Esmu emigrants

Krievu-amerikāņu kultūras vēsturnieka un muzikologa Solomona Volkova (1944) ģimene ir rīdzinieki, un Emīla Dārziņa mūzikas skolā mācījās arī Solomons, no turienes 1958. gadā viņu pārcēla uz Ļeņingradas 4. speciālo mūzikas skolu īpaši apdāvinātiem bērniem, bet konservatoriju viņš beidza kā daudzsološs vijolnieks jau kopā ar Marisu Jansonu, Vladimiru Spivakovu, džezmeni Davidu Gološčokinu un citām topošajām slavenībām. Savā turpmākajā muzikologa darbībā Volkovs centies izcelt spilgtos toreizējo nacionālo republiku mūziķus – Arvo Pertu, Pēteri Vasku, Giju Kančeli, Tigranu Mansurjanu, Valentīnu Silvestrovu.

1976. gadā emigrējis uz ASV, Solomons Volkovs tur 1979. gadā izdeva Dmitrija Šostakoviča memuārus, kas, kā paskaidro Volkovs, balstīti uz viņa sarunām ar komponistu 1971.–1973. gadā Ļeņingradā. Līdz ar šo grāmatu Volkovs, ja drīkst tā teikt, atklāja savu žanru – tās bija sarunas ar izcilām kultūras personībām, tādām kā horeogrāfs Džordžs Balančins, pianists Natans Milšteins, dzejnieks Josifs Brodskis. Solomona Volkova "Dialogi ar Josifu Brod­ski” liecina, ka Volkovs saviem dižajiem laikabiedriem bijis uzmanīgs un rosinošs sarunbiedrs.

U.T.

Solomons Volkovs: ..Valerijs Ger­gijevs, redzat? Te viņš man sevi uzzīmēja. Viņš gan nedomāja, ko ir uzzīmējis, bet iznāca –  Napoleons.

Kad mēs te pirms 30 gadiem ievācāmies, es nolēmu: vajag kaut ko piekārt pie sienas. Un bija tāda ideja, ka es paziņām –   ne māksliniekiem, lai gan sākās tieši ar mākslinieku, Ernstu Ņeizvestniju, –   lūgšu kaut ko uzzīmēt. Lūk, jūsu priekšā Ērika Bulatova pašportrets. Tas ir Ļimonova dzejolis. Šeit –   mana sieva Marianna un Vagričs Bahčanjans. Tas ir Spivakova zīmējums, turklāt viņš ir attēlojis tieši Rīgu, sēžot šeit, šajā istabā. Šo savu litogrāfiju man atsūtīja Federiko Fellīni pēc tam, kad bija izlasījis Šostakoviča memuāru izdevumu itāliski. Tas esmu es ar Balančinu. Šeit Temirkanovs uzzīmējis sevi. Tas ir Natans Milšteins, dižais krievu-amerikāņu vijolnieks, ar Mariannu. Tas esmu es ar Nurejevu, viņu nepareizi sauc par Nurijevu. Lūk –   "Mariannai un Solomonam Volkoviem no Žeņas Kisina. Lai nu kas, bet mākslinieks no manis neiznāks." Lūk, Gija Kančeli. Mani mazliet apbēdina tas, ka gruzīni nesaprot, ka Kančeli ir viņu mūsdienu balss, tāds skumjš komponists, kura mūzika sastāv no nopūtām. Viņiem līdz pat šim laikam liekas, ka vajag vai nu "Suļiko", vai jautru lezginku. Bet viņš ir skumjš gruzīns. Kad es palūdzu viņu uzzīmēt savu portretu, viņš teica: "Jāpadomā." Galu galā viņš atnesa savu portretu no bemoliem, diēziem un bekariem. Kopš tā laika viņš šo zīmējumu ir padarījis par savu oficiālo pašportretu. Bet šo uzzīmēja nelaiķis Aksjonovs, ar veltījumu Mariannai. Tas esmu es ar Dovlatovu. Tas ir liels retums, jo viņš ar roku nerakstīja, tikai ar rakstāmmašīnu. Tā ir Mariannas fotogrāfija ar Brodski. Bet šis ir Loseva dzejolis par šo fotogrāfiju. Saucas "Durvis. Mariannas Volkovas foto". Nezinu, kā jūs, bet es Losevu uzskatu par izcilu dzejnieku.

Rīgas Laiks: Bez šaubām.

Volkovs: Ziniet, emigrācijā es no jauna novērtēju tādu dzejnieku kā Georgijs Ivanovs. Protams, neviens viņu nepievienos slavenajam četriniekam –   Ahmatovai, Cvetajevai, Man­­­­­del­­­­­štamam, Pasternakam. Re­­izēm viņiem pievieno Majakovski, reizēm –   Jeseņinu. Taču mana pozīcija atšķiras no metropoles, jo man ir svarīgs viss, kas saistīts ar emigrāciju. Es esmu emigrants. Es uzskatu Ivanovu par izcilu pirmā emigrācijas viļņa dzejnieku; neviens nav šī viļņa izjūtas aprakstījis tik skaudri, traģiski un tīrskanīgi.

Un, lūk, Losevs man ir kā trešās emigrācijas Georgijs Ivanovs. Tā, kā viņš pateicis par mūsu likteni šeit, nav pateicis neviens, ieskaitot Brodski.

RL: Vai jūs gribat teikt, ka Brodskis nepievērsa emigrācijas pārdzīvojumiem tādu nozīmi kā Losevs?

Volkovs: Varētu teikt, ka tas ir psihofizioloģisku dotumu jautājums. Man ir 68 gadi, un es aizvien vairāk pārliecinos, ka ģenialitāte ir psihofizioloģijas funkcija. Tas ir ielikts cilvēkā kopš bērnības un tikai gaida iespēju izpausties. Esmu pārliecināts, ka visi ģēniji, ko pazinu, būtu bijuši ģēniji arī jebkurā citā jomā, ja vien viņi atrastos tur. Brodskis varēja būt arī brīnišķīgs konstruktors vai dižs rūpnīcas direktors.

RL: Jūs rakstāt, ka viņš, atbraucis uz šejieni, pievērsās lidmašīnām.

