Latvieši no otras puses

Dažādu notikumu iespaidā latvieši kļuvuši īpaši jūtīgi pret ārēju viedokli. Pareizāk sakot, nekādu ārēju viedokli viņi visbiežāk nesaņem, taču pati doma par to, “ko par mums padomās ārzemēs” aizvien sāpīgāk atbalsojas latviešu prātos, kas saņem vienu triecienu pēc otra – globālajā ekonomiskajā krīzē visvairāk cietusī valsts, viskorumpētākā un izzagtākā, visnelaimīgākā un bezcerīgākā, turklāt vēl – vieta, kur nokrist ir ar mieru vien viltus meteorīti. Gluži tāpat kā skaudru dūrienu mēs izjūtam ikkatru ziņu par ārzemēs pieķertu latviešu bandītu vai huligānu. Pat Kopenhāgenas demonstrācijās aizturēto tūkstošu starpā mēs pamanāmies ieraudzīt latviešu izcelsmes zviedru un masu mediji seko viņa liktenim, lai arī tur tam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Taču dziļi vēsturiskās apziņas dzīlēs gruzdošā doma, ka piederība latviešu tautībai nozīmē kaut ko īpašu, liek cerēt uz to, ka šo īpašo pamanīs un novērtēs arī citi.

Ilgus gadus un vēl joprojām viens no lielākajiem apvainojumiem, ko latvietis saņem savās tūrista gaitās tuvākās vai eksotiskākās ārzemēs, ir tikt noturētam par krievu. Šī klišejiskā situācija ir tik izplatīta, ka nebūtu brīnums, ja tas arī būtu spilgtākais iespaids, ko par latviešiem ir guvuši dažādu viesnīcu portjē un suvenīru veikalu pārdevēji – latvieši ir tie dīvainie krievi, kas sadusmojas, kad viņus nosauc par krieviem. Pēdējos gados latvieši parādās britu komēdiju seriālos kā specifisks tēls, kas īsti saprotams tikai melnā humora tradīcijās. Seriālā “Kā nevajag dzīvot” ir aina, kurā galvenais varonis, bezatbildīgs neveiksminieks, iepazīstas ar jaunāku meiteni un nonāk krogā tīņu kompānijā, kas nupat beigusi darbu parakstu vākšanas akcijā. Situācijas smieklīgums ir tajā, kā galvenais varonis cenšas iekļauties jaunāku kolēģu sarunā, taču īsti nespēj komunicēt ne formas, ne satura ziņā. Beigu beigās viņš cenšas mainīt sarunas tēmu un jautā: “Bet kāpēc viņš neko nesaka?”, pamājot uz vēl vienu šīs kompānijas dalībnieku, kas līdz šim ir sēdējis ārpus kadra un skatītājam neredzams. “Viņš ir latvietis,” atbild jaunieši. “Viņš nesaprot ne vārda angliski.” “Bet kā tad viņš pierunāja garāmgājējus parakstīties?” jautā galvenais varonis. “Viņam ir nazis,” atbild jaunieši un vairs nespēj novaldīt smieklus. Šajā brīdī kamera mums parāda “latvieti”, kas ir dūšīgs augumā, taču sevī ierāvies un neko nesaprotošu sejas izteiksmi, kā jau bija teikts.

