Strupceļš

Kad 21. janvāra rītā Londonas Gray’s Inn namā tika publiskots ilgi gaidītais sera Roberta Ouena ziņojums par Aleksandra Ļitviņenko – trimdā Lielbritānijā dzīvojošā bijušā FDD aģenta – slepkavību 2006. gada novembrī, lielākā daļa klātesošo, tāpat kā es, droši vien uzreiz uzšķīra 9. nodaļu “Kurš noorganizēja slepkavību?”. Visi gaidīja Ouena apstiprinājumu tam, ka 44 gadus veco Ļitviņenko ar nāvējošu radioaktīvā elementa polonija-210 devu noindējuši divi krievi – Andrejs Lugovojs un Dmitrijs Kovtuns. Un patiesi, ziņojums parādīja, ka tieši tā arī noticis. Bet svarīgāks bija jautājums par to, vai slepkavībā bijis iesaistīts Krievijas prezidents Vladimirs Putins.

Ouens, bijušais Augstās tiesas tiesnesis, kuru Kamerona valdība bija norīkojusi vadīt izmeklēšanu, izdarīja slēdzienu, ka “FDD [Federālā Drošības dienesta] veikto Ļitviņenko nonāvēšanas operāciju, iespējams, pilnvarojis [Nikolajs] Patruševs (tālaika FDD vadītājs un tagadējais Putina Drošības padomes vadītājs) un arī prezidents Putins”. Vārds “iespējams” ilustrē, cik ierobežoti ir mēģinājumi inkriminēt Putinam tiešu iesaisti daudzajās politiskajās slepkavībās, kas kopš viņa nākšanas pie varas notikušas gan Krievijā, gan ārpus tās. Ja Putins pasūtīja Ļitviņenko slepkavību – un ir milzums netiešu liecību, ka tā notika, – Patruševam šī vēlme diez vai tika izpausta tiešas pavēles formā, un arī Patruševs saviem padotajiem FDD to, visticamāk, tālāk nodeva netiešā veidā. Īsi sakot, nekādi izšķiroši pierādījumi nav atklāti, un var gadīties, ka nekad arī netiks.

Tikai 90. gadu vidū, vairāk nekā 50 gadus pēc tam, kad 1940. gadā Meksikā tika nodurts Staļina lielākais ienaidnieks Ļevs Trockis, viens no nozieguma organizatoriem, bijušais NKVD virsnieks Pāvels Sudoplatovs, atklāja, ka Staļins personīgi pasūtījis slepkavību, lai gan šāds pieņēmums klīda apkārt jau gadiem. Vienam no galvenajiem Trocka slepkavības dalībniekiem, NKVD ģenerālim Naumam Eitingonam, 1941. gadā tika piešķirts Ļeņina ordenis. Reālajam slepkavības izpildītājam Ramonam Merkaderam, kad viņš ieradās Maskavā pēc 20 Meksikas cietumā pavadītiem gadiem, 1961. gadā tika piešķirts “Padomju Savienības varoņa” nosaukums. Šī Kremļa tradīcija varētu būt bijusi prātā Putinam, kad viņš 2015. gada marta sākumā apbalvoja Andreju Lugovoju par “kalpošanu tēvzemei” – laikā, kad britu izmeklēšana Ļitviņenko slepkavības lietā ik dienas nāca klajā ar jauniem pierādījumiem par Lugovoja tiešu iesaisti.

Šķiet, ka Putins, lai paustu vēstījumu potenciālajiem pārbēdzējiem, vēlas izskatīties atbildīgs par Ļitviņenko nonāvēšanu, tajā pašā laikā publiski noliedzot savu vainu ar Kremļa ierastajām faktu sagrozīšanas metodēm. Valsts kontrolētie mediji atkārto Lugovoja un Kovtuna apgalvojumus, ka Ļitviņenko sazvērestībā ar britu slepenajiem dienestiem esot nogalinājis tolaik trimdā Londonā dzīvojošais krievu oligarhs Boriss Berezovskis. Nav nekāds pārsteigums, ka nesenā Krievijas Levadas centra aptaujā vairāk nekā 50% respondentu noraidīja Ļitviņenko lietas izmeklēšanas slēdzienus. Runājot par tiem, kuri atzīst, ka Krievijas varas iestādes ir vainojamas slepkavībā, krievu žurnālists Aleksandrs Baunovs piezīmēja: “Krievijā sabiedriskais viedoklis ir pilnīgi pretējs tam, kas valda Lielbritānijā. Te tiek uzskatīts, ka šie puiši [Lugovojs un Kovtuns] ir varoņi, jo viņi sodīja nodevēju.”

