Sers

Sākumā es par šo cilvēku dzirdēju runās, kuras piepeši un tieši tajā brīdī, kad valodas iegrozījās par viņu, izslēdza mani no kopējās sarunas. Pirmā par viņu ierunājās allaž un tikai Ahmatova, vienmēr viegli, amizanti, diezgan jautri, nedaudz ironiski, vienmēr it kā sarunas gaitā, it kā starp citu, it kā ilustrējot sakāmo ar kādu viņa repliku, izteicienu, rīcību, īsāk sakot, viņu. “Ņina,” viņa piepeši vērsās pie paziņas, “tas man atsauc atmiņā, kā sers...” Vai: “Ļida, jūs teicāt, ka jūsu tēvs saņēmis vēstuli no Oksfordas – kā tur mūsu seram iet?” Vai: “Ļubočka, neesmu jums vēl palielījusies: man atveda sveicienu no Salomejas, tieši no Londonas – sers ir savā ierastajā repertuārā...”

Paziņas, viņas noslēpuma līdzzinātājas, saprotoši smaidīja, it kā apstiprinot, ka sers patiešām ir savā ierastajā repertuārā, bet galvenais – ka tā nav nekāda spēle vai pasaka, ka kaut kur patiešām ir pavisam reāls sers, konkrēta vecuma, ar konkrētām manierēm, konkrētu adresi. Reizēm viņš tika dēvēts par “lordu”.

Pat neraugoties uz to, ka viņš patiešām reāli pastāvēja, un jau tad, kad viņa man stāstīja par viņu tieši, kad es jau zināju visas detaļas tajā stāstā, kuru tagad zina ikviens, kas lasījis pašu vispārīgāko viņa vai viņas biogrāfiju, Ahmatovas dzīves laikā viņš man tā arī palika tāds kā romānu varonis – nedaudz no Valtera Skota, nedaudz no Īvlina Vo. Pat nedaudz no Šekspīra – tāds ļoti īpašs “sers”, it kā kaut kādā ziņā piederošs pie Henrija IV kompānijas vai svītas lugas pirmajā daļā, bet vēl vairāk otrajā un pie viena arī pie “Venēcijas tirgotāja” sabiedrības, jo sers bija piedevām arī ebrejs. Un skaidrojums tam bija nevis mana iztēle vai kaislība uz literatūru, vai romantiskā daba, ja tāda man būtu piemitusi, bet tas, ka viņa šo cilvēku bija reiz un uz visiem laikiem ievietojusi tajā realitātē, kura atradās aiz tās, ko redzēja visi un Ahmatova labāk par visiem. Adrese, vecums, tituls – tas ir pašsaprotami, bet tā realitāte, kuru redzēja viņš un visi, un viņa labāk par visiem, viņai bija arī iegansts – bet varbūt tikai un vienīgi iegansts – citai, viņas personīgajai realitātei, kur būt “seram”, un jo sevišķi “lordam”, nozīmē to, ko tas nozīmē Valtera Skota un Īvlina Vo romānos, kā tos lasa Krievijā.

Šajā viņas personīgajā realitātē Ahmatovas paziņas – Ņina, Ļida, Ļubočka, Marusja – bija nevis padomju režīma, ikkatras stundas smaguma nomocītas, pastāvīgas trauksmes un kārtējās ziņas par kādas pilsones vai biedra slimību nomāktas sievietes, bet reti, koši putni, kuri bezrūpīgi uzturēja šķelmīgu, gandrīz pilsonisku dāmu sarunu par viņu kā “lordu”. Vieta, kāda šim cilvēkam tika piešķirta viņas ikdienā, telpā starp viņu un slepenajiem aģentiem, pasu nodaļas darbiniecēm, pārdevējām, kas slēpa zem letes doktordesu, bezgalīgajām rindām pie autobusa pieturas un vispār visu, ko ietvēra tālaika vārds “Krievija”, bija apveltīta ar vieglu eksotikas smaržu – sers. Lords. Pazīstams no Šekspīra darbiem un tādēļ pietiekami savējais, bet tomēr ne no vietējiem – no skatuves, no lugas.

Jo tuvākas un draudzīgākas kļuva manas attiecības ar Ahmatovu, jo biežāk viņa pieminēja “seru” un jo konkrētāks un skaidrāks kļuva viņa tēls abu kopējā stāstā. Viņš bija uzradies 1945. gada rudenī, pusgadu pēc pasaules kara beigām. Viņš bija ārzemnieks valstī, ko bija pārņēmusi spiegu mānija. Viņš bija krievs, kurš dzimis Rīgā – provincē salīdzinājumā ar Pēterburgu un Maskavu. Viņš bija ebrejs. Viņš bija eiropietis šā vārda cildenākajā nozīmē. Viņš bija anglis. Viņš bija Rietumu intelektuālis – viens no pirmajiem numuriem tajā intelektuāļu sarakstā, par kuru Krievijā pastāvēja vien miglains, taču godbijības pilns priekšstats. Viņa uzvārds bija Berlins, un saturiski tas ietvēra visu, kas viņš bija, lai arī krieviski ar uzsvaru uz pirmās zilbes. Viņa vārds bija Jesaja, varens vārds.

Tas, kas par viņu bija zināms, un vēl jo vairāk tas, kas nebija zināms, padarīja viņu par kaut ko bezgalīgu un mīklainu.

Kad pēc daudziem gadiem, ceturtdaļgadsimtu pēc manām sarunām ar Ahmatovu, proti, teju pusgadsimtu pēc viņu tikšanās, mēs pirmo reizi sastapāmies un sākām runāt, kādā šīs ilgās sarunas brīdī es pieminēju, ka savā grāmatā esmu nodēvējis viņu par “filozofu un filologu”. Viņš atsaucās nekavējoties: “Es neesmu ne viens, ne otrs.” – “Ja vēlaties, varam nomainīt uz “vēsturnieks un literatūrzinātnieks.” – “Ne es, ne es.” – “Ideju pētnieks, politologs, ētiķis?” – “Nē, nē, nē.” – “Nu ne jau matemātiķis!” – “Tieši tā, ne matemātiķis – tas esmu es.”

Un ne dzejnieks. “O, nē! Nekad mūžā neesmu rakstījis dzeju...” 1962. gadā Ahmatova dzejoļa “Pēdējā roze” epigrāfā izmantoja rindu “Uzrakstiet par mums slīpi”, ko bija sacerējis kāds J. B. Inteliģentākie lasītāji, kuriem tomēr nebija īsta priekšstata par dzejnieces gaumi, nosprieda, ka tas ir citāts no Buņina. Tomēr tie, līdz kuriem 1945. gada stāsts bija nonācis, kaut vai izkropļotā veidā, uzskatīja, ka šīs gandrīz vai personiskās, aizkustinošās un pašpārliecinātās frāzes autors ir Jesaja Berlins. (Par 22 gadus veco Josifu Brodski, kam patiesībā piederēja šī rinda, tobrīd zināja vien viņa draugi.) Bet visvairāk šādu minējumu lika izvirzīt Ahmatovas dzejoļi, ko viņa bija veltījusi šim cilvēkam: “Cinque”, “Mežrozīte zied” un “Veltījums” no “Poēmas bez varoņa”. Rinda “ar dūmiem aizlidot no Dīdonas ugunskura” no “Rozes” tieši sasaucās ar “tu biji neilgi mans Enejs” no dzejoļa “Runā Dīdona”, kas veltīts Berlinam. Raksta vai neraksta dzeju cilvēks, par kuru viņa teica: “Vien divas balsis: tavējā un mana”, “nesacītas runas, mēmi vārdi” un, visbeidzot, “tu atnāci kā zvaigznes vests, caur rudeni traģisko brienot, pie manis šai uz mūžiem iztukšotajā mājā, kur dzeju pulks ugunī mests”? Kura dzeja: tikai viņas vai abu?