Viens no pazīstamākajiem latviešiem pasaules kosmopolītiskākajā pilsētā Londonā ilgus gadus bija, bet iespējams, ka joprojām ir revolucionārs, anarhists un buržuju mantas ekspropriators Pēteris The Painter (Gleznotājs), kas palicis nenotverts leģendārajā 1911. gada Sidnijstrītas aplenkumā un faktiski palicis arī nezināms. Par viņa identitāti un likteni izteikti dažādi minējumi, sākot ar to, ka viņš ir bijis Ģederts Eliass, un beidzot ar kādu Jāni Žākli, par kuru gan nav zināms nekas daudz vairāk. Pirms simt gadiem Londonā dzīve nebija nekāda vieglā. Divi miljoni iedzīvotāju oficiāli dzīvoja nabadzībā, bet aizvien jauni imigrantu viļņi izraisīja jau tā zemo strādnieku algu kritumu. Dumpji, streiki un protesti nebija retums, it īpaši, ja ņem vērā to, ka Londona šajā laikā bija kļuvusi arī par patvērumu daudziem politiskajiem bēgļiem no Austrumeiropas un cariskās Krievijas. 1905. gada revolūcijas varoņi (gan tie, kas paspēja izvairīties no vajāšanām, gan tie, kas savu termiņu bija atsēdējuši) dibināja Londonā jaunas revolucionāras organizācijas vai arī turpināja iesākto pagrīdes darbu. Vieni no aktīvākajiem un nesamierināmākajiem pagrīdniekiem viņu vidū bija latvieši. Piektā gada revolūcijas emigranti, latviešu izcelsmes sociālisti, anarhisti un avantūristi nonāca arī Londonā, kur atrada pajumti, nožēlojami atalgotu darbu kādā rūpnīcā Totenhemas priekšpilsētā un domubiedrus. Kad 1909. gada 23. janvārī tika aplaupīts Šnērmana gumijas rūpnīcas kasieris, kas veda strādnieku nedēļas algu, kopsummā kādas 80 mārciņas, izrādījās, ka laupītājs ir šīs pašas rūpnīcas strādnieks latvietis, kas oficiālajos dokumentos tā arī nebija uzrādījis savu īsto vārdu un uzvārdu, bet sarakstos parakstījies kā Zilonis. Nav brīnums, ka vēl joprojām, iztēlojoties latvieti kā stereotipisku tēlu, briti redz anonīmu, mēmu un nesabiedrisku būtni.

Gadus trīsdesmit vēlāk profesors Pauls Jurevičs, analizējot latviešu rakstura nacionālās īpatnības, esejā “Latviskā dvēsele” rakstīja: “Latvietis, lai tas būtu kur būdams, palaikam negrib apmierināties ar doto stāvokli, bet grib progresēt, grib uzlabot – padarīt glītāku vai kārtīgāku, vai plašāku un ienesīgāku savu saimniecību vai māju, vai veikalu, vai vispār savu darba vietu, vai pat vienkārši dzīvokli. Domādams vienmēr par iešanu uz priekšu, par lielākas pilnības sasniegšanu, vienalga kādā nozarē tas strādā, latvietis allaž ir strādājis un mācījies, nerēķinoties ne ar kādām darba un laika normām un nedomādams nedz par sevis, nedz bieži arī par citu saudzēšanu. Vai taisni šīs īpašības dēļ latvieši nebija agrāk sevišķi iecienīti Krievijā kā pārvaldītāji, vadītāji un darba organizatori, jo latvietis jau tieši pēc dabas vienmēr centās, lai tas, pie kā viņš ķeras, tuvotos zināmam ideālam.”

Kāds cits latvieša tēla izmantojums britu televīzijā, ir manīts seriālā “FM” – situāciju komēdijā no radio dīdžeju dzīves. Arī te latvietis parādās kā negaidīts tipāžs, tāds, kurš “būtu vismazāk ienācis prātā” un arī te viņš praktiski neko nepasaka, bet kadrā parādās tikai īsi pirms beigu titriem – kā reminiscence par sērijā iepriekš izspēlētu joku. Joks ir sekojošs: radio dīdžejs pa ceļam uz pīpētavu jautā programmas vadītājai, kā viņai beidzies iepriekšējais vakars, kurā notika balvu pasniegšana labākajiem radio biznesa darbiniekiem, tāds kā vietējais Oskars. Viņa liek manīt, ka ir pārgulējusi ar kādu. “Kas viņš bija?” jautā dīdžejs. “Viņš saņēma balvu par labāko jaunās etniskās minoritātes digitālā radio raidījumu.” “Etniskās minoritātes… No kurienes viņš ir?” “Viņš ir latvietis.” “Vai tad latvieši vispār klasificējas kā etniskā minoritāte?” “Viņam ir 200 klausītāju.” “Bet tas taču nav kritērijs minoritātes statusam.” “Iespējams, viņa raidījums nav pārāk labs.” “Bet tu ar viņu vēl tiksies?” “Kāpēc ne?” “Viņam ir tikai 200 klausītāju. Kāpēc tu vispār ar viņu pārgulēji?” “Tāpēc, ka viņš saņēma balvu!” Sērijas beigās šis mistiskais latvietis parādās kā pelēks un negribēts stāvs gaitenī, kuru programmas vadītāja tomēr nevēlas satikt. Noņemot visus citus blakusmotīvus, joka kodols ir tajā, ka latviešu nav pietiekami daudz, lai viņi vispār tiktu uzskatīti par etnisko minoritāti, tas ir, par vērā ņemamu un aizsargājamu sabiedrības grupu. Latvieši ir tikai atsevišķi, nejauši satikti indivīdi, kas nemaz tā īsti necenšas apvienoties saliedētā kopienā.