Volkovs: Jā, mācījās lidot.

RL: Savādi.

Volkovs: Viss, ko Brodskis absorbēja... Viņš kampa it kā no gaisa, jo sēdēt, studēt kaut ko –   tam būtu vajadzīgas 10 dzīves. Bet viņš to uzsūca, pateicoties savai satriecošajai psihofizioloģijai. Un šeit viņš uzreiz uzņēma tādu pārpasaulīgu noti, uzreiz ķeroties pie rīkles amerikāņu elitei. Pateicoties viņam, Sūzena Sontāga no kreisās aktīvistes pārvērtās niknā karotājā pret padomiju.

RL: Bet kā viņi iepazinās?

Volkovs: Brodskis uzreiz, tikko piezemējās, uzņēma sakarus Ņujorkas elitārajās aprindās. Lai arī viņš diezgan labi prata angliski, viņa angļu valoda tomēr bija savdabīga, ārzemnieka valoda. Franči to vienkārši necieš, tomēr arī amerikāņi ne pārāk labi pret to attiecas. Vismaz puse no tā, ka Solžeņicinu Amerikā nepieņēma, saistīta ar to, ka viņš nerunāja angliski. Viņu tulkoja, jā, taču bieži vien primitīvā un tiešā veidā, bet viņš nevarēja sarunāties ar amerikāņu intelektuālās elites pārstāvjiem. Un faktiski viņi Solžeņicinu atraidīja. Bet Brodskī viņi uzreiz sajuta savējo, un Sūzena Sontāga, piemēram, varēja ar viņu runāt kā līdzīga ar līdzīgu.

RL: Viņi draudzējās, vai viņiem bija romāns? Atvainojiet par jautājumu.

Volkovs: Jā, par romānu –   tā tieši ir liela mīkla. Viņai, protams, bija bērns, taču mēs lieliski zinām, ka viņa bija lezbiete. Uzskata, ka jā, bija viņiem arī romāns, ļoti var būt, ka bija.

Vai, lūk, piemēram, Bernstains, kuru es labi pazinu. Viņam bija vairāki bērni no agrīnajām laulībām. Taču tajos gados, kad es viņu pazinu, viņš sabiedrībā parādījās tikai savu jauno zēnu svītas pavadībā. Es nekad neaizmirsīšu, kā es aizgāju uz Maks­vela Deivisa koncertu. Viņš ir tāds mūsdienīgs, ļoti prestižs un slavens angļu komponists. Viņš ir sers, oficiālais galma komponists –   Anglijā pastāv tāds tituls –  , viņam vajadzēja sacerēt svinīgas fanfaras monarhijas pasākumiem, tāda nodeva. Un tad es atnācu uz koncertu, bet tur priekšā Bernstains ar svītu, saviem puikām. Dzied tāds jauns puisis un sāk izģērbties: vispirms līdz apenēm –   apakšbiksēm –  , pēc tām novilka arī apenes un, tās vicinot, pabeidza vokālo ciklu. Es tā sapratu, ka Bernstainam jau bija pateikuši iepriekš, kas notiks, un viņš ļoti vēlējās palūkoties, kā tas izskatīsies. Viņš, protams, bija sajūsmā, un arī dziesmu cikls bija brīnišķīgs. Bet man tas bija pilnīgs pārsteigums.

Tā ka pilnīgi iespējams, ka Brodskim ar Sontāgu bija kas vairāk par platonisku pieķeršanos, taču nebija nekādu šaubu, ka intelektuāli viņi bija pāris. Un, cik nu es viņus redzēju divatā, viņi skatījās viens uz otru mīlošām acīm, pabeidzot frāzes viens otra vietā. Sontāga, kad mira –   to atceras Deivids Rīfs –  , runāja par diviem –   par māti un par Brodski. Viņš tai bija ļoti svarīgs. Protams, viņa apvainojās, ka viņš saņēma Nobelu, bet viņa –   ne. Viņa taču bija starp pretendentiem un tādēļ rakstīja arī daiļliteratūru, tomēr neizvilka.

Starp citu, Josifs ik gadu uzminēja, kurš būs laureāts. Neviens nevarēja uzminēt, bet viņš uzminēja. Un skatieties, cik secīgi tieši Brodska loks saņēma Nobelus –   Česlavs Milošs, Okta­­­­vio Pass, Dereks Volkots, Šei­muss Hīnijs.

RL: Kādā ziņā –   loks? Ar Volkotu, ja nemaldos, viņi bija draugos?

Volkovs: Viņš bija ļoti cieši ar viņiem saistīts. Volkots viņam bija tuvs draugs, taču arī ar citiem viņam bija ciešas attiecības. Un visas šīs grupas saistošais posms bija tieši Brodskis. Es biju liecinieks: 40. dienā pēc viņa nāves bija piemiņas vakars šeit, Svētā Jāņa baznīcā. Un bija atnākuši Volkots, Hīnijs –   neatceros, vai bija Pass, bet bija vēl kāds no viņa loka. Ja Brodskis būtu bijis dzīvs, viņi visi kopā pēc tam būtu devušies uz krogu. Taču viņi izklīda. Nebija Brodska, nebija vienojošā posma. Tas bija tik uzkrītoši.

RL: Runājot par Brodski, Dovlatovu vai Barišņikovu, droši vien var teikt, ka ikvienam no viņiem emigrācijas "tēma" bija pašam sava. Es nezinu, Brodskim, iespējams, tā bija šķiršanās no Basmanovas, bet viss pārējais, kas tur palika, varbūt viņu arī neinteresēja. Varbūt vēl viņa vecāki. Dovlatovam –   kaut kas cits, nezinu. Es gribēju teikt, ka nav kopīgas emigrācijas tēmas. Vai jūs tam varētu piekrist?

Volkovs: Jā, bez šaubām. Vārdi, ko jūs nosaucāt... Es gribētu, lai viņus atcerētos, mums vajag saprast, ka viņi bija izcilas personalities. Mēs esam pieraduši ļoti piesardzīgi lietot šos terminus –   dižs, ģēnijs. Taču par šiem cilvēkiem var teikt, ka tie jau arī ir izcili kultūras cilvēki –   unikāli, neatkārtojami.