– Sanktpēterburgā, Petrogradā, es, bērns būdams, mācījos ivritu. Izmācījos ne tā, kā nākas. Un tomēr spēju rakstīt mazus dzejolīšus. Kas saucās “Rīta jaunumi”. Visus, visus, protams, esmu aizmirsis.

– Tātad jūs bērnībā rakstījāt dzejoļus?

– Ivritā.

– Regulāri?

– Ik rītu.

– Cik ilgi?

– O-o, kādus sešus septiņus mēnešus.

– Bet vai krieviski arī kādreiz?

– Nē. Tie jau arī nebija nekādi dzejoļi, tās bija častuškas. Nekad mūžā neesmu rakstījis dzeju. Nekad neko tādu neesmu uzrakstījis, ar dzeju neesmu nodarbojies.

– Bet katru dienu rakstīt dzejoļus – šāda biogrāfijas sastāvdaļa tomēr nav sastopama bieži.

– Tam nav nekāda sakara ar dzeju, tā bija mehāniska lieta.

Simto un divsimto reizi atceroties – precīzāk būtu teikt: spiests atcerēties – vienas un tās pašas minūtes, vārdus, personu vārdus, divsimt pirmajā reizē piepeši uzduries jēgai, kuru simt un divsimt reižu biji palaidis garām. Nu jā, nu jā, Ābrahāms, nu jā, dzemdināja, nu jā, Īzaku. Katru gadu dzemdināja, Ābrahāms, Īzaku, ik reizi, tik reižu, cik atcerēsies. Bet divsimt pirmo reizi pavisam kas cits.

Īzaks, starpposms starp savu diženo tēvu un diženo dēlu, iecerēts pirmām kārtām kā upuris. Izžuvušais simtgadīgu vecāku klēpis; vecuma aklums, kā dēļ viens dēls tiek samainīts ar otru; bet pa vidu vārda burtiskajā nozīmē upuris baisajam tēva Dievam, kas pavēl viņu nodurt un pēdējā brīdī šo pavēli atceļ, – tas viss tā ir. Un pēkšņi lasi jau divsimt reizes lasīto: ka par Ābrahāma sēklu tiek atzīti vien apsolījuma bērni, bet Īzaks taču arī ir tas, kurā šī slavenā sēkla apsolīta. Un uz mirkli ieraugi sevi netveramā sasaistē ar viņu, uz mirkļa daļu – uz vienas plāksnes ar viņu: apsolīto bērnu plāksnes.

Ak tad šo Īzaku dzemdināja Ābrahāms – Ābrahāms, ar kuru neviens nekad ne uz mirkli nav bijis uz vienas plāksnes!

“Viņš nekļūs man par mīļo vīru,” par Jesaju rakstīja Ahmatova. Viņš nekļūs man par mīļo vīru, bet mēs ar viņu nopelnīsim ko tādu, ka 20. gadsimts apmulsīs. Simt un divsimt reizes izrunātās, deklamētās, pie sevis bubinātās rindas – un divsimt pirmajā pēkšņi ieraugi, kas ir šis “mīļais vīrs”. 1922. gadā, vienā no pēdējiem tajā neilgajā laika nogrieznī, kad nedaudziem vēl izdevās aizbraukt, emigrēt, aizbēgt no revolucionārās Krievijas uz Rietumiem, tai skaitā Berliniem ar 11 gadus veco Jesaju, Ahmatova uzrakstīja “Lata sievu”, dzejoli par Lata un viņa ģimenes bēgšanu no Sodomas, kurai bija lemts iet bojā. Dzejolis ir autobiogrāfisks, salīdzinājums ir caurredzams, pamestās pilsētas aprisēs jaušama ne gluži Petrogradas, ne gluži Maskavas ainava. Lata sieva, neraugoties uz aizliegumu, atskatās “uz dzimtās Sodomas sarkanajiem torņiem” – sarkaniem, iespējams, tos apņēmušo liesmu dēļ, bet varbūt tādēļ, ka Kremļa.

Vietas nosaukums – Sodoma – ir gandrīz vai sugasvārds, līdzīgi kā “elle”.

Varone nepiever acis uz tās negoda derdzīgumu, bet tas ir viņas dzimtās pilsētas, viņas dzimtenes negods un derdzīgums. Vai var neatskatīties pēdējo reizi uz “laukumu, kur dziedāji, pagalmu, kur audi, uz tukšiem augstās mājas logiem, kur mīļajam vīram dzemdēji bērnus”? Un viņš, kurš atgriezīsies, kuram jau iepriekšnolemts atgriezties šajās krāsmatās, “pagriežoties no tilta pa kreisi”, nekļūs par “mīļo vīru”, neizvilks no uguns, neizglābs. Un vēlreiz, citā dzejolī, lai novērstu visas šaubas tiklab par šādas neiespējamības iemesliem, kā par to, ka salīdzinājums ar Latu nav nejaušs, Ahmatova izstumj viņu tikšanās apstākļus no fakta noslēgtības, no šīszemes attiecību diktāta: “Mīļākos lai kaisle moka, atbildi pieprasot, – bet mēs, mīļais, esam vien dvēseles vietā, kur gaisma beidzas.”

Ahmatova savu stāstu par šo tikšanos izteica dzejā, Berlins – savos memuāros “Personīgie iespaidi”. Esmu to dzirdējis ar komentāriem gan no vienas, gan no otra – man šķiet, esmu vienīgais, kurš to dzirdējis no abiem. Viņas versija ir daudznozīmīgāka, universālāka, interesantāka, viņa – stingrāka, dokumentālāka, konkrētāka, taču abas ir vienlīdz autentiskas.

Vispārzināms fakts – tas, ka kādā vēla rudens dienā Ļeņingradā viņu, tolaik Lielbritānijas vēstniecības padomnieku, 36 gadus vecu, kāds kopīgs paziņa aizveda ciemos pie viņas, tolaik 56 gadus vecas; ka šo apciemojumu pārtrauca viņa paziņa no Oksfordas, kurš tajā brīdī atradās pilsētā un, krietni iedzēruša cilvēka intuīcijas vadīts, viņu uzmeklēja; ka vēlu vakarā viņš atnāca atkal un viņi norunāja no pusnakts līdz rītam. Janvāra sākumā viņš viņu apciemoja vēlreiz, lai atvadītos, diplomātiskā dienesta laiks beidzās, tikšanās bija īsa.

