā spēlējošie latviešu aktieri neiebilda pret debilo pilsētas portretējumu, varētu būt bijis palīdzēt atbrīvot Rīgu no britu streipuļotāju straumēm, kas to pārplūdina nedēļas nogalēs.

Galu galā, ekrāna latviešos nav nekā reāla; reāls ir vienīgi filmu veidotāju nodoms tos izmantot savos darbos. Un arī šis nodoms ir pilns neskaidrību, piemēram, kāpēc labāk neizvēlēties lietuviešus vai igauņus, jo viņi kā tēli, protams, ne ar ko neatšķirtos no mums. Taču par vienu lietu gan varam būt pavisam droši: tie, kas šīs filmas skatās, nedz zina, nedz arī uzzinās, kas ir latvieši, tādēļ karikatūriskajam latviešu portretējumam nav itin nekādas nozīmes. Parasti latviešu epizodes ir tik īsas, ka neviens tās pat nepamana. Bet tajās retajās reizēs, kad kādu ekrāna latvieti sastopam mēs paši, tā var izrādīties pavisam cita mācību stunda. Kā tādā biheivioristiskā psihoanalīzes seansā mums varbūt ir dota iespēja uzzināt un saprast par sevi to, kā filmā nemaz nav. Vai tad nav jauki kādā 70. gadu amerikāņu seriāla “Kojak” epizodē uz policijas aplenktas industriālas celtnes Ņujorkā izlasīt uzrakstu latviešu valodā “Lai dzīvo sievietes” kā slepenu vēstījumu tikai mums pašiem?