Ilfs un Petrovs teica: "Nav tādas lietas kā mūžīga prīmusa adata. Bet, ja arī būtu, tad būtu ļoti skumji, ka prīmusam būtu jādzīvo mūžīgi." Mēs novērojam, kā izzūd tas, ko tradicionāli sauc par judeo-kristīgo kultūru. Ir cilvēki, kas par to lauza rokas. Taču lauzi vai nelauzi, tas ir fakts. Turklāt demogrāfisks –   ar ideoloģiju pret to neko nepadarīsi. Tikko skatījos internetā –   kāds man svešs latviešu politiskais darbonis uzstājies par to, lai Latvijai pārtrauktu piegādāt krievu avīzes uz valsts rēķina, jo tas apdraudot latvisko identitāti. Ik reizi, kad es redzu cilvēku, kurš tik zvērīgi aizstāv nacionālo identitāti –   vai tā būtu latviešu, īslandiešu, itāļu, krievu –  , man gribas viņam teikt: "Pēc 100 gadiem nebūs nevienas no šīm tautām." Šajās teritorijās būs kaut kādi pilnīgi citi, mums nezināmi iedzīvotāji. Tādēļ viss, par ko mēs pašreiz varam rūpēties projekcijā uz nākotni, ir –   kas no tā, kas mums tagad ir dārgs un tuvs, iekļūs tajā ļoti šaurajā kultūras fondā, kuru tie cilvēki, kas dzīvos šajās teritorijās, gribēs uzsūkt.

RL: Un jūsu darbība tieši...

Volkovs: Jā, tā ir vērsta uz tām, nākamajām auditorijām. Patiesībā es vēršos pie viņiem, nevis pie mūsdienu lasītājiem. Tas dažus kritiķus Maskavā un Sanktpēterburgā tracina, jo viņi vēlas, lai es runāju ar viņiem. Bet man ar viņiem runāt nav interesanti, jo viņi nomirs reizē ar mani. Pēc desmit gadiem nebūs ne manis, ne viņu.

RL: Šajā ziņā es patiešām novērtēju jūsu grāmatas, kas paildzina šo izcilo personību klātbūtni, teiksim, "Dialogus ar Brodski".

Volkovs: Paldies. Es vēlējos saglabāt un paskaidrot, kāda bija pozīcija ikvienam no viņiem. Ikvienam no viņiem bija savs unikāls uzdevums. Lai cik tas liktos smieklīgi, Dovlatovs mēdza teikt, ka Ļeņingradā mēs bijām lielāki amerikāņi nekā amerikāņi šeit. Brodskis man teica: "Kad es atbraucu uz šejieni, es domāju, kā es ar amerikāņu studentiem runāšu par amerikāņu literatūru. Bet pēc tam noskaidrojās, ka es šo literatūru biju uztvēris ar tādu intensitāti, ar kādu šeit cilvēki to neuztver." Kad iznāca viņa esejas par Odenu, par Frostu, amerikāņu akadēmiskā vide tās uzņēma ar neizpratni. Vietējie speciālisti nebija pieraduši ar tādu emocionalitāti un kaisli runāt par šiem dižgariem. Viņiem tas bija poststrukturālisms. Bet Brodskim tas bija dzīvas matērijas sabiezējums, viņš to uztvēra kā personīgu atklāsmi. Bija arī kolosāla atšķirība starp to, kā dzejoļus lasīja viņš un kā tos lasīja paši ievērojamākie amerikāņu dzejnieki. Kad amerikāņu dzejnieks uznāk uz skatuves, viņš it kā kautrējas, ka viņš te atnācis, un vispār... Kaut ko burkšķ: “If you like you can listen, if not – I’m not here.” Bet Brodskis uzreiz uzbruka. Es ne reizi vien biju liecinieks, kā viņš sāka lasīt dzejoļus auditorijā, kas nesaprata ne vārda krieviski. Un viņus šī enerģētika gāza no kājām, tas bija tāds šamanisks rituāls, šī viņa vārdu stiepšana. Šis skaņu plūdums cilvēku hipnotizēja. Tas vienkārši ir cits emocionālais līmenis. Un viņš, kam nebija tādu priekšnoteikumu, tomēr fenomenāli, mums nesasniedzami vesternizējās. Viņš kļuva par īstu Rietumu intelektuāli, pasaules cilvēku, kosmopolītu vārda labākajā nozīmē. Un vienīgais līdzinieks viņam šajā ziņā Ņujorkā no trešās emigrācijas
bija Barišņikovs. Neviens –   ne Nu­­rejevs, ne Natālija Makarova, kas nupat saņēma Kennedy Award –   tā ir atzinība par nopelniem, augstākā amerikāņu kultūras balva –  , neviens tā arī nespēja atšķelties no savām krievu kultūras tradīcijām.

RL: Diezgan daudzi no trešās krievu emigrācijas turpina strādāt krievu valodā, turpina sazināties ar Krieviju, tur dzīvo viņu lasītāji. Viņiem, šķiet, nav iespējas attālināties no krieviskā. Bet varbūt viņiem tas arī nav vajadzīgs...

Volkovs: Tas jau atkal ir psihofizioloģijas jautājums, jautājums par to, kā izveidojusies viņu personality. Krievi, kā Dostojevskis teica: "Pārāk plašs ir krievu cilvēks, vajadzētu sašaurināt." Lūk, šis plašums. Bet, teiksim, Barišņikovs –   viņš taču ir aizpogājies no galvas līdz kājām, viņa acīs ir bezizejas traģisms, un tas ietekmē viņa pozīciju un arī to, ka viņš spēja pārcirst saites ar klasisko baletu, atrast sevi dejā modern. Neviens nespēja –   ne Nurejevs, ne, manuprāt, Natālija Makarova, lai gan viņi mēģināja. Tomēr tas viņiem bija svešs, viņi palika krievu kultūras tradīcijā. Tā ieiet Rietumu avangardā, kā to izdarīja Barišņikovs, nevienam neizdevās. Es teiktu, ka viņš ir dzīvs Brodska poēzijas ētisko un māksliniecisko principu iemiesojums. Savukārt Brodska liriskais galvenais varonis, ja nerunājam par pašu Brodski, ir Barišņikovs. Ne velti Brodskis viņam veltīja dzejoļus.