Ahmatova šo viņu tikšanos saistīja ar ļoti nopietniem politiskiem notikumiem, kas risinājās nākamajos pāris mēnešos. Vispersonīgāk un īpaši sāpīgi viņa pārdzīvoja publisko nosodījumu no varas iestāžu puses. Berlins šādu saistību nekonstatē, bet piekrīt, ka tā katrā ziņā nav neiespējama.

Notikumu shēma Ahmatovas versijā ir šāda. Zemākajā līmenī: viņš – Lielbritānijas vēstniecības padomnieks, tātad no oficiālās varas viedokļa ārzemju izlūkdienesta aģents pēc definīcijas; viņa – ne- (ja ne pret-) padomju dzejniece; viņas kā pilsones reputācija – nošauta kontrrevolucionāra sieva un māte dēlam, kurš notiesāts par kontrrevolucionāriem izteikumiem un darbībām, – bija režīmam naidīgas personas paraugs. Augstākajā: piedzēries Berlina paziņa no Oksfordas, kas uzradās viņas mājas pagalmā NKVD aģentu “astes” pavadībā, – Randolfs Čērčils, Staļinam īpaši nīstamā īslaicīga sabiedrotā dēls; Staļina personīgā interese par “angļu spiega” vizīti pie “mūsu mūķenes”, kā viņš sauca Ahmatovu; Vinstona Čērčila runa Fultonā, kas ievadīja Auksto karu ar Padomju Savienību; Komunistiskās partijas Centrālkomitejas rīkojums par Ahmatovu un Zoščenko, kas nozīmēja viņas pilsonisko nāvi.

Virs šīm divām visai pasaulei atklātajām skatuvēm pletās antīkajām debesīm līdzīga velve, no kuras dievi vadīja un vēroja šo sengrieķu traģēdiju. Pusgadu pirms Berlina nāves sarunā, kuru mēs norunājām ierakstīt magnetofonā un kura turpinājās vairākas dienas, es viņam pajautāju par pastāvīgi klātesošo virspasaules telpu jeb, kā viņa pati dēvēja šādas lietas, “zvaigžņu armatūru”, kurā nokļūst abi “Cinque”, bet vēlāk arī “Mežrozītes” varoņi. “Mēs lidojām augstu kā zvaigznes.” “Izplēn ēterā skaņas.” “Krustveida varavīkšņu vieglais mirdzums.” “Eju kā ar sauli ķermenī.” “Bērza oglīšu šķinda”, kas pavada materiālās pasaules sadegšanu un aizlidošanu. “Zem kādām gan zvaigžņu zīmēm” un šai vārsmai sekojošā četrrinde. “Neredzamā atblāzma”, “zvaigžņu baru lauskas”, “mēness ūdeņu dzīles”... Vai viņam ir tam kāds skaidrojums? – Nekāda.

Bet pēdējā man adresētajā vēstulē – kā izrādījās, pēdējā savā vēstulē cilvēkiem vispār –, atbildot uz manu dzejoļa “Cinque” skaidrojumu sastatījumā ar “Dievišķo komēdiju”, viņš nešauboties atzina Ahmatovas ainavas tuvību Dantes ainavai, vienlaikus ārpasaulīgai un pazīstamai.

Uzreiz pēc viņa nāves par viņu parādījās raksti – ne vien asi kritiski, bet pilni nepatikas un pat naidīgi. Kritikas un pārmetumu būtība bija tāda, ka nevienā zinību, zinātnes, politikas un vienkārši cilvēcisko attiecību jomā viņš neesot sevi pierādījis atbilstoši tai augstajai vietai, kādu viņš ieņēma intelektuālajā un sociālajā hierarhijā. Ka viņš neesot radījis filozofijā, neesot atklājis ideju vēsturē, neesot izgaismojis literatūrzinātnē neko atbilstoši tai autoritātei, kāda piemita viņa vārdam.

Viņš neesot ietekmējis notikumu gaitu, neesot sniedzis atbildības vai uzticības, vai, vēl jo mazāk, pašaizliedzības paraugu, tāpat kā vispār jūtu vai morāles paraugu, neesot pārsteidzis ar radošu spēku un prāta jaudu atbilstoši tai slavai, kas par viņu visos šajos virzienos bija izplatījusies. Ka savās lekcijās, esejās, intervijās un grāmatās viņš esot pieļāvis faktoloģiskas kļūdas un nereti arī banalitātes. Vārdu sakot, viņš esot saņēmis atzinību ne pēc nopelniem.

Kāds slavens Maskavas lingvists un filologs pēc tikšanās ar viņu Ahmatovai veltītā konferencē Anglijā vērsās pie manis ar redzamu neizpratni: “Paklausieties, viņš taču runā vispārzināmas lietas. Un vispār, vai jūs varat man pateikt, kāds ir viņa ieguldījums pasaules zinātnē?” Gandrīz to pašu es dzirdēju no mana drauga holandiešu rakstnieka: “Ar ko viņš īsti ir slavens? Ko viņš tādu ir izdarījis?” Brodska rakstā, ko viņš uzrakstīja sakarā ar Berlina 85 gadu jubileju, arī jautās zināms mulsums un tas, ko dēvē par “materiāla trūkumu”: uzrakstīt, ka jubilāra galvenais nopelns ir tas, ka viņš autorā izraisa nepārvaramas simpātijas, ja ne mīlestību, – ar to vien pieklājīgai esejai ir par maz.

Ir jāpiemin kaut vai vispāratzīti nopelni, jāpaskaidro, par ko viņu mīl. (Ja godīgi, vajadzēja vienkārši pateikt, kā tu viņu mīli, un, ja izdotos, tas visu brīnišķīgi paskaidrotu, bet tas jau ir cits žanrs, tas nav raksts. Varbūt dzejolis.)

Tautieša zinātnieka vilšanos, atceros, uzklausīju ar iekšēju smīnu: jā, jā, tieši tā, tev ar tavu ieguldījumu zināšanu krātuvē gribas – labākajā gadījumā, ja ir interese, – pajautāt par dažiem specifiskiem tematiem, kuri skar tavu nodarbošanos, bet biežāk – pieklājīgi, taču steidzīgi pamāt ar galvu un ātrāk atgriezties pie Berlina, lai vēl un vēlreiz klausītos, kā viņš stāsta vispārzināmās lietas, vai vienkārši redzētu, kā viņš tās saka, neko nekur neieguldot. Holandieša izgājiens, gluži pretēji, saskumdināja: viņam bija konkrēts, bet pavisam cits iemesls dusmoties uz Jesaju – un tomēr, neraugoties uz to, ka viņš pēc savas dabas bija vīrs, kuram svarīgi tikai, ko cilvēks reāli ir vērts, bet uz viņa nopelniem, vispārīgi runājot, nospļauties, viņš tā vietā izvirzīja tieši šo, pašu virspusīgāko pārmetumu.

Tā vai citādi, visiem tiem, kuri pārliecināti, ka pastāv objektīvs sasniegumu un ar tiem saistīto apbalvojumu cenrādis, vai vienkārši Berlina pretiniekiem pastāvīgi uz mēles bija pārmetums par, viņuprāt, netaisnīgi augsto atzinību, kādu šis cilvēks bija saņēmis. Tomēr viņš to saņēma, un nebūt ne tikai no cilvēkiem, kas pakļaujas vispārējam viedoklim. Un šis “netaisnīgums” ir viena no nedaudzajām lietām, kas netieši norāda uz dzīves netaisnīgumu, ko vispārējais viedoklis atzīst par taisnīgu, kaut nedaudz to izlabojot. Cilvēki ar vairāk vai mazāk neatkarīgu skatu uz pasauli redzēja savām acīm, ka Jesajas klātbūtnē dzīve nepārtraukti mainījās, atspoguļojās no visdažādākajiem rakursiem spoguļos, kas novietoti visdažādākajos leņķos iepretī cits citam, kļuva interesanta, dzīva – un sastinga, kļuva garlaicīga, apdzisa, kad viņš devās prom. Cilvēki, kuri orientējas uz cenrādi, tā sarunājas un – pēc nerakstītas vienošanās ar citiem viņu ceha korporācijas locekļiem – runā to, kā un ko viņi ir ierakstījuši savās godinātajās, taču nedzīvajās grāmatās, izteikuši savās neapstrīdamajās, bet it kā nogurušajās un nogurumu uzdzenošajās lekcijās.

Piemēram. Kas ir romantisms? Romantisms nevis no viņu grāmatām un lekcijām, bet tas, kas atsaucas kā dzīvs priekšstats un pat sajūta apziņā – un mazliet arī sirdī – cilvēkam no ielas, kurš nedaudz orientējas kultūrā, taču nav profesionālis? Romantisms nevis kā kultūras kategorija, ko akadēmiski korekti un lietpratīgi formulējuši speciālisti, bet kaut kas tāds, kam nebūt ne nejauši ir tā pati sakne, kas vārdam “romantika”? Tā vienkārši ir dažu mākslinieku (tajā šā vārda nozīmē, kādā to lietoja Bloks) dzīve, daiļrade un liktenis. Runa galvenokārt ir par dzejniekiem, kuru dzejas apbrīnojamā enerģija diezgan plašam līdzpilsoņu lokam lika sajust prāta noskaņojumu un to pavadošo sajūsmu – vienalga, drūmu vai gaišu –, vārdu sakot, priekšrocības vai vismaz vilinājumu dzīvot, uztverot un skaidrojot pasauli romantiski. Kā tas vienmēr notiek ar īstām parādībām, romantisms pārdzīvoja savu vēsturisko rašanās laiku un turpināja un joprojām turpina rast vietu to cilvēku dzīvē, kuru dvēseles stīgas tam atsaucas, atsaucoties dzīvē vispār un to pat kaut kādā mērā veidojot. Mēs lasām “Čigānus”, “Mciri” un, kam pietiek laika, “Čaildu Haroldu” un kļūstam par romantisma pielūdzējiem.

Neko citu, izņemot šo, romantisms nenozīmē. To, ka tas bija (ja bija) reakcija uz apgaismību vai kārtējā uzvarētā (ja uzvarētā) sātana kauja pār baznīcas morāli, vai revolūcija cilvēka apziņā, kas līdzvērtīga Lielajai franču revolūcijai, nepadara to ne pārliecinošāku, ne talantīgāku, ne nepieciešamāku. Vispār ne par ko nepadara. Jo romantisms ir to dzīvo desmitgažu saturs, kurās iekļāvās šo mākslinieku daiļrade, viņu paveiktais, viņu privātais pasākums – tikai viņu un to, kurus toreiz un pēc viņu nāves tas aizskāra un aizkustināja. Protams, šaurā izpratnē tas ir arī specifiskas interešu jomas un zinātniskas karjeras priekšmets tiem, kuri pēta, cik nu tas iespējams, proti – neizbēgami fragmentāri un izkropļoti – tālaika detaļas, vēsturisko, literāro un ideoloģisko kontekstu un kuri šīs pētniecības gaitā noskaidro savstarpējās attiecības un izdala sertifikātus ar atļauju izdarīt spriedumus citiem. Taču romantisms viņiem pieder tikpat lielā mērā, cik pasaules naftas resursi – laborantam, kas veic urbuma ķīmisko analīzi. “Nekrofilija” – kā teica Brodskis, kad katram no mums bija nedaudz pāri divdesmit, par tajā laikā klajā nākušu grāmatu, veltītu Ļermontova biogrāfijas izpētei.

1965. gadā Berlins Vašingtonā nolasīja sešu lekciju ciklu par romantismu.

Auditorijas bija pārpildītas, lektors, kā raksta kāds mūsdienu kritiķis, ne tikai bija formā, bet pārspēja pats sevi, “viņa izslavētā, žilbinošā, spriedzi kāpinošā materiāla izklāsta maniere – informācijas plūsmas ātrums, ritmisku atkārtojumu hipnoze, satriecošie uzskaitījumi –, viņa pārliecināšanas mašīna bija varena, tā varēja paralizēt vai vismaz vājināt klausītāja kritiskās spriešanas spējas”. Šo lekciju magnetofona ierakstus vairākkārt pārraidīja BBC, un tagad, pusotru gadu pēc Berlina nāves, to atšifrējumi izdoti atsevišķā grāmatā. Lasīšana labāk nekā klausīšanās ievieš nepieciešamo distanci iepretim viņa drosmīgajām intelektuālajām būvēm, turpina kritiķis un konstatē, ka šajās lekcijās “Berlins, ja viņš kaut kas bija, tad vienīgi drosmīgs”. Bold – angliski “drosmīgs” – ir vārds ne bez nozīmes “nekaunīgs” pieskaņas.

Seko eksperta analīze. Dažus viņa secinājumus var apstrīdēt, citiem nevar nepiekrist, bet arī pati kritika, strīds ar to vai piekrišana gluži nepārprotami atgādina kritiku, noliegumu vai pieņemšanu attiecībā uz pašu romantismu – piemēram, Baironu, viņa “Čaildu Haroldu” vai Čaildu Haroldu kā tādu. Nudien, dzejnieka personība nav nekāds Dieva iecerētā cilvēka paraugs; runa nav nedz par cilvēku viņa ikdienas dzīves aspektā, kad viņš pilda pienākumu vai atbild par kaut ko, nedz arī par to veselo saprātu, kas nodrošina cilvēces izdzīvošanu. Bairona poēma ir diezgan saraustīts stāstījums, sižets ir vairāk vai mazāk patvaļīgs, ritms – vienveidīgs, un regulārās atkāpes no ritma katras strofas beigās šo vienveidību tikai pasvītro. Viņa varonis ir literārs, lielā mērā arī teatrāls, bet negatīvais šarms, ar ko viņš tik dāsni apveltīts, patīk ne katram. Un tomēr... Un tomēr bez viņiem pasaule nav pilnvērtīga.

Romantisms kā parādība, kas pauž ontoloģisku iracionālu protestu, atrodas pašā cilvēka dabas pamatā. Papildus visam, ko par Ievas un it īpaši Ādama rīcību pamatoti vēsta katķisms, tā ir arī nevēlēšanās turpināt dzīvot tā, kā iepriekš noteikts, pat ja bija labi, pat ja bija lieliski, un šajā nozīmē tā ir romantisks solis. Un Berlina lekcijas visupirms izsaka garu – ko, tikai nojautis romantisma valdzinājumu, tajā sajūt un vēlas no kāda izdzirdēt cilvēks no ielas, jo pats nespēj pateikt. Ļaudis drūzmējās pārpildītajās auditorijās ne tāpēc, ka tiecās pēc pātagas plīkšķiem un stabules skaņām, un ne tāpēc, ka Berlins būtu tābrīža modīgākais gans.

Žilbinošs, spriedzi kāpinošs materiāla izklāsts, runas straujais plūdums un ritma maģija, hipnotiskie atkārtojumi un brāzmainie uzskaitījumi – tieši tas arī bija romantisms.

Satriecošs, paralizējošs, tāds, kas laimīgā kārtā prata pieklusināt klausītāju kritiskās spējas, – viņi bija atnākuši nevis mācīties romantismu, bet to izbaudīt. Viņiem veicās, lektors nevis vienkārši bija formā, bet pārspēja pats sevi.

“Romantisms,” kā strautiņš mutuļoja viņa steidzīgā runa, raujot līdzi klausītājus, viņiem pašiem to nemanot, “ir pirmatnīgs, neaudzināts, tā ir jaunība, dzīve, dabas cilvēka pāri malām kūsājošā dzīves izjūta, taču arī bālums, drudžainums, slimība, panīkums, maladie du siècle (gadsimta liga), La Belle Dame Sans Merci (Nežēlīgā Brīnišķā Dāma), Nāves deja un, protams, pati Nāve. Tas ir Šellija kupols no krāsaina stikla un vienlaikus viņa baltais mūžības mirdzums. Dzīves pilnestības un bagātības juceklīgā rūgšana, Fülle des Lebens, neizsīkstošā daudzveidība, ārdīšanās, nevaldāms niknums, sadursme, haoss, taču vienlaikus arī miers, vienotība ar dižo “Es esmu”, harmonija ar dabisko kārtību, sfēru mūzika, izšķīšana mūžsenajā visu saturošajā garā. Dīvainais, eksotiskais, groteskais, noslēpumainais, pārdabiskais, drupas, mēnessgaisma, noburtās pilis, medību ragi, elfi, milži, grifi, ūdenskritumi, vecās dzirnavas pie Strauta, tumsa un tumsas spēki, spoki, vampīri, bezvārda šausmas, iracionālais, neizsakāmais. Taču vienlaikus arī labi zināmais, arī piederības sajūta savā veidā vienīgajai tradīcijai un prieks ikdienišķās dabas smaidošajā sejā, un vienkāršie, apmierinātie lauku ļaudis ierastajās ainavās un skaņās, šo sārtvaidžu zemes dēlu veselīgā un laimīgā gudrība.

Tas ir sensenais, vēsturiskais, tās ir gotiskās katedrāles, senatnes miglas, antīkās saknes un izbijusī pasaules kārtība ar analīzei nesasniedzamām īpašībām, tās dziļās, bet vārdos nenosaucamās saites, netveramais, nemanāmais, gaisīgais. Taču arī dzīšanās pēc visa jaunā, revolucionārām pārmaiņām, līdzdalība ātri pārejošajā tagadnē, vēlme dzīvot šobrīd, atteikšanās no zināšanām, pagātnes un nākotnes, laimīgās nevainības pastorālā idille, pārejošā mirkļa prieks, ārpuslaicīguma izjūta. Nostalģija, sapņainība, reibinošie sapņi, saldā grūtsirdība un rūgtā grūtsirdība, vientulība, izraidīšanas sāpes, atsvešinātības sajūta, klejošana tāltālās zemēs, it īpaši Austrumos, un aizlaikos – īpaši viduslaikos. Bet arī priekpilna kopīga piepūle, apjausma par radošu piederību Baznīcai, šķirai, partijai, tradīcijai, dižajai un visaptverošajai simetriskajai hierarhijai, bruņinieki un sulaiņi, Baznīcas hierarhija, organiskās sociālās važas, mistiskā vienotība, viena ticība, viena zeme, vienas asinis, “la terre et les morts” (“zeme un miroņi”), kā sacīja Baress, varenā mirušo, dzīvo un vēl nedzimušo savienība. Tas ir Skota, Sautija un Vērdsverta torisms, un tas ir arī Šellija, Bīhnera un Stendāla radikālisms. Šatobriāna estētiskā aizraušanās ar viduslaikiem – un Mišlē riebums pret viduslaikiem. Tas ir Kārlaila varas kults – un Igo naids pret to. Tas ir galējs dabas misticisms – un galējs pretdabas estētisms. Enerģija, spēks, griba, étalage du moi (sevis izstādīšana vispārējai apskatei); un arī pašmocība, pašiznīcināšanās, pašnāvība. Tas ir pirmatnīgais, nesarežģītais un vienkāršais, tas ir dabas klēpis, zaļie lauki, govju zvārgulīši, urdzošie strautiņi, gaišzilo debesu bezgalība. Tomēr ne mazāk tas ir arī dendijisms, kaismīgā tieksme pēc eleganta apģērba, sarkanas vestes, gaišzilie mati, zaļās parūkas, ko Parīzē kādu laiku valkāja, sekojot tādiem ļaudīm kā Žerārs de Nervāls. Tas ir omārs, kuru Nervāls aukliņā vadāja pa Parīzes ielām.

Tas ir ekscentriskums, nevaldāma tieksme paštīksmināties, Ernanī cīņa, ennui (garlaicība), taedium vitae (riebums pret dzīvi), Sardanapāla nāve – un vienalga, vai to uzgleznojis Delakruā vai attēlojuši Berliozs un Bairons. Dižo impēriju spazmas, kari, asinsizliešana un pasauļu bojāeja. Tas ir romantiskais varonis dumpinieks, l’homme fatal (liktenīgais cilvēks), nolādētā dvēsele, Korsāri, Manfrēdi, Gjauri, Laras, Kaini, visu Bairona varoņpoēmu apdzīvotāji. Tas ir Melmots, Žans Sbogārs, izstumtie un Ismaēli, tāpat arī kurtizānes un katordznieces ar cēlām sirdīm 19. gadsimta beletristikas lappusēs. Padzeršanās no cilvēka galvaskausa, Berliozs, kurš pavēstīja, ka vēlas uzkāpt Vezuvā, lai patērzētu ar radniecīgu dvēseli. Sātana ballītes, neķītra ironija, velnišķīgi smiekli, tumšie varoņi, arī Bleika skatījums uz Dievu un viņa eņģeļiem, varenā kristiešu kopība, mūžīgā kārtība un “zvaigžņotās debesis, kas diezin vai spēj izteikt bezgalīgo un mūžīgo kristieša dvēselē”.

