Naimans kā Neviens
Foto: Yulia Timoshkina

Ar dzejnieku Anatoliju Naimanu sarunājas Uldis Tīrons

Naimans kā Neviens

Anatolijs Naimans (1936) pašlaik visplašāk pazīstams kā viens no četriem “Ahmatovas bāreņiem”. Šī frāze ir no Dmitrija Bobiševa dzejoļa Ahmatovas piemiņai:

И, на кладбищенском кресте гвоздима

душа прозрела: в череду утрат

заходят Ося, Толя, Женя, Дима

ахматовскими сиротами в ряд.

Un, naglām piesista pie kapa krusta,

dvēsele ieraudzīja: aizgājēju kārtā

stājas Osja, Toļa, Žeņa, Dima

kā Ahmatovas bāreņi vienā rindiņā.

Šie Osja, Toļa, Žeņa un Dima ir Brodskis, Naimans, Reins un Bobiševs. Kā Josifs Brodskis stāstīja Solomonam Volkovam, viņi visi uzturējās Ahmatovas sabiedrībā un vienlaikus viņiem patika saistīt sevi ar 19. gadsimta sākuma dzejniekiem: “Katrs no mums spēlēja kādu lomu. Reins bija Puškins. Pieļauju, ka Delvigu atveidoja Bobiševs. Naimans, pateicoties viņa dzēlīgajai asprātībai, bija Vjazemskis. Es ar savu melanholiju, kā likās, tēloju Baratinski.”

Asprātīgais Naimans un viņa trīs biedri ar Ahmatovu iepazinās 1959. gada rudenī. No 1962. gada beigām Naimans bija viņas literārais sekretārs, bet no 1964. līdz 1965. gadam kopā ar Ahmatovu tulkoja Dž. Leopardi. Vēlāk, kā daudzi citi neizdoti autori, Naimans atdzejoja PSRS tautu dzeju, klasisko tamilu liriku, trubadūru dziesmas, veco laiku franču pasakas, “Romānu par lapsu”.

Naimana paša sacerējumi līdz 1989. gadam tika publicēti tikai samizdatā – “Padomju patoloģijas antoloģijā”, antoloģijā “Salas”, Konstantina Kuzminska daudzsējumu antoloģijā “Pie zilās lagūnas”. Pirmā poēzijas grāmata “Anatolija Naimana dzeja” iznāca 1989. gadā ASV ar Josifa Brodska pēcvārdu.

Naimana asprātība un priekšplāna loma, kuru viņš atveidoja tā saucamajā “otrajā kultūras realitātē”, tagad jau ir hrestomātisks fakts – kaut vai tādēļ, ka daži viņa joki (“Vai jūs pazīstat Abramu Kacenelenbogenu?”) un augstprātība, kuru attaisnoja šī otra kultūra, ir fiksēta, piemēram, Dovlatova darbos.

Vjazemska loma, kuru Naimanam iedalīja Brodskis, liecina ne tikai par asprātību. Vjazemskis mantojumā atstājis formas ziņā vienkāršas, taču monumentāli nozīmīgas “Piezīmju grāmatiņas” – arī Naimans kopš 1989. gada publicē atmiņas: par Ahmatovu un sabiedrību, kurā viņa apgrozījās, par Jesaju Berlinu (romāns “Sers”).

Ir vēl viena īpašība, kura Anatoliju Naimanu padara radniecīgu Vjazemskim: ir jaunais Vjazemskis – asprātis, Puškina draugs, leģenda, vienpatis un brīvdomātājs –, bet ir arī vēlīnais Vjazemskis – pieklājīgs ierēdnis, kurš ar savu dienesta darbību izpelnījās rupju un nesaudzīgu kritiku no gados jaunāku cilvēku puses un kurš nepaguris sacerēja “postskriptus” saviem vecajiem tekstiem.

Šībrīža Krievijas literārā publika pret (vēlīno) Anatoliju Naimanu nav sevišķi labvēlīgi noskaņota. Mēģinot pasūtīt šo priekšvārdu, es vērsos pie desmit dažādiem literatūras kritiķiem un literatūrzinātniekiem. Pieci man vienkārši neatbildēja, pārējie pieci izteica nenopietnu piedāvājumu priekšvārda vietā uzrakstīt stāstu par dažādiem incidentiem, kuri pārkāpuši verbālās polemikas rāmjus un it kā esot risinājušies starp Anatoliju Naimanu un citiem literārā procesa dalībniekiem konferencēs, grāmatu gadatirgos un citos inteliģentas publikas saietos. Izmisumā es lūdzu padomu nopietna kultūras portāla redaktoram. “Jautājums par priekšvārdu ir sarežģīts. Es padomāšu,” viņš atbildēja.

Olga Serebrjanaja

Rīgas Laiks: Vakar jūtūbā noskatījos “Mēlnesības skolas” raidījumu[1. Krievijas telekanāla NTV iknedēļas interviju raidījums, kas pastāvēja 12 gadus un tika slēgts 2014. gada maijā. Raidījums ar Naimana piedalīšanos nonāca ēterā 2011. gada 10. oktobrī.] ar jūsu piedalīšanos, kur jūs teicāt: ja esat dzejnieks, tad ne jums pašam būtu tā sevi jādēvē.

Anatolijs Naimans: Nē, tur bija nedaudz citādi. Es teicu, ka ir lietas, ko gramatika pieļauj, bet esamība – ne. Piemēram, teikt – “es esmu skaistulis”. Pat ja tu esi skaistulis. Tieši tāpat arī “es esmu dzejnieks”. Tā ir tāda deklarācija, ko tev pašam nav tiesību izdarīt.

Bet, ja nopietni... Ziniet, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk – un it sevišķi pēdējos gados – mani interesē cilvēks kā nekas, neviens. As nobody. Homēra “Odisejā”, kad galvenais varonis nokļūst Polifēma alā un tas viņam prasa: “Kā tevi sauc?”, viņš atbild: “Mani sauc Neviens.” Bet pēc tam, kad viņi izdur Polifēmam aci un saskrējušie kiklopi prasa, kas to izdarījis, Polifēms atbild: “Neviens.” Nu ko tad tu sauc mūs palīgā?

Brodskim ir dzejolis, ļoti labs, kurš beidzas ar vārdiem: “Un, ja kāds prasīs: “Kas esi?”, atbildi: “Kas esmu,/ esmu – nekas”, kā Uliss reiz Polifēmam.” Bet man jau sen ir cita pieeja... Nu, tiešām: lai kā cilvēks sevi sauktu – pat ja viņš, teiksim, Miša Barišņikovs, patiešām ir izcils dejotājs un vispār mākslinieks –, tas vienalga samazina viņa kā vienkārši cilvēka lielumu. Tas vienmēr ir mazāk.

RL: Mazāk par vienu.

Naimans: Mazāk, jā. Bet cilvēkiem, kuri nav Miša Barišņikovs... Nu labi, tu esi zinātņu akadēmijas biedrs vai zinātņu doktors, bet zinātņu doktoru ir miljoniem, un atšķirību starp jums zina tikai ieinteresētās personas. Bet mani interesē cilvēks tieši kā nekas, neviens.

Nesen mani palūdza uzrakstīt par tuvu draugu, kurš pirms kādiem 20 gadiem noslīka Rīgas līcī. Es negribēju rakstīt, viņš bija vēsturnieks, aspirants, bet tās taču ir kaut kādas blēņas. Varētu rakstīt, ka viņš labi dziedāja. Arī nekas īpašs. Bet kāds viņš bija kā nekas, kā tas, kas ļāva viņam būt aspirantam, vēsturniekam, lieliski dziedāt, iedzert un tā tālāk, – lūk, tas vienmēr ir ļoti interesanti, un to gribas zināt.

RL: Bet vai jūs varētu atbildēt uz jautājumu – kas jūs esat?

Naimans: Kas es esmu? Nu, nē. Tomēr gribu teikt, ka esmu nodzīvojis savu dzīvi no sākuma līdz beigām...

RL: Vēl jau, paldies Dievam, nav beigusies...

Naimans: Nu jā, bet no sākuma līdz šim brīdim esmu nodzīvojis kā tas, kuru sauc par dzejnieku. Un dīvainā kārtā tas ir nosedzis pilnīgi negaidītas telpas, negaidītus apgabalus...

RL: Ko tas nozīmē?

Naimans: Tūlīt paskaidrošu. Tikai tagad – bet pēc pāris nedēļām man būs 80 –, tikai burtiski pēdējā gada laikā, es uzzināju, ka dzeja var kalpot par noteiktu lietu formulēšanas instrumentu – ne tajā nozīmē, ka kaut kas tiek izteikts vārdiem, bet tajā, ka nekā citādi to nepateikt. Tiek uzdots kaut kāds jautājums, teiksim, pavisam vienkāršs: kas ir dzīve? Kas ir nāve? Tu sāc atbildēt un jau ar pirmajiem vārdiem saproti, ka tas nav tas. Tā nav atbilde uz jautājumu. Bet dzejas atbilde principā nekad nav šāviens tieši mērķī, saprotat? Dzeja vienmēr runā nedaudz riņķī un apkārt. Un pēkšņi no lietām, kuras nekādi nepavelk uz kādu filozofisku noteiksmi, pēkšņi no šīm lietām kaut kas izšķiļas.

Lai nerunātu abstrakti... Es zinu savu ierobežotību – tajā nozīmē, ka tā pastāv –, varbūt tāpēc es nespēju iedomāties, ka tā saucamā viņpasaule ir vēl viena telpa. Es uzskatu, ka mūsu telpa ir pietiekami plaša, lai tajā ietilptu arī viņpasaule. Cita lieta, ka kaut kādā noteiktā mirklī viņpasaule ar šo pasauli vienkārši izmainās ar vienu vienīgu dimensiju, un tu no šīs pasaules nokļūsti tajā, kurā, vispārīgi ņemot, jau pastāv visi nepieciešamie šīs pasaules telpiskie orientieri. Tikai tur tu nokļūsti tā, it kā nakts melnumā tevi būtu izsvieduši no mašīnas: tu piecelies kājās, tev apkārt ir melna tumsa, un tu galīgi nesaproti, kur atrodies, baidies spert soli, jo varbūt stāvi bezdibeņa malā vai pie sienas...

RL: Vai jūs runājat par to pasauli kā par poētisku metaforu?

Naimans: Kā par realitāti. Kā par realitāti. Tūlīt pateikšu līdz galam. Un pēkšņi 20 metrus priekšā iedegas mājas logs. Un tu uzreiz orientējies telpā. Es pieļauju, ka pāreja no šīs pasaules tajā ir, lūk, šīs jaunās dimensijas, šī izgaismotā loga parādīšanās metafora. Kā tā izskatīsies – par to es neņemos spriest ne tagad, ne vispār kaut kad.

RL: Pagaidiet, jūs tagad runājat par nāvi?

Naimans: Jā, jā. Es teicu: ja tev uzdod jautājumu, kas ir dzīve vai kas ir nāve, tu uzreiz sāc runāt: “Dzīve ir tas un tas.” Viss, vari apklust.

RL: “Tibetas mirušo grāmatā” aprakstīta tieši šī pāreja. Un telpā, caur kuru tu virzies, parādās briesmoņi, bet nedrīkst no tiem baidīties, ir jāvirzās tālāk.

Naimans: Kāpēc nedrīkst baidīties? Mēs taču tieši esam mācīti baidīties...

RL: Bet turiene nav tas pats, kas šejiene, un, ja baidīsies, vari nokļūt ļoti nevēlamā vietā.

