Orgasms kastē

Rakstā aplūkota grāmata

Christopher Turner
Adventures in the Orgasmatron: How the Sexual Revolution Came to America
Farrar, Straus and Giroux, 2011

Priekšstati par “seksuālo revolūciju” parasti mēdz būt visai vienveidīgi un paredzami. Tiek piesaukts 20. gadsimta vidus, popmūzika un Vudstokas festivāls, narkotikas, geju tiesības, kontraceptīvās tabletes un libertīniski noskaņotu autoru darbi. Paejot noteiktam laikam, šo vēsturē visai nosacīti iezīmējamo periodu mēdz pieminēt vēl kāda cita iemesla dēļ – kopš tā ir aizritējis aptuveni pusgadsimts, un tas nozīmē, ka paši revolucionāri arvien straujāk no mums aiziet, un arī viņu bērni – pārdesmit gados pēc Otrā pasaules kara dzimušie jeb tā dēvētā baby boomers paaudze – ir sasnieguši, tā teikt, jau solīdu vecumu.Pusgadsimtu parasti mēdz atzīmēt kaut kā īpaši, atskatoties pagātnē un pakavējoties atmiņās. Iespējams, tieši tāpēc par savas pirmās grāmatas tēmu Londonā mītošais laikrakstu The Guardian un London Review of Books žurnālists un rakstnieks Kristofers Tērners izraudzījies psihoanalītiķa, seksualitātes pētnieka un dīvaiņa Vilhelma Reiha biogrāfiju un apņēmies izstāstīt, kā “patiesībā” ASV sākās seksuālā revolūcija. Uzreiz jāpiebilst, ka tās sākums, protams, nav ne pirms 50, ne 60 gadiem, bet krietni vien senāk.

Grāmatas ievadā likti divi citāti. “Gan iekšēji, gan ārēji mana dzīve ir revolūcija. Vai komēdija! Kaut es varētu sastapt kādu, kas uzstādītu pareizu diagnozi.” To rakstījis pats Reihs 1919. gada 9. jūlijā, vēl krietnu laiku pirms viņa dzīve patiesi pārvērtīsies par komēdiju ar traģisku finālu. Otrs citāts ir fragments no Bendžamina Franklina slēdziena par tā dēvēto dzīvniecisko magnētismu jeb mesmerismu. Francijas karalis Ludviķis XVI 1784. gadā četru zinātņu vīru komisijai uzdeva izvērtēt vācu ārsta Franca Mesmera aprakstīto enerģiju apmaiņu gan starp dzīvām būtnēm, gan nedzīviem objektiem. Šī enerģiju apmaiņa, kā daži sāka uzskatīt un citi uzskata vēl šobaltdien, varēja būt visai noderīga – kaut vai ārstēt dažādas kaites, pacientiem uzliekot rokas. Kopš tā laika “enerģijas” ir populārs skaidrojums daudzām dažādām lietām – mēdz sacīt, ka telpām, vietām, cilvēkiem piemīt “pozitīva enerģija”, nogurušajiem ir vajadzīgs “enerģijas lādiņš”, bet kašķīgs darbabiedrs izplata ap sevi “negatīvu enerģiju”.

Mesmera pētījumi izrādījās noderīgi arī skotu ārstam Džeimsam Breidam, kas gadus 60 vēlāk lika pamatus ārstēšanai ar hipnozi. Lai nu kā, karaļa sasauktā komisija, kurā bez Amerikas vēstnieka Franklina bija arī ķīmiķis Antuāns Lavuazjē, vēlāk sava uzvārda pēc plaši pazīstamais ārsts Žozefs Giljotēns un astronoms Žans Silvēns Baijī, nekādu fizisku enerģiju, kas ar vai bez roku uzlikšanas spētu pārceļot no vienas būtnes vai objekta citā, neatrada. Roku uzlikšanas vai citu enerģijas apmaiņas paņēmienu varbūtējo dziedinošo iedarbību šie vīri nolēma izskaidrot ar cilvēkiem piemītošo iztēli. “Iespējams, cilvēces kļūdu vēsture [..] ir daudzkārt vērtīgāka un interesantāka nekā atklājumu vēsture,” rakstīja Franklins. “Patiesība ir pastāvīga un šaura; tā eksistē un, šķiet, prasa ne tik daudz aktīvu piepūli, cik pasīvu dvēseles spēju to iepazīt. Savukārt maldi mēdz būt bezgalīgi dažādi; tie neatbilst realitātei, jo ir tīri un vienkārši tos izgudrojušā prāta veidojumi. Šajā telpā dvēselei ir pietiekami daudz brīvas vietas, kur izplesties, izpaust visas savas neierobežotās spējas, visas brīnišķīgās un dīvainās īpatnības un absurdus.” Reiha biogrāfija ir apstiprinājums ne vien šim Franklina vērojumam, bet arī mulsinošai vēstures notikumu tieksmei atkārtoties.Zigmunds Freids un Karls Gustavs Jungs ieradās ASV 1909. gadā. Vēl stāvot uz kuģa un vērojot sagaidītāju pūli, Freids Jungam esot teicis: “Vai tiešām viņi nenojauš, ka esam atveduši mēri?” Desmit gadus vēlāk šis “mēris”, kas, kā uzskatīja Freids, bija “paradīzes pretstats” un “gigantiska kļūda”, Amerikā bija guvis izplatību, jo īpaši starp Ņujorkas Griničvilidžā dzīvojošajiem māksliniekiem, anarhistiem un dīvaiņiem. Anarhiste Emma Goldmane bija apmeklējusi Freida lekcijas, un to “skaidrība bija atstājusi dziļu iespaidu”. Meibela Dodža, kura savā Piektās avēnijas dzīvoklī uzturēja anarhistu salonu, lai ko tas arī nozīmētu, no psihoanalīzes patapinātas idejas lika pamatā pati savai “brīvās mīlestības filozofijai”. Seksualitātes un politikas sajaukums bija cieņā. Viens no pirmajiem amerikāņu psihoanalītiķiem Makss Īstmens Freidu mēdza pielīdzināt Kārlim Marksam, jo uzskatīja, ka itin visas apspiešanas formas – vienalga, vai runa būtu par seksualitāti vai darba ļaudīm, – ir radniecīgas un ļaunumu nesošas. “Seksuālās emocijas nedrīkst apspiest, jo tad jārēķinās ar briesmīgām sekām,” radikālajā izdevumā The Masses brīdināja Floids Dells. Della psihoanalītiķis bija kreisi noskaņots Šekspīra daiļrades pētnieks Dr. Semjuels A. Tanenbaums, pie kura uz seansiem piestaigāja daudzi no Griničvilidžas mākslinieku aprindām. Tanenbaums mēdza atgādināt, ka jauniem vīriešiem veselīgi ir apmeklēt prostitūtas, nevis piekopt atturību vai masturbēt. Visa šī sabiedrība jau 20. gados radīja savdabīgu seksualitātes un orgasmu kultu, un, kā raksta Tērners, Meibela Dodža pat savu sunīti esot nosaukusi par Klimaksu. Vēlāk gan Dells sūkstījās, ka šai kustībai tolaik vēl pietrūcis plašuma, tā bijusi savdabīga vārīšanās savā sulā un patiesi visaptverošas pārmaiņas šajā cīņā ar apspiestību (galvenokārt, runājot par seksualitāti) nākušas vien pēc Otrā pasaules kara beigām – laikā, kad ASV jau bija ieradies Vilhelms Reihs un bija sācies orgasmatrona dzimšanas, uzplaukuma un skandalozā norieta laiks.

