Melanholija

Melanholija ir vārds, ko arvien retāk lietojam, lai aprakstītu kādu īpašu stāvokli, kuru mūsdienās saucam par depresiju. Fakts, ka, valodai mainoties, agrākais vārds nav pilnībā aizvietots ar jauno, norāda, ka joprojām rodam pielietojumu abiem terminiem. Kā tas bieži gadās ar sinonīmiem, arī melanholija un depresija nav gluži viens un tas pats, tāpēc mēdz rasties izteiksmes neprecizitātes valodā, kuru joprojām turpinām apgūt. Lai arī cenšamies pēc iespējas precīzāk aprakstīt psihisku ciešanu pieredzi, katrs jaunvārds nozīmi tikai sašķeļ, nevis nostiprina. Eseju krājumā “Saturna zīmē” Sūzana Sontāga apraksta savus intelektuālos varoņus, kuri visi kā viens cieš no vientulības, dusmu lēkmēm, eksistenciālas trauksmes un jaunrades krīzēm. Visi kā viens elpo melnu gaisu. Saskaņā ar viņas diagnostiku visi šie mākslinieki ir “melanholiķi”. Sontāga, runājot par saviem varoņiem, nelieto vārdu “depresija”, tomēr citviet viņa ar vieglu roku definē atšķirību: “Depresija ir melanholija bez šarma.” Bet kas īsti ir melanholijas šarms?

Rietumu domas tradīcijā jau izsenis melanholija tiek asociēta ar ģēniju. Mums ir Vinsents van Gogs ar nogriezto ausi. Mums ir Montēņs, kas atzīstas: “Tas bija melanholiķa temperaments, kas manī sēja plosošo apsēstību ar rakstīšanu.” Mums ir Nīna Simona, Kurts Kobeins, Teloniuss Monks un Deivids Fosters Volass, un mēs spītīgi turamies pie pārliecības, ka šie mākslinieki savus gara darbus radījuši, pateicoties ciešanām, nevis tām par spīti. Var teikt, ka melanholijas šarms ir van Goga pieklusināti kaleidoskopiskā krāsu palete: vienā no pašportretiem viņa sejas krāsu gamma veido saspēli ar toņiem fonā: baltais apsējs atbalso gleznas stūrī vīdošo audeklu, iedzeltenā āda sasaucas ar sienu gleznotājam aiz muguras, zilā cepure – ar zilo logu. Viņa darbu šarms ir viņa personiskais valdzinājums un viņa nolemtība.

Bet ir iespējams vēl kāds portretējums – ne vienmēr un ne visur melanholiķis tiek tēlots kā romantiskais varonis. Patiesībā Montēņs ar savu melanholijas kritiku vēlējās ieviest neoplatoniskas korekcijas vecajā, no viduslaikiem pārmantotajā četru temperamentu tipoloģijā, kur melnu žulti pārpārēm atklepojošais melanholiķis tika attēlots kā tāds nelaimīgs nūģis un slamsts, nicināms savas noslēgtības un vispārējas nespējas dēļ. Šāds priekšstats izklausās pazīstamāks. Patiesi – viduslaiku melanholijas portretējumam ir šis tas kopīgs ar mūsdienu izpratni par depresiju vai vismaz depresijas māktajiem zāļu reklāmās, kur kaites galvenā pazīme ir nespēja būt stāvā sajūsmā par ģimenes grilla svētkiem. Protams, ir mums arī savi romantizētie ģēniji – Deivida Fostera Volasa pašnāvība kā tumša ceļazvaigzne vīd virs jaunāko rakstnieku paaudžu galvām. Farmakoloģiskais depresijas apraksts vēl nav pilnībā aizēnojis romantisko melanholijas aprakstu, tomēr mūsdienu ASV kultūra šķiet apņēmības pilna rast depresijai galīgo risinājumu.

Tiklab stigmatizācija, kā glorificēšana nes sev līdzi reālas ētiskas problēmas. No vienas puses, pastāv drauds, ka vēlmē atbrīvoties no depresijas simptomiem slēpjas vēlme atbrīvoties arī no citām depresijas mākta cilvēka būtiskajām īpašībām – pastāvīgi kritiskas pozīcijas, neiecietības pret tukšām pļāpām. No otras puses, pastāv drauds, ka mēs varētu sākt tīksmināties par melanholiķa ciešanām un pievienot mūsu gaidas pēc ģenialitātes izpausmēm viņa jau tā drūmajam skatījumam uz sevi. Bet šie ētiskie draudi nav nekas tāds, kas nelaimīgajam tiktu uzspiests tikai no ārpuses. Psiholoģisko ciešanu izpratnes svārstības amplitūdā no ģenialitātes pazīmes līdz kauna zīmei pastāv ne tikai kultūrā kopumā. Valoda, kas dominē kā vienā, tā otrā aprakstā, pārsteidzoši līdzinās tai, kādu depresijas māktais lieto pats savā galvā.

Bērnībā es pret depresiju izjutu gan stipru ziņkāri, gan arī nicinājumu, ko manī ieaudzināja ģimene līdzīgā veidā, kā citas ģimenes saviem bērniem ieaudzina nicinošu attieksmi pret nabagiem. Visi mani vecvecāki vai nu lietoja ārstu izrakstītus medikamentus, vai paši ārstējās no garastāvokļa traucējumiem, tāpēc māte mani cieši uzraudzīja – manu ņuņņāšanu rotaļlaukumā, drūmās sejas manos zīmējumos, manas spēļu bērītes smilškastē. Viņa nepalaida garām nevienu ēnu, kas pārlaidās manam vaigam: “Nu kāpēc citi tev dara pāri? Vai tu par to pateici skolotājai? Ja tev tur nav labi, mainīsim skolu. Kāpēc tu gribi palikt skolā, kur esi tik bēdīga?” Viņa, šķiet, cerēja apslāpēt manas iedzimtās skumjas, pirms tām bija radusies iespēja uzmodināt manā genomā dusošo alkoholiķi. Viņa bija pārliecināta, ka visām problēmām ir savs risinājums – lielākoties praktisks, bet arī garīgs. Abi mani vecāki bija cieši saistījušies ar reliģisku kopienu, kas solīja teju vai apgaismību, un manas pirmās bilžu grāmatas “Kā sasniegt pilnu laimi?” autors bija viņu guru. Man labāk gāja pie sirds “Sniegbaltīte un Rožsārtīte”, viena no Grimmu pasakām par nepateicīgu rūķi un meitēnu, kas iemīlas lācī.

Tieši šī retoriskā vide lika man uzlūkot depresīvus ļaudis kā nelaimīgas dvēseles, kas atsakās no debesu valstības un nevēlas rast risinājumu savām problēmām. Vai arī kā cilvēkus, kuru dzīve ne pašu vainas dēļ ir tik pilna vardarbības, atbildības un strukturālas nevienlīdzības, ka jebkurš risinājums prasītu revolūciju. Pēc mammas domām, viņas māte – imigrante bārene – piederēja tieši pie šīs kategorijas. Es gan ne. Visā visumā es gribēju būt laba un pateicīga meitene. Negribēju būt neatrisināma problēma. Bet man nelikās, ka jušanās nedaudz skumjai vai pat ļoti skumjai padara mani par problēmu. Es vienlaikus ilgojos un baidījos no brīža, kad varēšu brīvi ļaut savai melanholijai izpausties. Vidusskolas gados aizgūtnēm klausījos Džoniju Mičelu un diska “Blue” tituldziesmā pamanīju vārdus: “Visi saka, ka elle ir šikākā vieta, uz kuru doties./ Nedomāju gan./ Bet būs jāpalūko.” To dzied ar kritisku prātu apveltīta sieviete, kas skeptiski vērtē melanholijas melodramatismu un modīgumu. Lai arī šie vārdi sasaucās ar manu iekšējo sajūtu, man nīstama šķita minora atvarā grimstošā balss. Savā pirmajā publicētajā īsstāstā “Planētas Trilafons novietojums attiecībā pret Lielo Ļauno” Deivids Fosters Volass depresijas sajūtu apraksta kā “atrašanos zem ūdens, ja vari iedomāties tieši to brīdi, kurā saproti, kurā pa pieri iesit atskārsme, ka ūdens virsmu tev nesasniegt un, lai kurā virzienā peldētu, tu tik un tā noslīksi”. Džonijas Mičelas balss klejoja pa Volasa aprakstīto pasauli. Es nespēju noorientēties, pat mēģinot pieķerties notij dziesmas vidū, rīstīdamās pēc gaisa kā atvarā ierauta, nezinādama, kur tvert pēc gaisa, ieelpas, pēc dzīvības. Es parasti noklausījos vien pirmās pāris sekundes un pārslēdzu uz nākamo dziesmu “California”, kas man atgādināja par to, kur atrodos, nedaudz uz ziemeļiem no Sanfrancisko. Kaut gan nespēju noklausīties Mičelas “Blue”, es viņu apskaudu par to, ka viņa to ir uzrakstījusi, – savā iztēlē es to pielīdzināju radikālam emocionālas neatkarības žestam.