Naimans: Tā jau ir cita lieta. Bet es vienkārši gribēju teikt, ka šis izgaismotais logs ir pārejas metafora. Un nav vajadzīga vēl kaut kāda cita telpa.

RL: Es saprotu.

Naimans: Nakts telpa – tā jau var ietvert tās pasaules telpu. Un dzeja ir vienīgais rīks, kas var palīdzēt kaut ko sajēgt, vienkārši saliekot līdzās vārdus. Lūk, piemēram, visi ļoti mīl atkārtot Cvetajevas vārsmas: “Поэт издалека заводит речь,/ поэта далеко заводит речь.”[2. “Dzejnieks – iztālēm sacerēt./ Dzejnieka cerība – tālu ved.” (Atdz. Imants Ziedonis)] Šeit dzejnieks ir loma, nevis dzejas pirmavots. Sava loma ir vārdnīcai, vēl kaut kādi cilvēki tajā iejaucas. Un beigās tu nezini, kāpēc kaut ko saproti lieliski, bet kaut ko galīgi nesaproti, kāpēc, lūk, tieši šie vārdi salikti līdzās. Kāpēc, teiksim, divi vārdi, kuri vienkārši satiekas saskaņā vai atskaņās, pievērš sev uzmanību.

Bet es gribēju pateikt līdz galam to, ko iesāku teikt, proti – dzeja ļauj saprast kaut ko, kas ne ar kādiem citiem līdzekļiem nav saprotams.

RL: Bet tas it kā paredz, ka dzejnieki ir ļoti daudz ko sapratuši.

Naimans: Uldi, nesteidzieties. Lieta tāda, ka dzejā ierobežojumi ir daudz stiprāki par to, kas ir atļauts. Tā taču ir vienīgā māksla, ko nevar pārtulkot citā valodā. Dzejai piemīt vara formulēt lietas, ko nekā citādi formulēt nevar, bet tajā pašā laikā tā pati par sevi ir ļoti slēgta matērija.

RL: Tieši šajā sakarā man pat ir sagatavots jautājums. Ja pareizi saprotu, Jesaja Berlins vairījās no metaforām. Tad lūk, paturot prātā jūsu stāstu par pāreju no dzīves telpas uz nāves telpu, es gribēju pajautāt, kādā valodā par nāvi runāja Jesaja Berlins. Nedaudz par to raksta Ignatjevs[3. Michael Ignatieff, Isaiah Berlin: a life. Metropolitan Books, 1998. Intervija ar Maiklu Ignatjevu RL 2012. gada jūlija numurā.], proti – ka no nāves viņš nebaidījās, bet baidījās no pašas nomiršanas.

Naimans: Par šo tēmu es ar viņu tiku runājis vairāk, nekā bija vajadzīgs, – ne tādēļ, ka es būtu nepieklājīgs, bet tādēļ, ka nespēju noticēt tam, ka viņš ir gatavs izzust. Un es gribēju viņu kaut kā pieķert, balstoties uz to, ko viņš pats bija teicis. Bet viņš pilnīgi mierīgi izspruka no visām manām lamatām. Es viņam teicu: “Man šķiet, ka agrāk jūs mīlējāt divas lietas – grāmatas, kuras lasāt, un cilvēkus, ar kuriem sarunājaties. Bet pēdējā laikā man liekas, ka grāmatas ir atgājušas malā un palikuši tikai cilvēki.” Viņš atbildēja: “Jā, es ielās reizēm pat nekaunīgi cieši ielūkojos cilvēku sejās. Iedomāties, ka kaut kad šie cilvēki tāpat turpinās iet, bet manis vairs nebūs...” Un es teicu – nu, bet tur, tajā saulē... Un viņš tā pašūpoja pirkstu... proti, to mēs pat neapspriedīsim. “Nekā tāda nav. Saprotiet, nav!”