RL: Bet šis bezcerīgums Barišņi­kovam acīs –   tas taču nav no emigrācijas, bet no kaut kā cita?

Volkovs: Protams, tas ir jau viņa psihofizioloģijā. Un Brodskī arī –   šī prasme attālināties. Daudzi žēlojas, ka Brodska vēlīnie dzejoļi esot auk­sti, nedzīvi. Jā, auksti un nedzīvi, jo, kā teicis Fets: "Šeit cilvēks sadedzis." Un ir jānoskaņojas uz šī eksistenciālās situācijas viļņa: vai nu tu esi kopā ar autoru šajā pozīcijā, vai ne. Vai arī tu uztver šos dzejoļus kā sausus, nedzīvus, aukstus. Bet var arī tā, kā Baratinskim dzejolī: sasalis ūdenskritums. Es Brodska vēlīnos dzejoļus salīdzinu ar sasalušu ūdenskritumu.

RL: Kā jūs uzskatāt, vai šī viņa dzejas sasalšana nav saistīta ar viņa pievēršanos citas valodas izteiksmes līdzekļiem?

Volkovs: Būtu nepareizi teikt, ka vēlīnais Hodasevičs vai vēlīnais Georgijs Ivanovs, vai tas pats Adamovičs it nemaz nebūtu uzsūkuši sevī mūsdienu Eiropas kultūras, pirmkārt, franču kultūras, sasniegumus. Nē, tas tā nav. Buņins nebūtu uzrakstījis "Tumšās alejas", ja nebūtu lasījis mūsdienu franču literatūru, tāpat nebūtu arī minēto dzejnieku dzejoļu. Taču līdz tādai pakāpei iesūkt sevī citas valodas poētiku, kā to izdarīja Brodskis, neviens no viņiem nespēja. Brodskis tam bija gatavs. Un viņš tāds nekļuva tādēļ, ka uzsūca angļu valodas poēzijas principus, bet viņš uzsūca angļu valodas poēzijas principus tādēļ, ka bija tāds. Otrādi.

RL: Bet Dovlatovs?

Volkovs: Par Dovlatovu ir īpašs stāsts, arī ļoti interesants. Viņš kā rakstnieks šķiet ļoti vienkāršs. Taču paņemiet jebkuru viņa frāzi, ko viņš ir sagatavojis publicēšanai (nerunājot par radio scenārijiem vai rakstiem): neviens vārds nesākas ar vienu un to pašu burtu. Tāds bija dzelzs būris, kurā viņš pats sevi bija iesēdinājis, –   tīrākais formālisms. Tā dēļ viņš kropļoja Puškina citātus –   lai būtu tāda iespēja. Iedomājieties, kāds darbs! Nu, kurš no jums pazīstamajiem prozaiķiem nodarbosies ar tādu pašmocīšanu?

RL: Flobērs.

Volkovs: Un neviens taču to nepamana! Tas taču ir absolūti rietumniecisks piegājiens, tīrs formālisms, ļoti nekrieviska tradīcija. Kādēļ viņš ir tik populārs jaunatnes vidū Krievijā? Viņš bija priekšvēstnesis viņu noskaņojumam –   tādam pusironiskam, pusciniskam, pusnaivam... Īstenībā viņš bija proto-Peļevins, ja gribat –   daudz prasīgāks pret savu prozu....

RL: Bet ne proto-Ļimonovs...

Volkovs: Par Ļimonovu atkal ir cits stāsts. Ikviens, ko jūs pieminat, ir vesela pasaule. Labāku grāmatu par
emigrāciju, tieši par emigrāciju, kā "Tas esmu es –   Edička" neviens vēl nav uzrakstījis. Nebaidīšos teikt, ka tā ir ģeniāla grāmata. Kad "Edička" iznāca, visi runāja: "Nu jā, tas jau tikai sākums, drīz vien jau nāks grāmatas cita pēc citas." Bet nekā –   nevienas. Šī grāmata ar tās krāsām, smaržām, garšu, šausmām un vienlaikus jautru pārgalvību tā arī palika nepārspēta. Meiča, kas ar viņu gulēja, man stāstīja, ka atnākusi pie viņa, palikusi pa nakti, bet zem spilvena sataustījusi nazi. Viņa briesmīgi pārbijusies, ka viņš to nodurs, un otrreiz vairs nav pie viņa nākusi. Bet viņš dzīvoja, lūk, tā. Viņš bija batlers –   pārvaldnieks, majordoms kāda pazīstama miljonāra mājā, kad saimnieks bija projām. Un viņš mēnešiem tur dzīvoja viens. Un mēs visi pie viņa gājām; viņš cienāja mūs ar vīnu no saimnieka krājumiem. Turklāt viņš dzīvoja vienā pagalmā ar augstiem ANO ierēdņiem. Toreiz viņam pie sienas bija Kadāfi portrets. Viņš teica: braukšu uz Lībiju, uzrak­stīšu Kadāfi biogrāfiju. Mēs smējāmies. Bet viņš to izdarīja. Pie Kadāfi viņš nenonāca, taču līdz Serbijai gan; par šausmām Sūzenai Sontāgai, viņš šāva. Iesākumā Brodskis uzrakstīja slavējošu priekšvārdu viņa dzejoļu publikācijai. Ļimonovs taču ir visai labs dzejnieks, lielisks, smalks. Taču vēlāk viņš sāka dumpoties pret Brodski un uzrakstīja rakstu "Dzejnieks grāmatvedis". Viņš rakstīja: "Vecs ebrejs, kurš nevienam nav vajadzīgs; vai gan var salīdzināt ar mani, jaunu anarhistu ar kalašņikovu rokās." Un tad bija brīnišķīga epizode. Kad vajadzēja izdot "Edičku" angliski, redaktors piezvanīja Brodskim un palūdza, vai viņš nevarētu dot īsu atzinīgu atsauksmi, tā saucamo blurb. Un Brodskis uzrakstīja: "Ļimonovs –   tas ir Smerdjakovs, kurš sācis rakstīt." Taču redaktors bija izglītots, krieviski bija lasījis un Brodska atsauksmi neielika.