Vilhelms Reihs piedzima 1897. gadā Dobžaņicā (tolaik to sauca par Dobzavu), neglītā un netīrā Galīcijas naftas ieguvēju pilsētelē, Austroungārijā, tagadējā Ukrainā. Šajā apvidū iegūtā nafta tika izmantota lielāko impērijas pilsētu – Prāgas un Vīnes – ielu apgaismošanai, un naftas ieguves apjoms bija tik liels, ka apvidus tika iedēvēts par Galīcijas Kaliforniju. Viņa tēvs bija ebreju izcelsmes lielzemnieks, taču, kā vēlāk Reihs atkal un atkal mēdza atgādināt, bija atteicies no jūdaisma un centies norobežot bērnus no ebreju kultūras un sabiedrības. Reiha vectēvs vismaz formāli vēl reizēm mēdza izlikties, ka ievēro ebreju svētkus un tradīcijas, bet tēvs uzskatīja, ka panākumu pamatā var būt vienīgi asimilācija, bija aizliedzis Vilhelmam spēlēties ar jidišā runājošiem bērniem, bet par nejauši izsprukušiem ebreju vārdiem draudēja ar brāzienu. Būdams pieaudzis, Reihs uzskatīja par nepieciešamu aizrādīt katram, kas atgādināja par viņa ebrejisko izcelsmi. Vienlaikus jau agrā bērnībā sāka veidoties viņa interese par seksualitāti. Reihs apgalvoja, ka tās pamatā esot mazotnē lauku fermā novērotās dabas norises, kas nekad no viņa neesot tikušas slēptas. Par būtisku pieredzi kļuva arī nejauši novērots kalpones un zirgupuiša dzimumakts, un jau četru gadu vecumā Reiham “nekādu noslēpumu neesot bijis”. Savās atmiņās viņš minējis, ka pašam pirmās seksuālās attiecības bijušas 11 gados, lai gan citviet minēts 13 gadu vecums. Šajā laikā ģimeni piemeklēja traģēdija. Reiha privātskolotājs bija kļuvis par Reiha mātes mīļāko, un, kad tas tika atklāts, māte iedzēra sadzīves tīrīšanas līdzekli. Tēvam, kurš bija ārkārtīgi greizsirdīgs, sievu tomēr izdevās glābt, un viņa vēl vairākus gadus tika pakļauta viņa lamām un iekaustīšanai. Viņa mēģināja indēties vēlreiz, taču atkal neveiksmīgi, guva smagus barības vada un kuņģa apdegumus un visbeidzot lielās mokās nomira. Notikušajā Reihs vainoja sevi. Viņš bija zinājis par mātes un skolotāja attiecībām, pa nakti zadzies pie viņu istabas klausīties, bet vienlaikus vēlējies par notiekošo izstāstīt tēvam. Kad tēvs par sievas neuzticību uzzinājis, viņš ar draudiem Vilhelmu nosist bija izspiedis no viņa atzīšanos.

Līdz mūsdienām nonākušajās fotogrāfijās redzams, ka Reiha māte bijusi apaļīga sieviete ar neizteiksmīgu seju. Tērners piemin, ka viņa bijusi neizglītota un aprobežota, kā atcerējusies Reiha trešā sieva Ilze Ollendorfa, ģimenē dažkārt saukāta par aitu. Fakts, ka to par pieminēšanas vērtu uzskatījusi kāda no Reiha sievām, gan arī ir visai zīmīgs – Reihs māti (un viņas ēst gatavošanas prasmes) visu mūžu bija dievinājis un acīmredzot licis par atdarināšanas vērtu piemēru savām dzīvesbiedrenēm.

Iespējams, mātes pašnāvības izraisīto pārdzīvojumu iespaidā, Reiham sākās ādas kaite, kas turpināja viņu mocīt visu mūžu. Vairums autoru ir vienisprātis, ka tā bijusi psoriāze, un Reiham tika izrakstīti arsēnu saturoši preparāti – tagad gan zināms, ka šādas zāles psoriāzes slimnieku stāvokli tikai pasliktina.