Kad es beidzot pati (neizbēgami?) iekritu “klīniskā depresijā”, viens no maniem retajiem prieciņiem bija apziņa, ka mātes padomi nav spējuši tikt cauri manām sāpēm. Biju pilnīgi viena, attāluma attiecībās ar draugu, ko no mana tukšā skatiena paglāba slikta Skype savienojuma pikseļi. Es izjutu tipisku riebumu pret sevi. Freids reiz izteica novērojumu, ka melanholiķiem “ir vērīgāka acs uz patiesību nekā tiem, kam melanholija nepiemīt. Kad saasinātā paškritikas stāvoklī melanholiķis raksturo sevi kā niecību, egoistu, liekuli un nekam nederīgu būtni, kuras vienīgais mērķis dzīvē ir noslēpt paša personisko vājumu, nav izslēgts... ka viņš ir pienācis diezgan tuvu sevis izpratnei.” Patiešām – es ar visai lielu pārliecību izklāstīju mātei savu stāvokli, uzskatāmi demonstrējot melanholiķa “pastiprinātu vēlmi komunicēt” un “rast baudu sevis atmaskošanā”. Trauksmainā stāvoklī vārds “bauda” iegūst šādu nokrāsu. “Bauda” ir tiesības palikt zem ūdens, kamēr māte par visām varītēm cenšas mani izzvejot ar zelta auklu. Šis trauksmes stāvoklis ilga aptuveni 20 mēnešus. Pat tagad man ir grūti pateikt, kad tas sākās, bet vēl grūtāk – kad tas beidzās. Psihiskās sāpes atkāpās asimptotiski, un tagad es planēju tuvu savam normālajam stāvoklim kā ātrvilciens virs elektriski lādētām sliedēm. Un man ne prātā nenāk tos 20 mēnešus salīdzināt ar sliktu garastāvokli, kas palaikam piemeklē mani tagad. Kad domāju par to laiku, nespēju atsaukt atmiņā neko citu kā tikai guļamistabu. Atceros, ka istabu bija apsēdušas blaktis. Atceros, kā drebēja gleznu rāmji pie sienas, kad policija klauvēja pie durvīm, lai pārliecinātos, ka neesmu “pazudusi”. Atceros logu, īpaši naktī, un savu nespēju caur pašas atspulgu saskatīt pagalmā augošo gobu. Atceros pietiekami daudz, lai nevēlētos turp atgriezties; pat pārlieka rakstīšana par to laiku šķiet nevēlama. Tomēr redzu, kā mans prāts riņķo virs pagātnes ainām, it kā tur lejā gulētu kas vērtīgs. It kā depresija varētu man atklāt ko vairāk nekā tikai manas vājības.