RL: Muļķīgi jautāt, un tomēr: kā jūs uzskatāt, cik lielā mērā viņi realizētos, ja nebūtu emigrācijas?

Volkovs: Kad man jautā, kas ir emigrācija, es vienmēr atbildu ar vienu frāzi: emigrācija –   tā ir nedzīstoša brūce. Katrā no mums, arī Brodskī, arī Dovlatovā. Vai mēs būtu varējuši realizēties? Jāņem vērā, ka daudzi no mums vienkārši nebūtu izdzīvojuši, ja būtu palikuši tur. Brodskis nomirtu ar sirdi daudz agrāk, jo viņam laikā neizdarītu visas vajadzīgās operācijas. Un arī stress būtu daudz lielāks. Dovlatovs tur nodzertos, noteikti. Viņu savāktu par huligānismu dzērumā un sapūdētu ķurķī. Man neļautu publicēt –   pavisam noteikti –   nevienu no manām grāmatām, ja man pietiktu muļķības uzrak­stīt tās Krievijā. Precīzāk, es uzrakstīju vienu un tādēļ arī aizbraucu. Apsolīju DD (Šostakovičam –   es viņu saucu par DD, īsumam), ka grāmata būs. Tas bija nosacījums no viņa puses, ka grāmata pēc viņa nāves iznāks. Mēs kopā ar viņu mēģinājām to izdot Padomju Savienībā. Neizdevās. Tur kliedza, ka Šostakoviča memuāri ir pretpadomju grāmata. Nieki –   tā bija pretstaļiniska. Patlaban cilvēki aizmirsuši, ka 70. gadu Padomju Savienībā pretstaļiniskais arī bija pretpadomju. Ir tāda brīnišķīga epizode, nofilmēta. Brežņevs uzstājas jubilejā, kas saistīta ar Lielo Tēvijas karu, un saka: "Lielā Tēvijas kara gados Valsts aizsardzības komiteja Josifa Visarionoviča Staļina vadībā..." Un pēc šiem vārdiem viņu pārtrauc tik ilgas ovācijas, ka Brežņevam kļūst neomulīgi, viņš cenšas runāt tālāk, bet zāle viņam neļauj; visa šī pelēkā masa, kura pēc komandas kā kartona lelles cēla rokas augšup, pēkšņi parādīja viņam, Brežņevam –   lūk, kuru mēs mīlam un cienām un kuru pielūdzam, bet nevis tevi.

Un vara to saprata un negribēja šūpot laivu. Bet Šostakoviča memuāru grāmata –   vēl krasāks demaršs, antistaļinisks pamflets. Tādēļ ka Šosta­­kovičs gribēja reizi par visām reizēm paskaidrot savu pozīciju attiecībā pret Staļinu, kuru viņš ienīda. Šajā ziņā mana nākamā grāmata, "Šostakovičs un Staļins", no manas puses bija Šostakoviča memuāros definētā viņa pozīcijas korekcija. Tur it kā tika teikts: "Lūk, šis neizglītotais izdzimtenis, neko nesaprata..." Nekā tamlīdzīga, saprata un vēl kā.

RL: Jūs runājat par Staļinu?

Volkovs: Jā. Es par to esmu uzrakstījis grāmatu. Patiesību sakot, viss stāsts bija, kā mēdz teikt, tango diviem. Ekstraordinārs, unikāls stāsts, otra tāda nav –   stāsts par Šostakoviča un Staļina personiskajām attiecībām. Tas bija pāris, kurā viens cilvēks kā ērglis novēroja katru otra cilvēka soli. Turklāt runa nav par vienkāršu komponistu... Vai jūs, piemēram, zināt, par ko Šostakovičs saņēma pirmo Staļina prēmiju?

RL: Nezinu.

Volkovs: Par kvintetu. Tas būtu tas pats, kas Hodasevičam iedot prēmiju par vienu dzejoli vai Nabokovam –   par vienu stāstu. Mākslinieciskās drosmes pēc. Tas notika laikā, kad bija pats izteiktākais neoklasicisms, sastingušas formas. Kādēļ, kādā sakarā iedeva kvintetam? Kad kvintetu izvirzīja Staļina prēmijai, tas gāja cauri visiem elles lokiem, bezgalīgām apspriešanām. Visa mūzikas brālība satraucās, un Staļinam sāka pienākt ziņojumi: "Tikai neiedomājieties apbalvot to, tas ir formālistisks prorietumniecisks sacerējums." Šostakoviču tikko kā bija nolīdzinājuši līdz ar zemi avīzē Pravda, nupat, 1936. gadā. Bet šis bija 1940. gads. Tikai viens cilvēks varēja nospļauties uz ziņojumiem un iedot kvintetam –   Staļins. Kāpēc viņš to izdarīja? Atrisinājums ir tikai viens: Staļinam atnesa ierakstu, viņš paklausījās, un viņam iepatikās.

Viņu attiecības bija daudz, nesalīdzināmi daudzreiz sarežģītākas, nekā tās mēģināja izrādīt Šostakovičs. Viņš gribēja sevi iztēlot kā pastāvīgu upuri. Bet ko darīja Staļins? Izvēlējies tādu cilvēku kā Šostakovičs, tas viņu te virzīja augšup, te spieda pie zemes. Te augšup, te lejup... Vispirms –   lejup. Tā viņi iepazinās, "Lēdija Makbeta". Tad Gorkijs uzrakstīja Staļinam: "Ko jūs darāt, Josif Visarionovič, tas ir izcils sacerējums." Viņam piebalsoja Nemirovičs-Dančenko un vēl daži, kuru viedokli Staļins mēdza ņemt vērā. Tā nu Staļins aizdomājās un sāka vērot Šostakoviču. Un pēc tam –   7. simfonija, kas Staļinam ļāva tikt pie tādiem kultūras diplomātiskajiem panākumiem, ko nevar nopirkt par miljoniem dolāru.