Īsumā, tā ir vienotība un daudzveidība. Precizitāte detaļās, piemēram, dabas ainavās, un vienlaikus prātam neaptveramas, izplūdušas kontūras, kas nolemj Tantala mocībām. Tas ir skaistums un kroplums. Māksla mākslai – un māksla kā sabiedrības glābšanas instruments. Tas ir spēks un vājums, individuālisms un kolektīvisms, šķīstums un samaitātība, revolūcija un reakcija, karš un miers, mīlestība pret dzīvi un mīlestība pret nāvi.”

Acīmredzami, ka šādi domājoša un runājoša cilvēka viedoklis ietver precīzu nošķīrumu starp cieņu pret sabiedrības nosacīti pieņemtajām normām līdz pat dedzīgam to atbalstam – un šo normu paaugstināšanu par pašas esamības priekšnoteikumu un pat pilnīgu atdošanos tām. Berlins novērtēja gan bruņinieka titulu, gan jo īpaši Nopelnu ordeni, gan no dažādām universitātēm ar cieņu pieņēma neskaitāmos goda doktora nosaukumus. Es pajautāju, vai viņam sniegtā atzinība neliek uzvesties tā, kā viņš nevēlētos, vai neuzliek viņam saistības, kas ir pretrunā vai pat kaitē viņa principiem: “Cik lielā mērā tas, ka jūs esat sir, izmainījis jūsu self?” Viņš atbildēja: “Ne mazākajā mērā. Es neizjūtu ne saistības, ne pienākumus.”

– Proti, vai nav tā, ka jūs kaut kad nebūtu gribējis kaut ko pateikt tāpēc, ka tas pārkāptu atļautā robežas…

– Nē, nekad nekas tāds nav noticis. Sera tituls mani nekādi nav iespaidojis.

– Es runāju par “seru” tikai kā par simbolu.

– Saprotu. Nē, es nejūtu, ka pārstāvu kaut ko vai man būtu kaut kas jāpārstāv, jārunā piesardzīgi tāpēc vien, ka esmu sers. Mans OM, starp citu, ir daudz svarīgāks par manu “seru”.

– Kas, kas?

Viņš uztvēra manu pārvaicājumu kā neizglītotību un sāka pacietīgi skaidrot.

– Man ir tituls Order of Merit. Tas ir augstākais ordenis Anglijā, augstāka nav.

– Un tas jums netraucē uzvesties, kā gribat, runāt tā, it kā jums šā ordeņa nebūtu?

– Es uzskatu, ka neesmu pelnījis nedz “seru”, nedz šo ordeni. Nesaprotu, kādēļ man to iedeva. Zinu gan, kurš man noorganizēja OM. “Seru” dabūju, tikai pateicoties tam, ka personīgi iepatikos Makmilanam. Viņš to piespēlēja.

Viņš ne visai pārliecinoši izmantoja šo tikko modīgu kļuvušo neoloģismu, vispirms teica “atmeta kumosiņu”, proti, nesamulsa izteikties par sevi nievājoši. Un citā sarunā arī – ar simpātijām pieminēja līdzīgu Džona Steinbeka attieksmi: “Viņš bija patīkams cilvēks, teica, ka neesot pelnījis Nobela prēmiju. Sacīja: “Es to neesmu pelnījis.” Mans draugs Edmunds Vilsons par viņu teica: “Viņš ir kā robeža starp žurnālistiku un literatūru.””

Man šie angļu tituli, kaut arī viņam piešķirti, joprojām šķita piederīgi vien grāmatām un teātra izrādēm. Es pajautāju:

– Kas ir augstāks – Nopelnu ordenis vai Bikšu Lences ordenis?

– Bikšu Lences ordenis ir kaut kas cits. Tas ir kristiešu ordenis.

– Bet, apbalvojot ar Nopelnu ordeni, iedod arī kādu nozīmīti?

– Jā, protams. Un reizi piecos gados mums visiem jāpiedalās pusdienās pie karalienes. Tikko tur bijām.

– Kopā ar Alīnu?

– Jā, ar Alīnu. Pirms divām nedēļām.

– Un nācās klusēt? Vai arī…?

– Nē, nē, lenčs kā lenčs. Nekādas klusēšanas, nē, nē. Tas nebija svinīgi. Nē… Drīkst, es jums pateikšu, kas ir saņēmuši Order of Merit? Eliots ir saņēmis. Kiplings ir saņēmis. Piedāvāja Bernardam Šovam, viņš pateica: “Nepieņemu neko mazāku par hercoga titulu.” Nothing less than dukedom.

Es iesmējos.

– Tas bija tipiski. Kam vēl to iedeva? Ē… Kiplingam iedeva… ē… Iedeva Bendžaminam Britenam. Iedeva, nu, es nezinu, vairākiem fiziķiem ar Nobela prēmiju – tādiem cilvēkiem to dod. Es nebiju pelnījis. Taču esmu viens no divdesmit četriem – tas ir OM skaitlis. Pašlaik jaunus nedrīkst piešķirt, nav vakanču. Nē! Divi nomira, nāksies piešķirt vēl diviem. Bet tas ir pats augstākais ordenis – par nemilitāriem nopelniem. Bikšu Lence – tā ir cita lieta, tur nav ebreju. Tas ir cara… tpū… bruņinieku kristiešu ordenis. Taču to drīzāk dod politiķiem, ģenerāļiem, vārdu sakot, men of action darboņiem. Bet OM dod par tehniskiem, estētiskiem un intelektuāliem varoņdarbiem. To šausmīgi gribēja Odens…

– Nedabūja?

– Nē.

Es sliecos salikt punktus uz “i” un ierunājos par valdošajām aprindām – tajā nozīmē, kā to saprot pie mums, proti, kā monolītu un šajā viengabalainībā tikpat kā bezpersonisku sabiedrības daļu, ar kuras palīdzību sabiedrība iedibina savus kritērijus un vērtības, pieņem un atraida, tādējādi diktējot uzvedību. Es sacīju:

– Vai jums nešķiet, ka Brodski, kurš neatkarību padarīja par savas dzīves galveno principu, elite iekļāva pieļaujamajā enfant terrible skaitā un kā tādu sagremoja un pieņēma?

Jesajam šis jēdziens nebūt nebija viendabīgs, vienots vesels: “Kāda elite? Ne jau Anglijā.”

– Nu, amerikāņu. Elite kā tāda.

Viņš nesaprata, kas ir elite “kā tāda”, jo nekā tāda nebija. Amerikāņiem – bija.

– Es nezinu, kāda tur izveidojusies situācija. Domāju, ka jā. Droši vien. Amerikā nav dīvaiņu, saprotat? Tur visi ir dīvaiņi. Tur nav grūti. Tur nav jābūt conformed, konformistam, tur viss ir iespējams.

– Bet Anglijā?

– Anglijā viņš vienkārši nav bijis, nav dzīvojis, Anglijā viņu maz kurš zināja, viņš te nebija nekāds personāžs. Tikai kaut kādiem citiem dzejniekiem.

Sarunu biedrs nepieņēma manu tēzi, jo tēze bija shēma, bet shēma ir totalitāra. Mums sabiedrība ir monstrs, nezvērs, kaut kas atbaidošs – ķermenis, no kura var aizrāpot tālākajā kaktā, lai tas nevarētu tevi aizsniegt, nedz pats rēgotos acu priekšā; bet tikpat labi tam var arī piesūkties – ne brutāli, bet imitējot, kā skūpstot. Padomju varas laikā, kad viss tika apzināti sajaukts ar visu, un arī pēc tam, kad šis sajaukums jau bija kļuvis pierasts un ērts, neviens nebūtu riskējis skaidri pateikt, kur beidzas valsts un sākas sabiedrība vai otrādi: pirmā izrīkojas ar sabiedrības dzīvi atklāti, otra mēģina izrīkoties ar valsti, skaļi to neafišējot. Šis konglomerāts arī ir mūsu priekšstats par eliti, kaut kas līdzīgs patstāvīgam kuņģim bez formas; tas ne obligāti – precīzāk, ne visiem – ir ļaunums, bet nekādā ziņā arī ne labums.

Šādā nozīmē Berlins nav krievs un nekad tāds nav bijis. Viņam sabiedrība ne tikai nav bezpersoniska, bet tai mēdz būt arī seja – vispirmām kārtām tā ir tieši sejas. Viņam nebija tāda pienākuma – nemīlēt sabiedrību, eliti, valsti. Gan viena, gan otra, gan trešā sastāvēja no cilvēkiem, no kuriem daudzus viņš pazina vai nu personiski, vai netieši; vairums viņam patika, citi – ne īpaši vai nemaz nepatika, bet jebkurā gadījumā visi, ar nelieliem izņēmumiem, bija interesanti. Viņa attieksmē pret politisko un sociālo pasaules uzbūvi nebija tās sakāpinātības, kura mūsu gadījumā ielikta valsts un pavalstnieku pretstatījumā un kurai līdzsvaram nepieciešams naids, lai vienkārši izdzīvotu. Sabiedrība atgādina gaisu: tā ir nepieciešama, lai elpotu, bet nepietiekama, lai ar to vien dzīvotu, kā sacīja grāmatas “Saprāta dzīve” autors. Es ne reizi neesmu jutis, ka Jesaja kādu būtu ienīdis – kā, piemēram, es Staļinu. Viņš bija nesamierināms pret tiem, kurus uzskatīja par ļaundariem vai neliešiem, “objektivitātes dēļ” neapspriežot, cik lielā mērā viņu ne-ļaundarīgās vai ne-nelietīgās īpašības mīkstina viņu vispārējo zvēriskumu un zemiskumu, – pat ja atzina (bet, ja atzina, vienmēr atzīmēja), ka tādas īpašības viņiem piemita. Tomēr ļaundari un nelieši bija novirze no normas – nekādā gadījumā ne norma un pat ne normas sastāvdaļa.

Dzīve sastāvēja no gudriem un muļķiem, vājiem un stipriem, interesantiem un garlaicīgiem, kārtīgiem un viltīgiem, bet, galvenais, savdabīgiem cilvēkiem. Dzīve laiku pa laikam pieņēma nopietnu izskatu, bet, kad nepieņēma, – proti, lielākoties – tā bija savdabīga.

Kad 1988. gadā viņš, uz dažām dienām atbraucis uz Maskavu, apciemoja Lidiju Čukovsku, namamāte pievērsa viņa uzmanību lielai gleznai virs grāmatu skapja, kurā bija attēlots viņas tēva Korneja Čukovska kabinets Peredelkinā, kur Berlins 1945. gadā bija viesojies. Viņa jautāja, vai viņš pazīst istabu un priekšmetus, un viņš jautri atteica: “Ā-ā, jā, jā...” – Bet mantiju, kas karājas pie durvīm, – Oksfordas mantiju, kurā Čukovskis saņēma goda doktora grādu? – Jā, jā, man arī tāda ir... Saimniece izturējās pret šādām lietām un vispār pret nopelnu atzīšanu, ja tie bija īsti – bet Oksfordas atzinība automātiski nozīmēja, ka tie ir īsti, – augstākajā mērā nopietni. “Bet par ko tieši jūs to saņēmāt?” – “Mans draugs bija piešķiršanas komisijas vadītājs un uzreiz iedeva to man.”

Viņas rangu tabulā sers Jesaja Berlins ieņēma pietiekami augstu un stabilu vietu, un šis vieglprātīgais voltērisms nespēja sašūpot viņas priekšstatus. Tomēr viņa bija šokēta – tik ļoti, ka pēc viņa aiziešanas, pēc pusnakts, piezvanīja man un, daloties ar svaigajiem iespaidiem par pirmo tikšanos ar Berlinu, gandrīz vai pašā sarunas sākumā pieminēja šo negaidīto un, viņasprāt, tik svarīgam priekšmetam neatbilstošo... teiksim, eskapādi, lai neteiktu – pozīciju.

1994. gadā Berlins piezvanīja mums uz Ņujorku: viņš bija atlidojis uz dažām dienām, pa ceļam uz Kanādu – vēl viena universitāte bija piešķīrusi viņam goda doktora grādu. Atnāca ciemos: “Man mēdz piešķirt honorary degree. Parasti viedokļi dalās – viena partija par vienu kandidātu, cita par citu, nesamierināmi. Un tad vienojas par mani: es netracinu ne vienus, ne otrus, nevienu netraucēju – visiem esmu pa prātam.” Vārdos es nesadzirdēju pat mājienu uz koķetēšanu, ironija to atcēla. Tādus vārdus tas viss arī bija pelnījis, jo tā bija iesvētīšana ne jau reālos bruņiniekos, kas gatavi nolikt galvu par valdnieku kaujas laukā, tas bija vienkārši nosacīts rituāls un tikpat lielā mērā arī spēle, izklaide.

Publiska atzinība kā spēle tomēr nemazināja darba apjomu, kas bija ieguldīts tajā, kā rezultāts šī atzinība arī bija. “Es jums visu par sevi paskaidrošu. Es savulaik lasīju lekcijas. Tā kā biju mācībspēks, tas bija mans pienākums. Es ciest nevaru lekciju lasīšanu. Es, jādomā, esmu savā mūžā nolasījis 800 lekcijas, varbūt 900. Un katra lekcija bija īstas mocības. Es to ienīdu. Es tur stāvēju un pirmām kārtām uztraucos par to, ko runāšu. Es pārāk daudz strādāju pie katras lekcijas. Sākumā rakstīju – kādas 70 lappuses vienai lekcijai. To es, saprotiet, kaut kādā veidā sašaurināju līdz lappusēm 30. Pēc tam no tā, saprotiet, taisīju kaut kādu, nezinu... uzražoju no tā deviņas lappuses. Pēc tam trīs. Pēc tam kartīti – tikai headlines, bibliogrāfiju, kas viņiem jāpaskatās.

Bet es to neskatījos.

Lasot lekcijas, es vienmēr biju kaut kādā neiedomājamā dvēseles stāvoklī, es baidījos no visa, biju apsēsts. Es neskatījos uz cilvēku sejām, man nebija nekāda kontakta ar cilvēkiem. Es domāju, ja skatīšos sejā, tā var pasmaidīt vai, tieši pretēji, nožāvāties, vai paraudzīties uz mani ļauni. Tāpēc es skatījos kaut kur vienā punktā, griestos. Vienmēr. Un tāpēc es biju ļoti nervozs lektors. Tas deva manai balsij neiedomājamu tension – kā sacīt tension?” – “Spriedzi.” – ...spriedzi. Tāpēc es atstāju labu iespaidu uz auditoriju, tāpēc cilvēki nāca. Tas bija kaut kas, kaut kāda elektriskā strāva.

Vienīgā lieta, ko es gribēju, – lai “stunda” beidzas. Es vienkārši gribēju turp – tajās beigās, tai “stundas” daļā. Es gāju pa tādu garu, nezinu, zemes šaurumu, pa kreisi bija kaut kādi krokodili, pa labi tīģeri. Galvenais – nenokrist ne pa kreisi, ne pa labi, bet kaut kādā veidā, saprotiet, tikt līdz turienei. Tādas bija manas lekcijas.

Tagad tā. Es rakstīju tos garos gabalus, dažreiz es tos, protams, savienoju, dažreiz ne, un manas lekcijas reizēm nodrukāja. Japānā. Sicīlijā. Dievs zina kur. Henrijs Hārdijs, kas to visu pēta, meklēja un meklēja visu manu darbu gabaliņus. Visi tie mazie sējumiņi ar maniem tā saucamajiem darbiem – tas ir viņa veikums. Vienīgā grāmata, ko es jebkad esmu rakstījis kā grāmatu, bija grāmata par Kārli Marksu.

– Un “Cilvēces greizais koks”, “The Crooked Timber of Humanity”?

– “The Crooked Timber of Humanity” ir dažādu gabaliņu sakopojums. Tās visas ir sakopojumi, visas – antoloģijas. Nekā vienojoša tajās nav. Kaut kā viņam izdevās izveidot tur kaut kādu pseidovienotību. Bet viņš to meklēja visur, meklēja, saprotiet, līda, gāja pie Patricia, manas sekretāres, skatījās kaut kādās atvilktnēs, lasīja kaut kādas pabalējušas lapas, visu darīja, uzgāja kaut kādas lentes, absolūti aizmirstas, klausījās tās. Esmu viņam uzticīgs par savu reputāciju, par to, ko viņš izdarīja, jo tas ir viņa veikums.

Viņš sacīja “uzticīgs”, nevis “parādā” – piešķirot paskaidrojumam pateicības nokrāsu.

Tas, ka Berlina kritiķis viņa lekciju lasīšanu uztvēra kā “varenu pārliecināšanas mašīnu”, bija, es nojaušu, lektora harismas rezultāts. Vai Jesaja uzstājās no katedras vai apsprieda kaut ko aci pret aci, mēļoja pie pusdienu galda, viņa personības harisma bija sajūtama tīri fiziski: telpā kļuva siltāks, krēsli kļuva arvien ērtāki, pēkšņi varēja manīt, ka pašsajūta ir uzlabojusies... Klausītāju kritiskās spējas, nav šaubu, sašaurinājās – tās bija liekas kā karavīra stratēģa spējas vai sporta sacīkšu braucēja spējas, kad viņi runā, piemēram, ar māti vai mīļoto. Nevarētu teikt, ka tas būtu kaut kas valdzinošs vai pat apburošs. Īpašību vidū, kas kādu padara apburošu, galvenais ir ieinteresētība. Apburošu cilvēku interesē viss, kas ir ap viņu, un visi, ar ko viņš satiekas, tai skaitā arī tu – arī tu esi interesants, un tādēļ arī tev pielīp interese par visu pasaulē. Pasaule, kas tikko vēl šķita pavisam vienkārša, tevi aizrauj – tā iedarbojas apburošs cilvēks.

Šī īpašība vienmēr ir sevī noslēgta, pat ja arī apburošam cilvēkam, kurš vislabāk jūtas kabinetā vai viesistabā, nāktos iet auditorijas priekšā, pat ja tādam, kurš dod priekšroku uz kādu repliku atbildēt ar diviem trim asiem vārdiem vai monologa zalvē – uz kāda repliku, nākas lasīt lekciju. Jesajas stihija bija saruna, kas acumirklī atdeva tīģeriem un krokodiliem cilvēku aprises – un tieši pēc viņiem Jesaja tiecās visu mūžu. Kad es uz gadu iebraucu Oksfordā, man likās, ka grāmatas, kuras viņš lasīja visu savu mūžu, viņam bija jau nedaudz apnikušas, turpretim interese par cilvēkiem bija dedzīga. Viņš to ar entuziasmu apstiprināja:

– Tā ir. Pareizi. Es vairs nelasu grāmatas. Lasot es aizmiegu, vienkārši vecuma, gadu dēļ.

– Bet cilvēki joprojām ir aizraujoši?

– O jā. O jā. Vienmēr tādi ir bijuši. Ne tikai cilvēki, ar kuriem es saskaros tieši: cilvēki, kas staigā pa ielu, arī ir interesanti. Es skatos uz viņiem, ieskatos viņu sejās, viņi apvainojas. Es pārāk cieši skatos – kā mēdz būt cilvēki, kas vēro putnus, tā es interesējos par cilvēkiem.

– Maskavā, Ļeņingradā, braucot ar eskalatoru metro, es “lasu” sejas.

– Es nelasu sejas, nē. Es nejautāju, kas viņi ir, ar ko nodarbojas. Tā darīja Djagiļevs. Djagiļevs, Benuā un Baksts, viņi sēdēja Café de la Paix Parīzē – kad cilvēki gāja garām, viņi sprieda, kas viņi ir. Baksts – pēc drēbēm, Djagiļevs – nezinu, pēc kā, Benuā – pēc kopējā skata. Pēc tam viņiem bija jājautā: “Sakiet, jūs esat skroderis?” Tie apvainojās.

– Bet vai bija laiks, kad grāmatas jums bija interesantākas nekā cilvēki?

– Nekad. Es vienmēr esmu bijis ļoti komunikabls. Komunikabls. Cilvēki mani vienmēr ir uzjautrinājuši. Kad man bija garlaicīgi, nāca cilvēki, un man kļuva vairāk vai mazāk jautri. Ar cilvēkiem man nekad nav bijis garlaicīgi.

Tulkojuši Rvīns Varde un Arvis Kolmanis