Freids nebija romantiķis, lai arī mīlēja Gētes un Rilkes dzeju, un vēl mazāk romantisks bija viņa viedoklis par psiholoģiskām ciešanām. Daudzi viņa pacienti sirga ar ļoti smagām kaitēm – kāds nespēja izkārnīties bez klizmas palīdzības, kāda bija iedomājusies, ka ir stāvoklī, kaut arī bija nevainīga (jāpiezīmē, ka šie gadījumi ņemti no viņa agrīnajiem pētījumiem). Freida mērķis bija dziedēt – atvieglot simptomus, ko viņa pacienti kā beigtus zvirbuļus meta kaudzē pie viņa durvīm. Tomēr viņš apzinājās, ka šie pacienti, kuri jutās “neiederīgi” Vīnes sabiedrībā, nav vienīgie, kas atstāj šādas neveselīgas dāvaniņas. Freids neromantizēja slimīgo, bet, kas ir daudz radikālāk, neromantizēja arī normālo: “Katra normāla persona patiesībā ir normāla vienīgi caurmērā. Viņa ego tādā vai citā aspektā pietuvinās psihotiķa ego.” Visu cilvēku psihes Freids novietoja uz vienas skalas; viņa skatījumā mīlnieka “normālā” sajūsma par iemīļotās apģērba gabalu psihotiķa gadījumā pāriet fetišista apsēstībā. Ciktāl ikviens no mums ir apveltīts ar spēju kaut ko saprast un zināt, trakie ir tikpat spējīgi kā normālie. Mums visiem ir savi iemesli, kāpēc mēs darām to, ko darām, lai cik dziļi tie būtu apslēpti vai lai cik viltīgi nomaskēti.

Man vienmēr bijušas zināmas grūtības uztvert Freida slaveno eseju “Sēras un melanholija”. Dažās jomās viņš trāpa kā naglai uz galvas, piemēram, aprakstot melanholijas pazīmes, sajūtas un simptomus. Tomēr viņa galvenā tēze ir dīvaina – Freids apgalvo, ka visa melanholiķiem tik raksturīgā sevis šaustīšana – pat tad, kad tā ir pamatota, – patiesībā ir slēpta citas personas kritika: “Mīlas objektam veltīti pārmetumi no šī objekta tiek pārnesti uz pacienta paša ego.” Saskaņā ar Freidu melanholiķis patiesībā jūt daudz lielākas dusmas un neapmierinātību ar kādu citu personu, nevis sevi pašu. Varbūt “saderināta jaunava .. tikusi pavedināta”, varbūt viņas cerības ir sagrāvusi māte vai slikti finansēta mācību iestāde. Bet viņa pieķeras attiecībām to esošajā formā, nevis samierinās, pielietojot šo savādo mehānismu. Viņa identificējas ar zudušās mīlas objektu un pat pārņem tā ļaunākās īpašības – mātes neiespējami augstās prasības, skolas aizspriedumainās bažas par noziedzniekiem savās sienās. Freids raksta, ka “[viņas] narcistiskā identificēšanās ar objektu kļūst par erotiskas saiknes aizvietotāju, kā rezultātā, neraugoties uz konfliktu, mīlestības attiecības izdodas saglabāt...” Cena, ko viņa maksā par turēšanos pie savas mīlestības, ir nespēja šķirties no naida.

Bet depresiju raksturo ne tikai vai ne vienmēr apspiesta identificēšanās, kas ved pie sevis nīšanas. To var izraisīt arī neapspiesta identificēšanās, kas pāraug nepārvaramā empātijā. Esmu pavadījusi garas bezmiega naktis, nespējot iemigt pēc kādas kārtējās dokumentālās filmas – teiksim, par rūpniecisko lopkopību – noskatīšanās, vai dienām ilgi bēdājusies par citu tautu sieviešu piespiedu sterilizāciju. Šādā empātijā, bez šaubām, ir kaut kas no mānijas – mēs nevaram vienādā mērā just līdzi visām pasaules ciešanām. Un tomēr depresija cilvēku dara jūtīgu pret to, kas ir kopīgs visām ciešanām. Tas sasaucas ar Freida rakstīto, ka “nav nekā pārsteidzoša faktā, ka starp visiem pašpārmetumiem, ko psihotiķis pārnes no zudušās mīlas objekta uz paša ego, gadās arī pa kādam patiesam pašpārmetumam”. Tāpat arī var rast pa kādai patiesai nepārejošas empātijas izpausmei drudžaino empātijas lēkmju vidū. Ikdienā jūtu, ka pēc depresijas mana līdzcilvēku ciešanu izpratne ir mainījusies uz visiem laikiem. Manī nav vairs nicinājuma, ko kādreiz jutu pret tiem, kuri nespēj izrausties no gultas. Tagad es acumirklī pazīstu to īpatno acu zīlīšu paplašināšanos, ko pie sevis dēvēju par “melnā cauruma skatienu”.

Ir kārdinoši uzskatīt šo nepārejošo empātiju par depresijas būtiskāko mācību, līdz ar to – par melanholijas lielo šarmu. Mums labpatīk domāt, ka ciešanas darīs mūs viedus, jo tās atver mūsu sirdi citu ciešanām. Protams, nevar noliegt neapgāžamos pierādījumus pretējam – pētījumus, kas brīdina, ka pazemotie pazemos citus un apspiestie apspiedīs citus. Leslija Džeimisone eseju grāmatā “Empātijas eksāmens” uzskaita empātijas – kaut vai tikai kā uzstādījuma – riskus. Pastāv piesavināšanās risks, uz ko norādīju jau iepriekš. “Kad nelaime piemeklēja citus, es iztēlojos, ka cietēja esmu es,” raksta Džeimisone. “Nezinu, vai tā bija empātija vai zādzība.” Džeimisone vērš uzmanību arī uz empātijas “neiespējamo asimptotu” – saistvielas nogulsnēm, kas lipīgi paliek mums uz ādas. Tāda piesavināšanās ir problemātiska ne vien tāpēc, ka tā ir mēģinājums uzdot otra jūtas par savējām, bet arī tāpēc, ka tas, ko jūs uzdodat par savējo, iespējams – bet varbūt pavisam noteikti – nemaz nav tas, ko otrs jūt. Džeimisone šeit pieskaras kaut kam tādam, ko es labprāt gribētu attiecināt arī uz savu depresiju – ka tā man šo to iemācījusi ne tikai par empātiju, bet arī par tās robežām.

Draugi no ierakumiem ziņo par to, kā viņi jūtas – viens mokās dziļās sērās par attāla radinieka nāvi, otrs sagumis zem klimata pārmaiņu apokaliptisko draudu sloga. Man metas nelabi no tā, ka pieļauju – ka zinu: viņiem ir, ja tā var teikt, taisnība. Pēkšņi atceros: tas vien, ka kāds cilvēks nav man pazīstams, nenozīmē, ka viņa nāve nebūtu jāapraud. Šī taču ir mūsu vienīgā planēta. Larss fon Trīrs šo katastrofāli depresīvo priekšnojautu alegoriski ataino savā 2011. gada filmā “Melanholija”. Kirstenas Danstas varone (īsts rūpju bērns) ir vienīgā, kas saskata neizbēgamu Zemes bojāeju sadursmē ar nezināmu planētu. Tāpat kā maniem draugiem, arī viņai ir taisnība. Bet mani nesatrauc tas, cik liela taisnība viņai ir. Mani satrauc tās citas planētas piesaukšana. Reizēm depresija kā velna trejzaris var norādīt uz saindēto upi, kas plūst kaut kur sabiedrības dziļākajos slāņos. Bet depresija pati arī ir šī upe – zīme, ka tas, ko mēs nevaram sajust, saprast vai atrisināt, – vienalga, vai tā būtu slimība vai saldme, fakts vai sajūta –, paliek pats savā realitātē.

© The Point, 2015

Tulkojusi Kintija Puzāne