Cilvēki reizēm manī klausās un saka: "Solomon, tu esi staļinists." Tas, ka šis cilvēks bija slepkava, tirāns, ļaundaris līdz kaklam asinīs, tas ir skaidrs un saprotams. Taču tāds pats bija, teiksim, Ivans Bargais vai Pēteris I. Patiesībā visi lielie politiskie darboņi bija miesnieki. Napoleons, kuru Francijā līdz pat šim laikam uzskata par francūzi numur viens, –   cik daudzas tautas viņš nobendēja! Ja tos skaitļus saliktu kopā, iznāktu, ļoti iespējams, ne mazāk kā Staļinam. Bet, ja Staļinu salīdzina ar Ivanu Bargo vai Pēteri I, viņš tomēr dēlu savām rokām nenožņaudza kā Bargais vai nepiedalījās spīdzināšanās kā Pēteris.

RL: Kad jūs sakāt, ka Staļinam bija gaume, savi estētiskie pārdzīvojumi, ka ne tikai "Suļiko" viņš klausījās, negribot tajā var saklausīt, ka jūs pret viņu neizturaties kā pret ideoloģizētu slepkavas un tirāna tēlu, bet...

Volkovs: Protams. Jo kas notika ar Staļina imidžu? Šeit labāk lietot šo angļu vārdu, kas vārdu "tēls" nenosedz. Vispirms bija Staļina kā tautu tēva, visu zinātņu korifeja imidžs. Viņa dzīves beigās un pirmo gadu pēc nāves. Pēc tam, pateicoties Hruščovam, kuram pašam rokas bija līdz elkoņiem asinīs, iznira imidžs "Staļins bija neizglītots feldfēbelis". Man bija saruna ar vienu labu Maskavas paziņu. Es saku: “Staļins uzrakstīja..." Viņa mani pārtrauc: "Uzrakstīja? Viņš taču bija analfabēts." Es viņai: “Zini, man mājās ir viņa 13 sējumi. Un viņš tos visus bija uzrakstījis pats ar savu roku; pēc viņa neviens no vadoņiem jau vairs pats nerakstīja." Hruščovs, kā zināms, vārdā "еще" mēdza ielaist četras kļūdas: viņš rak­stīja "исчо". Hruščovs bija neizglītots, taču viņš bija dzimis politiķis. Tādēļ viņš apsteidza daudz cienījamākas kandidatūras. Es, piemēram, uzskatu, ka Padomju Savienībai būtu bijis simt reizes labāk, ja varu būtu sagrābis Berija. Jo, kā mēs tagad zinām, viņa plānos bija kolhozu likvidēšana, Vācijas apvienošana –   nosacīti sakot, tāds proto-gorbačovisms..

Vasarā viens no Maskavas opozīcijas kustības līderiem man tāpēc sarīkoja histēriju: "Ko jūs tur skaidrojaties, kādi estētiskie uzskati bija Staļinam? Par Staļinu jāzina tikai viens –   viņš bija tirāns, viss pārējais ir kaitīgi." Ir 2012. gads, bet mūsu liberālā žandarmērija grib man aizliegt Staļina kultūras politikas pētīšanu –   pamatojoties uz to, ka viņam esot bijusi tikai viena politika –   nošaušana. Nav tiesa.

RL: Nesen es lasīju grāmatiņu par Ahmatovu un Jesaju Berlinu. Es jau līdz tam biju pievērsis uzmanību, ka Berlina stāsts par to tikšanos izklausījās visai lētticīgs. Un, lūk, tajā grāmatiņā diezgan daudz vietas atvēlēts, tā teikt, otrā plāna varoņiem –   piemēram, divām draudzenēm, kuras "nejauši" gadījās pie Ahmatovas tieši tajā laikā, kad tur ieradās Berlins. Abas, saprotams, bija ziņotājas. Un šī ir viena no retajām grāmatām, kur kaut kas pastāstīts arī par viņām. Un ziniet, pēc tam es sāku domāt par to laiku vēl arī nedaudz citādi.

Volkovs: Šajā stāstā par Berlinu Annas Andrejevnas loma –   es Ahma­tovu mīlu un dievinu –   bija ļoti divdomīga, gluži tāpat kā viņas liaison ar Jozefu Čapski Taškentā, viņas nakts pastaigām. Visi –   un, protams, arī viņa –   zināja, ka Čapskis ir poļu ģenerāļa Andersa pretizlūkošanas vadītājs. Andersa poļu korpusa daļa tieši bāzējās Taškentā. Nu nevarēja šīs pastaigas būt nesankcionētas, vienkārši nevarēja! Anderss bija tādā Staļina tvērienā! Katiņa vien ko ir vērta. Turklāt Staļins nekad neaizmirsa sakāvi, ko piedzīvoja no poļu armijas "Vislas brīnuma" laikā, kad Pilsudskis apstādināja Sarkano armiju divu soļu attālumā no Varšavas. Un tagad iedomājieties –   vesels poļu armijas korpuss Padomju Savienībā, ar to saistītie manevri, un Čapskis, kas ir pretizlūkošanas pārstāvis.

RL: Un kā to iedomājaties jūs?

Volkovs: Ļoti vienkārši. Viņai tā arī pateica: Anna Andrejevna, ziniet, pastaigājieties –   te tāds brīnišķīgs polis. Vai arī pateica: mēs zinām, un mums nav iebildumu. Un arī tas, kā viņa pasniedza gadījumu ar Berlinu: "Ai, es nezinu, kā viņš tā pie manis aizsēdējās līdz pat rītam..." Tas ir par cilvēku, kuru visi uzskatīja par spiegu! Ko viņš rakstīja? Ziņojumus. Un tā bija funkcija, kuru Staļins vērtēja kā spiegošanu. Berlins, tiesa, neskraidīja ar fotoaparātu pa militārajiem objektiem, viņš rakstīja atskaites par inteliģences noskaņojumu, par to, par šo. Un šajā ziņā saruna ar Ahmatovu ietilpa viņa dienesta pienākumos, no viņa puses tā nebija nekāda liriska intermēdija.

RL: Vai jūs ar Annu Andrejevnu pašu par to neesat runājis?

Volkovs: Viņa atcerējās šo epizodi, taču tikai un vienīgi romantiskos toņos, kas ir pilnīgi saprotams. Domāju, ka daudzas mīklas tā arī paliks neatrisinātas līdz ar viņas aiziešanu. Tomēr mūsu uzdevums ir pēc iespējas visu atšķetināt un pamēģināt parādīt laikmetu visā tā sarežģītībā, nevis melnbaltajās klišejās, ko mēs pārņēmām no 20. kongresa.