“Varas un goda kāre, kas arī bieži izpaužas latviešu cilvēkā, būtu tikai, kā jau teikts, speciāls un kāpināts savas personības apstiprinājums resp. izcelšanas veids,” jau minētajā esejā raksta Pauls Jurevičs. “Tāpat saprotams, ka sakarā ar dziņu nostiprināt savu personu un tās robežu latvietis bieži dzinies arī pēc mantas kā šī personības nodrošinājuma priekšnosacījuma. Ar to pašu tad būtu izskaidrojams latviešos nereti sastopamais karjerisms un vispār viņu laušanās no zemāka sociālā stāvokļa augstākā, viņu tiekšanās pāriet “kungu kārtā”. Ka šī tendence latviešos tiešām ir, to rāda viņu panākumi šai virzienā: savā laikā un varbūt arī vēl tagad latvietis, lai arī cik trūcīgs būtu ieceļojis Krievijā, vienmēr ir pacēlies vairāk vai mazāk augstā virsslānī. Armijā tas gandrīz nekad nebija vienkāršs kareivis, bet vienmēr, ja ne virsnieks, tad vismaz instruktors, fabrikās tas bija vai inženieris, vai meistars, bet muižās viens no visvairāk meklētiem un cienītiem pārvaldniekiem, reizēm būdams īstais noteicošais vadītājs par veselām latifundijām. Tādā kārtā latvieši Krievijā kā vadītāji un organizatori spēlēja lielu lomu, kas bija visai analoģiska slavenajai ģermānisko “varjagu” lomai šai zemē.”

Interesanti, ka Jureviča secinājumi tiek izteikti laikā, kad nacionālās psiholoģijas idejas sevi faktiski bija diskreditējušas (krājums “Idejas un īstenība” tika publicēts 1946. gadā, otrais un papildinātais izdevums – 1965. gadā trimdas izdevniecībā “Daugava”). Priekšstati par to, ka katrai nācijai ir īpašas psiholoģiskās īpatnības, bija raksturīgas
18.–19. gadsimta zinātnei, sākumā tas bija tikai ģeogrāfisko pētījumu blakusprodukts, taču drīz vien kalpoja par pamatu bēdīgi slavenām rasu nevienlīdzības teorijām. Galu galā, ir tik viegli no vienkārša novērojuma par to, kāda īpašība ir vairāk raksturīga kādai nācijai, pāriet pie nāciju iedalījuma labākās un sliktākās. Zināma nacionālo stereotipu aprakstīšanas tradīcija atrodama 18. gadsimta Francijā, kur tā kļuva par filozofiskās diskusijas objektu. Kas nosaka nacionālā rakstura veidošanos – kādi fiziski un materiāli apstākļi? Vai to ietekmē klimats un ģeogrāfiskais novietojums? Vai konkrēta nodarbošanās ir iemesls vai sekas konkrētām rakstura īpatnībām? Kā nacionālais raksturs ietekmē sabiedrības uzbūvi un politisko sistēmu? Pati ideja par to, ka nācijas atšķiras pēc sava rakstura, tika pieņemta kā neapstrīdams vēsturisks fakts, ko bija iespējams tikai vairāk vai mazāk precīzi aprakstīt. Pats aprakstīšanas process, kas sevī ietver neko citu kā anekdošu vākšanu un analīzi, ir tik aizraujošs, ka tā vilinājumam nav spējis pretoties pat Imanuēls Kants. Nacionālo stereotipu piemēri vienmēr ir bijuši politnekorekti, ja lietojam mūsdienu terminoloģiju. Pat tādi humānisti kā Monteskjē un marķīzs d’Aržāns, lai arī savos darbos aicināja neaizrauties ar vispārinājumiem, paši nereti tajos iestiga, ar tīksmi uzskaitot tautu īpašības – spāņi esot lepni, neizglītoti, māņticīgi, liekulīgi, greizsirdīgi un ar noslieci uz laulības pārkāpšanu, bet angļi – inteliģenti, godīgi, dāsni, uzpūtīgi, rupji un cietsirdīgi.

Latvieši, būdami pārāk jauni kā nācija un pārāk mazā skaitā kā vērā ņemams pētījuma objekts, tā arī nav izpelnījušies neviena nopietna ārzemju autora aprakstu, tāpēc mēs vienmēr esam centušies šo darbu paveikt viņu vietā. Latvietim ir ārkārtīgi viegli atbildēt uz jautājumu, kāds viņš ir. Un visbiežāk šajā pašvērtējumā savijas vēlme saredzēt pozitīvo stereotipu (čaklums, pašaizliedzība, patriotisms) cīņu ar negatīvajiem, traucējošajiem stereotipiem (individuālisms, noslēgtība, skaudība). Tiesa, šie priekšstati joprojām nav apstiprinājušies nekādos pieredzes faktos, lai arī šāda iespēja ir bijusi – latvieši savā vēsturē ir vairākkārt veidojuši izteikti nošķirtas grupas, kurām varētu atrast pavisam konkrētus psiholoģiskā portreta vaibstus un rīcības motivāciju. Taču paši latvieši nav centušies iekļaut šīs grupas kā spilgtus vēsturiskus tēlus savā kultūrā. Tādi ir jau minētie Londonas anarhisti (par viņiem Lielbritānijā ir sarakstīti vismaz trīs zinātniskie pētījumi, Latvijā – tikai sižeta līnija Paula Bankovska romānā “Misters Latvija”), vēlāk – latviešu strēlnieki (padomju propaganda gan centās uzzīmēt spilgtu latviešu sarkanā strēlnieka portretu, taču nekas daudz vairāk par pieminekli Okupācijas muzeja priekšā mums nav palicis), represētie Sibīrijas latvieši visbiežāk tiek saredzēti kā cietēji, nevis uzvarētāji, trimdas latvieši ar panākumiem personiskajā karjerā un latvisko tradīciju uzturēšanā mītnes zemēs joprojām nav pietiekami novērtēti, pēdējās piecgades emigranti arī vēl nav īsti sagremoti, gaidot uz viņu atgriešanos – fiziskā vai kādā citā veidā. Vēl paliek pāris viegli identificējamas grupas tepat uz vietas. Tie ir valsts izzadzēji, politiķi, sasmērējusies elite un ar tiem konfrontācijā esošā nesamierināmā un dumpīgā, bet īsti nenoformulētā opozīcija. Neskatoties uz pietiekami ilgo demokrātijas posmu, latvieši tā arī nav izveidojuši jaunu protesta tradīciju (padomju laikā tā, lai arī paslēpta dziļi virtuvē vai laukos, tomēr eksistēja), mēs joprojām ar izbrīnu skatāmies uz televīzijā redzamiem gājieniem Parīzē vai Londonā, krītot histērijā pie izsista Saeimas loga vai uz pāris stundām apturētas satiksmes.

Bet Jurevičs rakstīja: “Kas, piem., kaut cik ir pazinis apstākļus Rīgas rūpniecībā priekš pasaules kara, tas zinās, ka rūpnieki ļoti cienīja latviešu strādniekus viņu centības, rūpības un vispār krietnā darba dēļ, bet tomēr vēl vairāk baidījās no tiem, jo tie neļāvās ar sevi apieties, kā vien kādam ienāca prātā, un vienmēr bija gatavi uz protestu un uz savu tiesību aizstāvēšanu. Šīs latviešu strādnieku īpašības dažiem rūpniekiem bija tik nepatīkamas, ka tie pat nolēma to dēļ atsacīties no labajiem strādniekiem un aicināja to vietā no Krievijas noteikti sliktākus, bet paklausīgākus, pazemīgākus strādniekus, kas visi bija nesalīdzināmi padevīgāki par latviešiem. Latviešiem, cik tālu vēsturē mēs varam paskatīties atpakaļ, vienmēr ir piemitis “dumpīgs gars” – acīm redzot, sakarā ar paaugstinātu savas personības apziņu. Ja latvietis kādreiz arī bijis pazemīgs, tad tā palaikam ir bijusi tikai kara viltība cīņā ar pārāk spēcīgu pretinieku. Pēc savas dabas – kā neapmierināts tieksmju cilvēks – latvietis īsti ir nemiera gars un revolucionārs; tas prasa brīvību savas personības izpausmei un allaž ir pret visu, kas šo viņa brīvību ierobežo. Ka krievu ķeizarvalstī latvietis bijis šāds nesamierināms revolucionārs, tas visiem zināms.”