Divus gadus pēc mātes nāves Reihs, kā jau topošam seksualitātes pētniekam piedien, “alkstot mātes mīlestības”, devās savā pirmajā bordeļa apmeklējumā. Par šo pasākumu jaunais cilvēks bija sajūsmā un rakstīja, ka kopošanās laikā viss ir kļuvis par “vienu lielu peni”. Mauku mājā viņam bija paticis itin viss – pat smarža un sarkanīgais apgaismojums. Tomēr ne viss izrādījās, tā teikt, tik rožains, kā sākumā šķitis. Nākamajā dienā atgriezies, Reihs atklāja, ka “viņa” prostitūta ir ar kādu citu vīrieti. Tas viņu satrieca; tad viņš nolēma, ka vajadzētu kādu prostitūtu “glābt”, taču tas neizdevās, un Reihs pievērsās “intensīvai masturbēšanai”, sacerēja lugu (par cildenu prostitūtu un viņas ne mazāk cildeno glābēju) un iemīlējās māsīcā. Māsīcai viņš uzdāvināja visas savas mātes rotaslietas, taču tā arī nesadūšojās viņu kaut reizi noskūpstīt. Reiz, mēģinot noskūpstīt kāda drauga māsu, Reihs bija noģībis un vēlāk aizmucis. “Acu priekšā viss satumsa. Es redzēju sarkanu un zaļu, gaismas apļus un spožus starus, un starp tiem vēl kaut ko baltu,” viņš atcerējās.

Mātes traģiskā nāve turpināja vajāt arī tēvu, kura dvēseles stāvokli vēl ļaunāku vērta “neveiksmīgos ieguldījumos” zaudētas prāvas naudas summas. Tēvs iegādājās dzīvības apdrošināšanas polisi un stundām stāvēja, līdz viduklim iebridis ledus aukstā dīķī. Lai gan viņš apgalvoja, ka šādi makšķerējot, Reiham bija aizdomas, ka tēvs mērķtiecīgi centies saslimt. Tas viņam arī izdevās, un 1914. gadā tēvs nomira, taču nekāda apdrošināšanas nauda nevienam netika izmaksāta. “Viņš bija gudrs vīrs, kuru es ne vien ienīdu, bet arī mīlēju,” Reihs vēlāk rakstīja.

Droši vien būtu brīnums, ja pēc šādi aizvadītiem dzīves pirmajiem pārdesmit gadiem Austroungārijas ebreju ģimenē 19.–20. gadsimtu mijā dzimis jauneklis likumsakarīgi nekļūtu par daļu no psihoanalīzes vēstures. Pēc trim gadiem armijā Reihs 1918. gadā sāka medicīnas studijas Vīnes universitātē un pirmoreiz sastapa Zigmundu Freidu. Liktenīgās tikšanās iemesls Freida dzīvoklī Berggasē 19 bija vēlme aizņemties grāmatas, lai sagatavotos seksoloģijas semināram. Seksoloģija daudziem studentiem šķita vilinošs kurss – kā nekā tur tika aplūkotas tādas tēmas kā homoseksuālisms un masturbācija. Freids atstāja neaizmirstamu iespaidu, bet Reihs drīz vien kļuva par vienu no Freida mīļākajiem studentiem. Jau 1920. gadā – tikai gadu pēc tam, kad Reihs bija rakstījis, ka viņa dzīve ir vai nu komēdija, vai traģēdija, – Reiham tika atļauts darbs ar psihoanalīzes pacientiem. Universitāti sešu gadu vietā viņš kā kara veterāns varēja pabeigt četros, un jau 1922. gadā 25 gadu vecumā Vilhelms Reihs bija kļuvis par medicīnas zinātņu doktoru. Tā paša gada pavasarī Reihs apprecējās – par viņa sievu kļuva 20 gadus vecā Annija Pinka, kas bija nākusi pie jaunā daktera kā paciente.