RL: Solomon, atgriežoties pie emigrācijas... Jūsu "Dialogos" Brodskis cita starpā atsaucas uz Cvetajevu kā sava laika falsetu. Ja mēs iedomātos šos ievērojamos emigrācijas pārstāvjus kā emigrācijas balsis, kādu balsi jūs katram no viņiem atvēlētu?

Volkovs: Brīnišķīgs jautājums. Re­­ālās balsis viņiem bija citas, bet, ja mēs ņemtu mākslinieciskās, īstās... Es teiktu, ka Brodskis –   tas ir bass, pats varenākais no viņiem, tāds, kā Ahmatova aprakstīja Šaļapinu: "viņa bass traucās", "mūsu slava un uzvara". Dovlatovs ir baritons, Losevs varētu būt tenors. Bet Barišņikovs –   tas ir čuksts, traģisma, izmisuma un bezizejas galējā robeža.

RL: Jūsu "Dialogos ar Brodski" viņš saka, ka ir laikabiedri, bez kuriem mūsu nebūtu. Taču cilvēks ir "plašs, un viņu vajadzētu sašaurināt", tāpēc, sevi sašaurinot, bez kuriem nebūtu Solomona Volkova?

Volkovs: Es droši vien uzreiz at­­­mestu kultūru pirms 20. gadsimta, jo tad būtu pārāk daudz vārdu, bet 20. gadsimtā tie būtu divi cilvēki mūzikā –   Stravinskis un Šostakovičs. Bieži domā, ka Solomona Volkova mīļākajam komponistam vajadzētu būt Šostakovičam, taču pats galvenais man tomēr ir Stravinskis. Bez viņa nebūtu 20. gadsimta mūzikas, nav tādas redzamas figūras 20. gad­­­simta komponistu vidū, kas nebūtu izjutusi Stravinska ietekmi. Stravinskis un Šostakovičs man ir tuvāki par Čaikovski vai Musorgski, vai Bēthovenu, vai pat Bahu.

Bet dzejā, lai cik tas būtu dīvaini, man jānosauc dzejnieks, bez kura es nespēju iedomāties savu eksistenci un kuru es pārlasu ik vakaru, visu viņa grāmatu, tā ir maziņa. Runa ir par Baratinska "Mijkrēsli". Baratinskis ir visvisvairāk mans. Prozā –   Platonovs. Platonovs ir pilnīgi apbrīnojams radījums, neatkārtojams, viņa lasīšana ceļ augšup...

Es biju ļoti laimīgs, kad izrādījās, ka Baratinskis ir galvenais dzejnieks arī Brodskim. Kāpēc tā gadījies –   es nezinu. Mums bija ļoti daudz nesakritību, bet ar Baratinski un Platonovu –   pilnīga sakritība. Kolosāla nesakritība –   attiecībā uz Cvetajevu, kuru es nekad neesmu uzskatījis par lielu dzejnieci.

RL: Kāpēc?

Volkovs: Viņa ir īdētāja. Viņa ir rezoniere. Viņas dzejoļi ir avīzes Pravda ievadraksti. Tas ir virtuozi izdarīts, lieliski, visi šie enjambement  – cepuri nost, kungi, liels meistars. Taču, kā Anna Andrejevna mīlēja atsaukties uz paziņu, kurš viņai teica: "Anna Andrejevna, lūk, Bloku es lasu, viņu nevar pārstāstīt. Bet jūs es varu pārstāstīt saviem vārdiem, un būs pat labāk." Tas it kā ir teikts tieši par Cvetajevu. Jebkuru viņas dzejoli mierīgi var pārstāstīt prozā. Viņa simulē emocionalitāti, simulē histēriju, uzvilktību. Bet pēc būtības rezultātā paliek vien parasta banāla patiesība. Nav interesanti. Un tā dēļ bija jātaisa tāds troksnis?

RL: Sakiet, vai jūsu personiskā pa­­­zīšanās ar Brodski, Dovlatovu, Šos­takoviču neizmainīja to, kā jūs uztverat dzeju, mūziku?

Volkovs: Vispār no tiem, kurus jūs nosaucāt, tieši Brodska dzeja un esejas, bet vēl lielākā mērā –   viņa izteikumi sarunās ir izveidojuši pašreizējo Solomonu Volkovu –   tādu, kāds sēž šeit jūsu priekšā. Mēs ar Mariannu ik dienas sarunās citējam trīs cilvēkus –   Brodski, Dovlatovu un Losevu. Tie lielākoties ir viņu privātie bons mots –   ko viņi teikuši par šo vai to. Piemēram, “I’m losing my mind, but also my hair.”

Taču pats lielākais ģēnijs, ko man bijusi tā laime satikt, bija Georgijs Balančivadze, viņš arī Džordžs Balančins. Viņš no visiem vienīgais bija īsts Mocarts. Es nezinu, kas tās bija par kaislībām, bet visi šie cilvēki mocījās, šausmīgi mocījās savā daiļradē. Bet no Balančina lija kā no Mocarta. Balančins –   bez šaubām, viņš ir izcilākais 20. gadsimta horeogrāfs. Ne par vienu citu es to nevarētu teikt. Es nesaukšu Šostakoviču par izcilāko 20. gadsimta komponistu, lai gan viņu pašreiz arvien biežāk iekļauj pirmajā pieciniekā. Bet Brodski neviens pirmajā pieciniekā neiekļaus, pat pirmajā divdesmitniekā ne. Ja tur ieskaita tādus dzejniekus kā Eliots vai Lorka, vai Frosts, Brodskis atradīsies kaut kur ievērojami tālāk. Lai gan man viņš vienalga ir dižs dzejnieks, taču tas ir kaut kas cits. Bet Balančins –   tas ir number one. Turklāt viņš no visiem ārēji bija pats nepretenciozākais. Viņš intelektuālas sarunas ciest nevarēja, neprata arī attiecīgi izteikties. Iespējams, tieši tādēļ viņš arī sāka ar mani runāt.

