Teritorija

Pauls Bankovskis

Joki mazi

Aina no spēlfilmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Foto: Nacionālā Kino centra arhīvs
Aina no spēlfilmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Foto: Nacionālā Kino centra arhīvs

Viens no Ludviga Vitgenšteina studentiem, draugiem un sekotājiem, psihiatrs Moriss O’Konors Drūrijs, pēc Vitgenšteina nāves iznākušajā rakstu krājumā “Atmiņas par Vitgenšteinu”[1. Recollections of Wittgenstein. Oxford University Press, 1984.] atceras: “Pēc tam pastaigājoties apspriedām smieklīgas grāmatas. Biju drusku pārsteigts, uzzinot, ka viņš ir P. G. Vudhausa cienītājs. Viņš sacīja, ka, pēc viņa domām, īsais stāsts “Sausseržu namiņš” ir viens no smieklīgākajiem, kādu viņam jebkad gadījies izlasīt. [2. Angļu jokustāstu rakstnieka P. G. Vudhausa stāsts par rūdītu vecpuisi, detektīvromānu rakstnieku Malinera kungu. Rakstnieks no savas tantes, kura sagadīšanās pēc ir bijusi arī ļoti ražīga romantiski sentimentālu mīlasstāstu autore, mantojumā saņem nelielu īpašumu, apmetas tajā un cer turpināt savu rakstnieka karjeru. Taču drīz vien viņa rakstu darbu sižeta peripetijās uzstājīgi sāk iejaukties kāda trauksmaini spokaina mamzele, bet vēl pēc kāda laika satraucošā parādība jau materializējas īstā, automobiļa notriektā meitenē, kas meklē glābiņu pie īpašuma vārtiņiem. Rakstnieks vecpuisis jūt nepatikšanu tuvošanos, līdz visu atrisina negaidīts sižeta pavērsiens. Pats Vudhauss šo stāstu, kuru dažs uzskatot par veltījumu Henrijam Džeimsam, esot uzskatījis par vienu no saviem smieklīgākajiem darbiem.]

Mēs turpinājām spriest par humora izjūtu dažādos laikmetos.

Vitgenšteins: Atceros, reiz vecā grāmatā lasīju, kā viens redz gar upes malu pastaigājamies kādu vīru, kurš lasa un vienā laidā smejas. Un autors secināja, ka “tas vīrs noteikti būs lasījis “Donu Kihotu”, jo tikai “Dons Kihots” spēj kādu tik ļoti sasmīdināt”. Bet man, piemēram, šķiet, ka “Donā Kihotā” vispār nav nekā smieklīga.

Drūrijs: Par ļoti uzjautrinošu ir uzskatīts arī Voltēra “Kandids”, taču es tajā neko uzjautrinošu neatrodu.

Vitgenšteins: Par “Kandidu” es tev piekrītu. Taču man ļoti patīk Stērna “Tristrams Šendijs”. Tā ir viena no manām mīļākajām grāmatām. Vai atceries to vietu, kur viņi apspriež brīnumbērnus un pēc vairākiem minētiem piemēriem viens no runātājiem pārējiem izgriež pogas, pastāstot, ka zinot kādu bērnu, kas ko būtisku spējis paveikt jau savā piedzimšanas dienā? Dakteris Slops tad atbild, ka šis veikums būtu bijis vienkārši jāuzslauka un turpmāk par to jāizvairās runāt.”[3. Var tikai minēt, vai Slopa sacītajam varētu būt kāds sakars ar Vitgenšteina “Loģiski filozofiska traktāta” pēdējo teikumu: “Par ko nevar runāt, par to jāklusē.”]

Tas nav nekāds joks, taču visu iepriekš citēto izlasīju tieši 1. aprīlī, kas vismaz kaut kādā pasaules daļā tiek uzskatīta par jokiem piemērotāko dienu. Jau iepriekšējā dienā uzmākušās aizdomas, ka gan jau pat “vadošie” ziņu portāli internetā nespēs atturēties no kārdinājuma publicēt pa kādai “joku ziņai”, ātri vien piepildījās: “Jaunas nodevas dēļ par 12 centiem kāps degvielas cenas”, “Eksministrs Slakteris startējis valodu apmācības biznesā”, “Putins lepns kā pāvs – viņa mīļākā dzemdējusi pirmo dēlu!” utt. Uz ātru roku sacerētais un apsmieklam izliktais savā smieklīguma potenciālā šķita vēl šaubīgāks materiāls par to, ko reiz tepat Latvijā īsu brīdi izdevās sacerēt pāris vietējas izcelsmes jokdariem vietnē patiesi.lv vai ko ik dienas visu cauru gadu mēdz ražot tādi humora industrijas līderi kā ASV interneta laikraksts TheOnion.com.

Vārdu sakot, samērā īsā laika posmā par smieklīguma un nesmieklīguma ģeogrāfiskajām un laika robežām rosināja aizdomāties ievērojams daudzums joku. Domājot par šīm robežām, atcerējos kādu atgadījumu pirms vairākiem gadiem Vācijā. Kaut kādā ziņā to laikam varēja uzskatīt par tipisku, jo par rietumnieku atšķirīgo humora izjūtu, tās neesamību un nespēju izprast latviešu jokus esmu dzirdējis latviešus sūdzamies ne reizi vien. Citkārt šī sūdzēšanās tiek izvērsta plašākā vispārinājumā ne vien par latviešiem specifisku joku bēdīgo likteni, bet arī par austrumeiropiešu humoru kopumā. Ciemojoties pie draugu ģimenes, vienubrīd sarunās nonācām pie latviešu kino. Iespējams, internetā tika sameklēti pat kādi piemēri, bet to es neatceros. Toties labi atceros, cik nesekmīgi kādam vidējam vācietim centos izskaidrot, kas gan tik smieklīgs ir Jāņa Streiča filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ainā, kurā Boļeslava Ruža tēlotais Viktors ir sašutis par Ulda Dumpja atveidotā Ērika romantisko aizraušanos ar viņa meitu Lāsmu.

Viktors: “Ha! Precinieks atradies! Vai tāpēc viņu audzināju, pucēju, skoloju, lai izdotu par sievu pie tāda, tāda…”

Ērika sieva Dagnija (Olga Dreģe): “Kretīna tavā vecumā.”

Viktors: “Jā! Kretīna manā vecumā!”

Vispirms jau vidējam vācietim šķita nepieņemami, ka joks un tātad iemesls smieties varētu būt meklējams tekstā, kurā pieminēts kretīnisms. “Kretīnisms ir nopietna iedzimta slimība,” viņš arvien bargāk rauca pieri, zibināja savas brilles un izskatījās tā, it kā tūliņ grasītos izaicināt mani uz dueli. Mani centieni izskaidrot, ka joks jau neslēpjas “kretīnismā”, bet gan Viktora atbildē uz Dagnijas teikto, bija tikpat nožēlojami kā jebkurš cits mēģinājums jau pēc ne pārāk smieklīga joka izstāstīšanas kādam pastāstīt, kurā vietā un kāpēc būtu bijis jāsmejas. Var jau būt, ka nesaprašanos veicināja ne vien ģeogrāfijas un laika, bet arī valodu novilktās robežas, taču atmiņā gadījums palicis kā tāds, par kuru var teikt – joki mazi.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūnijs 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela