Starp nē un jā
Savulaik es mēģināju vairākos gnostiķu tekstos sastopamo attieksmi pret radīto pasauli kā lepna un pļāpīga, bet pastulba amatnieka steigā izdarītu kļūdu izskaidrot vien kā sekas dziļai neapmierinātībai ar savu dzīvi un visu, kas notiek. Citiem vārdiem, es mēģināju psiholoģizēt šī pasaules nolieguma pamatus. Dzīvojot ar domu, ka būt ir sliktāk nekā nebūt un ka dzīve ir sods vai sekas kādai iepriekš notikušai kļūdai vai neveiksmei, uz pasauli tiek projicēta iestrēgšana noteiktā dvēseles stāvoklī. Gnosticiski noskaņotais rumānis Emils Čorans savu izmisuma un fiasko aizstāvību balsta dažas reizes piedzīvotajos ekstātiska tukšuma stāvokļos, no kuriem raugoties, pārējā dzīves gaita izskatās pēc ilūziju un pašapmāna seriāla, kas atgādina tikai par vienu – sērot vērts nevis par aiziešanu no šīs dzīves, bet par ienākšanu tajā. Citiem vārdiem, pieskaroties tukšuma nekurienei, dzīve pazaudē savu noslēpumainību, jo visi tās notikumi parādās kā vienveidīgi caurspīdīga ilūzijas plīvura piesegtas tukšuma mutācijas. Te slēpjas viena no dzīves nolieguma saknēm, gatavība teikt dzīvei “nē”, pat ja tā nepāraug vēlmē to pārtraukt.
Atšķirībā no mana un, manuprāt, Čorana primitīvā psiholoģisma daudz grūtāk psiholoģizēt dzejnieces Olgas Sedakovas piekrišanu būt, saglabājot dabā un pasaulē klātesošo neizskaidrojamo noslēpumu un necaurspīdību. Šāda klātbūtne pasaulē nav atvedināma no īpašiem psiholoģiskiem stāvokļiem vai ekstātiskas pieredzes. Būtu muļķīgi iedomāties, ka tā izriet no pārliekas apmierinātības ar sevi vai dzīvi, lai gan iespējams pieļaut, ka kaut kādu lomu te spēlē vārdos neaprakstāma dzīves pilnvērtības pieredze. Šo piekrišanu caurauž principiāls “jā” dzīvei ar visām tās neērtībām un nebūšanām.
Mēģinot iedomāties, ka izvēli starp šo “nē” un “jā” būtu iespējams balstīt racionālos apsvērumos, var atklāties, ka neviena racionalitāte un nekādi racionāli pamatojumi nesniedzas tik tālu, lai uz to pamata pieņemtu savu dzīvi un piekristu būt, turpretī samērā viegli var izveidot racionālu ķēdīti, kas pārliecinoši parāda, ka dzīve ir slimība un pasaule ir sūds. Sanāk dīvaini, it kā šie “nē” un “jā” atrastos dažādos esamības plauktiņos vai istabās, kuru durvīm ir pavisam atšķirīgas atslēgas. Varētu pat domāt, ka atmaskojošais un caururbjošais “nē” spēj pastāvēt tikai kā parazīts, kam “jā” nezināmu iemeslu dēļ ļauj būt. Varbūt atšķirība ir tajā, ka “nē” dzīvei un pasaulei vienmēr noliedz saturiski konkretizētas lietas, bet “jā” vairāk izsaka intonāciju jeb, kā teiktu Bibihins, melodiju. Šī melodija, neko neapgalvojot, par svarīgāku padara nevis to, kas tiek darīts, runāts un domāts, bet kā jebkas tiek darīts, runāts un domāts. Pateicoties uzmanībai pret šo kā, pastāv iespēja aiz sevis atstāt arī ko citu nekā pleķi vai smaku.