Tas, protams, uz mani atstāja iespaidu. Es viņu ļoti mīlēju. Viņu vispār bija grūti nemīlēt. Un iedomāties, ka tādam cilvēkam jāmirst, tas ir sliktāk nekā... Kad par to iedomājies, tu to attiecini uz sevi. Iedomājies sevi mirstošā vietā. Bet viņš bija absolūti ciets un nelokāms.

Bet, ja runājam par metaforām, tad Jesaja Mendeļevičs tiešām no tām vairījās. Bet, atsakoties no metaforiskuma, filozofs taču sevi kaut kādā ziņā ierobežo, viņš var teikt tikai to, ko viņam ļauj teikt viņa filozofiskā valoda.

RL: Man tomēr liekas, ka sers Jesaja Berlins bija tādas, teiksim, diskursīvās valodas paraugs, kurā, manuprāt, nav vietas metaforai, bet ir vieta saprātīgam jokam, piemēram no dzīves, asprātīgam stāstam...

Naimans: Viņam piemita tas, ko varētu saukt par illumination. Viņš kaut ko runāja, runāja, bet īsi pirms tam, kad runājamais jau sāka kļūt akadēmisks, enciklopēdisks, izstāstīja kādu vienkāršu stāstiņu...

Bet man vēl ir tāds savs, personisks iespaids, ka kaut kādā brīdī viņš sajuta, ka cilvēki grib viņā klausīties. Viņš runāja gudri, zināšanas pasniedza maksimāli saprotami, viņam bija tāda iedzimta maniere – kad tu ar viņu runāji, bija skaidrs, ka tu runā ar enciklopēdistu. Tu, piemēram, pieteici viņam tēmu – “Uldis”. Viņš saka: “Uldis ir dzimis tad un tad, uzrakstījis vai izdarījis to un to... Ļoti interesanti, kā viņš kļuva par plikpauri. Viņam bija brīnišķīgas cirtas...” Un iznāk vesels stāsts. Turklāt, stāstot par plikpaurību, viņš taču nenolaidās kaut kur zemāk, nē. Viņš stāstīja, ko Uldis uzrakstījis, ko viņš teicis, kas uz viņu atstājis iespaidu, bet bez visa tā vēl, lūk, šis. Šādā veidā viņš arī “apgaismoja” to, par ko runāja, – es to saku šā vārda vecajā, viduslaiku nozīmē. Un viņš juta – to nevarēja nejust –, ka tā ir viņa, kā mēdz teikt, stiprā puse. Un tu sāc to tā vai citādi ekspluatēt.

Ignatjevs arī piemin gadījumu, kad Berlins un Alīna – viņi tikko kā bija apprecējušies – aizbrauca kaut kur uz Provansu; pēc koridas apmeklējuma viņi atgriezās mājās pie namatēva, bet tur priekšā Pikaso ar kaut kādu savu mīļāko...

RL: Un viņš sāka citēt Lopi de Vegu...

Naimans: Lopes de Vegas pēdējos vārdus “Dante man ir apnicis”, kaut ko tādu. Bet izrādījās, ka Pikaso klātbūtnē nedrīkstēja runāt par nāvi, un tas saniknojies aizbēga, proti – Berlins iekrita. Un, lūk, tas, ka viņam palaikam gadījās iekrist, pat kļuva par tādu kā viņa zīmogu. Vai tas, kā viņš ģērbās... Reiz Londonā viņš mani uzaicināja uz klubu Athenaeum un teica, ka man jāierodas žaketē un ar kaklasaiti. Nu, aizgāju, pie manis lēnām pienāk šveicars, paziņo, ka Jesaja tikko zvanījis un teicis, ka taksometrs nedaudz kavējoties, būšot pēc trim minūtēm. Bija ļoti karsta diena, es novilku žaketi, bet šveicars uzreiz saka: “Ser, esmu pārliecināts, ka jums būs daudz ērtāk žaketē.” Tā viņiem tāda formula... Es vienreiz no drauga aizņēmos mašīnu un ļoti ātri nokļuvu ielas pretējā pusē; te nez no kurienes uzradās policists, ar visu ķiveri, un teica: “Esmu pārliecināts, ser, ka jums būs daudz ērtāk braukt pa to pusi.”

