Acis vienmēr vaļā

Signe Baumane: Man bija ritenis, es divus gadu braucu, bet tad es sapratu, ja es turpināšu braukt Manhetenā, es ilgi nedzīvošu. Jo es braucu bez ķiveres un es esmu ļoti competitive, kā to latviski teikt?

Rīgas Laiks: Nu, kā to sauc – aizrautīga...

Baumane: Azartiska! Un, ja mani kāds apdzen, man noteikti tas ir jāapdzen.

RL: Ar tiem riteņiem?

Baumane: Jā ar tiem vai taksi, piemēram, ar taksometriem sacentāmies visu laiku. Pāris reizes es iekļuvu gadījumos, kad durvis atveras manā priekšā un es lidoju pāri. Tikai neprasiet man neko filozofisku.

RL: Vai tev šķiet, ka filozofija tev neko, neko nav devusi?

Baumane: Nē, tā man visu ir devusi! (Smejas.) Viss, kas es šodien esmu, tas viss ir tā filozofija.

RL: Piedod, man nez kāpēc uzreiz gribējās uzrunāt tevi uz tu. Lai gan vispār man “jūs” patīk daudz labāk.

Baumane: Bet angliski “you are” arī ir jūs. Es jau kādus desmit gadus pazīstu vienu krievu ģimeni, un mēs joprojām esam uz jūs. Jā, nu, uz jūs ir labāk.

RL: Vai jūs varat nedaudz pastāstīt, kas tā ir par filmu, ko jūs patlaban taisāt?

Baumane: Tas būs mans personīgais stāsts par to, kā es dzīvoju ar depresiju.

RL: Ar ko, lūdzu?

Baumane: Ar depresiju.

RL: Kā tad tas iet kopā ar to, ka jūs sakāt, ka esat laimīga?

Baumane: Ļoti labi iet kopā. (Smejas.)

RL: Kādā veidā?

Baumane: Tā, es pat nezinu, no kurienes sākt. Depresija – tas ir, protams, stāvoklis, ko tu pats neizvēlies, tas ir, nu, kā viņi saka – ķīmiskais disbalanss. Es nezinu, kas to manī izraisa, un es nevaru to kontrolēt. Divreiz, trīsreiz gadā manī iekšā ieurbjas maza adata, kas uzpūš arvien lielākas tās iekšējās sāpes. Neatkarīgi no tā, kas man ir apkārt, no tā, ko kāds man ir teicis vai nav. Bet es jūtu, ka man šīs sāpes ir nepieciešamas, lai es kaut ko radītu, un enerģiju, ko depresija izraisa, es iesaistu savos projektos.

RL: Šķiet, jūs kādā intervijā sakāt, ka nav dienas, kad jūs nedomātu par pašnāvību. Joprojām?

Baumane: Jā. Katru dienu.

RL: Ā, tad jūs pie sava laimīgā stāvokļa pieskaitāt arī domas par pašnāvību?

Baumane: Man tagad jākonkretizē. Es ikkatrās deviņās sekundēs domāju par seksu, bet katrās divpadsmit sekundēs – par pašnāvību. Ne par ko citu es nedomāju.

RL: Tie taču ir murgi!

Baumane: Nē. Es vienkārši domāju, ka divi tie spēki, kas sadzīvo manī, – tā ir vēlme mirt un vēlme dzīvot. Sekss ietver sevī šo vēlmi sajust savu ķermeni, savienoties ar otru cilvēku, iejaukt sevi pasaulē. Un vēlme nomirt ir vēlme izslēgt – atslēgt, iziet ārā. Vēlme mirt nav tikai vēlme mirt, tā ir vēlme izkļūt ārā no šī riteņa.

RL: Vai jūs esat taisījusi pašnāvību?

Baumane: Kā, lūdzu?

RL: Kāpēc jūs gribat...

Baumane: Es negribu! Bet tās domas nāk iekšā. Es negribu.

RL: Skaidrs. Skaidrs. Bet vai jums nav apnicis, ka Latvijā par jums izveidojies priekšstats kā par ekstravagantu sievieti, kura apsēsta ar domām par nāvi un seksu?

Baumane: Tas ir okei.

RL: Vai par jums tāpat domā arī šeit?

Baumane: Nē.

RL: Bet kā tad par jums domā šeit?

Baumane: Es nezinu, kā viņi domā. Kāpēc man par to būtu jāuztraucas?

RL: Skaidrs, par to nav jāuztraucas. Bet vai jums tad nav apnicis ņemties ar šiem diviem spēkiem?

Baumane: Bet vai jums, piemēram, nav apnicis dzīvot jūsu ķermenī, jūsu izskatā? Un vai tad jums ir kāda izvēle?

RL: Nē, izvēles man nav.

Baumane: Nu, un kāda ir izeja?

RL: Izejas nav nekādas. Es vienkārši gribēju jautāt, vai jūs patiešām visu laiku domājat par šīm tēmām?

Baumane: Nē, es to nedaru. Es to pateicu, lai novienkāršotu savu dvēseles stāvokli. Jūsu acu priekšā kā māksliniece es teicu: tā ir vēlme dzīvot un tā ir vēlme mirt, un es esmu pa vidu! Starp šīm domām, protams, ir apmēram 2365 miljoni citu domu. Jo es jau nesēžu visu dienu gultā depresijā vai visu laiku nodarbojos ar seksu. Es kaut ko citu arī daru! Citu domāju.

RL: Labi. Bet atgriežoties pie filmas – vai tajā parādīts ceļš, kā tikt ārā no depresijas?

Baumane: Nē, tas ir tikai mans ceļš, un es nevaru iedot jums kādu padomu, jo neesmu psihiatrs. Es varu vienīgi pateikt, kas notika ar mani, kāda ir bijusi mana pieredze un kā es dzīvoju.

RL: Un kas ar jums notika?

Baumane: Nu... (Klusē.)

RL: Tu saki, ka esi ļoti pārdzīvojusi šķiršanos ar tuvu cilvēku, un man šķiet tikai dabiski, ka tas var izraisīt depresiju. Un kas tev to izraisa?

Baumane: Es jau teicu, ka nekas! Nekas no ārpasaules neizraisa, tas nav saistīts ar ārpasaules notikumiem.

RL: Un tam nav nekāda sakara ar to, ka jūs, pieņemsim, būtu nopietni dzērusi veselu nedēļu.

Baumane: Es cenšos nedzert nopietni! (Smejas.) Jo tas pie laba gala nevedīs!

RL: Labi, bet...

Baumane: Nē, nē, es dzīvoju ļoti laimīga. Jau desmit, divpadsmit gadu. Viss ir normāli, vienmēr brīnumainā kārtā es saviem projektiem saņemu finansējumu, viss notiek. Un pēkšņi dienas vidū bez jebkāda iemesla sākas šī depresijas lēkme, kas turpinās sešas nedēļas.

RL: Un ko tad jūs darāt?

Baumane: Nu, redz. Tas ir labs jautājums, jo tad, kad tā lēkme notiek, ir par vēlu kaut ko darīt. Tev ir jāsakārto dzīve, pirms tas viss notiek, un tev ir jāsaprot, kāpēc tu dari to, ko tu dari, un kā tas iekļaujas lielākā bildē.

RL: Un tajās sešās nedēļās ko jūs darāt?

Baumane: Vārdu sakot, lai izdzīvotu šīs sešas nedēļas, ir vajadzīgs projekts. Un man ir, kā es tos saucu, trīs sindromi. Man ir Šeherezādes sindroms – tā ir vēlme stāstīt.

RL: Tas ir, stāstīt vienalga ko?

Baumane: Izstāstīt stāstu. Man ir nepieciešamību stāstīt stāstu, vai es mirstu. Kā “Tūkstoš un vienā naktī”: viņai tūkstoti un vienu nakti jāstāsta stāsti, jo, ja viņš sāktu garlaikoties, viņai nocirstu galvu. Atceries? Man ir tieši tā sajūta! Man ir jāstāsta stāsts, vai man nocirtīs galvu. Otrs sindroms ir Pelnrušķītes sindroms – man ir jāiet gulēt pirms pusnakts, lai es varētu no rīta sešos celties un strādāt pie projekta. Vienalga, ja ballīte, tad ballīte, bet divpadsmitos man ir jābūt mājās. Un, protams, pats lielākais sindroms, kas man palīdz dzīvot, ir Žannas d’Arkas sindroms.

RL: Darīt ko? Tikt sadedzinātai?

Baumane: Nē, pirms viņa tika sadedzināta, – kas ar viņu notika? Viņai bija misijas apziņa. Viņai bija jāglābj Francija.

RL: Un ko jūs taisāties glābt?

Baumane: Man ir jāglābj animācija no Holivudas lielā kino. Ja tu strādā tikai sev vienam, tad, es nezinu, – tam nav nekādas jēgas! Bet ja ir sajūta, ka es piedalos šajos procesos, kas ir daļa no neatkarīgā kino, kas ir vairāk nekā kaut kas individuāls, tad man ir arī vēlme dzīvot, vēlme kaut ko darīt... Katru dienu celties sešos un strādāt līdz desmitiem vakarā – tikai sava vārda dēļ? Nē, tas man nav interesanti, tas nav tas, ko es vēlos darīt! Es vēlos būt daļa no kaut kāda lielāka procesa, un man tas palīdz! Un, protams, Žanna d’Arka dzirdēja balsis, protams, ka viņa bija mentāli slima.

RL: Jūs par sevi arī tā domājat?

Baumane: Nē. (Smejas.)

RL: Bet vai šis animācijas projekts neiznāk tāda kā krampjaina nodrošināšanās pret tām šausmām, kas notiek sešās nedēļās?

Baumane: Tas ir ļoti labs jautājums, starp citu. Es gan to nesauktu par “krampjainu nodrošināšanos”. Bet tā vietā lai dotos pie psihoanalītiķa, es filmās cilvēkiem rādu savu pasaules viedokli, savu skatījumu uz pasauli. Pie viena viņus izklaidējot un liekot viņiem mazliet sapurināties. Bet es biju paņēmusi vienu gadu brīvu. Man nebija nekādu jaunu projektu, es rakstīju scenārijus, fotografēju un taisīju papjēmašē skulptūras. Un mēģināju atbrīvot savas smadzenes no šīs riņķa dejas, ka ir projekts un projekts, un projekts. Es vienkārši gribēju savienoties ar pasauli un skatīties, kas ir jauns. Es negribēju taisīt vienu un to pašu filmu. Bet, lai varētu uztaisīt kaut ko jaunu, ir jāatslēdzas no iepriekšējā. Tā nu es sāku taisīt pilnmetrāžas filmu, kura ir pavisam citāda nekā visas manas iepriekšējās filmas.

RL: Kas tajā filmā īsti notiek?

Baumane: Tas ir personisks stāsts, tāpēc jau es stāstu savas ģimenes vēsturi, ka tajā ir šī tendence...

RL: Depresijas?

Baumane: Vēl trakāk.

RL: Slimības?

Baumane: Slimības. Bet tas būs ironisks stāsts, kā tas viss notiek. Es domāju, ja mana ģimene lasītu scenāriju – viņi nekam nepiekristu. Tāpēc vārdi ir mainīti un stāsta detaļas ir mainītas, jo es jau gribu izstāstīt tikai savu patiesību.

RL: Bet droši vien kāda tuva cilvēka slimība ir viens no šausmīgākajiem pārdzīvojumiem, kas var tikt uzlikts... Vai arī jūsu filmā ir kaut kas tik šausmīgs?

Baumane: Jā, tas ir viens no stāstiem. Bet tas nav par mani, jo es aizbēgu no tuvības.

RL: Jūs runājat par dēlu?

Baumane: Jā, un es no ģimenes aizbēgu.

RL: Par ģimeni jūs saucat mammu un...

Baumane: Mammu, tēvu, dēlu un vīru, bijušo... Ja es būtu palikusi Latvijā, es droši vien būtu sabrukusi tieši tajā veidā. Es nezinu, un viņiem būtu, manai ģimenei būtu jāmaksā šī...

RL: Nodeva.

