Desmitais ar pliku pauri
Paziņo, ka koncerts cauri
Grūtsirdīgās dienās enerģija dilst acu priekšā un jebkas izsauc riebumu.
Kaut kādu zinātņu doktore Rudevska ar savu “bioloģisko dzimumu”; Rasnačs feisbukā ar galvu krāsnī; pliekanais “Meistars un Margarita” kā plebeju intelekta augstākie griesti; mazspējīgā Latvijas hokeja spirināšanās krievu citadelē; tekstu mazasinība internetā; pļerkšķošie motociklisti ar savu mačismu; tas, kā izskatās Vienotības vadošās sejas, runāšanu pat nepieminot; nepārtrauktais naudas trūkums; digitālā uztraukšanās par ASV prezidenta vēlēšanām; pat par ziedošajiem krūmiem gribas teikt kā Imanta Ziedoņa vecaimammai: “Tā kā tādas maukas!” Un, pats par sevi saprotams, tam visam pa vidu riebumu izraisa arī sava nespēja nepievērst tam uzmanību, turpinot un turpinot atrasties tajā staipīgajā stāvoklī, par ko tik saprātīgi spriež Karīna del Valle-Šorske savā rakstā “Melanholija” šī RL slejās. Viņai taisnība: no vienas puses, melanholija izraisa nepatiku pret tukšām pļāpām un liek pret visu izturēties kritiski (bieži vien tieši šāda noskaņojuma trūkums ir cēlonis tai satriecošajai neasprātībai, ar kādu izceļas latviešu joki, – par to var lasīt Paula Bankovska rakstā un šīs slejas virsrakstā), taču, no otras, kavēšanās tajā saistās ar kādu slimīgu tīksmi, kas apvienojas ar cerību pēkšņi nonākt pie brīnišķa visu nelaimju atrisinājuma.
Varētu domāt, ka melanholiju izraisa visas šīs idiotiskās lietas, taču, to nodomājis, tūlīt pat atcerējos sarunu ar Aleksandru Moisejeviču Lehā, kur sēdējām nelielā āra kafejnīcā ar skatu uz Himalajiem, fonā skanot muļķīgai meditatīvai mūzikai un nepārtraukti pļerkšķot kaut kādiem aizvēsturiskiem braucamrīkiem blakus uz ielas ar zemiem namiem, nolīmētiem bezjēdzīgām reklāmām. Situācija bija diezgan kaitinoša, un es pajautāju Pjatigorskim, vai tas viss nerada tādu idiotisma atmosfēru (tobrīd mēs kavējāmies sarunā pie Gurdžijeva – cita starpā šajā numurā publicēta intervija ar lielu Gurdžijeva speciālistu). “Nē,” teica Pjatigorskis. “Labāk teiksim tā: nevis visa šī apkārtne rada idiotismu, bet, ja reiz ir idiotisms, tad tas vienmēr meklē kaut ko sev atbilstošu. Lūk, mēs sakām: mūzika idiotiem, lugas idiotiem, kino idiotiem – taču es domāju, ka patiesībā no idiotisma tas viss arī ceļas.”
Tiktāl šī saruna man ļāva sevi apzināties tajā patīkamajā līmenī, no kura ar gudru cilvēku var runāt par idiotiem – citiem, par viņu “lugām”. Taču saruna šeit neaprāvās. “Tā ir vajadzība.” – “Vajadzība pēc kā?” – “Vajadzība pēc objektiem. Izrādās, ka tam idiotismam, kuru Gurdžijevs ģeniāli nosauca par “objektīvo idiotismu”, kaut kā ļoti viegli rodas atbilstoši objekti.”
Lūk, un tādā pašā veidā, iespējams, arī grūtsirdība kā noteikts apziņas stāvoklis tiecas radīt objektus, kuru īpašības nepiemīt vis tiem pašiem par sevi, bet atbilst grūtsirdībā iekrituša cilvēka idiotismam, kad visi šie meistari, rudevskas un motocikli viņa grūtsirdībai ir pilnīgi nepieciešami.
Brīžos, kad sāk likties, ka dzīvot šeit ir gandrīz vai neizturami, atliek vien atcerēties Pjatigorski, lai ar viņa palīdzību saprastu to, kas jāsaprot bija pašam: “Tur jau tā lieta, ka attālināšanās no idiotisma – tā ir pakāpeniska tavas apziņas pārvēršanās tajā, kas pati ģenerē sev objektus. Izrādās, ka jau nedaudz augstākā līmenī pats no sevis pie tevis vairs nekas ne velna neiet, tev jau pašam nākas radīt lugas, mūziku, filmas, ēdienu, sarunas. Bet jau tālāk – tur kļūst arvien grūtāk un grūtāk...”
Visdrīzāk gan tur, “tālāk”, nav vairs nekā, kam varētu atbilst objekti vai kas varētu tos radīt, – taču tas vairs nav par mums.