Ouena izsmeļošais 328 lappušu ziņojums nepanāks krievu uzskatu maiņu, taču tas var palīdzēt apliecināt Rietumiem Putina režīma kriminālo dabu. Izmeklēšana sākās 2015. gada janvārī un ar pārtraukumiem ilga līdz jūlija beigām. Izmeklēšanas mājaslapā ik dienas tika publicēti nopratināšanu atšifrējumi un dokumentālās liecības. Britu varas iestādes ķērās pie Ļitviņenko lietas jau tūlīt pēc viņa nāves 2006. gada 23. novembrī, bet sākumā tā tika atlikta, gaidot policijas izmeklēšanas slēdzienu. Šīs kriminālizmeklēšanas – kura joprojām turpinās – rezultātā 2007. gadā, kas bija pēdējais Tonija Blēra gads premjerministra krēslā, tika izsniegti Lugovoja un Kovtuna aresta orderi, bet Krievijas valdība atteicās viņus izdot. Tad gandrīz piecus gadus britu varas iestādes, neskatoties uz Ļitviņenko atraitnes Marinas uzstājību, neveica nekādas redzamas darbības.

Lai arī 2011. gadā izmeklēšana tika atsākta, tās efektivitāti kavēja fakts, ka saskaņā ar likumu slepena valdības informācija nevar tikt izmantota tiesā kā pierādījums. Ouens, kuru 2012. gadā norīkoja vadīt izmeklēšanu, no valdības pieprasīja plašākas pilnvaras, kas ļautu viņam aiz slēgtām durvīm pārlūkot slepenās liecības. Pēc pamatīgas pretošanās, kam par iemeslu acīmredzot bija bažas par iespējamo apdraudējumu Lielbritānijas attiecībām ar Krieviju, 2014. gada jūlijā Iekšlietu ministrija viņam šīs pilnvaras beidzot piešķīra.

Saskaņā ar Ouena ziņojumu un izmeklēšanas laikā publicētajiem nopratināšanu atšifrējumiem un citām liecībām Lugovoja un Kovtuna vaina ir neapšaubāma. Viņi divas reizes mēģināja noindēt Ļitviņenko, un par katru mēģinājumu liecina radioaktīvā plutonija atstātās pēdas. Pirmais mēģinājums notika 2006. gada 16. oktobrī, kad Lugovojs un Kovtuns pēc ierašanās Londonā no Maskavas tikās ar Ļitviņenko kādā no britu drošības kompānijas Erinys birojiem un acīmredzot pievienoja poloniju viņa tējai. Ļitviņenko tonakt smagi saslima, tomēr izdzīvoja; viņš uzskatīja, ka bija saindējies ar ēdienu.

Nāvējošo devu Ļitviņenko saņēma 1. novembrī, kad Londonas Millennium viesnīcas bārā tikās ar Lugovoju un Kovtunu un padzērās tēju no krūzes, kas viņa ierašanās brīdī jau atradās uz galda. Viņa stāvoklis dramatiski pasliktinājās, tomēr nāve kavējās vēl vairāk nekā trīs nedēļas. Ar to viņa slepkavas nebija rēķinājušies. Pienācīgai devai būtu jānonāvē ātri un bez pēdām. Abi vīrieši acīmredzot nebija ņēmuši vērā to, ka, kā apgalvo visi viņa paziņas, Ļitviņenko bija apveltīts ar neparasti stipru veselību. Viņš katru dienu vingroja, nesmēķēja un nelietoja alkoholu. Viņš izdzīvoja pietiekami ilgi, lai slimnīca paspētu izsaukt ekspertus, kuri ar smalkām pārbaudēm beigu beigās, tieši pirms viņa mokpilnās nāves, spēja noteikt, ka viņš noindēts ar poloniju-210.

No kurienes tas nāca? Polonijs-210 ir reta, ļoti dārga viela, ko komerciāliem nolūkiem ražo tikai vienā pasaules kodolrūpnīcā – Avangard Krievijā. Bet, tā kā poloniju-210 iespējams iegūt arī no citiem kodolreaktoriem, Ouens varēja secināt tik vien, ka Avangard reaktors “ir viens no iespējamajiem polonija-210 avotiem .., bet neko noteiktāku apgalvot nav iespējams”. Tomēr viņš uzsvēra, ka kodolreaktori parasti atrodas valsts kontrolē. Tātad ir ļoti maz ticams, ka Lugovojs un Kovtuns varētu būt ieguvuši poloniju privātā tirgū. No ziņojuma skaidri izriet, ka poloniju sagādājusi Krievijas valdība.

Lugovojs bija īstais vīrs slepkavības veikšanai, jo viņam bija sakari ar FDD un viņš arī pazina Ļitviņenko, Berezovski un citus Londonas krievu emigrantu kopienā. Lugovojs savu karjeru uzsāka VDK Devītajā pārvaldē un bija atbildīgs par augsta ranga padomju vadītāju aizsardzību. Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā šī pārvalde tika pārveidota par atsevišķu organizāciju, kuru kopš 1996. gada dēvē par Federālo apsardzes dienestu. Lugovoja sniegums bija tik labs, ka vienubrīd viņu norīkoja apsargāt Borisa Jeļcina finanšu ministru Jegoru Gaidaru un vēlāk – ārlietu ministru Andreju Kozirevu. Pēc tam viņš dibināja privātu kompāniju un kļuva par drošības dienesta vadītāju televīzijas kompānijā ORT, kuras lielākais individuālais akcionārs bija nozīmīgais Jeļcina svītas loceklis Berezovskis. Tieši tad Lugovojs pirmoreiz satika Ļitviņenko, kurš strādāja FDD Pretterorisma nodaļā un izmantoja savu amatu, lai nodrošinātu drošību Berezovskim.

1998. gadā starp Ļitviņenko un tolaik Putina vadīto FDD izcēlās konflikts, jo pirmais televīzijas preses konferencē apsūdzēja savus darba devējus par mēģinājumiem iesaistīt viņu plānotajā Berezovska nogalināšanā. 2000. gadā atklātā konfliktā ar Putinu, kurš nupat bija ievēlēts par Krievijas prezidentu, tika iesaistīts pats Berezovskis, kuram nācās emigrēt uz Londonu. Tajā pašā gadā tur patvērumu rada arī Ļitviņenko. Trimdā Ļitviņenko un Berezovskis dibināja ciešu, kopīgajā naidā pret Putina režīmu balstītu sadarbību un veltīja visas savas pūles kampaņai pret Kremli.

Ļitviņenko savos Putina nosodījumos kļuva arvien skaļāks. 2002. gadā viņš kopā ar līdzautoru krieviski publicēja darbu (kurš vēlāk iznāca arī angliski) “FDD uzspridzina Krieviju”, kurā apsūdzēja FDD un Putinu par saistību ar šausminošajām 1999. gada Krievijas dzīvojamo namu spridzināšanām, kas izdzēsa gandrīz 300 cilvēku dzīvības. Tajā pašā gadā Ļitviņenko krievu valodā izdeva grāmatu “Lubjankas noziedzīgais grupējums”, kurā norādīja uz Putina tiešajām saitēm ar organizēto noziedzību. Īsi pirms nāves Ļitviņenko arī uzrakstīja rakstu ziņu portālam Chechen Press, kurā apsūdzēja Putinu pedofilijā.

No 2004. gada Lugovojs sāka regulāri braukt uz Londonu un tikties kā ar Ļitviņenko, tā Berezovski. Viņš tika ielūgts uz izšķērdīgo Berezovska 60. dzimšanas dienas balli, kas 2006. gadā notika speciāli šim pasākumam noīrētajā vēsturiskajā Blenimas pilī. Tur viņš sēdēja pie viena galda ar Ļitviņenko un viņa sievu. Tikai dažus mēnešus pirms Ļitviņenko noindēšanas Berezovskis noalgoja Lugovoju gādāt par viņa meitas drošību Sanktpēterburgā. Un Ļitviņenko nāvējošās saindēšanas dienā Berezovskis Lugovojam un viņa ģimenei sagādāja biļetes uz futbola maču.

Lugovojs un Ļitviņenko un bija sadarbojušies, lai britu konsultāciju firmām pārdotu savu informāciju par Kremli. Ļitviņenko, tāpat kā Berezovskis, skaidri zināja, ka Lugovojam ir sakari ar FDD aprindām. Tieši šie sakari viņu padarīja par vērtīgu informācijas avotu. Vēlāk Lugovojs apgalvoja, ka Ļitviņenko mēģinājis viņu pierunāt kļūt par ziņotāju britu izlūkdienestam MI6, kas 2004. gadā bija par 2000 mārciņām mēnesī noalgojis Ļitviņenko par konsultantu. Šķiet, ka ne Berezovskis, ne Ļitviņenko neuztraucās, ka Lugovojs varētu viņus apdraudēt. Ciktāl mums zināms – un daudz kas joprojām paliek neskaidrs –, viņiem nebija aizdomu, ka Lugovoja kontakti ar viņiem bija aizsegs daudz svarīgākam darbam.

Lugovojs bija izveicīgs darbonis, taču viņa lēmums piesaistīt šīs slepenās misijas izpildei savu zēnības draugu Dmitriju Kovtunu bija kļūda. Spriežot pēc viņa bijušo sievu liecībām, Kovtuns bija neuzticams tips. No dienesta Padomju armijā Austrumeiropā viņš 1992. gadā dezertēja un kopā ar jauno sievu ieguva patvērumu Rietumvācijā. Viņi apmetās Hamburgā, taču, kā izmeklētājiem pastāstīja sieva, laulība izjuka viņa “pieaugošās žūpošanas” dēļ. Kovtuns apprecējās no jauna un dzīvoja Hamburgā līdz 2003. gadam, taču arī šī savienība izjuka. Viņa otrā sieva liecināja, ka Kovtunam ne mirkli nebija pastāvīga darba. Viņš nopelnīja naudu, piestrādājot par trauku mazgātāju un atkritumu savācēju, taču lielu daļu laika pavadīja dzerot. Viņa vienīgais mērķis bija kļūt par pornozvaigzni. Nav skaidrs, ko Kovtuns darīja pēc atgriešanās Maskavā 2003. gadā, taču kādā brīdī viņš atjaunoja sakarus ar Lugovoju.

Kad Kovtuns 2006. gada 28. oktobrī uz īsu brīdi ieradās Hamburgā, viņš, būdams pilnīgi bez naudas, bija spiests lūgt kredītkarti savas bijušās sievas draugam, lai rezervētu lidojumu uz Londonu. Tobrīd Kovtunam līdzi bija polonijs, jo vēlākā tiesu ekspertīzes izmeklēšana parādīja, ka viņš – neapšaubāmi netīšām – bija bijušās sievas miteklī atstājis piesārņojumu. Pēc neveiksmīgā mēģinājuma noindēt Ļitviņenko oktobra vidū viņš acīmredzot vairs negribēja pats smērēt rokas. Tamdēļ pēc ierašanās Londonā viņš slepkavības dienā neveiksmīgi mēģināja sarunāt kādu vecu Hamburgas paziņu, lai tas paveic darbu viņa vietā. (Šī drauga liecība vēlāk ļāva izvirzīt apsūdzību pret Kovtunu.) Būdams (saskaņā ar bijušo sievu liecībām) ar vienu aci gandrīz akls, viņš acīmredzot nomērīja Ļitviņenko paredzēto polonija devu Millennium viesnīcas tualetē un pārējo noskaloja podā. Tiesu ekspertīze vēlāk uzrādīja augsta līmeņa polonija piesārņojumu atejas caurules līkumā. (Skaidri redzams, ka Lugovojs un Kovtuns nebija informēti par indes ārkārtīgi bīstamo radioaktivitāti.)

Ļitviņenko bija iezīmēts jau kopš viņa pārbēgšanas. Taču pierādījumi, kā arī pa galvu pa kaklu veiktā slepkavības izpilde liecina, ka lēmums viņu nogalināt tika pieņemts tikai dažas nedēļas pirms noindēšanas. Kas noveda pie šī lēmuma, ja nedz Lugovojam, nedz Kovtunam nebija nekāda skaidri redzama motīva? Saskaņā ar Ouena ziņojumu viens iespējamais skaidrojums ir tāds, ka Ļitviņenko palīdzējis Spānijas valdībai izmeklēt krievu mafijas darbību Spānijā, kur augsta līmeņa Kremļa ierēdņi bija saistīti ar organizēto noziedzību. Tikai dažas dienas pēc saindēšanas Ļitviņenko bija paredzēts liecināt Spānijas prokuroram.

Papildus tam īsi pirms nāves Ļitviņenko Lugovojam bija nodevis britu kompānijas Erinys vajadzībām sastādītu graujošu dosjē par Viktoru Ivanovu, senu Putina biedru no VDK laikiem, kurš tagad vada vareno Krievijas Narkotiku apkarošanas aģentūru. Lietā bija atklāts, ka 90. gados, kad abi strādāja Sanktpēterburgas tālaika mēra Anatolija Sobčaka aparātā, Ivanovs ar Putina palīdzību slepeni pārraudzīja ļoti ienesīgu narkotiku kontrabandas operāciju caur pilsētas ostu. Iespējams, tieši šīs divas Ļitviņenko pārdrošās darbības lika Putinam un viņa FDD padotajiem rīkoties nekavējoties.

Krievijas valdība bija sagatavojusi augsni slepkavībai, 2006. gada martā un jūlijā pieņemot divus likumus, kas drošības dienestiem deva plašas pilnvaras vajāt un nogalināt “valsts ienaidniekus” ārpus Krievijas Federācijas robežām. Vēsturnieks un Krievijas eksperts Roberts Sērviss, kurš arī sniedza liecību izmeklēšanā, apgalvo, ka “[likumi], bez šaubām, bija paredzēti kā svarīgi līdzekļi, lai pastiprinātu sabiedrības atbalstu tam, ko varas iestādes vēlējās darīt”. Berezovskis vēlāk britu izmeklētājiem pastāstīja, ka šie jaunie likumi Ļitviņenko satraukuši: “Saša neskaitāmas reizes teica, ka šie likumi neapšaubāmi radīti pirmām kārtām tāpēc, lai tiktu vaļā no mums.”

2006. gada oktobrī Mario Skaramella – Ļitviņenko itāļu paziņa, kurš piedalījās Krievijas organizētās noziedzības Itālijā izmeklēšanā un palīdzībai bija savervējis Ļitviņenko, – saņēma virkni draudu vēstuļu no Krievijas drošības dienestiem pietuvinātiem avotiem. Šajās vēstulēs bija skaidri pateikts, ka Ļitviņenko ir “novācamo” Krievijas ienaidnieku saraksta augšgalā, un pat pieminēts, ka mērķu iznīcināšanai varētu tikt izmantota radioaktīva inde. Skaramellu tas tā satrauca, ka viņš sarunāja tikšanos ar Ļitviņenko Londonā, lai brīdinātu viņu par briesmām. Tas notika tajā pašā dienā, kad Ļitviņenko saņēma nāvējošo devu.

Lielbritānijas valdības reakcija uz izmeklēšanas rezultātiem sagādāja vilšanos. Premjerministrs Deivids Kamerons nosodīja to, ko pats dēvēja par “valsts sponsorētu slepkavību”, bet uzsvēra, ka viņa valdībai jāsaglabā attiecības ar Krieviju, lai varētu atrisināt Sīrijas krīzi. Vienīgās jaunās sankcijas pret Krieviju bija paziņojums par Lugovoja un Kovtuna Lielbritānijas īpašumu iesaldēšanu, bet ir stipri apšaubāms, ka šādi īpašumi vispār eksistē.

Dauningstrītas vilcināšanos ieņemt stingrāku pozīciju varētu veicināt Krievijas nozīme Lielbritānijas ekonomikā. Kā jau pirms laba laika norādīja The Economist: “Kritiķi apgalvo, ka postpadomju oligarhi “Londongradā” ir iepumpējuši tik daudz naudas, ka Deivida Kamerona valdība nekad viņiem neķersies klāt.”

Taču šī krievu naudas ieplūšana ir sev līdzi atnesusi problēmas. 2013. gadā Berezovskis tika atrasts miris karājamies pie dušas aizkara stangas savas bijušās sievas mājā Londonas pievārtē. Jautājumu par nāves cēloni izmeklētājs atstāja atklātu, apgalvojot, ka nevar izdarīt skaidru slēdzienu par pašnāvību. Gan Marina Ļitviņenko, gan viņas dēls Anatolijs, pret kuriem Berezovskis izturējās kā pret savas ģimenes locekļiem, man teica, ka neesot iedomājams, ka viņš varētu pats sev atņemt dzīvību. Un, kā atklāja izmeklēšana, Berezovskis bija saņēmis vairākus nāves draudus. Nudien, 2010. gadā viņa reiz uzticamais miesassargs Lugovojs viņam ar aģenta starpniecību nosūtīja melnu tēkreklu, kura priekšpusi rotāja vārdi:

POLONIJS-210

LONDONA, HAMBURGA

Turpinājums sekos

2012. gada novembrī kāds cits bagāts krievu oligarhs Aleksandrs Perepiļičnijs 44 gadu vecumā pakrita bez dzīvības, skrienot savas mājas tuvumā Sari. Lai arī sākotnēji tika atzīts, ka viņš miris dabiskā nāvē, vēlāk viņa ķermenī tika atklātas ķīmiskas indes pēdas. Perepiļičnijs, kurš no Krievijas bija aizbēdzis 2009. gadā, palīdzēja Džērsi bāzētajai kompānijai Hermitage Capital izmeklēt nodokļu krāpniecību Krievijā, kur šī kompānija bija veikusi lielas investīcijas. Izmeklēt Perepiļičnija nāvi paredzēts sākt nākamā gada septembrī.

Pēc Ļitviņenko ziņojuma publicēšanas Bills Brauders, Hermitage Capital ģenerālsekretārs, atklātā vēstulē Deividam Kameronam brīdināja, ka “diplomātisko un biznesa attiecību ar Krieviju stādīšana augstāk par tiesu varu un sabiedrisko drošību ir vājuma pazīme, kas katrā ziņā novedīs pie turpmākām slepkavībām Lielbritānijas teritorijā”. Neatkarīgā britu ārpolitikas organizācija Chatham House tam piekrita:

Gan vāja, gan tikai vārdiska atbilde vien iedrošinās Krieviju uzskatīt, ka šādas darbības paliek nesodītas. Līdz ar to gan Lielbritānijas, gan Krievijas pilsoņi, kuri aizvainojuši prezidentu Putinu, Londonā turpina dzīvot pastāvīgās bailēs.

Zinādams, ka Lielbritānija un citas Rietumu valstis alkst panākt risinājumus Sīrijas krīzei un konfliktam Ukrainā, Putins var būt drošs, ka Ļitviņenko lietas izmeklēšanas ziņojumam nekādu nopietnu seku nebūs. (Nākamajā dienā pēc tā publiskošanas Valsts sekretārs Džons Kerijs izteicās, ka ASV varētu apsvērt Krievijai uzlikto ekonomisko sankciju atcelšanu, ja tiks īstenota Minskas vienošanās par Ukrainu.)

Taču daudzus Putina kolēģus Kremlī jau tagad skar Rietumu uzliktās sankcijas – vai nu Ukrainas, vai skandalozās Sergeja Magņicka (Braudera Hermitage Capital advokāta) nāves dēļ cietumā 2009. gadā –, un viņi varētu izrādīties mazāk optimistiski. Maskavā izdotā nedēļraksta “Novoje vremja” redaktore Jevgeņija Aļbaca man pastāstīja, ka Putina Kremļa kohortu īpaši šokējusi Ļitviņenko izmeklēšanas publicēšana tieši tagad. Tikai pēc dažām dienām tai sekoja ASV Valsts kases ierēdņa Adama Zūbina paziņojums, ka Putins ir korumpēts un ka Valsts kase to zinājusi jau “daudzus, daudzus gadus”. Aļbaca izteicās, ka šis paziņojums kopā ar Ouena ziņojumu

šķita kā Rietumu kolektīvais vēstījums Krievijas elitei: dariet kaut ko ar Putinu, vai arī jūs ar visiem saviem ofšoru miljardiem esat lielā ķezā; proti – lai pēc 2018. gada [kad jānotiek nākamajām prezidenta vēlēšanām] vairs nebūtu nekāda Putina. Krievijas elite šo vēstījumu ir uztvērusi un mēģina aptvert.

Pa to laiku Lugovojs, aktīvs Krievijas parlamenta deputāts kopš 2007. gada, dzīvo zaļi. Viņa ienākumi, cik var spriest, mērāmi miljonos dolāru, un viņš apņēmis jaunu, valdzinošu, divreiz jaunāku sievu. Viņš bieži parādās Krievijas televīzijā un radio un nesen bijis konsultants Krievijas NTV demonstrētajā seriālā “Ārpus likuma”, kura sižets balstīts Ļitviņenko lietā. (Tēls, kurš seriālā atveido Lugovoju, “Andrejs Voronovs”, ir varonis, kurš valsts labā riskē ar visu, bet Berezovskis atveidots kā neģēlis. Lugovoja sieva šajā seriālā izpelnījusies savu aktrises debiju un spēlē Berezovska asistenti.) Ironiski, ka neilgi pēc Ļitviņenko slepkavības Berezovskis intervijā paredzēja, ka Lugovojs Krievijā drīz tikšot nogalināts: “Viņi negrib, lai viņš paliktu dzīvs, jo viņš ir Putina nozieguma liecinieks.” Tomēr tā bija Berezovska, nevis Lugovoja dzīve, kas tika pāragri aprauta.

© The New York Review of Books, 2016. gada 21. aprīlī

Tulkojis Helmuts Caune