Kritiens no lidmašīnas

Laiks: 6:59:00; augstums: 10 km

Tu esi vēlu aizgājis gulēt un agri cēlies, lai paspētu uz reisu. Neilgi pēc lidmašīnas pacelšanās tu ieslīgsti snaudā. Pēkšņi tu esi stāvus nomodā, tevi ieskauj ledains gaiss un skaļš, briesmīgs troksnis. “Kas notiek, kur es atrodos?” tu domā. “Kur palikusi lidmašīna?”

Tu atrodies 10 km augstumā. Tu esi viens. Tu krīti.

Situācija ir nelāga, taču mēģināsim koncentrēt domas uz tās pozitīvajiem aspektiem. (Tik tiešām, tas, ka tu pēc lidmašīnas izjukšanas esi palicis dzīvs, vēl nav viss.) Lai gan gravitācija šādā brīdī ir tava ienaidniece, ir kāds spēks, kas darbojas tavā labā, un tas ir laiks. Tici vai netici, bet ir labāk, ja tu atrodies 10 km virs zemes, nekā ja tu iepriekšējā vakarā pēc liekas alkohola glāzes būtu paslīdējis un pārkritis pār daudzstāvu viesnīcas numuriņa balkona margām.

Tev vismaz ir izredzes izdzīvot. Skābeklis šādā augstumā ir retināts. Tev sāk iestāties hipoksija. Drīz tu zaudēsi samaņu un bezsamaņā turpināsi krist vismaz pusotru kilometru, līdz atgūsi samaņu. Kad tas notiks, atceries, ko tu raksta turpinājumā lasīsi. Galu galā, zeme ir tava kritiena galapunkts.

Protams, pēc kritiena no 10 km augstuma izdzīvošanas iespējas ir ārkārtīgi niecīgas, bet labāk tomēr novērtēt un izprast savu situāciju, jo tev tāpat nav ko zaudēt. Ir divi veidi, kā krist no lidmašīnas. Pirmais ir brīvais kritiens jeb krišana bez jebkādas aizsardzības vai līdzekļiem, ar ko kritienu palēnināt. Otrs veids ir kļūt par “atlūzu braucēju”; šis termins pieder vēsturniekam amatierim Džimam Hamiltonam no Masačūsetsas, kurš izveidojis Brīvā kritiena pētījumu vietni¹ –tiešsaistes datubāzi par gandrīz ikvienu iespējamo cilvēka kritienu no liela augstuma.

Šī klasifikācija nozīmē, ka cilvēkam, kas krīt, turoties pie lidmašīnas atlūzas, ir priekšrocības. 1972. gadā serbu stjuarte Vesna Vuloviča atradās DC-9 pasažieru lidmašīnā virs Čehoslovākijas, kad lidmašīna pēkšņi uzsprāga. Vesna krita no 10 km augstuma, iespiesta starp savu sēdekli, ēdināšanas ratiņiem, lidmašīnas atlūzu un kāda cita apkalpes locekļa ķermeni. Viņa piezemējās uz sniegotas kalna nogāzes, noslīdēja lejā un apstājās – guvusi nopietnas traumas, bet dzīva.

Lielākas iespējas izdzīvot ir tiem, kas krīt dažādu atlūzu “kokonā”, nekā tiem, kas krīt bez nekā. Pie pēdējiem var pieskaitīt ņūdžersieti Alanu Magī, kura pilotēto bumbvedēju B-17 1943. gadā Francijā notrieca nacistu zenītartilērija. Magī krita no 6,7 km augstuma un piezemējās kādā dzelzceļa stacijā uz grīdas. Vācu karavīri, kas viņu saņēma gūstā, bija ārkārtīgi pārsteigti, ka lidotājs pēc šāda kritiena palicis dzīvs.

Vai tu esi pieķēries pie kāda fizelāžas gabala vai krīti tāpat, noderīgs jēdziens šādā situācijā ir kritiena maksimālais ātrums. Zemes pievilkšanas spēka iespaidā kritiena ātrums palielinās. Tomēr, kā jebkurš objekts, kas atrodas kustībā, tu sastopies ar gaisa pretestību, kas pieaug līdz ar ātruma palielināšanos. Brīdī, kad kritiena spēks ir vienāds ar gaisa pretestību, paātrināšanās apstājas. Tu esi sasniedzis maksimālo ātrumu.