RL: (Smejas.)

Naimans: Nu, tātad ierodas Jesaja, uzvalkā, lieliska kaklasaite un tamlīdzīgi, ar vaļēju bikšupriekšu...

RL: (Smejas.)

Naimans: Tā, ja gribat, bija metafora tam, kā viņš stāstīja un kā dzīvoja... Piekritīsit, ka katrs spēj atnākt uzvalkā un ar aizpogātu bikšupriekšu, bet atnākt, lūk, tā... Ar visu to, ka viņam bija tāda karjera – akadēmiskā, sociālā –, viņš ieņēma redzamu vietu angļu, amerikāņu intelektuālajā dzīvē, un es, piemēram, pat nezināju par to Nopelnu ordeni... Vienreiz es kaut kā ierunājos par viņa bruņinieka titulu, un viņš teica – bet man ir arī Nopelnu ordenis, Order of Merit, un tas ir augstāks par titulu “sers”. Tā vienkārši pateica: tu, sak, nezini, un es tev to pastāstu. Un tomēr augstākais, ko viņš savā dzīvē nopelnīja, ir tas, ka viņš kļuva par viena no labākajiem 20. gadsimta dzejniekiem 20 vislabāko lirisko dzejoļu varoni.

RL: Viņš arī tā uzskatīja? Vai tā uzskatāt jūs?

Naimans: Nē, nē, nē. Citu vietā es nerunāju. Viņš, tiesa, netika teicis, ka tas ir visaugstākais... Vienkārši šis ap-stāklis ne reizi vien ticis pakļauts agre-sīviem uzbrukumiem; nav taču nejaušība, ka viņa tikšanās ar Ahmatovu nereti tiek piezemēta līdz jautājumam – bija starp viņiem fiziska tuvība vai nebija. Taču, kad kāds apšaubīja, ka šie dzejoļi vispār ir veltīti viņam, viņš reaģēja ar sev neraksturīgu asumu. Viņš teica... negalvoju, ka tieši tādu vārdu viņš lietoja, bet apmēram – “tas nelietis”.

RL: Proti, tas nelietis saka, ka tie dzejoļi nav par mani...

Naimans: Jā. Jā. Vai arī viņš centās pierādīt, ka tas tiešām ir viņš, atsaucoties uz vārsmu “un cigāra zilais dūms” un sakot, ka viņš tolaik smēķēja holandiešu cigārus. Citiem vārdiem, viņš ļoti uzstāja, ka tas ir viņš, viņš, viņš. To, ka viņš ir sers vai ka viņam ir Order of Merit, droši vien nebija vajadzības pierādīt – ir, un viss, bet, lūk, šis...

Vēl vairāk, ja uzdotu jautājumu – Jesaja, izvēlieties, vai nu šie 20 dzejoļi, vai tas, ko jūs tur esat sapelnījis, – viņš būtu atbildējis: “20 dzejoļi!” Ar visu to, ka viņam nenācās viegli šos dzejoļus saprast. “Bet jūs saprotat, ko tas nozīmē?” – viņš man jautāja. “Bet kāpēc “Viesis no nākotnes”? Jūs zināt, ko tas nozīmē?” Viņam, kā zināms, bija pretenzijas pret Ahmatovu. “Не в таинственную беседку/ поведет этот пламенный мост:/ одного – в золоченую клетку,/ а другую – на красный помост.”[4. Parindenis: “Ne uz noslēpumainu lapeni/ vedīs šis liesmainais tilts:/ vienu – uz zelta būri,/ otru – uz sarkanu ešafotu.”] To viņš ļoti pārdzīvoja.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūnijs 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela