Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Viss manī pārvēršas lūgšanās un zaimos, viss pārtop palīgā saucienā un noraidījumā.
Es esmu filozofs aurotājs. Manas idejas, ja tādas ir, rej. Tās neko nepaskaidro, tās sprāgst.
Es meklēju glābiņu utopijā, bet kaut kādu mierinājumu atradu vienīgi Apokalipsē.
Pirms dažām dienām... Es grasījos iziet un ieskatījos spogulī, lai sakārtotu šalli. Un pēkšņi – kādas neizsakāmas šausmas! Kas ir šis cilvēks? Es nespēju sevi pazīt. Es pazinu savu putekļu mēteli, šalli, cepuri, bet vienalga nezināju, kas ir šis cilvēks; jo tas nebiju es. Tas turpinājās aptuveni trīsdesmit sekundes. Kad es beidzot atjēdzos, šausmu sajūta tūlīt nepārgāja, tā izzuda tikai palēnām. Veselais saprāts ir privilēģija, kas var tikt mums atņemta.
Lai rakstītu, vajag vismaz minimālu interesi par lietām; un vēl vajag ticēt, ka lietas iespējams satvert vai vismaz aizskart ar vārdiem. Bet manī jau vairs nav ne šīs intereses, ne šīs ticības.
Parīze: kastē iespiesti kukaiņi. Būt par slavenu kukaini. Jebkura slava ir smieklīga; pēc tās tiecas vienīgi sabrukuma un sairuma mīlētājs.
Būt apsēstam ar savas niecības sajūtu nenozīmē, ka tu esi pazemīgs, – nekādā ziņā. Mazliet pazemības, mazliet pazemības – man tās vajadzētu visvairāk no visiem. Bet manas niecības sajūta liek man piepūsties lepnumā.
Melanholija ir ilgas pēc citas, zudušas pasaules, bet es nekad neesmu zinājis, kāda ir šī cita pasaule.
Mans raksts par Utopiju, kas iznācis N.R.F. jūlija numurā, ir tik slikts, ka man bija jāatguļas – no izmisuma. Es nespēju rakstīt bez uzbudinošiem līdzekļiem; un uzbudinoši līdzekļi man ir aizliegti. Kafija ir visa noslēpums.
Manas bezmiega naktis – esmu tām parādā visu, kas manī ir vislabākais un vissliktākais.
Svētdien, 17 [1959]
Jardin des Plantes. Mani aizvien vairāk fascinē reptiļi. Pitonu acis. Nav noslēpumaināka dzīvnieka – dzīvnieka, kas atrastos tālāk no “dzīves”. Viņu acis nāk no haosa laikmeta beigām. Tāda sajūta, it kā tu atlektu atpakaļ laikā, it kā atgrieztos mūžībā.
Jau gadiem es vairs nelasu Bodlēru, bet domāju par viņu tā, it kā lasītu katru dienu. Vai tas būtu tāpēc, ka viņš vienīgais, šķiet, ir aizgājis tālāk nekā es “splīna” pieredzē?
Albērs Kamī gājis bojā autoavārijā. Viņš miris brīdī, kad visa pasaule – un varbūt arī viņš pats – zināja, ka viņam vairs nav nekā, ko teikt, un ka, turpinot dzīvot, viņš varētu vienīgi zaudēt savu nesamērīgi lielo, nepelnīto, pat smieklīgo slavu. Milzīgas skumjas, uzzinot par viņa nāvi vakar vienpadsmitos vakarā Monparnasā. Izcils otrā plāna rakstnieks, bet dižens savā spējā ne mazākā mērā nekļūt vulgāram, par spīti visai tai godināšanai, kuru viņam nācās piedzīvot.
Ar Kamī esmu runājis tikai vienu reizi, šķiet, 1950. gadā; es par viņu esmu teicis ļoti daudz slikta, un tagad mani nospiež milzīgi, nepamatoti sirdsapziņas pārmetumi. Līķa priekšā es zaudēju visus ieročus, it sevišķi, ja līķis ir tik cienījams. Vārdos nenosaucamas skumjas.
Visas klimata zonas man ir kaitīgas, mans ķermenis nepielāgojas nekādiem platuma grādiem.
Džeimss Džoiss – gadsimta lepnākais cilvēks. Tāpēc, ka viņš ar neprātīga dieva stūrgalvību gribēja sasniegt – un daļēji arī sasniedza – neiespējamo. Un tāpēc, ka viņš nekad nerēķinājās ar lasītāju un necentās par katru cenu būt lasāms. Sasniegt augstāko mīklainības virsotni.
Pa īstam saprasties es spēju tikai ar tiem, kuri, nebūdami ticīgi, ir piedzīvojuši reliģisku krīzi, kas viņus apzīmogojusi uz visu atlikušo mūžu. Reliģija – kā iekšēja saruna – ir vienīgais veids, kā caurdurt, kā izlauzties cauri ārējā virsslānim, kas šķir mūs no būtiskā.
Mani nekad nav spējušas aizraut veiksmei lemtas cīņas. Manas simpātijas vienmēr ir piederējušas tām, kas man likās neredzami lemtas neveiksmei. Es instinktīvi vienmēr esmu bijis zaudētāju pusē, pat ja viņi necīnījās par taisnu lietu. Dot priekšroku traģēdijai, nevis taisnīgumam.
Desmit gadus es sapņoju par savu dzīvokli. Mans sapnis ir piepildījies, taču labuma no tā nav nekāda. Es jau tagad ar skumjām ilgām atceros viesnīcā pavadītos gadus. Būt īpašniekam man sagādā lielākas ciešanas nekā dzīve trūkumā.
Īstenībā es dzīvoju viesnīcās kopš 1937. gada!
Tie, kas saka, ka pie visām greizībām un pārmērībām, kuras piedzīvojis mūsu gadsimts, vainojama mūsu attālināšanās no Dieva, ir pārāk ātri aizmirsuši, ka viduslaiki bija vēl cietsirdīgāki par mūsu laikmetu un ka ticība nevis mazina cilvēku negantumu, bet vēl vairāk saasina. Jo ikviena ticība ir kaislība un kaislība nozīmē gan tieksmi mocīties, gan arī mocīt citus. Līdzko mēs pārtraucam būt par objektu un pārstājam pieķerties matērijai – vienaldzīgajam, aukstajam Visumam –, mēs iekrītam visādās kaislībās un dvēseles pārmērībās, bet dvēsele ir uguns, un tā pastāv tikai tik lielā mērā, cik tā pati sevi aprij.
Redzot telefonu, redzot automašīnu, redzot vissīkāko instrumentu, es sajūtu nepārvaramu riebumu un baismas. Viss, ko radījis tehnikas gars, manī iedveš gandrīz vai sakrālas šausmas. Pilnīgas nepiederības sajūta visu šo mūsdienu pasaules simbolu priekšā.
Ikreiz, kad lasu savus tekstus tulkojumā – tulkojumā, kurā tie reducēti līdz nesaprotamajam un degradēti līdz ikdienišķai valodai –, mani pārņem bēdas un šaubas. Vai tiešām tas viss, ko es rakstu, ir tikai vārdi? Mirdzums nav izsakāms citā valodā; citā valodā tas ir izsakāms vēl mazāk nekā dzeja. Kāda pazemības un ilūziju zaudēšanas mācībstunda, kad sevi lasi iztulkotu policijas protokola stilā – pēc tam, kad stundām esi mocījies ar katru zilbi! Es vairs negribu, ka mani tulko – ka mani apkauno manis paša acīs.
Nav lielākas niecības kā būt slavenam Parīzē! Un vēl pats pēc tā reiz alku! Uz mūžu mūžiem esmu no tā izdziedināts. Un tas ir vienīgais īstais progress, ar kuru varu sevi apsveikt pēc tik daudziem taustīšanās, neveiksmju un alku gadiem. Strādāt pie tā, lai atgrieztos anonimitātē, iemanīties pazust, turēties ēnā un nepazīstamībā – tas ir viss, ko es gribu. Atgriezties pie eremītiem! Radīt pašam savu vientulību, ar pēdējām godkāres un lepnības paliekām, kas man vēl atlikušas, izveidot savā dvēselē klosteri.
Es cienu kāda cilvēka garu tikai tik lielā mērā, cik tas nepiemērojas savam laikmetam, un es apbrīnoju tikai to cilvēku, kas pamet savu laikmetu vai, pareizāk sakot, kas nodod savu laiku un vēsturi.
17. jūnijā [1962]
Nespēdams gulēt, es piecēlos pussešos. Pastaiga pa Luksemburgas dārzu. Nav nekā – tikai tīra rīta gaisma. Dienai ritot uz priekšu, gaisma izvirst kā netikle.
Čehovs – visizmisušākais rakstnieks, kāds jebkad dzīvojis. Kara laikā es viņa grāmatas mēdzu aizdot Pikijam P., kurš bija smagi slims, un viņš mani lūdza tās vairs nedot, jo no to lasīšanas vien viņš zaudēja drosmi cīnīties ar savām sāpēm.
Mans “Īsais izklāsts” – Čehova pasaule, pārcelta esejā.
Vakar teātrī pamanīju *** ar viņas žigolo. Viņa izskatījās drausmīga ar savu ķēmīgo galvu, kuru tikai parūka varētu padarīt kaut cik ciešamu. Visu nakti mani vajāja šis tēls. Būtu vieglāk paciest desmit stundas pie zobārsta nekā ar viņu gulēt.
Bēres kādā Normandijas ciematā. Kādam zemniekam uzdodu jautājumus, lai noskaidrotu sīkāk. “Viņš bija jauns, tik tikko sešdesmit gadu. Viņu atrada mirušu uz lauka. Nu, ko var gribēt? Tā nu tas ir.” Un to viņš atkārtoja vairākas reizes: “Tā nu tas ir.” Ko citu viņš būtu varējis teikt? Ko citu var pateikt par nāvi? “Tā nu tas ir, tā nu tas ir.” Neatgriezenisks zaudējums padara mūs stulbus.
Cik vien sevi atceros, esmu ienīdis visus kaimiņus. Just, ka kāds dzīvo blakus aiz sienas, dzirdēt viņa saceltos trokšņus, sajust viņa klātbūtni, iedomāties, kā viņš elpo, – tas viss mani vienmēr ir dzinis ārprātā. Savu tuvāko – fiziskā vārda nozīmē – nē, es viņu nekad neesmu mīlējis, un, starp citu, viņu nemaz nav iespējams mīlēt. Tuvākais savā būtībā ir nīstams – un nīstams visiem. Un, ja nav iespējams mīlēt to tuvāko, ko pazīsti, tad ko nozīmē mīlēt to, kuru nepazīsti un no kura tikai izveido abstraktu tēlu? Īsi sakot, pret cilvēkiem var just žēlumu, bet ne mīlestību.
Ikreiz, kad par kādām savām problēmām esmu runājis ar cilvēku, kuram ir zināšanas par psihoanalīzi, izskaidrojums, ko šis cilvēks devis manai problēmai, man vienmēr ir šķitis nepietiekams, lai neteiktu – nulles vērts. Tas vienkārši nelīmējās. Turklāt, runājot par psihiskiem fenomeniem, es ticu tikai to bioloģiskam vai arī teoloģiskam skaidrojumam. Bioķīmija no vienas puses – Dievs un Sātans no otras.
Apsēstība ar laika plūdumu.
Teikt, ka katrs mirklis, kas pagājis, ir pagājis uz mūžīgiem laikiem! Šī fakta konstatācija ir banāla. Bet tā vairs nav banāla, kad pie tās nonāk, guļot gultā un domājot tieši par šo konkrēto mirkli, kas nav notverams, kas neatgriezeniski izzūd nebūtībā. Tad vairs negribas nekad celties un gudrības lēkmē gribas pat ļauties bada nāvei.
Es fiziski sajūtu katra mirkļa izzušanu neatgūstamajā. Un tad es domāju par kādu no bērnības ainām: kur ir tas zēns, kas es toreiz biju? Mēs esam netveramāki par vēju, un, lai cik mēs rakstītu dzejoļus vai dzītos pēc patiesībām, reāla ir vienīgi pārliecība par visa bezjēdzību. Viss ir tukšs, izņemot domu par Tukšību.
Horhe Giljens rakstā par Lorku runā par intelektuālu uzplaukumu un mutuļošanu Spānijā ap 1933. gadu. Trīs gadus vēlāk notika katastrofa. Visiem intelektuāli ražīgiem laika posmiem seko vēsturiskas katastrofas. Ideju sadursmes, kaislīgās diskusijas, kurās iesaistās vesela paaudze, nekad neaprobežojas ar gara jomu: šī viļņošanās neko labu nevēsta. Revolūcijas un kari – tas ir gars darbībā, proti, tas ir gara triumfs un vienlaikus tā pilnīga degradācija.
Zināt to, kas ir svarīgi, – nekas pasaulē nav sastopams retāk. Starp cilvēkiem, kurus esmu pazinis, ir tik maz tādu, kas izcēlušies ar šo zināšanu, ka es varētu viņus visus nosaukt vārdā (četri vai pieci, ne vairāk).
28. maijā [1964]
Vakar vakarā salonā es vēroju kādas dāmas kaklu un sev teicu, ka šī baltā miesa ir lemta kapam. Dažas glāzes viskija, par laimi, mani atbrīvoja no šīs domas – pareizāk sakot, no šī tēla. Biežums, ar kādu man uznāk nāves apsēstības lēkmes, norāda uz to, ka mans gars pašlaik piedzīvo krīzi.
Visvairāk es ienīstu sistēmas cilvēkus – tos, kuriem nav ideju, bet ir tikai aizbāznis, ar kuru aizstāt idejas. Viņiem ir rokraksts, viņiem nav personības. X. – viņam vienmēr ir viena un tā pati atbilde, vienalga, kādu jautājumu uzdod. Tā viņš ir atrisinājis visas problēmas.
Es nespēju panest domu, ka ir cilvēki – lai cik maz viņu būtu –, kas ar mani rēķinās. Es nevienam neko nevaru sniegt. Ak, cik tas viss ir nožēlojami…
Absolūtu vērtību es piešķiru vienīgi vientulībai. Visi mani spriedumi un pat visas manas sajūtas ir atkarīgas no šī galējā kritērija.
Mani šausmina satikšanās ar jaunības draugiem un tāpat ar visiem tiem, kuriem bijusi noteikta loma kādā manas dzīves posmā. Šīs tikšanās man ļauj novērtēt vai nu savu lejupslīdi, vai viņējo, vai arī – visbiežāk – tās abas.
Manas skumjas būtībā ir reliģiskas. Tieši tāpēc tās ir neārstējamas.
Man patīk jutekliskie, kuri ienīst miesu (Ekleziasts, Bodlērs, Tolstojs).
Grāmata, kas ir kaut kā vērta, rodas nevis no valodiskiem meklējumiem, bet gan no absolūta noteiktas realitātes izjutuma. Ne Sensimons, ne Tacits nenodarbojās ar literatūru. Viņi bija rakstnieki, viņi nebija literāti. Liels rakstnieks dzīvo valodā, viņš nenodarbojas ar tās ārpusi. Viņš neapcer stilu; viņam ir pašam savs stils. Viņš ir dzimis ar savu stilu.
Pie friziera. Gaidu vairāk nekā pusstundu. Saimnieks pļāpā aiz aizslietņa. Man bija licies, ka viņš apkalpo citu klienti. Kad galu galā viņš parādās un man paskaidro, ka bijis aizņemts ar nodokļu deklarācijas aizpildīšanu, es viņam saku: “Būtu to zinājis, es būtu gājis prom.” – “Pasaulē ir arī citas lietas, ne tikai mati,” man atbild viņa sieva visnekaunīgākajā tonī. Man asinis sāka vārīties. Un tomēr es, pretēji ieradumam, neko neatbildēju. Šī uzvara pār sevi bija tik negaidīta, ka es sajutu lielu gandarījumu.
13. aprīlī [1965]
Ārsts, pie kura vakar biju ar savu zarnu problēmu, man jautāja, vai man ir “domas par pašnāvību”. “Nekad dzīvē man nav bijušas nekādas citas domas,” es viņam atbildēju. Viņš uz mani paskatījās ar apmierinātu skatienu – tas ir, paskatījās kā muļķis.
16. novembrī
Pagājušnakt murga laikā (cīniņš ar slepkavu!) es tā kliedzu un rēcu, ka būtu varējis pamodināt visu māju. Savus rēcienus pats ļoti labi dzirdēju un izjutu dziļu kaunu.
Tas, ko es aizvien mazāk saprotu, ir spēcīgie cilvēki – dāsnie, ražīgie, nemitīgi kaut ko emanējošie, vienmēr priecīgie kaut ko radīt, sevi manifestēt, būt. Viņu enerģija man nav saprotama, bet es viņiem to neskaužu. Viņi nezina, ko dara.
25. martā [1967]
Diena pirms Lieldienām. Parīze iztukšojas. Tik neparasts klusums kā vasaras vidū. Cik gan laimīgiem bija jābūt cilvēkiem pirms industriālās ēras sākuma! Bet nē. Viņi vispār neapzinājās savu laimi, tāpat kā mēs neapzināmies savējo. Pietiktu tikai detaļās iztēloties 2000. gadu, lai kontrasts ar šodienu liktu mums sajusties tā, it kā mēs vēl aizvien dzīvotu Paradīzē.
Emil Cioran, Cahiers 1957–1972, Gallimard, 1997
Tulkojusi Agnese Gaile-Irbe
Melanholija
Skumjie svētki
Pārbaude ar gotiku
Lietu kārtība