Turp un atpakaļ

Psihiatrs un psihoterapeits, Lietuvas Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūta pasniedzējs Aleksandrs Alekseičiks 1967. gadā izveidoja Lietuvā pirmo psihoterapijas kabinetu, bet vēlāk arī pirmo stacionāro psihoterapijas nodaļu Viļņas Psihiskās veselības centrā, kuru vada joprojām. Savā darbā ar pacientiem Aleksandrs Alekseičiks balstās uz viņa paša izstrādātu grupu terapiju, kuras nosaukums “Intensīvā terapeitiskā dzīve” apraksta ne tik daudz metodi, cik paša Alekseičika intensīvo dzīves veidu, jo “galvenais diagnostikas un ārstniecības līdzeklis psihiatrijā un psihoterapijā ir ārsta psihoterapeita personība”. Reizēm viņš tiek minēts arī kā “eksistenciālās biblioterapijas” un “pareizticīgās psihoterapijas” izveidotājs. Doma, ka cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem ir jādod nevis antipsihotiskie līdzekļi, bet Dostojevskis un Jēzus Kristus, konvencionālās psihoterapijas acīs, protams, ir ķecerība. Taču Alekseičika piecdesmit gadu psihoterapeita pieredze, šķiet, apliecina pretējo.

Rīgas Laiks: Kā ir iekārtota cilvēka dvēsele?

Aleksandrs Alekseičiks: O, jūs uzreiz gribat ļoti daudz... Dvēsele tāpēc arī ir laba, ka tā nav iekārtota. Iekārta nozīmē, ka tai ir daudz daļu un šīs daļas ir izkārtotas noteiktā veidā. Manā izpratnē dvēsele ir veselums, vienums. No vienas puses, tā ir ļoti vienkārša – veselumam nav daļu. Mēs, cilvēki, sastāvam no daudzām daļām – mums ir ausis, mēle, vesela rinda sajūtu, simtiem dažādu procesu. Bet dvēsele to visu apņem, dara veselu un vienkāršu. Par dvēseli vislabāk runāt ar metaforas palīdzību. Mana mīļākā metafora: dvēsele ir mamma.

RL: Mamma kam?

Alekseičiks: Mamma mājās. Kad mājās ir mamma, tā ir īsta māja. Ja mamma nomirst, paliek tēvs, bērni, mazbērni, bet īstas vienotības var arī nebūt. Atsaucoties uz Grigoriju Skovorodu, dvēsele ir tā, kas padara zāli par zāli, koku par koku un cilvēku par cilvēku. Bez dvēseles zāle ir siens, koks – malka, bet cilvēks – līķis.

RL: Ja dvēsele ir mamma, kas ir tēvs?

Alekseičiks: Tēvs ir gars.

RL: Kas tas vēl tāds?

Alekseičiks: Tūdaļ pateikšu. Mamma apvieno cilvēka iekšējo pasauli, bet tēvs mūs savieno ar ārējo pasauli. Kad es domāju par savu tēvu, viņš man pārstāvēja visu pasauli. Arī ar saviem stāstiem par to, kā viņš pārcietis grūtības, kas viņu piemeklēja. Viņš man daudz stāstīja gan par dzīvi cariskajā Krievijā, gan par Pirmo pasaules karu, revolūciju, Pilsoņu karu, boļševiku–poļu karu, kurā viņš piedalījās, gan par kolektivizāciju, 1931.–1932. gada badu Ukrainā un Baltkrievijā, par Lielo Tēvijas karu, par vācu un mūsējo okupāciju. Lūk, viņš man pārstāvēja pasauli. Ir tāds labs tēls: cilvēks ir kā tilts starp divām pasaulēm, materiālo un dievišķo pasauli. Manās acīs tēvs pilnā nozīmē bija šī gara pārstāvis. Gars ir tas, kas savieno mūs ar pasauli, savieno manu “es” ar “tu”, ar “viņi”, ar “mēs” noteiktā veselumā. Ceļoties aizvien augstāk, tas mūs savieno ar Svēto Garu un Dievu.

RL: Bet ir taču cilvēki, kuriem tēva nav.

Alekseičiks: Es esmu ticīgs cilvēks, un man ir grūti iedomāties, ka kāds varētu būt pilnīgi bez tēva. Ir tādi, kuriem tēvs ir ļoti vājš, gandrīz neredzams kā ģimenē, tā pasaulē. Piemēram, tēvs alkoholiķis. Tie ir ļoti vāji cilvēki. Protams, ir arī bezdievji. Bet tie drīzāk ir bezdievji tīri ārēji; kaut kur dziļumos katrs, kuram nav tēva, grib pats būt tēvs, turklāt labs tēvs. Protams, ir daudz tādu, kuri vēlas ļoti vienkārši un ārpusēji iekārtoties. Pats vienkāršākais paņēmiens – būt bagātam. Tad es it kā varu visu nopirkt – skaistu sievu, kura dzemdēs skaistus bērnus, un es tiem iekārtošu skaistu dzīvi. Bet viena lieta ir “būt” piederības nozīmē, pavisam cita – “būt” filozofiskā nozīmē. Tas, ka man ir bērni, protams, ir svarīgi. Taču, ja man ir bērni, bet es pats neesmu tēvs, tad man viņu nemaz tik ļoti arī nav. Tātad svarīgākais ir būt. Un šie cilvēki grib būt tēvi lielākā vai mazākā mērā. Pat ja viņiem pašiem nav bijis laba tēva.

RL: Ja pareizi sapratu, ir divas situācijas – stiprs tēvs un vājš tēvs. Bet ir taču situācijas, kad cilvēks nezina, kāds ir viņa tēvs.

Alekseičiks: Nezina tāpēc, ka tēvs sevi neatklāj savā cilvēciskumā – ne vājumā, ne spēkā. Neatklāj sava spēka avotu. Es jums izstāstīšu gadījumu, kas atstāja uz mani dziļu iespaidu. 1941. gadā mans tēvs bija vācu nometnē. Viņš bija medicīnas dienesta apakšpulkvedis, bet mājās atgriezās ar lēģera putekļiem – kā ierindnieks no krievu lēģera. Viņš stāstīja: “Nometne, 10 tūkstoši cilvēku, rudens. Tukšs dzeloņdrāšu ieskauts lauks, stāv sargtorņi, līst lietus. Ir auksts, cilvēki mirst, ir ievainotie. Ja šeit būtu operāciju zāle, es varētu glābt simtiem cilvēku, bet man nekā nav, vācieši nebija rēķinājušies ar tik lielu gūstekņu skaitu. Reiz krievu karagūstekņi uzklupa zirgam un to dzīvu saraustīja gabalos – tik izbadējušies bija. Tā ir elle, un gribas mesties uz dzeloņdrātīm. Bet tad es atcerējos, ka man esi tu (man toreiz bija pusotrs gadiņš). Kas notiks ar tevi? Un es kļuvu stiprs. Liec aiz auss, tu man izglābi dzīvību, kad es toreiz iedomājos par tevi.” No vienas puses, viņš bija vājš, neko nespēja. Bet no otras, viņš to stāstīja, kad arī man dzīvē bija grūtības. Lūk, viņš man parādīja sava spēka avotu.

RL: Labi, tēvs ir gars. Bet ir taču cilvēki, kuri nezina savu garu.