20. gadu beigās Reihs ar sievu devās ceļojumā uz PSRS. Viņš vēlējās savām acīm redzēt visus pēcrevolūcijas laikā notikušos ģimenes dzīves un seksuālās jomas uzlabojumus. Šķērsojot robežu un sastopoties ar pirmo sarkanās armijas kareivi, Reihs esot meties viņam ap kaklu un saskāries ar neizpratni. “Tā ar mani notiek jau ilgāku laiku,” viņš vēlāk rakstīja. “Kaut kas tiek ļoti cītīgi propagandēts, un es to uztveru ar vislielāko nopietnību. Taču paiet laiks, un es atklāju, ka esmu uztvēris to nopietnāk nekā paši idejas aizstāvji.” Padomju Savienībā redzētais – progresīvie bērnudārzi, cietumi un komūnas, kuru iemītnieki “dalījās pat ar apakšbiksēm”, – uz Reihu atstāja spēcīgu iespaidu. Savu sajūsmu viņš mēģināja paust, klāstot par saviem ceļojuma iespaidiem profesionāļu sanāksmē Freida dzīvoklī. Freidu, kurš tobrīd jau zināja, ka viņa darbus PSRS vairs netulko, neizdod un uzskata par nevēlamu literatūru, Reiha sajūsma neaizrāva. Uzklausījis stāstus par jaunām audzināšanas metodēm bērnudārzos, Freids bija skāņi norādījis, ka par šādu iestāžu labvēlīgo ietekmi uz neirožu mazināšanu varēs spriest varbūt vienīgi pēc gadiem trīsdesmit.

Laulība ar Anniju ilga līdz 1933. gadam, kad Reihs jau bija pārcēlies uz Berlīni, pievērsies darbaļaužu seksuālajai izglītošanai, izdevis grāmatas “Seksuālā revolūcija” (pirmizdevuma nosaukums: “Seksualitāte kultūrcīņā”) un “Jauniešu seksuālā cīņa” (“Leidenschaft der Jugend”, burt. “Jaunatnes kaisle”) un iestājies komunistiskajā partijā. Tieši šis fakts lielā mērā noteica tālāko Reiha mūža gājumu. Komunistiem viņa popularizētie uzskati par seksuālu atbrīvošanos – jo bez tās nebija iespējama nekāda cita, protams, arī politiskā cīņa par brīvībām – šķita pārāk radikāli, un no partijas Reihs tika izslēgts. 1934. gadā politisko uzskatu dēļ viņš tika izslēgts arī no Starptautiskās psihoanalītiķu asociācijas. Tikmēr pie varas bija nākuši nacisti, un tiem lojālā prese ātri vien nonāca pie secinājuma, ka Reihs ir ne vien ebrejs, bet arī komunists, piselīgs izvirtulis un netikumības sludinātājs. Reihs ar savu tā laika dzīves draudzeni dejas terapijas speciālisti Elzu Lindenburgu pameta Vāciju. Tobrīd jau paralēli aktīvai darbībai psihoanalīzes un seksualitātes pētījumos Reihu nodarbināja arī krietni vien radikālākas teorijas.

Viena no tām bija ideja par “T-bacili”. T, kas ir vācu vārda Tod (nāve) pirmais burts, norādīja uz “baciļiem”, kuri, pretēji “labu darošajiem” vienšūnas organismiem, nodrošina visa dzīvā sabrukšanu, nāvi un iznīkšanu. Tobrīd Reihs jau bija pārliecināts, ka ilgstošu mikrobioloģisko jeb “bionu” pētījumu rezultātā viņam izdevies atklāt pirmatnējās kosmiskās enerģijas jeb orgona eksistenci (atcerieties dzīvniecisko magnētismu!). Brīdī, kad traumas vai slimības, piemēram, vēža, iespaidā cilvēka šūnas sāk strauji zaudēt orgona enerģiju, pārsvaru ņem T-baciļi, un seko nenovēršamais.

Inovatīva, vismaz klasiskās psihoanalīzes kontekstā, kur būtiska ir analītiķa un pacienta attiecībās ievērotā neitralitāte, bija arī ideja par pacientu fiziskās reakcijas pētījumiem, reaģējot uz ārsta pieskārieniem un glāstiem. Būtisks priekšnoteikums bija pacientu izģērbšanās (vīriešiem līdz apakšbiksēm vai pilnībā, sievietēm bija ļauts palikt veļā). Līdzīgi Mesmera pētījumu iespaidā dzimušajai pārliecībai par iespēju dziedināt ar roku uzlikšanu, arī Reihs bija nonācis pie domas, ka pieskārieni dažādām ķermeņa vietām var palīdzēt atsaukt atmiņā apspiestas pagātnes ainas. Par ainu sekmīgu atgriešanos liecināja ķermeņiem pāri skrienošas “prieka trīsas” jeb “orgasma refleksi”.

Tomēr ne visiem Reiha darbošanās izraisīja šāda veida refleksus. Gan plašai sabiedrībai domātos preses izdevumos, gan Norvēģijas zinātniskajā periodikā arvien biežāk parādījās kritiski, iznīcinoši vai vienkārši naidīgi raksti. Kamēr zinātņu vīri pieklājīgi mēģināja atspēkot Reiha teorijas, citiem bija diezgan ar tādiem epitetiem kā “žīdu pornogrāfs”.

Šajā laikā bija beidzies arī Reiha Norvēģijas vīzas termiņš, Austrija bija pievienota hitleriskajai Vācijai, un 1939. gada 19. augustā ar kuģi Stavanger Fjord, ar pēdējo reisu uz ASV pirms Otrā pasaules kara sākuma, Reihs devās uz Ameriku.Norvēģijā piedzīvoto neveiksmju un nelabvēlības iespaidā Reihs bija pārvērties – kļuvis nomākts un noslēgts, paziņām viņš bija stāstījis, ka, visticamāk, būšot jānomirst “kā sunim” – nožēlojamā un pazemojošā veidā, kā bojā gāja arī Kafkas “Procesa” varonis. Baumoja, ka Reihs esot pat ticis ārstēts psihiatriskajā klīnikā (šīs baumas gan nekad nav apstiprinātas).

Lai vai kā, Reiha arvien dziļāko ieslīgšanu “organomijā” ir liels kārdinājums izskaidrot ar viņa paša dvēseles stāvokļa izmaiņām. Orgona enerģija, pēc Reiha ieskatiem, esot zilā krāsā un esot redzama pat ar neapbruņotu aci. Tā esot daudzu dažādu dabas norišu pamatā, sākot ar debesjuma krāsu un beidzot ar mūsu seksualitāti. Pēc ierašanās Amerikā viņš sāka konstruēt ierīces, ar kuru palīdzību būtu iespējams šo enerģiju uztvert un koncentrēt – tās tika dēvētas par “orgona akumulatoriem”.

Kā jau zinātnē ierasts, pirmie eksperimenti tika veikti ar dzīvniekiem un neliela izmēra ierīcēm, vēlāk sākās arī cilvēkiem paredzētu iekārtu būve. Konstrukcija bija diezgan vienkārša – orgona akumulatori bija kārbas vai “būdiņas”, kuru sienas bija būvētas no metāla un organiskas izcelsmes izolācijas materiāla, izveidojot ko līdzīgu lielizmēra elektriskajam kondensatoram. Tika radītas arī pārvietojamās versijas – tādas kā orgona uzlikas vai segas, ar kurām varēja nosegt atsevišķas ķermeņa daļas. Tika veikti klīniskie izmēģinājumi, lai pārliecinātos par koncentrētās orgona enerģijas labvēlīgo iespaidu dažādu slimību gadījumā. Augi auga labāk, audzēji pierima, veselība uzlabojās – katrā ziņā Reihs par to bija pārliecināts. Viņa pētījumi ieinteresēja arī presi, un drīz vien kļuva plaši zināms, ka orgona akumulatorā sēdošie bez visiem citiem pozitīvajiem guvumiem izjūtot arī ārkārtīgi sakāpinātu seksuālo baudu.

Nonāca pat tiktāl, ka viens no aparātiem tika nogādāts Albertam Einšteinam, lai ievērojamais fiziķis atkārtotu Reiha eksperimentu un sniegtu tam, tā teikt, dabaszinātnisku izskaidrojumu. Einšteina secinājumi nebija iepriecinoši – pat ja orgona akumulatora iekšienē bija vērojamas kādas temperatūras atšķirības no ārējās gaisa temperatūras, tās bija izskaidrojamas ar eksperimenta veikšanai izraudzītās telpas īpatnībām.

Einšteina atsauksme Reiha pārliecību nemainīja – viņš iegādājās lauku fermu, ko nodēvēja par Orgononu, cenšoties izdzenāt mākoņus, turpinot orgona meklēšanu atmosfērā, orgona akumulatoru būvi un veiksmīgu psihoanalītiķa praksi. Viss gāja gludi līdz 1947. gadam, kad žurnālā The New Republic tika publicēts indīgs raksts “Dīvainais Vilhelma Reiha gadījums”. Rakstā bija nepārprotami norādīts, ka, pēc Reiha ieskatiem, seksuālās enerģijas jeb orgona nepietiekamība var izraisīt vēzi, un viņa orgona akumulatori tātad ir uzskatāmi par vēža ārstniecības vai profilakses iekārtām. Par Reiha darbību ieinteresējās Federālā pārtikas un zāļu pārvalde, tika uzsākta izmeklēšana, kurā noskaidrojās, ka Reihs ir saražojis vairākus simtus akumulatoru. Reihs bija pārliecināts, ka pēkšņo nepatikšanu pamatā ir komunistu sazvērestība.

1956. gadā jau pēc pāris gadus ilgušiem tiesu darbiem Reihs tika apcietināts, ierīces, kuras vēl nebija pārdotas, ar tiesas lēmumu tika iznīcinātas. Starp tiem, kas orgona akumulatorus bija vai nu paguvuši nopirkt, vai vismaz aizrāvušies ar Reiha idejām un ierīces piesolītajiem labumiem, bija daudzi pazīstami ļaudis – Džeroms Deivids Selindžers, Alens Ginsbergs, Džeks Keruaks, Viljams Barouzs, Sols Belovs, Normans Meilers un citi. Meileram esot bijusi pat prāva orgona akumulatoru kolekcija, kas glabājusies viņa Konektikutas fermas šķūnī. “Tie bija brīnišķīgi nostrādāti, un viens, pats lielākais, vērās vaļā kā Lieldienu ola,” atceras kāds laikabiedrs. Rakstnieks Džeimss Boldvins norādījis, ka orgona un orgona akumulatoru atklāšana nebūt nešķietot tā neprātīgākā 50.–60. gadu mijā dzimusī ideja.

23. augustā tika sadedzinātas sešas tonnas Reiha grāmatu, zinātnisko rakstu un žurnālu, tajā skaitā vairāki izdevumi, kas ASV tika pasludināti par aizliegtiem, piemēram, Orgona enerģijas biļetens. “Pēdējā laikā ar neortodoksālām seksualitātes un enerģiju teorijām pazīstamais” Reihs nomira 1957. gada 3. novembrī Luisbērgas federālajā cietumā. Taču šur tur šķūņos vai kur citur pa kādam orgona akumulatoram vēl bija palicis. Tāpat Reiha idejas un “atklājumi” turpināja nodarbināt ļaužu prātus – nu jau gan pārsvarā nevis zinātnes jomā, bet dažādās popkultūras izpausmēs, kur tādas lietas kā mākoņu stumšana vai seksuālās enerģijas koncentrēšana, sēžot kastē, mēdz būt visai noderīga augsne muzikālām interpretācijām un kinematogrāfiskai iedvesmai. Tērners, piemēram, uzskata, ka Vudija Allena 1973. gada komēdijā “Gulošais” apspēlētā ierīce orgasmatrons ir tieša norāde uz orgona akumulatoru. Atsauces uz Reihu vai viņa veikumu sastopamas Boba Dilana, Patijas Smitas, Keitas Bušas un daudzu citu mūziķu darbos. Un tad jau līdz Vudstokai un pārliecībai, ka “jānodarbojas ar mīlestību, nevis karu”, bija viens solis, jo, kā raksta Tērners: “Reihs, iespējams, vairāk par jebkuru citu seksualitātes filozofu lika teorētisku pamatojumu 60. gadu erotiskajam entuziasmam.” 1964. gadā žurnāls Time viņu nodēvēja par pravieti un visu Ameriku pasludināja par vienu lielu orgona kārbu.