1945. gada 16. jūlijā 5.29 no rīta Miroņa ceļa (Jornada del Muerto) tuksnesī Ņūmeksikā operācijā ar kodētu nosaukumu “Trīsvienība” (Trinity) Amerikas Savienoto Valstu armija pirmo reizi cilvēces vēsturē detonēja atomieroci. Formas dēļ to sauca par “Resno” (Fat Man), un tieši tāda paša izskata atombumbu pēc nepilna mēneša nometa uz Nagasaki (trīs dienas iepriekš uz Hirošimu nomestā ieroča šifrētais nosaukums bija “Puisītis” (Little Boy), ievērojami tievāks par “Resno”). Pēc dažiem gadiem Losalamosas slepenās laboratorijas vadītājs Roberts Openhaimers intervijā aprakstīja pirmā atomsprādziena liecinieku reakcijas: “Daži smējās, citi raudāja, vairums klusēja. Caur manu prātu peldēja rindiņa no Bhagavadgītas, kurā Krišna mēģina pārliecināt princi [Ardžunu], ka viņam ir jāpilda savs pienākums: “Esmu kļuvis par nāvi, pasauļu iznīcinātāju.”” Lai kas būtu peldējis caur Openhaimera prātu, skatoties uz sprādzienu, viņš esot teicis vienīgi: “Darbojas.” (It works.) Bet no visām reakcijām vislielāko Openhaimera atzinību ieguva testa oficiālā vadītāja Kena Beinbridža teiktais: “Tagad mēs visi esam kuņas bērni (sons of bitches).” (Tikmēr kāds no ģenerāļiem noteica: “Šīs ir tradicionālās karadarbības beigas.”)

Sarunā, kurā Krišna pārliecina Ardžunu, ka jāatmet līdzcietības izraisītā kavēšanās un jāpilda karavīra pienākums, iesaistoties kaujā un nogalinot ienaidniekus, Krišna, lai Ardžunu pārliecinātu, kādā brīdī parādās visā savā varenībā – ar daudzām acīm un daudzām rokām – un izstāsta svarīgāko par sevi. Tur (Bhagavadgīta X. 33–34) ir arī vārdi: “Es esmu burts A un pirmais divskanis, es esmu bezgalīgais laiks, iedibinātājs, kas raugās visos virzienos, un nāve, kas visu iznīcina, un sākums visam, kas vēl būs.” Citiem vārdiem, Krišna kā “bezgalīgais laiks” ir gan visa nāve, gan visa sākums. Kāpēc caur Openhaimera prātu plūda šie vārdi, kādu saikni viņš ieraudzīja starp “bezgalīgo laiku” un pirmo atomsprādzienu, visticamāk, neviens nekad neuzzinās, taču mana pēdējā tikšanās ar Krišnas tēlu Džagannāthas formā uz Katlakalna āšrama sienas (sk. attēlu pie slejas) manī izraisīja pavisam citas pārdomas. Ja tā izskatās augstākās mīlestības augstākā forma (tā man paskaidroja), tad, pirmkārt, nekas nav tā, kā izskatās un, otrkārt, nekas neizskatās tā, kā ir.

Neprāta varas pieaugums pasaulē – kad no nezināšanas radītā posta uzmanību var novērst vienīgi kara priekšnojautas – man atgādina Hērakleita noslēpumainos vārdus: “Karš ir visu tēvs un visu valdnieks – vienus parāda kā dievus, citus kā cilvēkus; vienus padara par vergiem, citus par brīvajiem.”