Alekseičiks: Piekrītu. Taču nekad nav tā, ka nezinātu nemaz. Ziniet, sieva saka vīram: “Es saprotu, ka nav naudas, taču ka tās nav nemaz – nesaprotu.” Krievu ārstam un rakstniekam Veresajevam ir tāds teiciens: katrs trīsgadīgs bērns ir ģēnijs, bet katrs trīspadsmitgadīgs zēns ir nelietis. Kad man bija trīs gadi, es dzīvoju vidē, kur runāja krievu un poļu valodā. Dažu mēnešu laikā es iemācījos poļu valodu un joprojām varu tajā lasīt un sarunāties. 26–27 gadu vecumā es mēģināju iemācīties angļu valodu. Es kādu gadu ar to lauzos un tik vien spēju iezubrīt, lai varētu rakstu valodā orientēties. Trīs gadu vecumā es biju ģēnijs, bet tagad valodu nozīmē es esmu nelietis, nelietojams cilvēks. Bet Kungs visiem dod iespēju. Man tuva ir šāda doma – Dievs savā žēlastībā garantē mums mūžīgu dzīvi noteiktos apstākļos, bet negarantē, ka nodzīvosim līdz rītdienai; avārija – un viss.

RL: Atvainojiet, kas ir mūžīgā dzīve?

Alekseičiks: Te man arī ir labs teiciens: vieni dzīvo no dzimšanas līdz nāvei, bet es uzdrošinos apgalvot, ka kopā ar daudziem citiem dzīvoju no Ādama līdz Tiesas dienai, dzīvoju ne tikai savu dzīvi, bet arī sava vectēva, vecvectēva dzīvi, par kuriem tēvs man stāstīja. Man viņi ir dzīvi, es par viņiem jūsmoju. Mans vectēvs, piemēram, izglāba savu ģimeni. Viņam piederēja 200 desetīnas zemes, ne katrs muižnieks Latvijā vai Lietuvā bija tik bagāts. Redzēdams, kas 30. gados notika Baltkrievijā, viņš pirmais iestājās kolhozā un tāpēc ne viņu, ne viņa ģimeni neizsūtīja. Vēl pirms cara ģimenes nošaušanas viņš pasauca savus četrus dēlus, tas bija vēl Nepa laikos, un teica: “Bērni, uzskatiet, ka zemes mums vairs nav. Un arī dzīves varbūt vairs nebūs. Uzskatiet, ka es savu zemi esmu pārdevis, lai jūs tiktu pie izglītības. Es ar māti šeit liešu sviedrus, bet jūs ejiet un mācieties.” Un visi viņa bērni ieguva izglītību: divi dēli izskolojās par inženieriem, bet tas viņus neglāba, viņi krita Lielajā Tēvijas karā. Bet otri divi ieguva mediķa izglītību – mans tēvs un viņa brālis Vasilijs. Viņi abi palika dzīvi, jo bija ārsti. Lūk, cik mans vectēvs bija gudrs. Un es kaut kādā ziņā atskatos uz viņiem, viņi man ir dzīvi; man pret viņiem ir pretenzijas, bet es par viņiem arī jūsmoju. Pret saviem tālajiem senčiem Ādamu un Ievu man arī ir pretenzijas – kāpēc viņi toreiz apēda to ābolu. Būtu atturējušies, mēs vēl šodien dzīvotu paradīzē.

RL: Kur slēpjas dvēseles veselība?

Alekseičiks: Ļoti vienkārši runājot, ārstēšana ir atveseļošana, veseluma atgūšana. Dvēseles veselība slēpjas tās veselumā. Vesela dvēsele ir kā laba mamma – tā rūpējas par visiem, un, ja mamma ir laba pa īstam, tad nevienam neskauž, ka viņa rūpējas par mazāko vai slimo bērnu, nevis par mani. Man patīk šāds teiciens: ja jūs mīlat vienu suni, tad mīliet visus suņus.

RL: Ja mīlat vienu sievieti, tad mīliet visas sievietes?

Alekseičiks: Protams, tikai mīlestība ir dažāda. Ja es mīlu sievietes, tad mīlu visas sievietes. Kāpēc es mīlu visas sievietes? Kādreiz man likās, ka savu tēvu es mīlu daudz vairāk nekā mammu. Tagad, kad viņi jau miruši, esmu sācis par to šaubīties. Tagad es domāju, ka es viņus mīlēju vienādi, tikai vienu no šīm mīlestībām izjutu labāk, bet otru sliktāk. Ja es nebūtu mīlējis mammu, es nebūtu iemācījies mīlēt sievietes, nebūtu iemācījies mīlēt savu sievu, man nebūtu bijis ne pirmās mīlestības, ne otrās, ne trešās.

RL: Ko nozīmē iemācīties mīlēt sievu?

Alekseičiks: Ņemiet vērā, tas ir sarežģīti un ļoti dažādi. Mana mīļākā veselības definīcija ir šāda: veselība ir cilvēka spēja katru reizi citādi uztvert un citādi reproducēt iekšējās un ārējās dzīves notikumus. Lūk, veselības būtība.

RL: Neesmu drošs, ka šāds formulējums man daudz ko izsaka. Vai jūs nevarētu to nedaudz izvērst?

Alekseičiks: Labi, runāsim vienkāršāk – tā, kā es bieži runāju ar slimniekiem. Es viņiem saku: “Es jūs izmeklēju, un, pateicoties manai izmeklēšanai, jūs pārliecinājāties, ka esat muļķis.”

RL: Pilnīgs.

Alekseičiks: Nu nē, pilnīgu muļķu nemaz nav. Bet ja es viņam katru reizi atkārtošu, ka viņš ir muļķis, tas būs apburtais loks. Tāpēc vienu reizi es viņam saku, ka viņš ir muļķis, lūk, šajā jomā un ka tāpēc viņš cieš, bet citreiz saku, ka arī šajā jomā viņš ir nevis muļķis, bet ierobežots cilvēks (robežas ir visur, bet tās nav tādas kā tajā anekdotē, kur skolēnam prasa, ar ko robežojas Padomju Savienība, un šis atbild: “Padomju Savienība ir tāda valsts – ar ko grib, ar to robežojas”). Tātad katru reizi es par viņa ierobežotību runāju citādi. Dažreiz ir jāsaka: “Jūs taču neko no tā nejēdzat, baidāties, ka esat ārprātīgs. Bet es jums paskaidroju, ka jūs esat ārprātīgs, taču ne pilnīgi – nu, prāts jums ir, tikai jūs to neprotat likt lietā, piemēram, attiecībās ar jūsu bailēm vai depresiju.” Bet ja jūs man vaicājat: “Ko tas nozīmē – ārprātīgs?”, es jums paskaidrošu.

RL: Paskaidrojiet.

Alekseičiks: Tas ir cilvēks, kas izgājis ārpus sava prāta. Jūs reizēm izejat no sevis, no sava prāta, bet pēc tam tajā atgriežaties.

RL: Bet prāts taču nav māja, no kuras iespējams iziet.