Baumane: Nodeva. Filma saucas “Akmeņi manās kabatās”. Tur ir par to, kā sieva atslēdzas no sava vīra un ieiet savā alternatīvajā pasaulē. Un viņš nevar piekļūt viņai klāt, un viņa aiziet. Un viņš paliek sabrucis, viņš paliek ar visu to, kas viņam bijis rokās, ar šo smagumu.

RL: Tie tēli, ko jūs zīmējat, vai tie ir izdomāti? Es atceros, Noršteins savam Vilciņam “Pasaku pasakā” esot paņēmis tikko slīcināta, bet izglābta kaķēna acis. Vai jūsu tēlos arī ir kaut kas no šādiem nenoslīkušiem kaķīšiem?

Baumane: Mēs katrs redzam savādāk, katrs rod iedvesmu citur. Es nevaru atbildēt uz jautājumu, kāpēc es to daru tā, kā es to daru. Jā, es redzu pasauli, es redzu cilvēkus, bet es viņus transformēju. Viņi ir manā galvā, es viņus transformēju, un viņi iziet ārā...

RL: Tie šoreiz būs cilvēki, nevis zvēri?

Baumane: Ir arī zvēri. Zvēri ir mana tēma, man patīk dzīvnieki.

RL: Kāpēc?

Baumane: Tāpēc, ka es esmu viens no tiem.

RL: Jūs par sevi domājat kā par dzīvnieku?

Baumane: Jā.

RL: Par kādu?

Baumane: Nu, šobrīd es esmu viegli ievainojams zaķītis... (Smejas.) Bet, ja jūs mani aizkaitināsiet, es kļūšu par sakaitinātu vilku... ar zobiem!

RL: Vai jūs esat kaut ko nožēlojusi, ko savā dzīve esat izdarījusi?

Baumane: Es diemžēl nespēju nožēlot. Nē, es nevaru... Labi, piecas minūtes pirms nāves, tad es varētu bez nožēlas pateikt. Piemēram, kad es biju universitātē Maskavā, es iemīlējos vienā argentīnietī. Un mums bija brīnišķīgs mīlas stāsts, bet viņam diemžēl bija jābrauc uz četriem mēnešiem ceļojumā ārpus Padomju Savienības, un es nevarēju doties viņam līdzi. Un tad, kad viņš atgriezās, es sarāvu saites ar viņu.

RL: Kāpēc?

Baumane: Es nezinu. Droši vien, ka zinu, bet tas ir garāks stāsts.

RL: Izstāstiet vien.

Baumane: (Smejas.) Bet es pabeigšu domu.

RL: Labi.

Baumane: Viņam tika salauzta sirds, bet es sāku satikties ar savu nākamo krievu vīru, kuram patika iedzert, un mums piedzima dēls, un tad šķiršanās, mentālais, kā viņu sauc, psihiatriskajā slimnīcā, ta-ta-tā. Un kādus desmit vai divdesmit gadus es domāju, vai es toreiz aizgāju pareizā virzienā. Pirms pieciem gadiem tas argentīnietis man atraksta ī-meilu “es esmu Ņujorkā, satiekamies”. Un mēs satikāmies – it kā nebūtu pagājuši desmitiem gadu, mēs runājām tā, it kā mums būtu divdesmit. Man toreiz bija divdesmit, viņam – divdesmit četri.

RL: Bet toreiz jau jūs bijāt iemīlējušies.

Baumane: Jā, bet arī tagad mēs bijām uz tā paša emocionālā viļņa, tieši tāda paša. Taču tagad es arī sapratu – ja es būtu ar viņu apprecējusies, mēs vienalga būtu izšķīrušies. Tāpat man būtu bijis dēls, tāpat būtu bijusi psihiatriskā slimnīca, tāpat man būtu bijusi šī pieredze, būtu tieši tas pats stāsts.

RL: Nu tad pastāstiet to.

Baumane: Es baidos, ka tas nevienam nevar būt interesanti.

RL: Man vispār patīk stāsti.

Baumane: Ja? Ēe, no kurienes tad sākt? Lai nesabojātu savu reputāciju Latvijā. (Smejas.) Bet nu, es jau esmu to palaidusi vējā šā kā tā. Bija viens igauņu animators atbraucis pagājušo nedēļu, Prīts Pērns, un te bija viņam par godu sarīkotas tādas nelielas viesības. Lai gan es viņu nepazinu, viņš mani zināja. “Signe Baumane,” viņš teica, “jums ir ļoti slikta reputācija Igaunijā!” (Smejas.)

RL: Vai viņš to kaut kā paskaidroja?

Baumane: Tāpēc, ka igauņu animatori ir bijuši festivālos ar mani un, kā jūs zināt, vīriešiem ir divi standarti – kā drīkst uzvesties vīrieši un kā drīkst uzvesties sievietes. Un tā, kā biju uzvedusies es, tā nebija labi. Pēc viņu standartiem.

RL: Ko tad jūs tādu darījāt? Nu, dejojāt...?

Baumane: Nu, dejoju, nu... (Smejas.) Bet par to argentīnieti. Es nestāstīšu, kā un kāpēc tā mīla notika, visam ir savi iemesli. Jautājums bija – kā mēs...

RL: Nē, pagaidiet, kādi iemesli?

Baumane: Jautājums jau bija – kā mēs izšķīrāmies, nevis kā mēs iemīlējāmies.

RL: Jā, bet jūs jau varat veidot savu stāstu tā, kā jums liekas labāk.

Baumane: Tas ir ļoti garš stāsts, es pat nezinu, kā to īsi izstāstīt. Nu, tās bija divdesmit divu stāvu kopmītnes, kur jauni cilvēki sagrūsti kopā un dzīvo ļoti mazās istabiņās. Visi jauni, visi pilni ar hormoniem. Un tu izej cauri vienam koridoram, izej cauri otram koridoram, un kāds uz tevi paskatās, un lietas notiek. Un tā arī apmēram notika ar šo argentīnieti. Es viņu ieraudzīju koridorā, un viņš mani ieraudzīja. Tad mums bija gara saruna, un mums bija sekss. Un tad mēs iemīlējāmies viens otrā, es nezinu, kāpēc.

RL: Šādā secībā?