RL: Lūk, es skatos uz jums ar Annu Andrejevnu, jūs esat jauns...

Volkovs: ...un nekaunīgs.

RL: ...un nekaunīgs jauneklis. Un tagad jūs sēžat kopā ar mani un sakāt, ka Solomons Volkovs –   lūk, šis –   arī ir īstais. Vārdu sakot, ir vairāki Solomoni –   viens ar Ahmatovu, cits –   ar Balančinu, vēl cits –   ar Brodski. Kas tad īsti sēž manā priekšā?

Volkovs: Dziļi nelaimīgs cilvēks.

RL: Vai jūs varat to kaut kā paskaidrot?

Volkovs: Nē. Es nekad mūžā neesmu bijis laimīgs. Un nekad nebūšu. Ik mirkli es jūtos nelaimīgs. Viss. Man nav nekādu cerību, ka tas kaut kā... Es zinu, ka nomiršu nelaimīgs.

RL: Bet tad, kad jūs tikāties ar viņiem?

Volkovs: Bet es par to tolaik nedomāju. Tādēļ es tur arī izskatos tāds nekaunīgs. Es eksistēju tādā kā autopilotā, vispār neaizdomājoties. Visā, ko es ar viņiem darīju, no manis nav ne vārda. Visas šīs grāmatas –   tās vienkārši ir caur mani izlaistas. Tās neesmu es. Es savas psihofizioloģijas dēļ vienkārši katru reizi gadījos vajadzīgajā laikā un vajadzīgajā vietā. Un viņi izvēlējās mani, nevis es –   viņus. Kā ģēniji viņi izrēķināja –   jā, šitais izdarīs lietu. Un piekrita tam, kam ar citiem nepiekrita. Balančins, piemēram, ciest nevarēja runāties ar žurnālistiem. Bet man viņš zvanīja, kad mira: "Ātrāk, ātrāk, brauciet, citādi mēs nepaspēsim." Un es gāju pie viņa uz slimnīcu, te nav tālu...

Bet tagad, kad tas viss ir aizgājis, es par sevi zinu, ka es neesmu spējīgs būt laimīgs. Es nekad mūžā neesmu bijis laimīgs. Kad nāca klajā grāmatas, es turēju rokās pirmos eksemplārus un nekad nepriecājos.

RL: Solomon, man vēl ir tāds vairāk tehnisks jautājums. Strādājot par redaktoru, arī rediģējot intervijas, esmu ievērojis, ka jūsu sarunās ar Brodski ir diezgan daudz tādu pietiekami specifisku vārdiņu, intonatīvu, kam nav tiešas jēgas funkcijas. Cik ļoti jūs rediģējāt šīs sarunas?

Volkovs: Rediģēšana bija divos virzienos: pirmais, es novācu viņa īdēšanu mmm... ēēē... un, cik iespējams, parazītvārdiņus. Lai gan –   ne visus. Starp citu, es centos izmantot šo sarunu fragmentus radio. Un tas izrādījās neiespējami, jo viņš tā riņķo ap vienu vārdu, ka to nav iespējams uztvert.

Tāpēc es nedaudz iztaisnoju viņa domas kustību, bet, otrkārt, es apvienoju sarunu fragmentus par vienu cilvēku, teiksim, par Cvetajevu vai Ahmatovu. Un –   viss. Es neesmu mainījis nevienu vārdu ne viņa izteikumos, ne pat manos jautājumos. "Nu, nevar būt, ka Volkovs, lūk, tā iebilda Brodskim, droši vien pierakstījis pēc tam." Bet tas taču ir redzams, kad rak­sti: viņš reaģē tieši uz maniem iebildumiem, tāpēc arī grāmata izdevās. Ja es būtu vienīgi piekrītoši mājis ar galvu un piebalsojis, nekas nebūtu iznācis. Vispār šī grāmata ir vienīgā no manējām, kuru es pastāvīgi pārlasu un vienmēr atrodu tajā kaut ko jaunu. Brodskis bija fenomenāli straujas attīstības cilvēks, viņš arī ļoti ātri novecoja. Un tādēļ, iespējams, arī nomira.

Šeit nesen svinēja amerikāņu sabiedriskās televīzijas PBS 50 gadu jubileju, un viņi parādīja fragmentu, kurā Glens Gulds izteica savu pazīstamo ideju: "Lūk, mēs visi sakām, ka Mocarts pārāk agri nomira. Manuprāt, viņš nomira pārāk vēlu. Jo mūža beigās viņš sāka rakstīt mūziku, kura sastāvēja no klišejām, neinteresantu mūziku. Tādēļ, es uzskatu, viņš arī nomira –   pārāk bija aizdzīvojies." Brodskim, man tā liekas, bija kaut kas līdzīgs. Viņš it kā visu bija pateicis līdz galam. Nu, kas varēja būt tālāk? Vēl nedzīvāk, vēl aukstāk, vēl sausāk? Nezinu. Es tagad esmu jau vecāks par Brodski, kad viņš nomira. Un tikai tagad es sāku saprast, kas notiek.

Kāpēc es patlaban jūtos dziļi nelaimīgs? Brodskis arī tā jutās. Es tagad mūsu sarunās atrodu it kā saskaņas ar manām šodienas pesimistiskajām pārdomām. Un grāmata arī man liekas ļoti pesimistiska. Taču tajā ir kāds grandiozs vitamīns, tādēļ es to arī pārlasu. Ja tā mani dzītu depresijā, es droši vien to nedarītu. Tieši otrādi, es no tās smeļos spēkus, lai turpinātu eksistēt. Citādi es droši vien būtu jau padarījis sev galu.

RL: Starp citu, pateicoties jūsu grāmatai un Brodska esejai, es sāku lasīt Frostu, par kuru iepriekš ierasti domāju kā par tādu lauciniecisku...

Volkovs: Paprastu. Bet Frosts arī ir dziļi traģisks. Viņam eksistence ir absolūti bezcerīga. Taču mēs tieši tajā arī smeļam spēkus, lai izdzīvotu šajā neprātīgajā pasaulē. Jo pasaule ap mums taču ir neprātīga.

Ņujorka, 2012. gada 3. oktobrī