Alekseičiks: O, prāts arī ir tāda lieta – ar ko grib, ar to robežojas. Tajā gan ieiet, gan no tā iziet. Kas ir garīga slimība? Stāvoklis, kad esmu izgājis no sevis, no šīs normas, un tajā neatgriežos. Ja jūs uz piecām minūtēm izejat no sevis un atgriežaties – viss kārtībā, tas ir normāli. Bet kad izejat uz ilgu laiku, tā jau ir cita lieta. Slimnieks reizēm saka – es redzu, ka atraujos no realitātes. Realitāte palikusi kaut kur tālu no manis, un es baidos, ka nekad tajā neatgriezīšos. Bet es viņam parādu, ka atgriezīsies.

RL: Jūs neatbildējāt uz jautājumu, ko nozīmē iemācīties mīlēt sievu.

Alekseičiks: Tad lūk, tas nozīmē katru reizi uztvert viņu citādi un katru reizi citādi reproducēt savstarpējās attiecības… Viņa ir ne vien mana sieva, bet arī manas meitas un dēla māte. Katru reizi kaut kas ir aizgājis, bet kaut kas cits parādījies no jauna. Man ļoti patīk teiciens: “Dzīvojam vienreiz, bet katru dienu.” Atcerieties, katra diena ir jauna! Lūk, tā ir veselīga attieksme.

RL: Bet kā jūs varat katru dienu ieraudzīt savu sievu jaunā veidā?

Alekseičiks: Es taču jums saku – katra diena ir jauna. Vienu dienu viņa mani iepriecē ar ko labu, citu dienu sarūgtina. Visbiežāk ir tā: “Zini, es visu laiku jūtu, ka tava slimnīcas nodaļa tev ir svarīgāka par ģimeni.” Tas mani sarūgtina, bet es katru reizi sarūgtinos nedaudz citādi. Dažreiz noriju sarūgtinājumu un nereaģēju. Citreiz saku: “Nu nē, tur es mainu cilvēkus un mainu sievietes, bet tu man esi vienīgā.” Vai arī: “Man tur ir tādas sievietes, pašnāvnieces, viņas man pašlaik ir svarīgākas par ģimeni.” Bet trešo reizi: “Tu zini, ka 19. gadsimtā bija viegli mainīt darbu, bet nevarēja mainīt sievu – baznīcas laulība. Bet tagad sievu mainīt ir viegli, grūti ir nomainīt darbu. Vai tu gribi, lai es mainītu darbu? Ņem vērā, ka pēc tam man varbūt sagribēsies nomainīt arī sievu.” Un es esmu apmierināts ar savu atbildi, apmierināts, ka viņa mani uz to izprovocēja. Vai arī varu paklusēt... un priecājos, ka paklusēju.

RL: Atgriezīsimies pie veseliem cilvēkiem. Jūs norādījāt uz to, ka dvēseles veselība ir saistīta ar cilvēka viengabalainību. Vai bez jūsu tēva jums vēl ir gadījies sastapt šādā nozīmē veselus cilvēkus?

Alekseičiks: Jā, protams, papilnam. Te es gribētu pateikt par savu veselību. Man reizēm jautā, kā man ar veselību. Es atbildu, ka esmu “slimi vesels”, tāpat kā saka “slimi gudrs”. Ar gadiem man, protams, asinsspiediens reizēm uzlec, un arī kuņģa čūlu esmu pārcietis. Sāpes par sevi atgādina, un tāpēc es esmu “slimi vesels”. Bet kad es slimoju, es saku, ka esmu “veselīgi slims”, tāpat kā saka “veselīgi gudrs”, pārāk gudrs – gan labā, gan sliktā nozīmē. Esmu redzējis labā nozīmē veselus cilvēkus, tie pārsvarā ir vidējie cilvēki. Bet vairākums ļoti interesantu cilvēku manās acīs tomēr bija “slimi veselie” vai “veseli slimie”, neraugoties uz viņu slimībām.

RL: Proti, interesants cilvēks – tā gandrīz jau ir diagnoze.

Alekseičiks: Kad iziet aiz vidējā robežām, tad jā. Vai cilvēku garīgā stāvokļa statistiku jūs zināt? 3% cilvēku ir klīniski plānprātīgie – debili, imbecili, idioti... lielākoties debili. Ļoti gudru, pa īstam radošu cilvēku, tādu kā mēs abi, arī ir kādi 3–4%. Pārējie ir vidējie, viduvējības. Bet lai būtu izcilība – par to ir jāmaksā.

RL: Jāmaksā ar ko?

Alekseičiks: Jāmaksā ar ciešanām. Skatieties, ko vārdi mums māca. Darbs [труд] ir kaut kas tāds, kas ir pa īstam grūti [трудно]. Šim vārdam ir tā pati sakne, kas vārdam страда [ciešanas, smaga darba laiks]. Lai sasniegtu kaut ko virs viduvējības robežām, tas ir jāizcieš [выстрадать]. Viss patiesi izcilais ir ticis izciests. Un par to ir jāmaksā. Nesen kāds pazīstams ārsts atveda pie manis savu sievu. Izrādās, ka viņai ir slikti. Vīrs labi pelna, bet septiņos no rīta viņš aiziet uz darbu un desmitos vakarā atgriežas, strādā trīs darbavietās. Arī man faktiski ir trīs darbi, es braucu uz semināriem, pasniedzu mūsu Eksistenciālās terapijas institūtā un konsultēju pacientus. Viņš no rīta līdz vakaram strādā, bet sieva par viņu uztraucas, redz, ka šāds režīms var viņu novest kapā, vēl jo vairāk tāpēc, ka vīrs ir 20 gadus vecāks par viņu. Un viņa šī iemesla dēļ saslimst. Viņš pats to vēl nenojauš un maksā ar to, ka slimo viņa sieva. Man patīk šāds salīdzinājums: sāpes ir stāsts, slimība – garais stāsts, nopietna slimība ir romāns, bet smaga slimība – epopeja. Ja mums pietiek ar to, ka mūsu dzīve ir īsais stāsts, varam dzīvot salīdzinoši viegli. Ja gribam uzrakstīt garo stāstu, tas jau prasīs ne vien sāpes, bet saslimšanu. Ja gribam uzrakstīt romānu, to mums nāksies izciest, tās jau būs ciešanas. Bet ja mēs gribam atainot laikmetu – kā Tolstojs vai Dostojevskis – viņi to visu izcieta.

RL: Baidos, ka mans nākamais jautājums var izskatīties muļķīgs. Bet man vienalga tas ir jāuzdod, jo kaut kur tas mūs var aizvest. Jautājums ir tāds: lūdzu, nosauciet galvenos garīgo slimību cēloņus.

Alekseičiks: Man kā reliģiozam cilvēkam atbildēt uz to ir diezgan viegli: slimību (pirmām kārtām garīgo, bet arī visu citu slimību) galvenais cēlonis mums ir dots Svētajos Rakstos – tā ir atkrišana no Dieva.

RL: Citiem vārdiem, grēks?

Alekseičiks: Jā, tas ir grēks. Ļaudis bija veseli, dzīvoja paradīzē, viņiem viss bija atļauts. Izņemot vienu – ēst augļus no laba un ļauna atzīšanas koka. Bet viņi atkrita, un sākās slimības. Ja mēs reiz esam radīti pēc Dieva ģīmja un līdzības, mūsu uzdevums ir pietuvoties šim tēlam, darīt sevi līdzīgus mūsu debesu Tēvam un debesu Dēlam. Bet ja tas neizdodas, darīt sevi līdzīgus mūsu tēvam, tādam, kuru es kaut kādā nozīmē dievišķoju. Vai dēlam – ja ne Kristum (tas, protams, ir grūti), tad tam dēlam, kurš trīs gadu vecumā bija ģēnijs. Tagad viņam ir 33 gadi, un viņš jau ir krietns nelietis.

RL: Vai meita arī der?

Alekseičiks: Der arī meita. Arī meita bērnībā bija ģēnijs, bet tagad neliete. Izmācījusies pāris svešvalodu, tagad strādā par tulku Eiroparlamentā.

RL: Tā, protams, nepārprotami ir nelietības pazīme.

Alekseičiks: Vārdu “nelietis” var uztvert kā kaut ko ļoti sliktu, bet var arī kā ne-lietojams. Pavisam nelietojamu cilvēku nav. Ir tādi, kas nav pārāk lietojami ģimenes dzīvē vai kā tēvi...

RL: Labi, bet ņemsim, piemēram, hronisku depresiju. Kāds grēks ir tās pamatā?

Alekseičiks: Atcerieties septiņus nāves grēkus. Pirmais ir kāds? Pirmais ir lepnība, cilvēkiem sagribējās būt kā dieviem. Čūska viņiem saka – nogaršojiet šo ābolu, un būsiet kā dievi. Bet sakarība ir šāda. Depresija ir atteikšanās no savas bērna ģenialitātes, no infantilās visvarēšanas – tas ir viens samērā labs depresijas apraksts. Vecākiem katrs viņu bērns ir vislabākais, visģeniālākais. Bet pēc tam bērni aiziet pasaulē un ierauga, ka citi viņus nebūt neuzskata par ģēnijiem, viņiem ir jānopelna citu cieņa. Bet nopelnīt to ir grūti. Un viņš paliek... Es jums uzdošu jautājumu, bet jūs būsiet mans pacients. Jautājums būs šķietami vienkāršs, bet tas ietver sevī ļoti daudz ko no tā, par ko mēs runājam. Cik jums ir gadu?

RL: Nezinu.

Alekseičiks:  Tups jūs esat, tups. Bet paldies Dievam, ka nezināt. Vairums cilvēku atbild pēc pases. Bet es jautāju – cik vecs jūs jūtaties? Un tad ļoti daudzi, kuriem jau ap piecdesmit, saka: 15, 12, 18. Viņi nedzīvo savā vecumā. Viņiem nākas atteikties no savas bērna visvarēšanas un ģenialitātes, bet atsakoties viņi krīt depresijā.

RL: Sakarīgi. Bet šizofrēnija arī sakņojas grēkā?

Alekseičiks: Protams.

RL: Vai jūs varētu man izskaidrot šo mehānismu?

Alekseičiks: Ha, ha, ha, nu gan uzdevāt jautājumu. Ziniet, profesors eksāmenā jautā studentam: “Nu kādi tad galu galā ir šizofrēnijas cēloņi?” Students atbild: “Atvainojiet, profesor, es tā nervozēju, esmu tik satraukts. Vēl vakar lasīju, vakar no tiesas zināju, bet šodien aizmirsu.”

RL: Jūs izvairāties no atbildes.

Alekseičiks: Es gribu teikt tikai vienu: šizofrēnija ir tik sarežģīta slimība, ka tai nav nekādas nozoloģijas – ne materiālās, ne dvēseliskās, ne garīgās. Ir simtiem teoriju, tātad neviena nav laba. Ja pret kādu slimību ir simtiem zāļu, tātad nevienas no tām nav labas. Var sacīt, ka lepnības grēks ir visa pamatā, tas ir klāt visur. Man nepietiek ar to, ka esmu labs psihoterapeits, man gribas būt arī labam psihiatram, labam ārstam, ķirurgam un patologanatomam – tā taču ir lepnība. Turklāt viens no septiņiem nāves grēkiem ir alkatība. Es esmu alkatīgs, es daudz gribu.

RL: Ja jau lepnība ir visur, nav jēgas par to runāt kā par kaut kā cēloni.

Alekseičiks: Ir jēga. Jo tā ir klātesoša visur, tikai dažādā mērā. Masu garīgās epidēmijas, tādas kā marksisms ļeņinisms – visu novienkāršot, kas pirmšķirīgs, kas otršķirīgs, šķiru cīņa, virsvērtība, ar to visu izskaidrot – tā taču ir lepnība. Tāpat arī nacisms, nācijas stādīšana augstāk par visu.

RL: Bet vai freidisms nav tāda pati lepnības izpausme kā marksisms ļeņinisms vai nacisms?

Alekseičiks: Protams. Freids ir interesants cilvēks, bet freidisms ir kaut kas baiss.

RL: Kas jums Freidā šķiet interesants?

Alekseičiks: Viņš ir izcils domātājs, izcils psihoterapeits, jaunu ceļu aizsācējs. Ar viņu daudz kas ir sācies. Viņš sāka citādi, cilvēciski runāt ar pacientiem. Es vēl esmu saticis tādus psihiatrus, kuri teica: “Klausieties, dakter, ko jūs ar viņu tur runājat? Viņam kaut ko iestāstīt – nu ko jūs!” Freids sāka runāt ar slimniekiem. Viņš teica, ka viens ārsts psihoanalītiķis var ārstēt 5–6 slimniekus gadā. Bet pie mums ārstam vienlaicīgi ir 12–20, bet dažās slimnīcās pat 40 slimnieku. Tad vēl Freids vērsa uzmanību uz to, ka bērns arī ir cilvēks – ka viņš ir nevis nepieaudzis pieaugušais, bet īsts cilvēks; ka bērnam piemīt ģenialitāte, tikai vēlāk viņš par to aizmirst. Un ka pret to ir jāizturas nopietni, kā pret slimību, tāpēc ka šim ģēnijam neļāva attīstīties kaut vai vienā labā virzienā. Bet jūs atceraties, ka bija tāda Viktorijas laikmeta Anglija, kur arī nebija seksa, tāpat kā Padomju Savienībā?

RL: Anglijas publiskajos namos daudz kas notika...

Alekseičiks: Jā, publiskajos namos notika velns zina kas. Bet ģimenēs par to nerunāja. Bet Freids, lūk, runāja.

RL: Bet kāpēc par seksu būtu jārunā ģimenē vai kur citur? Kas tajā tik īpašs?

Alekseičiks: Jūs uzdodat muļķīgus jautājumus, un es jums arī uzdošu muļķīgu jautājumu. Sakiet, kas ir sekss?

RL: Sekss ir dažādi pišas veidi.

Alekseičiks: O, tas ir ļoti primitīvi. Jūs uz seksu raugāties eiropeiski – sekss kā sekss. Es uz to skatos kā uz dzimumdzīvi. Bet dzimums man nozīmē nevis seksu, bet pusi [пол – dzimums, половина – puse]. Vīrietis un sieviete ir divas puses. Bet kļūt pat par pilnu pusi (īstu vīrieti vai īstu sievieti) nav viegli. Kļūt par īstu vīrieti (pilnu), sajust sevi kā vīrieti var tikai saskarsmē ar īstu sievieti. Ieklausieties šajā vārdā – на-сто-ящий [īsts] – erekcijas nozīmē, stāv vai nestāv. Bet es saku – стоящий [stāvošs] vīrietis. Tas, kurš, pateicoties sievietei, vēlas kļūt arī par tēvu. Arī sieviete var sajust sevi kā pilnu pusi, kā īstu sievieti tikai tad, kad viņai blakus ir cienīgs vīrietis. Kopā viņi veido pilnu veselumu.

RL: Bet ja vīrietis mīl citu vīrieti, vai tad viņš nekļūst par pilnu pusi?

Alekseičiks: Protams, ka ne. Viņš taču nekļūs par tēvu, nekļūs par sievietes pilnestības un laimes avotu. Labākajā gadījumā viņš tā arī paliks par pusi, turklāt par “apdalītu” pusi, ar “apdalītu” esamību. Kad es biju vienīgais diplomētais psihoterapeits Lietuvā, es nodarbojos arī ar homoseksuālisma terapiju. Un es to pazīstu visnotaļ labi. Tīri statistiski, heteroseksuālam vīrietim dzīvē vidēji ir 3–4 sievietes, turpretim homoseksuālam vīrietim 45–50 gadu vecumā vidēji ir bijuši 15–30 mīļākie.

RL: Viņš tātad ir iepazinis dzīvi no vairākām pusēm.

Alekseičiks: Nē taču. Viņš ne no viena nav saņēmis pietiekamu apmierinājumu. Kā Dons Žuans – no vienas puses, varbūt labi, ka viņam bija 300 sieviešu, bet tas nozīmē, ka neviena no tām viņam nespēja sniegt pietiekamu apmierinājumu.

RL: Varbūt viņš vienkārši negribēja apstāties pie vienas sievietes.

Alekseičiks: Īstam vīrietim, ja viņš ir palīdzējis sievietei kļūt par sievieti, laimes var pietikt visai atlikušajai dzīvei. Bet ja viņš maina sievietes kā cimdus, tad tās viņam arī ir cimdi. Jums tas kļūs skaidrāks, ja iedomāsieties, ka katru gadu gribētu sev citu dēlu vai meitu. Šis dēlēns man ne īpaši patīk, ņemšu sev citu. Arī tas neiepatīkas, nu tad ņemšu vēl kādu. Bet ja neiepatiksies, izmetīšu laukā kā suni.

RL: Jūsu tekstos es pamanīju frāzi “dzīva dzīve”. Man liekas, ka kādreiz esmu dzīvojis dzīvu dzīvi. Bet vispār es nedzīvoju dzīvu dzīvi – kaut kā trūkst, manai dzīvei trūkst dzīves. No kā tas ir?

Alekseičiks: Kamēr es neesmu jūs izmeklējis, nevaru pateikt, kas jums dzīvē sagādājis vilšanos.

RL: Man nav nekādas vilšanās. Esmu dzīvojis intensīvāk un mazāk intensīvi. Bet šo izmaiņu cēloņi, no kurienes nāk šī intensitāte, es nesaprotu. Es gribētu saprast, bet man nav mērinstrumentu.

Alekseičiks: Mērinstrumenti nav vajadzīgi, ir dvēsele. Ko jums nozīmē intensīvāka un mazāk intensīva dzīve?

RL: Intensīvāka dzīve nozīmē izjust interesi par visu, kas notiek. Lūk, piemēram, mūsu šoferis nespēj rast interesi par dzīvi. Tā ir slimība vai vienkārši neizpratne?

Alekseičiks: Jūs pateicāt labu vārdu – neiz-pratne. Cilvēks reizēm nonāk neizpratnē. Viņam nepietiek prašanas, viņš neprot dzīvot, ja reiz atrodas tādā stāvoklī.

RL: Vai jums ir padoms, kā no neprasmes dzīvot nonākt pie prasmes?

Alekseičiks: Padomus es jums nedošu, tad tā būs nevis psihoterapija, bet padom[j]u valsts. Man kopā ar cilvēku ir jāizslimo, jāsaprot, kā viņš nonācis līdz tādam stāvoklim. Pēc tam man ar viņu kopā šis tas jāpiedzīvo. Kad viņš pats sāks kaut ko darīt, es varēšu viņam palīdzēt. Lūk, tas būs mans darbs. Iespējams, ka man viņš būs jāievieto manā nodaļā, lai parādītu, kā citi pacienti reāli dzīvo.

RL: Ko nozīmē “reāli dzīvot”?

Alekseičiks: Tūlīt pateikšu. Kad mēs runājam, tā ir vārdu malšana, literatūra. Bet lai būtu pa īstam [действительно], vajag rīkoties [действовать]. Ja jūs esat nikns cilvēks, ļauns, un es jums stāstīšu, ka ir 300 veidu, kā kļūt mazāk niknam, tā būs biblioterapija – es jums dodu grāmatas, jūs lasāt un mēģināt vai nemēģināt ar to kaut ko darīt. Bet īstā terapijā es jums saku: “Un tagad saiesim ragos. Paniknojieties uz mani!” Manas psihoterapijas būtība – labāk vienu reizi sajust nekā simt reizes ieraudzīt. Ne vienkārši dzirdēt, ka es varu kļūt nikns, bet ieraudzīt, izjust to uz savas ādas. Izjust nozīmē arī līdzjust. Labāk vienu reizi gribēt nekā simt reizes izjust. Labāk vienu reizi darīt nekā simt reizes gribēt. Tāda, lūk, progresija. Bet pamatlīnija, uz kuras var apstāties, ir “darīt”. Darbība [действие] arī dara mūsu dzīvi īstu [действительной].

RL: Jums patīk spēlēties ar vārdiem, tos dažādi pagriezt un aplūkot tos no dažādām pusēm. Vai jūs domājat, ka vārdi mums kaut ko māca?

Alekseičiks: Ne tikai māca, mēs dzīvojam ar vārdiem.

RL: Ko tas nozīmē?

Alekseičiks: Vārdi atdzīvina mūsos visu labo, atdzīvina mūsu dvēseli, palīdz mūsu saiknei ar Garu un Dievu. Ir daudz vārdiņu, un ir vārdi, kuri atrodas tuvu pirmavotam.

RL:Vai tad ar vārdiem nevar nokaut?

Alekseičiks: Visu var. Nesen pie manis atnāca jauna sieviete, kura bija uzzinājusi, ka viņai smadzenēs ir vēzim līdzīgs audzējs. Kaut arī viņu ļoti veiksmīgi operēja... Pēc likuma ārsts pacientam nedrīkst melot – ja samelosi, bet pēc tam pacients nomirs, izmetīs tevi no slimnīcas. Ārsts tai sievietei bija teicis, ka viņas izredzes ir 50 pret 50. Bet pēc nedēļas viņa pakārās, baidījās gaidīt. Jā, ar vārdiem var nokaut, bet tikai ar dažiem – slimība, nāve. Kas ir nāve? Ieklausieties šajā vārdā.

RL: Man iet slikti ar krievu valodu.

Alekseičiks: Nāve [смерть] nozīmē – dzīve ar mēru [с мерой], tā ir sociālās aizsardzības augstākais mērs. Ar mēru – tas ir augstākais mērs, mūs pārbauda visaugstākajā pakāpē ar to, ka mēs mirsim, un nav zināms kad. Ir tāds teiciens: dzīvo tā, it kā tu būtu nemirstīgs, un cits teiciens: dzīvo tā, it kā katra diena būtu tava pēdējā. Tikai tad tu sajutīsi, kas ir dzīve. Cilvēkam vajadzētu dzīvot ar šo mēru.

RL: Vai jūs baidāties nomirt?

Alekseičiks: Paldies Dievam, protams. Bērnībā es septiņas reizes biju uz nāves robežas. Man bija plaušu karsonis, bet antibiotiku nebija. Minskā mūs bombardēja padomju lidotāji. Tās ir pavisam citas bailes, es tās iepazinu pavisam citādi. Tās ir tādas interesantas bailes, daudz tuvākas pamatbailēm.

RL: Kas tās tādas?

Alekseičiks: Bailēm no Dieva.

RL: Bailes no nāves, jūsuprāt, ir tuvas bailēm no Dieva?

Alekseičiks: Tuvākas. Bet es dzīvoju līdz Tiesas dienai, es vairāk bīstos Dieva nekā nāves.

RL: Kā jūs domājat pārdzīvot nāvi, ja taisāties dzīvot līdz Tiesas dienai?

Alekseičiks: Es nedomāju, es dzīvoju ticībā, ka pārdzīvošu nāvi, nevis nāve pārdzīvos mani.

RL: Bet kas tieši jūsos pārdzīvos nāvi?

Alekseičiks: Mana nemirstīgā dvēsele, protams.

RL: Tā pati mamma.

Alekseičiks: Gan mamma, gan tēvs. Kāpēc dvēsele ir vesela un laba? Tāpēc, ka tā pakļaujas... Dvēsele barojas no gara un baro ķermeni, bet ķermenis barojas no dvēseles. Tādēļ tie ir nemirstīgi. Daudziem ir gluži pretēji. Dvēsele nevis baro ķermeni, bet barojas no ķermeņa, un gars nevis baro dvēseli, bet barojas no tās. Tas arī ir visu mūsu slimību avots. Bet tas ir abstrakti. Runājot konkrēti, jaunībā es tiešām baidījos, ka nomiršu un man nebūs bērnu, bet man tiem ir jābūt. Un viņiem, maniem nedzimušajiem bērniem, taču būs pretenzijas pret mani. Un es arī nebūšu padarījis laimīgu nevienu sievieti... kaut vai nelaimīgu padarījis nebūšu.

RL: Kāda ir dzīves jēga?

Alekseičiks: Ha. Ja runājam vispārīgi, cilvēks ir radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības un viņam šī dievišķā līdzība ir pēc iespējas sevī jārealizē. Bet ja ar humoru... Vīrietis saka: “Ziniet, šī sieviete, protams, nav Venera, bet kaut kas venerisks viņā tomēr ir.” Es, protams, neesmu Dievs, bet kaut kas dievišķs manī ir un ar laiku tas manī pieaug, un tāpēc dzīvot man ir tik interesanti. Un ja man pat ne velns, bet eņģelis teiktu: “Tev pienākas vēl 10 gadu dzīves; padzīvo piecus no tiem jaunībā,” – es nepiekristu. Nepiekristu arī tad, ja viņš piedāvātu pielikt 20 gadus manai jaunībai un atņemt 10 gadus manam vecumam.

RL: Vai jūs varētu man paskaidrot teicienu, ka ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem.

Alekseičiks: Protams, pašā vispārīgākajā nozīmē tas ir ļoti vienkārši. Cilvēks grib būt tikai ļoti labs. Daži mani amatbrāļi saka: “Šīs zāles izraisīs revolūciju, cilvēki izveseļosies, mēs ietaupīsim kaudzi naudas; pateicoties šai sistēmai, mēs reformēsim medicīnu...” Jēzus Kristus nespēja to paveikt, bet viņi, lūk, paveiks. Un viņi ievelk mūs ellē, kopējā ellē un katra individuālajā ellē.

RL: Es šeit nekādu elli neredzu.

Alekseičiks: Jūs neredzat, bet tas ir elles priekškambaris. Un tie, kuri man nupat izteica rājienu, ar zālēm eksperimentē uz pacientiem (farmakoloģijas uzņēmumi viņiem maksā), un viena slimniece nomira. Lūk, tā ir elle, un viņi bruģē ceļu uz to. Ārsti uzskata, ka cilvēkam var palīdzēt ar zālēm, nenodarbojoties ar viņa dvēseli; ka ir sistēmas, shēmas, bet šīs shēmas ir izstrādājuši ārsti, kurus nopirkuši farmakoloģijas uzņēmumi. Zināt to anekdoti par pacientu, kurš atnāk pie psihiatra un saka: “Dakter, es jau 20 gadu katru nakti čurāju gultā, mani tāpēc armijā neņēma, visi par mani smejas, apprecēties nevaru. Mēģināju ārstēties pie psihologa, pie neiropatologa, bet viss velti. Stāsta, ka jūs esot ļoti labs ārsts.” Ārsts viņam saka: “Lieta nav vienkārša, bet pamēģināšu.” Izraksta vīram zāles. Pēc nedēļas iet ārsts pa ielu, viņam pretī slimnieks – metas ārstam ap kaklu, kliedz: “Dakter, jūs esat mans glābējs, jūs paveicāt brīnumu!” Ārsts izbrīnījies prasa: “Vai tad gultā vairs nečurājat?” “Čurāju, bet man par to nospļauties.”

RL: Tā taču ir šausmīga anekdote. Tā ir reāla anekdote par to, kas notika padomju un droši vien ne tikai padomju psihiatrijā.

Alekseičiks: Protams, ka ne tikai. Tas sākās Amerikā, viss labais ir sācies tur.

RL: Man bija draugs, kuram četras reizes pielietoja elektrošoku... To joprojām pielieto?

Alekseičiks: Jā. Tagad to dara moderni – injicē īpašas zāles, lai nebūtu krampju, kas reizēm izraisa asinsvadu plīšanu. Un tādā stāvoklī, zem narkozes, tas viss arī notiek.

RL: Diezgan baisi.

Alekseičiks: Ja medicīna vēlas, tā visu baismīgo prot izdarīt skaisti.

RL: Kas ir mīlestības galvenais ienaidnieks? Kas to visātrāk sagrauj?

Alekseičiks: Vienā no supervīzijām izskanēja šādi vārdi: “Es ticu Dievam, bet laiku pa laikam manī parādās neuzticēšanās viņam, un tas nokauj mīlestību pret Dievu.” Patiesi, ticība ir noteikts veselums, maksimums. Pirms ticības ir uzticēšanās, sajūta, ka es varu jums uzticēties. Tā ir tāda neliela ticības pakāpe – es jums uzticos, jūs nepievilsiet, nenodosiet mani, būsiet uzticīgs man vai kopējai lietai. Bet mana ticība jums parasti ir kaut kas tāds, kas ir pārbaudīts gadu garumā. Runājot par mīlestību, to grauj neuzticēšanās. Un arī ikdienišķums – kad cilvēki mīlestībā sāk meklēt nevis galveno, bet apmierinājumu, liek uzsvaru uz kaislībām, jūtām, prasa, lai mīlestību demonstrētu, lai to apliecinātu. Tas viss vājina mīlestību. Atceraties, es teicu, ka veselība ir spēja katru reizi uztvert un reproducēt iekšējās un ārējās pasaules notikumus jaunā veidā. Kad tas nenotiek... Ziniet, ir tāds humoriņš: sievietei ir pieci vecumi – bērns, jauna meitene, jauna meitene, jauna meitene... Un daudzas pie tā arī turas. Tas pats arī vīriešiem.

RL: Bet ja sieviete gaida, ka pret viņu vienmēr izturēsies kā pret jaunu, iekārojamu meiteni, pie kā tas noved?

Alekseičiks: Jauna meitene apbur, valdzina, taču tas nav galvenais. Es jau teicu, ka pēc tam viņai jākļūst par sievieti, kurai blakus jaunam vīrietim jau vairs negribēsies būt puikam, bet vīram. Normāli vīrietim būtu jāmīl gan meitene, gan nobriedusi sieviete, gan padzīvojusi sieviete, nevis jātaisa kults vai elks no kāda atsevišķa viņas dzīves posma. Elku radīšana un vēlēšanās būt elkam grauj mīlestību.

RL:Vai atceraties, kā amerikāņu psihologs Viljams Džeimss reiz naktī pamodās, sapratis cilvēka dzīves noslēpumu, un to pierakstīja. Pēc tam viņš aizmiga, atkal pamodās un aizmirsa par to. Dienas beigās viņš atcerējās un izlasīja: visas sievietes ir monogāmas un – nesalasāma rinda, bet visi vīrieši ir poligāmi un – vēl viena nesalasāma rinda. Kā jums liekas, vai tajā ir kaut kas no cilvēka dzīves noslēpuma?

Alekseičiks: Tajā ir daļa patiesības. Ja skatāmies uz cilvēku kā uz dabisku radījumu, to ir viegli izskaidrot. Sieviete, lai kā viņa censtos, vairāk par trīsdesmit bērniem piedzemdēt nevar – to nosaka grūtniecības un barošanas cikls. Vīrieša bioloģija ļauj viņam radīt arī tūkstoš bērnu. Sieviete un vīrietis neapzināti to jūt. Un ja viņš pakļaujas savam bioloģiskumam, tad tā arī notiek. Bet ja viņš seko nevis bioloģijai, bet dvēselei un garam, viņš var būt uzticīgs, monogāms.

RL: Kā pārvērst bezjēdzīgas skumjas skumjās, kurām ir jēga?

Alekseičiks: Pati vispārīgākā atbilde ir būt ticīgam cilvēkam, praktizēt ticību. Viena no manas ticības izpausmēm ir šāda – es to nevis pats izdomāju, bet izlasīju baznīcas tēvu rakstos: ja Dievs Kungs mani soda, tas nozīmē, ka viņš nav mani aizmirsis, nav pametis. Ja es šādā veidā ar ticības palīdzību pārveidoju lietas, par kurām ir vērts skumt, tad skumjas man nāk par labu.

RL: Tātad neticīgam cilvēkam nav izredžu pārvērst savas skumjas skumjās, kurām ir jēga?

Alekseičiks: Tā es nevaru teikt. Man ir grūti iedomāties cilvēku, kurš vispār nekam neticētu. Vieni tic, ka Dievs ir, citi – ka Dieva nav.

RL:Vai jums nav pārmetuši, ka ticība var jums traucēt kā profesionālam psihoterapeitam?

Alekseičiks: Ir bijuši gadījumi – starp citu, Rīgā, pareizticīgo katedrālē, agrāk bija Zinību nams, kurā man reiz iznāca lasīt lekciju par dvēseli. Te pēkšņi pie manis pieskrien atbildīgais par šo pasākumu un saka: “Dakter, Dieva dēļ, pasakiet, ka dvēseles nav, citādi man būs lielas ziepes.” Bet tagad jau visi sliecas sevi uzskatīt par ticīgiem, un arī pacients gaida, ka viņa ārsts būs ticīgais, un man baidās ko pārmest, kaut arī aiz muguras melš, ka mana ticība esot zināmā mērā slimīga.

RL: Bet vai jūs nedomājat, ka jūsu ticība ir pašiedvesmas forma?

Alekseičiks: Pašiedvesmā uzsvars tiek likts uz sevi. Atcerieties, neirotiķis ir cilvēks, kas 80 tūkstoš reižu dienā apskrien apkārt savam “es”. Bet ticība – ieklausieties – ir ticība Dievam, šefam tur augšā. Bet ir ticība Dievam, un ir daudz augstākas pakāpes stāvoklis – ticība uz Dievu. Es ne tikai ticu, ka viņš tur ir; es ticu, ka viņš ir paņēmis pie sevis manu tēvu un māti, un daudzus manus tuviniekus. Es ticu, ka viņš arī mani nepametīs. Bet vēl augstāka pakāpe ir uzticība Dievam. Es ticu ne tikai tam, ka ir kāds augstāks spēks, enerģija, bet ticu tam, ka tā ir persona un ka mēs esam radīti pēc Viņa līdzības – tas ir vēl grūtāk. Tas nozīmē papūlēties reproducēt Trīsvienību sevī, ka manī ir Dievs Tēvs, Dievs Dēls un vēl kaut kas nenoteiktāks – Svētais Gars.

RL: Bet kāpēc ne māte, meita?

Alekseičiks: Arī, protams. Mūsu Dievs ir ģimenisks. Ir arī Dievmāte. Ir ne tikai tēvs, bet arī patēvs – svētais Jāzeps.

RL: Vai jums nekad nav gadījies, ka ticība jums traucētu kaut ko ieraudzīt citā cilvēkā?

Alekseičiks: Nekad tā neesmu uzskatījis. Man vairāk ir traucējis ticības trūkums. Ticības trūkums aptumšo skatienu, bet ticības pārpilnība – tiešā atmiņa par desmit baušļiem, dekalogu, septiņiem nāves grēkiem, par grēkiem, kas sauc pēc atmaksas, – izraisījusi manī lielāku noteiktību, izraisījusi bailes no Dieva, kas arī man ļauj dzīvot līdz Tiesas dienai.

RL: Man liekas, ka tas nāk no kaut kādiem jūsu kolēģiem, kuri saka, ka jūs turpinot padomju psihoterapijā pazīstamo provokācijas un šoka tradīciju.

Alekseičiks: Ziniet, to viņi turpina, taisot no slimniekiem dārzeņus – nobremzē cilvēku, un viņš sastingst.

RL: Tātad šoka terapija nav jūsu metode?

Alekseičiks: Nē, mana metode ir realitāte, reālā, īstā dzīve.

RL: Es dzirdēju, ka kolēģi jūs uzskatot par pārāk nežēlīgu savā praksē. Kur slēpjas nežēlības ārstnieciskā puse?

Alekseičiks: Savā slimnīcā es muļķiem un plānprātiņiem saku, ka viņi ir muļķi. Garīgi slimajiem, vājprātīgajiem es saku, ka viņi ir izgājuši ārpus prāta. Viņi saka: “Bet tur, kalniņā, aiz restēm, mēs neesam vājprātīgie.” Bet manā nodaļā logiem priekšā nav restu. Kāpēc mums nav restu? Tāpēc, ka pa nodaļu staigā Alekseičiks, labs dresētājs ar pātagu, un jūs tur nekādus jokus neizstrādāsiet. Ja kaut kas, es slimniekus metu laukā, saku viņiem: “Vai jūs zināt, kas ir brīvība un neatkarība? Jūs esat brīvi izvēlēties sev nodaļu un ārstu. Bet arī es esmu brīvs izvēlēties sev slimniekus.”

RL: Bet vai jūs pats gadījumā arī neesat mazliet ārprātīgs?

Alekseičiks: Paldies Dievam, protams, turklāt ne tikai mazliet. Kad pie manis atnāk ārprātīgais, es ar viņu kopā izeju no prāta.

RL: Jūs esat teicis, ka esot pārslimojis simtiem garīgu slimību. Paskaidrojiet, ko tas nozīmē.

Alekseičiks: Pie manis atnāk slimnieks ar depresiju, un es viņā iejūtos un pats ciešu no depresijas.

RL: Jūs nefleitējat?

Alekseičiks: Nē. Viņš man stāsta, ka piecas reizes mēģinājis padarīt sev galu. Un es sāku uztraukties vairāk par viņu. Viņš zina, ka šajā brīdī neko sev nenodarīs, bet es uztraucos par viņu, par slimniekiem, kuriem viņš to stāstīs, par personālu.

RL: Bet satraukums vēl nav depresija.

Alekseičiks: Nē, jo viņš ir pašnāvnieks, viņš atrodas trauksmes, apjukuma stāvoklī. Ar trauksmainiem slimniekiem es esmu trauksmains. Ar šizofrēniķiem es esmu nedaudz šizofrēnisks. Bet atšķirība ir tā, ka mana šizofrēnija ir kontrolējama. Saprotiet, lai cilvēks spētu otram palīdzēt, ir svarīgi būt klāt, būt klāt pēc būtības. Metropolīts Surožas Antonijs, viens no maniem neklātienes skolotājiem, stāsta, ka viņš esot bijis klāt pie nāvīgi ievainotiem karavīriem viņu nāves brīdī. Viņš tiem neko nespēja palīdzēt, bet viņiem tas bija svarīgi. Kā viņš izmainīja viņu stāvokli, kad tiem teica: “Tu neieiesi tajā saulē viens. Es būšu tev līdzās, es tevi pavadīšu.” Man nav patīkami to teikt, varbūt izklausīsies pēc tādas sevis lielīšanas, bet es tiešām pavadu slimniekus uz psihozi un no psihozes. Bet daudzi ārsti attiecas pret slimnieku, kā dzied Visockis: “Ko no plānprātiņa paņemsi.”

RL: Bet kā jūs iemācījāties tā iejusties slimniekos?

Alekseičiks: Vienkārši – prakse, prakse. No sākuma uzmanīgi, no sākuma baidījos. Jūs droši vien zināt, ka ārsti izdara pašnāvību vidēji divas reizes biežāk nekā citi. Runa ir par parastajiem ārstiem. Bet psihiatri vēl 2–3 reizes biežāk par citiem ārstiem. Tas ir piecas reizes biežāk nekā parastie cilvēki. Cēloņi tam ir dažādi, bet pamatā ir tas, ka viņi tik ļoti pārdzīvo.

RL: Vai pieredzi ir iespējams nodot citam? Jums, piemēram, ir liela pieredze slimo ārstēšanā.

Alekseičiks: Vārdiskā ceļā pieredze nav nododama, tikai darbībā. Pieļaujot, ka tajā piedalās ne tikai pacients, bet arī viņa pagātne, tagadne un nākotne. Ir tādi ģimenes terapeiti, kuri uzskata, ka ārstēt slimnieku atsevišķi ir bezjēdzīgi un bezcerīgi. Ir jāārstē visa ģimene. Piemēram, alkoholiķi – tas var notikt dažādi, bet ģimene vienmēr kaut kādā veidā uztur šī nabaga cilvēka alkoholismu. Viņi ir jāārstē visi kopā.

RL: Vai jūs saprotat, kāpēc cilvēki, es nerunāju par alkoholiķiem, dažkārt mēdz piedzerties?

Alekseičiks: Par šo tēmu ir laba anekdote. Iet pa ielu psihiatrs, viņam pretī piedzēries nāk viņa bijušais pacients. Psihiatrs saka: “Pāvel Nikolajevič, pirms divām nedēļām, kad jūs izrakstīja, jūs teicāt, ka esat kļuvis par citu cilvēku.” Šis atbild: “Dakter, tā ir svēta patiesība. Es no slimnīcas izgāju cits cilvēks, bet izrādījās, ka šim cilvēkam arī gribas dzert.” Cik grūti ir sevi pārveidot, cik grūti izmainīt! Man bija pazīstams ķirurgs, nodaļas vadītājs spēka gados, bet vairākas reizes mēnesī viņš uz trim četrām dienām aizdzērās, bet pēc tam vēl vairākas dienas nebija spējīgs operēt. Viņš atnāca pie manis, un es viņam palīdzēju. Jo es viņam iemācīju noreibt no dzīves, no tā, ka viņš glābj cilvēkus, no tā, ka viņu pielūdz. Viņš izdarīja piepūli un gadus 15 spīdoši strādāja. Tiesa, viņam, protams, ir, no kā būt kaifā. Ir arī tādi cilvēki, kuriem... kuriem viss ir zaudēts, un labāk viņam mirt no delīrija nekā izdarīt pašnāvību. Bet tas viss ir sarežģīti, un ne mēs to lemjam. Esmu saticis daudz ļaužu, kuriem tā arī atklāti saku: “Jums labāk dzert šņabi, nevis rīt tabletes. Alkohols ir pārbaudīts gadu tūkstošos, to ir iespējams dozēt.”

RL: Atbildot uz manu pirmo jautājumu par dvēseli, jūs teicāt, ka cilvēks bez dvēseles ir līķis. Vai ir cilvēki, kas it kā dzīvo, bet patiesībā ir līķi?

Alekseičiks: Man negribas būt pārāk kategoriskam, bet teikšu, ka ir cilvēki... ir daži cilvēki, kuri domā, ka viņi ir dzīvi. Atcerieties, pat Dekarts teica: domāju, tātad esmu! Es, piemēram, nedomāju, es esmu pārliecināts, es ticu, ka esmu pietiekami dvēselisks un garīgs cilvēks. Vēl vairāk, es ar to dzīvoju. Mana mīļākā anekdote: Taškentā uz ielas netīrā peļķē guļ vīrs. Pie viņa pienāk cilvēks, tāds inteliģents, un saka: “Ko jūs te guļat? Skatieties, saule spīd, putni dzied, mākoņi slīd, sievietes garām staigā,” un mēģina viņu piecelt. Šis no jauna – bāc! peļķē iekšā. Tas atkal mēģina viņu piecelt, velk viņu laukā, bet šis atpakaļ peļķē. Beigās vīrs tam inteliģentam saka: “Atšujies, es te dzīvoju!” Es, piemēram, dzīvoju tur, citi domā, ka dzīvo kaut kur citur. Bet tā, ka viņiem vispār nebūtu dvēseles... Dievs Kungs visiem dod iespēju, nevienu neaizmirst.