Baumane: Šādā secībā. Tas bija ļoti romantiski, jo šajās kopmītnēs bija stingri noliegts sekss starp ārzemju studentiem un padomju studentiem. Tantītes ar atslēgām jebkurā mirklī varēja atslēgt tavu istabu.

RL: Bet tas jau, tā teikt, piedod...

Baumane: Kaisli. Jā. Turklāt istabiņās jau neviens nedzīvoja viens un bija jāorganizē sava seksa dzīve pēc saraksta. Un tas viss bija ļoti romantiski. Bija ļoti intriģējoši sadzīvot ar kādu, kurš nāk no citas kultūras, ar citu viedokli par visu... Bet nu viņam bija uz četriem mēnešiem jāaizbrauc. Bet četri mēneši divdesmit gadu vecumā ir ļoti garš laiks. Viņam ļoti patika sievietes; es zināju, ka viņš diez vai spēj sevi savaldīt, būt uzticīgs – nu, varbūt emocionāli, taču ne fiziski. Un tajā vasarā es Latvijā sāku afēru ar vienu precētu vīru. Ar latvieti. Tas bija viens no ļoti retajiem latviešiem. Pat ne ar igauni.

RL: Jā, jo tad varētu saprast par to slikto reputāciju pie igauņiem.

Baumane: Nē, nu tas viss bija jau vēlāk. Tajā laikā es viņam rakstīju arī kaislīgas vēstules, taču Padomju Savienībā jau nekādas vēstules no ārzemēm saņemt nevarēja, tā nu nekādas komunikācijas mums arī nebija. 1. novembrī viņš atgriezās, bet manī kaut kas iekšā bija izdedzis. Un arī tas precētais vīrietis bija izdomājis, ka viņam no manis kaut ko vajag, un atbraucis uz Maskavu. Tieši tobrīd atgriezās argentīnietis, un viņi abi satikās. Tas bija ļoti dīvaini. Un, protams, ka precētais vīrietis aizbrauca atpakaļ pie savas sievas, un, protams, ka argentīnietis teica – kas te notiek? Kā tu tā drīksti? Tu tā nedrīksti! Un viņš aizgāja projām, un es, protams, iekritu depresijā...

RL: Ā, es domāju, ka jūs iekritāt vēl kādā trešajā vīrietī...

Baumane: Nē, depresijā. Un es sāku zīmēt. Tas ir tas brīdis, kad tie drūmie, radošie spēki, kas sēž cilvēkā iekšā, laužas ārā. Tas bija tas moments, un es domāju, ka tas bija ļoti labs moments man – manai dzīvei. Var jau būt, ka tas būtu noticis arī vēlāk. Nezinu.

RL: Tas gan šķiet nedaudz aizdomīgs stāsts. Tāda sajūta, ka viss šis nemiers, visa tā īstenošanās vīriešos izrādījās vajadzīga, lai varētu no viņiem atteikties, iekrist depresijā un sākt nodarboties ar mākslu.

Baumane: Jā, nu, iespējams, taču es nezinu, kāpēc es to sāku darīt. Kad es sāku lasīt, es, pabeigusi pirmo grāmatu, gribēju tūdaļ pat kļūt par rakstnieci. Es uzrakstīju savu pirmo romānu, kad man bija astoņi gadi, un kopš 14 gadu vecuma publicējos vietējā Tukuma avīzē. Vēlāk jau manus dzejoļus un esejas publicēja lielās avīzes, bet tad es nokļuvu Maskavā un pārstāju rakstīt.

Lūk, un tad sākās ar tiem vīriešiem – es jau biju audzināta tā, ka vīrietis ir daudz svarīgāks par sievieti, tā nu sieviete varēja mērot sevi ar to, kāds vīrietis viņai bija blakus. Tā nu es meklēju vīrieti, kurš būtu labāks par mani. Vīrietis, kas mani padarītu vērtīgāku... Tādu kā savu zaudēto daļu. Un es viņu meklēju! Es viņu pārstāju meklēt tikai 30 gadu vecumā, kad es sapratu, ka es pati esmu tas vīrietis, kas ir svarīgāks par mani. Bet toreiz, kad man tā vīrieša nebija, var jau būt, ka šis iztrūkums arī bija tas impulss, kas lika sākt zīmēt.

Šeit man jāpiemin Karls Gustavs Jungs, kurš teicis, ka simtprocentīgi sievišķīga sieviete ir atbaidoša. Un simtprocentīgi vīrišķīgs vīrietis arī ir atbaidošs. Ka mums katram ir jābūt tai otrai daļai, lai mēs spētu izprast viens otru, lai mēs būtu pilnvērtīgi cilvēki. Es uzskatu, ka manī ir šis vīrietis, kas ir apņēmīgs, drosmīgs, oportūnists. Un, protams, ka arī šī sievišķība – nedrošums, bailīgums.

RL: Kā zaķītis?

Baumane: Jā, zaķītis. Mans draugs, ar kuru mēs kopā esam divpadsmit gadus, ir drošs, apņēmīgs, zinošs, viņš zina, kā uzbūvēt kaut ko manā studijā. Bet tajā pašā laikā viņš ir ļoti sievišķīgs, nedrošs, viņš ir ļoti saprotošs un cenšas darīt arī tādas lietas, ko varētu darīt tikai sievietes. Un mēs satiekam ļoti labi. Ko jūs par to teiksiet?

RL: Nē, nē, es jau netaisījos strīdēties, un droši vien kaut kādā ziņā Jungam ir taisnība. Bet jūs par feministi sevi neuzskatāt?

Baumane: Nē, man patīk vīrieši, es mīlu vīriešus.

RL: Skaidrs. Mani mulsina... Mani mulsina tas, ka jūs esat publiski tik daudz par sevi stāstījusi visu ko tādu, par ko cilvēki parasti izvairās stāstīt. Es varu pieminēt...

Baumane: Pieminiet...

RL: Piemēram, par abortiem, par operācijām. Kāpēc jūs par to visu stāstāt?

Baumane: Tāpēc, ka tā ir daļa no patiesības. Un, iespējams, ka es ar savu darbu un saviem stāstiem mēģinu pateikt, ko tas nozīmē – eksistēt kā cilvēkam.

Kad biju jaunāka, es lasīju ļoti, ļoti daudz grāmatu. Un grāmatas stāstīja par to, kas notika, bet nekad nedeva to iekšējo sajūtu – kā dzīvot no momenta uz momentu. Es nevarēju saprast, kāpēc mana dzīve nekad nebija tāda kā grāmatā? Nebija grāmatas, kas aprakstītu to, kā es sajūtu šo dzīvi; un tā arī ir viena lieta, par ko cilvēki nemēdz runāt. Es, piemēram, uzskatu, ka, ielejot gaismu savās iekšējās istabās, es varu ieraudzīt visus šos dēmonus. Daudzas lietas, ja tās nosauc vārdā, pēkšņi zaudē savu spēku. Stāstot, piemēram, par operāciju vai par abortu, es savā ziņā noņemu to savu tabu. Es saku – tas tā bija, un tas man, manā realitātē, ir normāli.

RL: Signe, parunāsim par kaut ko pavisam citu, labi? Kas tevī ir no Amerikas?

Baumane: Droši vien labāk būtu jautāt, kas manī ir no Ņujorkas. Jo pārējo Ameriku es nezinu. Pirmo reizi es nokļuvu Amerikā, kad man bija 30 gadu. Pirms tam es jau biju dzīvojusi Maskavā – man patīk lielas valstis, lielas pilsētas. Krievi man ļoti patīk, bet es vienmēr jutu, ka man jātur sevi nost. Es nezinu, kāpēc. Bet, kad es atbraucu uz Ņujorku, es uzreiz sajutos kā mājās. Viss bija mans – kā cilvēki uzvedas, distance starp viņiem, kā viņi reaģē, es šeit sajutos kā mājās. Protams, arī Ņujorka ir liela pilsēta, un Amerika ir liela valsts.

RL: Un kas ir tas, kas jums patīk lielā pilsētā?

Baumane: Man patīk zināt, ka tā iela, uz kuras es atrodos, nebeidzas pēc pieciem kvartāliem, ka viņa turpinās.

RL: Bezgalīgi, varētu teikt.

Baumane: Nu, dažas ielas turpinās, varētu teikt, līdz pat Floridai. Es nezinu, kāpēc tas patīkami satrauc manas smadzenes, ka tas ir nebeidzami. Ceļš mani satrauc, un, ja viņš pēc līkuma beidzas, tad es esmu tas vilciens, kas nāk no Ventspils cauri Tukumam, Rīgai vai Jelgavai un dodas prom uz lielajiem Krievijas plašumiem, lai piepildītu tos tur ar naftu. Un mani satrauc tas vilciens, nu, viņš dodas kādā lielā, lielā attālumā! Es nezinu, kāpēc man tas tik ļoti patīk.

Bet vēl Amerikā ir tā interese, ar kādu cilvēki piedalās sarunā, šī ziņkārība par tevi, bet tajā pašā laikā – distance.

RL: Kā izpaužas šī distance?

Baumane: Nu, viņi nelec tavā dvēselē uzreiz, ja tu neaicini.

RL: Bet viņi paši taču ir gatavi stāstīt visu kaut ko.

Baumane: Jā. Un man tas patīk – viņi ir atvērti, ziņkārīgi, stāsta visu kaut ko. Un tomēr ir tāda sajūta, ka tur iekšā vēl kaut kas ir palicis, ka tā nav tāda kā raudāšana uz pleca un žēlošanās vai tā draudzīgā asins sajaukšana... Tā ir atvērtība, tomēr saglabājas distance.

RL: Nuja, Latvijā distance ir, vienīgi tās atvērtības nav.

Baumane: Jā, atvērtības nav. Lai gan bija ļoti grūti pārvarēt šo apskaušanos un skūpstīšanos.

Bet nu tagad es esmu to pieņēmusi. Savā blogā es ierakstīju – ja jūs gribat man darīt labu, tad neapskaujiet mani. Tā nu tagad cilvēki saka – es tevi neskaušu!

RL: Vēl šodien es, iedams pa ielu, domāju, ka šeit uz ielas pārņem sajūta, ka kaut kas noteikti ir jādara. Kaut kur jāskatās, kaut kur jāiet, nu, kaut kas jādara. Latvijā, pat Rīgā, man tā nav. Gandrīz vai tā, ka Latvijā cilvēks var gremdēties domās, kamēr šeit nav laika, kaut kas par katru cenu jādara. Man likās, kad jūs stāstījāt, ka esat paņēmusi gadu brīvu no projektiem, jums varētu būt bijusi līdzīga sajūta.

Baumane: Es gribēju mazliet izkāpt ārā no tā riteņa, jā. Bet tas jau nenozīmē, ka tu tiešam vari izkāpt ārā no tā. Principā Ņujorka jau ir neirotisku cilvēku kolekcija, tā ir. Mēs esam ņujorkieši, piemēram, mēs viens otru pazīstam festivālos. Sākam runāt un prasām: “No kurienes tu esi? Ā, no Ņujorkas! Nu, protams.” (Smejas.)

RL: Kas ir tas pazīstamais?

Baumane: Runas ātrums. Šī pati ziņkārība, šī atvērtība. Tu tagad dod, dod, dod, ja? Labi, tagad pietiek, es eju prom. Uzzināju, ko vajadzēja, un aizeju. Tāda paviršā ziņkārība, šī intensitāte kā tāda netverama neiroze, nervozitāte, kurā kaut kas jādara, kurā kaut kas jāuzzina, tu nevari tā vienkārši stāvēt uz vietas. Kalifornieti var pazīt pēc tā, kā viņš tā lēni runā un skatās pāri plecam – nu, kaut kur te. Ņujorkietis skatās tieši acīs. Viņš kā tāds ērce intensīvi sadzeras tavu informāciju, tad nokrīt nost un aiziet pie cita. (Smejas.) Bet es te dzīvoju un nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot kaut kur citur.

RL: Es nupat runāju ar vienu krievu imigrantu, kurš teica: amerikāņi jau nedzīvo Ņujorkā, viņi dzīvo mazās, mierīgās pilsētiņās, laukos. Ņujorkā nedzīvo amerikāņi, bet ņujorkieši.

Baumane: Jā, es piekrītu, piekrītu, jā, pilnīgi! Jūs pieminējāt dabu, un es atceros – kad dzīvoju Maskavā, man arī daba bija ļoti svarīga. Man tās vienmēr pietrūka. Bet, kad es sāku dzīvot Ņujorkā, reizēm iznāk dzīvot gadu vai divus bez jebkāda sakara ar dabu, un man tās šeit nepietrūkst. Jo, man šķiet, tā daba šeit ir cilvēkos. Cilvēka daba.

RL: Nuja, un, runājot par dabu, mēs jau bieži vien uz to attiecinām paši savas jūtas. Teiksim, drūma ainava. Bet es runāju arī par ko citu – tepat Ņūdžersijā man apgalvoja, ka tur netālu mēdz gadīties lāči.

Baumane: Brieži.

RL: Nu, brieži – tas pats par sevi.

Baumane: Bet mēs jau, runājot par dabu, vairāk runājam par vientulību, par to mieru, par to netraucēto domu ritumu, koncentrāciju uz sevi, tādu kā iekšējo bateriju atjaunošanu, kad esi noguris no komunicēšanās ar cilvēkiem un iekšēji sevi nomierini, vai ne?

RL: Jā, bet kā tad jūs to darāt šeit?

Baumane: Es – mākslīgi. Atslēdzos no pasaules savā kompjūterā un neņemu līdzi telefonu.

RL: To es ievēroju.

Baumane: Es neesmu telefona mīļotāja, es reti ceļu. (Smejas.) Bet, teiksim, studija man ir tādā vecā darbnīcu mājā. Cilvēki nāk uz darbu kādos septiņos un ap sešiem visi no turienes pazūd. Un tad es esmu viena pati mājā, kas ir lielāka par bloku, un neviena cita tur nav. Un tā ir laba sajūta! (Smejas.) Ņujorkas paziņas prasa – vai man nav bail. Bet man nav bail! Lai gan īstenībā vajadzētu būt, jo, ja tu esi nodzīvojis labu dzīvi, tad tev ir arī ienaidnieki. Un man ir daži ienaidnieki.

RL: Jūs domājat, viņi varētu atnākt un atriebties?

Baumane: Ja viņi gribētu, jā.

RL: Tad jūs ne no kā nebaidāties, paliekot viena tajā savā lielajā mājā?

Baumane: Es baidos no cilvēkiem.

RL: Ko tas nozīmē?

Baumane: Varbūt, ka man to nevajag teikt, jo, ja tu kaut ko pasaki, tas arī notiek. Bet nu – es piesitu pie koka. Tā ir liela ēka, kur ir visādi biznesi, un tie lielākoties ir saistīti ar vīriešiem. Vīrieši ir galdnieki. Un visi ir ļoti labi cilvēki, ģimenes cilvēki un vēl sazin kas. Un neviens jau īsti nezina, ka es tur dzīvoju. Un es nezinu, kas būtu, ja viņi zinātu, ka es tur dzīvoju. Piektdienas vakaros dažreiz viņi tur vienkārši paliek pēc darba un dzer. Es nezinu, kas cilvēkiem ienāk prātā, kad viņi dzer. Bet bieži vien visādas domas nāk prātā. Es gan droši zinu, ka nekas nenotiks, tomēr man acis vienmēr ir vaļā, nu. Taču, ja man jāsaka, ka es baidos no vīriešiem, tā arī īsti nav. Bet nu, es uzskatu, tev visu laiku jābūt alert, gatavam.

RL: Aha, alert, jā. Bet tas kaut kā tā ļoti piezemēti.

Baumane: Kā – piezemēti?

RL: Tāda viena pavisam konkrēta baile, kas attiecas uz dzīvošanu tajā mājā.

Baumane: Jā.

RL: Es biju domājis – vispār. Nu, varbūt no pelēm vai kaut kā tāda.

Baumane: No pelēm, no blaktīm! (Smejas.) Lielā problēma ir blaktis!

RL: Vai tad šeit ir?

Baumane: Jā, 30 procentu dzīvokļu Ņujorkā esot inficēti ar blaktīm! (Smejas.)

RL: Patiešām?

Baumane: Tāpēc, ka DDT aizliedza kaut kādos 50. gados. Tāpēc blaktīm tagad ir liels vilnis, liels vilnis ar blaktīm. 2010. gadā kinoteātri esot bijuši inficēti. Cilvēki iet uz kino, apsēžas, bet atnāk mājā ar šitādiem milzīgiem kodumiem! (Smejas.)

RL: Jauki gan. Starp citu, vai zini, kādā numuriņā mēs viesnīcā dzīvojam?

Baumane: Nē.

RL: Nine eleven.

Baumane: (Smejas.)

RL: Jā, mums to iedeva tādēļ, ka mēs atteicāmies gulēt vienā king size gultā, un tad tas menedžeris teica, ka, jā, esot viens numuriņš ar divām gultām. Tas arī izrādījās nine eleven. Droši vien neviens amerikānis tādā iekšā neiet.

Baumane: Jūs zināt, ka viņi šeit pārdēvē stāvus? 13. stāva šeit nav. Ir 12A, vai arī pēc 12. uzreiz ir 14., bet nav 13.

RL: Jā, bet es par to sāku runāt, lai pajautātu: kā jūs tagad atceraties to nine eleven?

Baumane: Skaņa! Tā skaņa. Jā, es dzīvoju ļoti tuvu dvīņu torņiem. Un es dzirdēju lidmašīnu, es dzirdēju krakšķi, un tad es pēkšņi lidmašīnu vairs nedzirdēju.

RL: Un tālāk?

Baumane: Nekas, es pasēdēju minūti un paskatījos ārā pa logu. No mana otrā stāva dvīņu torņus redzēt nevar, taču vēl projām redzu acu priekšā meksikāņu pāri, sievieti un vīrieti, viņi stāvēja uz stūra, no kura jau varēja redzēt. Un viņiem mutes vaļā, un viņi skatās. Es domāju – kaut kas ir noticis, uzvilku sandales un skrēju ārā. Tad es arī ieraudzīju.

RL: Es atceros, kad mēs 2003. gadā gājām intervēt Sontāgu, vispirms viņa uzveda mūs uz jumta un teica, ka tajā laikā stāvējusi tur un skatījusies. Te es stāvēju, kad tas viss notika. Un par to stāstīja visi ņujorkieši, ar kuriem runājāmies. Vai jums šķiet, ka tas joprojām ir saglabājies kā kaut kas būtisks?

Baumane: Jā, droši vien, kad no savas nāves gultas atskatīšos uz savu mūžu, tas būs viens no tiem notikumiem, jā. Pagāja kādi seši gadi, kamēr es pārstāju ik dienu domāt – nu, kā? Kā tas varēja notikt? Es vienkārši nespēju to aptvert.

RL: Bet tas jau viss tagad diezgan skaidrs.

Baumane: Es saprotu, bet manās smadzenēs tas nebija iekļaujams. Lai gan bija jau arī 1991. gads, kad tos torņus mēģināja uzspridzināt no apakšas. Es ievācos savā dzīvoklī 1996. gadā, un es zināju, ka tie torņi ir ļoti, ļoti tuvu. Un es zināju arī, ka vienu dienu tie torņi dosies lejā, tāda doma man bija galvā. Es pat piezvanīju trim draugiem arhitektiem un pajautāju, vai tie torņi bruks lejā tā stateniski vai plakaniski. Un arhitekti teica, ka būtu ļoti dīvaini, ja tie torņi gāztos tā kā tāds koks. Ja tā, tad nav nekādu problēmu, es vācos iekšā.

Kad es biju izskrējusi ārā un ieraudzīju, kā no torņa veļas dūmi, un viens bezpajumtnieks teica, ka redzējis, kā tur lidmašīna ielidoja iekšā, manā galvā uzreiz bija skaidrs – torņi dosies lejā. Un es atgriezos mājās, paķēru somiņu un devos projām, lai gan visi amerikāņi skrēja skatīties uz turieni, kā mušas uz cukuru. Bet es, būdama no Austrumeiropas, ar savu saprašanu, kas ir pilna ar karu, es nesos no turienes prom, ko kājas nes.

RL: Jūs sakāt, ka zinājāt, ka torņi “dosies lejā”. Ja mēs par savu dzīvi domātu metaforās, vai ir kaut kas jūsu dzīvē, kad jūs tik ātri nepaguvāt aizmukt?

Baumane: Hm, man liekas, ka es esmu bēgusi diezgan ātri. Es vienmēr esmu ātri skrējusi projām, pirms viņi ir brukuši! (Smejas.) Bet tādi notikumi ir bijuši. Piemēram, mans pašnāvības mēģinājums. Un, skatoties...

RL: Pastāstiet.

Baumane: Astoņpadsmit gadu vecumā. Es mācījos skolā Rīgā, man radinieki bija atraduši tādu mazu dzīvoklīti, ļoti mazu dzīvoklīti. Burtnieku ielā, fabrikas strādnieku mājā, caur sienu varēja dzirdēt visus kaimiņus, un blaktis tur arī bija, protams. Dzīvoklītis bija pavisam niecīgs, tur knapi ievietojās gulta, ledusskapis un galds pie loga.

RL: Garš koridors un no tā durvis uz istabiņām.

Baumane: Jā, jā, jā, tieši tā. Nu, kopmītnes! Pēc skolas pabeigšanas es paliku Rīgā un vienu gadu strādāju literatūras un mākslas muzejā, man uz rakstāmmašīnas bija jāraksta tie apraksti par kādu objektu. Bet es nemācēju, es rakstīju ar roku. Mani tas nemaz neinteresēja, bet vajadzēja kādu darbu, jo es netiku iekšā aktieros. Un bija arī puisis, un nevarēja īsti saprast, kas tās par attiecībām mums bija. Man bija 18 gadu, viņam – 26. Viņš ir dziedātājs, bet nav svarīgi. Viņš atnāca – pazuda, atnāca – pazuda. Cilvēki teica, ka es esot viņa meitene, bet es pati to nezināju. Lai nu kā, es aizgāju uz viņa koncertu un pēc tam no Rīgas centra līdz Burtnieku ielai gāju mājup kājām. Un man galvā ienāca doma, ka dzīve – tā ir viena lieta, bet ir arī otra – tā ne-dzīve, un tā patiesībā ir svarīgāka. Un ka man vienkārši jāņem un jāuztaisa pašnāvība.

Tobrīd jau es nesapratu, ka tas ir depresijas stāvoklis; es redzēju tikai to pelēcību, kas pārņēma visu manu dvēseli un padarīja to nejūtīgu. “Nejūtīgu” gan nav īstais vārds. Vienkārši kaut kāda tumsa ienāca manā, tajā galvā. Es pat neuzrakstīju pašnāvības zīmīti, jo man bija vienalga, ko cilvēki domās, kad atradīs manu mirušo ķermeni. Galvenais bija tas, ka es vairs neeksistēšu. Es savācu visas dimedrola tabletes, cik mājās bija, un izdzēru ar domu, ka tagad es miršu, un nebija ne baiļu, ne šausmu. Bet nu ar tiem divpadsmit dimedroliem, protams, nepietika. Man galīgi nebija labi; man likās, ka tas vairs nav mans ķermenis: pirksti kļuva ļoti lieli, mute likās ļoti maza, sirds sāka šausmīgi dauzīties, kaut kā neritmiski, un es sapratu, ka varbūt miršu, taču nevis laimīgi aizmiegot, bet šajās mokās. Pēkšņi ļoti sagribējās dzīvot, un es centos tās tabletes izvemt laukā, taču neko es neizvēmu. Tad es centos masēt savu sirdi. Vārdu sakot, es izdzīvoju. Bet kopš tā laika, kad es paņemu kādu tableti, es uzreiz domāju, ka miršu. Es nezinu, varbūt tas nav pārlieku interesanti.

RL: Nē, ļoti interesanti.

