Uzlabots un papildināts

“Erotiskās literatūras izdevējs padara seksīgākus tādus klasiķu darbus kā “Nortangeras abatija”, “Džeina Eira” un “Etīde purpura toņos” un dāvā lasītājiem “ainas, kuras jūs allaž esat vēlējušies ieraudzīt, taču tās jums bijušas liegtas”.

The Guardian, 17. jūlijā

Sašutums par stāstos, romānos vai dzejā izlasāmām seksuālām ainām nu jau kādu laiku ir liels retums. Arī saistībā ar “seksualizētās” klasikas izdevumiem šur tur pieminētais un neizskaidrojami populārais E. L. Džeimsas bestsellers “Pelēkā piecdesmit nokrāsas” parasti tiek apspriests ne tik daudz tajā aprakstīto seksuālo (vai, kā uzskata daži autori, pornogrāfisko) ainu dēļ, cik tādēļ, ka seksualitāte šajā romānā ir sadomazohistiska, bet pats romāns – it kā tipiska “sieviešu” lubu literatūra bez lielas jēgas.

Taču vēl pirms kādiem gadiem sešdesmit gan Džeimsai, gan “Džeinas Eiras” seksualizēšanas idejas autorei Klērai Simaškēvičai viņu rakstniecības un izdevējdarbības pasākumi droši vien nebeigtos tikai ar dažām laikrakstos publicētām recenzijām, pārsteiguma cauraustiem ziņu rak­stiem un kādu nebūt “viedokļa līderu” diskusijām. Viņu liktenis varētu izrādīties tikpat bēdīgs kā Kārļa Streipa karjera LTV tiešajā ēterā, bet varbūt pat vajadzētu stāties tiesas priekšā. Tagad ir grūti izprast gadu desmitiem ilgušo cenzoru, sašutušo un visu pārējo ņemšanos, piemēram, ap Deivida Herberta Lorensa romānu “Lēdijas Čaterlejas mīļākais”.

ASV “Čaterlejas mīļākais” paša autora cenzētā izdevumā tika izdots jau 1928. gadā, bet, kad 1960. gadā romāna pilna versija tika izdota Lielbritānijā, izdevniecība Penguin tika iesūdzēta tiesā saskaņā ar pirms gada pieņemto Piedauzīgo izdevumu likumu. Šajā likumā ietvertais domu gājiens bija apmēram šāds: ja izdodas pierādīt, ka, teiksim, biežs vārda “fuck” lietojums tekstā ir “māksliniecisks līdzeklis”, izdevējs tiek attaisnots. Mākslinieciskuma pierādījumu meklēšanā tika iesaistīts vesels pulks ekspertu, “Čaterlejas mīļākā” tiesāšana un izdevēju attaisnošana togad kļuva par vienu no Lielbritānijā visplašāk apspriestajiem notikumiem, ja vien pirmsinterneta laikmetā vispār kādu notikumu var uzskatīt par plaši apspriestu. Attaisnojošs spriedums vienā valstī nekādi neiespaidoja grāmatas likteni citviet – Austrālijā ilgu laiku bija aizliegts gan pats romāns, gan grāmata, kurā bija aprakstīta Lielbritānijā notikusī tiesāšanās. Aizliegumi, tiesu sēdes un attaisnojoši spriedumi 60. gados “Čaterlejas mīļāko” padarīja populāru arī daudzās citās valstīs. Filips Larkins dzejolī “Annus Mirabilis” rakstīja:

“Sexual intercourse began

In nineteen sixty-three

(which was rather late for me) –

Between the end of the “Chatterley” ban

And The Beatles first LP.”

“Čaterlejas mīļākā” epopeja nu jau šķiet tāla un mežonīga pagātne. Seksuāls vai “piedauzīgs” grāmatu saturs, ja vien nav runa par tik slidenām tēmām kā pedofilija vai nekrofilija, vismaz par rietumnieciskām dēvējamās zemēs nevienu vairs īpaši nesatrauc un, uzdrošinos domāt, arī pārāk neinteresē (pretēji veco labo romānu seksualizēšanas entuziastu iedomām).

Piedauzības meklēšana un kontrolēšana ir pārsviedusies uz citām jomām – internetu, kur, kā zināms, piedauzība gan lieliem, gan maziem uzglūn no katra stūra, kino, kur tiek ieviestas rafinētas vecuma ierobežojumu, marķējumu un vērtējumu sistēmas, un televīziju, kur piedauzība mēdz pasprukt negaidītās vietās un laikos.

Un to var labi saprast, jo piedauzība, kas tiek parādīta ekrānā vai skaļi nosaukta vārdā, ir krietni vieglāk uztverama. Lai noskaidrotu, vai pārsimt lappušu biezs romāns ir vai nav piedauzīgs un vai dažādi vārdi tajā lietoti mākslinieciskos vai kādos citos nolūkos, šis romāns nelaimīgā kārtā ir jāizlasa. Lai izdibinātu, vai filma ir vai nav pieskaitāma pornogrāfijai, šausmu filmām vai varbūt abām divām, pietiek ar pasēdēšanu pie televizora, kas var izrādīties tīri izklaidējošs pasākums. Jādomā, arī Mārim Gailim, Valdim Birkavam un pārējiem, kas 80. gadu nogalē strādāja videofilmu piedauzības izvērtēšanas komisijā, atmiņā palicis ne viens vien patīkams brīdis.

Sarakstīto un izdoto grāmatu skaits turpina augt astronomiskos tempos, bet nozīme, kādu mēs piešķiram lasīšanai, un laiks, ko šai nodarbei atvēlam, tādā pašā ātrumā sarūk. Tas, ka vēlme kontrolēt saturu, izskaust vai aizliegt kāda izpratnē piedauzīgo samazinās, ir šo pārmaiņu blakne. Savus vecākus es itin labi atceros ar grāmatu pat virtuvē pie brokastu vai pusdienu galda, bet tagadējo bērnu vecākiem, visticamāk, grāmatas vietā būs televīzijas rīta raidījums vai blenšana kādā nebūt ierīcē. Un labāk jau nu būs, ja tur nerādīsies kas piedauzīgs.

Nav brīnums, ka šādos lasīšanai spaidīgos, bet grāmatniecībai bābeliskos apstākļos kādam ienākusi prātā ideja “obligātās literatūras” grāmatas jeb par literatūras klasiku uzskatītus romānus uzlabot ar tajos it kā trūkstošām seksuālām ainām. Ideja vai drīzāk uzmācīga iedoma, ka ar seksualitāti veiksmīgi var tirgot visu ko, sākot ar automašīnām un beidzot ar apakšbiksēm, ir veca kā pasaule, un kāpēc gan to nepamēģināt arī par garlaicīgiem vai pārāk gariem uzskatītu literāru darbu lasīšanas veicināšanai? Līdz šim gan nav tikpat kā nekādu pierādījumu, ka šāda lietu seksualizēšana – teiksim, puspliku dāmu attēli autoriepu veikalā – nestu lielākas pārdošanas veiksmes nekā citi paņēmieni.

Grāmatu papildināšanas pasākuma dalībnieku misijas apziņa ir smieklīga. Vecos literāros darbus viņi uzlabo ar “ainām”, ko tādu vai citādu iemeslu dēļ paši autori, viņu izdevēji un lasītāji uzskatīja par nepieņemamām, nerakstāmām un nelasāmām. Absurdā kārtā uzlabotāji neaizdomājas, ka 19. gadsimta romānos “trūkstošais” ir tieši tas pats, ko simt gadu vēlāk – ja vien to kāds uzrakstīja un nodrukāja – daudziem gribējās apkarot un aizliegt. Ja pasaulē viss notiktu apļiem vien, par ideālu iznākumu šo grāmatu izdevēji droši vien uzskatītu jaunas sašutuma vētras, aizliegumus un piedauzības apkarotāju sūdzības tiesā. Atkal varētu ņemties kā ap “Lēdijas Čaterlejas mīļāko” 1960. gadā, un gan jau grāmatas pirktu un lasītu pat tie, kas citkārt uz to pusi pat nepalūkojas. Un tad jau vēlāk “taisnība uzvarētu”, tiktu atzīts, ka viss darīts ar “mākslinieciskiem mērķiem”, varētu rakstīt un drukāt vēl vairāk un pilnīgi jebko, un drīz vien atkal nevienam tas vairs nešķistu interesanti. Tad varētu sākt štukot, kā vēl jau uzlaboto papildināt, pārstrādāt un uzlabot.

Tā kā Latvijā dažādas lietas – vienalga, videomagnetofoni vai geju praidi – allaž parādās drusku vēlāk nekā citviet, gan jau šī veco grāmatu uzlabošanas mode reiz nonāks arī pie mums. Vismaz būs kāds pamudinājums atkal lasīt skolās uzdoto obligāto literatūru – visus tos “Straumēnus”, “Staburaga bērnus”, “Puiku pirtī” un tamlīdzīgi.