Baumane: Un tā mācība man bija tāda, ka vēlme dzīvot manī ir kaut kas, ko es nedrīkstu noliegt. Jā, es gribēju mirt, bet ir tā otra mana daļa, kas vēlas dzīvot, kas vienmēr mēģinās dzīvot par spīti tam, ko es esmu nolēmusi. Un otrs, ko es iemācījos, bija tas, ka tāda pašnāvība ir ļoti egoistiska lieta un ka es esmu egoiste, jā! Es pēkšņi ieraudzīju, kā justos mana mamma, ienākot šajā mazajā dzīvoklī un redzot manu mirušo ķermeni uz gultas. Un es nodomāju, ka nedrīkstu būt tik egoistiska, lai tā sāpinātu man tuvos cilvēkus, ka man par spīti vēlmei mirt jāturpina dzīvot.

RL: Vai tas, ka jūs dzīvojat Ņujorkā, nav savā ziņā tas pats, kā nomirt priekš viņiem?

Baumane: Savā ziņā – jā, tomēr es esmu dzīva un es katru nedēļu zvanu, un mēs runājam, un es braucu ciemos!

RL: Kāds puisis, kurš mācījās ārzemēs, teica, ka atgriezīsies Latvijā, jo viņa vecāki nav jauni, un, paliekot ārzemēs, viņš teica, es varbūt viņus vairs nesatikšu.

Baumane: Man atgriezties Latvijā – varbūt ne tagad, bet tajā laikā, kad es aizbraucu, – tā būtu droša nāve. Es staigāju uz diezgan šauras līnijas starp saprātu un neprātu un es varu viegli nokrist, vienā pusē vai otrā. Un es...

RL: Cik cilvēku to zina?

Baumane: Nu, kā, cik zina?

RL: Nē, Signe, es jautāju tāpēc, ka gadījumā, ja tāds cilvēks ir blakus, pret viņu droši vien izturas ļoti piesardzīgi. Nu, kā – ja viņš ir tik labilā stāvoklī, tad kāds cits var kļūt par iemeslu kritienam.

Baumane: Jā, nu, teiksim, manam draugam – mēs esam kopā 12 gadu – būtu apmēram jāsaprot. Un es viņam teicu – pat ja viņš kaut ko darīs vai pametīs mani, tā nebūs viņa vaina, ja es nokrītu, tā būs mana atbildība, tas ir mans personiskais journey, ceļojums. Tu nevari uzņemties atbildību par otra ceļojumu. Tu neesi atbildīgs, neviens nav atbildīgs.

RL: Zini, kad Merilina Monro Beverlihilsā nopirka māju, uz tās bija latīņu uzraksts: “Šeit mans ceļojums beidzas.”

Baumane: Kad man bija 14 gadu, mani vecāki nolēma braukt ceļojumā uz Igauniju. Salasījās 100 mašīnu – tas padomju laikā bija kaut kas īpašs – un kopā devās no Latvijas uz Igauniju.

RL: Un atkal tā Igaunija!

Baumane: Jā, atkal, mistiski. Un, lai varētu iebraukt dziļi Ziemeļigaunijā, visai grupai bija speciālas atļaujas – parastus cilvēkus tur tajā laikā nelaida. Un mēs iebraucām kaut kādā lauku vietā, pašos Igaunijas ziemeļos. Un es tur aizgāju uz kapsētu – tajā laikā man ļoti patika kapsētas. Un tur es atradu kapu, uz kura bija rakstīts “Signe Baumane”. Un gadi. Viņa bija mirusi pirms 150 vai 200 gadiem, astoņpadsmit gadu vecumā.

RL: Jums tobrīd bija četrpadsmit?

Baumane: Man bija četrpadsmit. Un es ļoti satraucos. Es sāku jautāt vietējiem, kas bija noticis ar šo meiteni. Ciematiņš bija maziņš, un viņi zināja stāstīt, ka esot bijis tāds kuģa kapteinis, kuram bijusi meita, un viņa ļoti lūgusi, lai tad, kad viņai paliks astoņpadsmit, viņš paņemtu to līdzi jūrā. Un viņš tā arī izdarīja, bet sacēlās vētra, un viņa noslīka savā astoņpadsmitajā dzimšanas dienā.

RL: Un kādus secinājumus jūs no tā izdarījāt? Toreiz?

Baumane: Četrpadsmit gadu vecumā – nu, kādus secinājumus es varēju izdarīt.

RL: Tomēr, kad jums bija astoņpadsmit, jūs mēģinājāt nonāvēties.

Baumane: Jā.

RL: Signe, pēdējais jautājums. Kas jums sagādā prieku? Nu, nezinu, dzert no rīta kafiju vai ko tādu...

Baumane: Prieks ir interesanta lieta, vai ne? Teiksim, tā īslaicīgā bauda, ko sniedz rīta tēja. Es kafiju nedzeru. Tēja iesit galvā, un viss liekas baigi labi. Vai arī vakarā tu iedzer glāzi alus, un uz kādu īsu brīdi liekas, ka viss ir štokos, viss būs kārtībā. Man patīk gan mana tēja, gan mans alus. Bet ir arī cits prieks: teiksim, vienai manai asistentei trīs mēnešus nepielec, kas un kā jādara, un es mācu un mācu, un dodu viņai iespēju. Un pēkšņi vienā dienā viņai tas viss saliekas kopā, un viņa saka: “Paldies tev, es sapratu!” Un man ir prieks, bet tas ir prieks pēc trīs mēnešu frustrācijas un nepatikas. Bet kā šo prieku samērot ar to, kāds ir, dzerot tēju?

RL: Kāpēc jūs nepieminējāt seksu, tā teikt, tradicionāli?

Baumane: Sekss pieder pie alus un tējas; tā ir ķīmiski izraisīta bauda. (Smejas.)

RL: Tātad alus un sekss veido jūsu “igauņu reputāciju?”

Baumane: Ziniet, ir tāds dating saits, Okey Cupid. Tāds satikšanās saits. Un es par to saitu lasīju, ka viņi tur uzdod iepazīšanās kandidātiem apmēram divsimt jautājumu. Un interesanti, visas sievietes, kuras atbildējušas “jā” uz jautājumu: “Vai jums garšo alus?”, atbild “jā” arī uz jautājumu: “Vai jūs jau pirmajā randiņā nodarbojaties ar seksu?” (Smejas.) Lūk, tāda ir mana reputācija.