Atkarībā no tava auguma izmēra un svara un tāda faktora kā gaisa blīvums tavs ātrums šajā brīdī būs aptuveni 190 km/h, un tu to sasniegsi pārsteidzoši ātri, jau pēc 450 m kritiena: aptuveni tāds ir Čikāgas Vilisa torņa augstums. Vienāds ātrums nozīmē atsisties pret zemi ar vienādu spēku. Atšķirība ir laikā; ķermenis sastapsies ar Vēju pilsētas trotuāru pēc 12 sekundēm.

Krītot no lidmašīnas kursēšanas augstuma, tev būs gandrīz tik daudz laika, cik vajag, lai izlasītu šo rakstu.

Laiks: 7:00:20; augstums: 6 km

Nu jau tu atrodies augstumā, kur iespējams elpot. Tu strauji atgūsti samaņu. Līdz piezemēšanās brīdim tev palicis ne vairāk par divām minūtēm. Tavs plāns ir vienkāršs. Tu ieiesi dzena stāvoklī un izlemsi izdzīvot. Tu sapratīsi, kā saka Hamiltons, ka “nogalina nevis kritiens, bet piezemēšanās”.

Tu saglabā vēsu prātu un sāc mērķēt.

Bet mērķēt uz ko? Magī kritienu uz akmens grīdas dzelzceļa stacijā mīkstināja jumta logs, kam viņš iztriecās cauri brīdi pirms piezemēšanās. Sadursme ar stiklu ir sāpīga, taču stikls padodas. Tāpat arī zāle. Siena kaudzes un krūmi ir kalpojuši par spilveniem pārsteigtiem brīvā kritiena izdzīvotājiem. Koki nav slikti, bet tie mēdz uzdurt cilvēkus uz zariem kā uz iesma. Sniegs? Pilnīgi noteikti. Purvi? Ar savu mīksto, augiem klāto virsmu – vēl labāki par sniegu.

Hamiltons dokumentējis kādu gadījumu, kad izpletņlēcējs, kura izpletnis neatvērās, izglābies, pateicoties augstsprieguma līnijai, pret kuras vadiem tas atsitās. Pretēji izplatītam uzskatam, ūdens nemaz nav laba piezemēšanās virsma. Tāpat kā betons, arī ūdens nav elastīgs. “Piezemēties okeānā principā ir tas pats, kas krītot ietriekties trotuārā,” skaidro Hamiltons. “Izņemot to, ka trotuārs (varbūt pat par nelaimi) neatvērsies un neaprīs tavu sašķaidīto ķermeni.”

Kad piezemēšanās vieta ir izvēlēta, laiks apsvērt ķermeņa pozu. Lai palēninātu kritiena ātrumu, mēģini rīkoties kā gaisa akrobāts. Izplet rokas un kājas, cik plati vien vari, pavērs krūtis pret zemi, izliec muguru un pacel galvu augšup. Šāda poza veicina gaisa pretestības un berzes palielināšanos, tā arī palīdz manevrēt. Bet neatslābsti. Šī nav tava piezemēšanās poza.

Uz jautājumu, kā labāk piezemēties jūsu situācijā, joprojām, par nožēlu, nav skaidras atbildes. Kāds pētījums, kas 1942. gadā publicēts žurnālā War Medicine, norāda, ka spiediena sadale un izlīdzināšana ir izšķirīgi faktori, kad runa ir par iespējami mazākiem savainojumiem kritiena rezultātā. Ieteikums – pēc iespējas lielāks ķermeņa laukums, kas saskaras ar zemi. Bet ASV Federālās aviācijas aģentūras 1963. gada ziņojumā teikts, ka izdzīvošanas iespējas palielinās, ja ieņem klasisko izpletņlēcēja pozu: pēdas kopā, kāju pirksti nostiepti uz leju, ceļi un gurni ieliekti. Tajā pašā pētījumā minēts, ka izdzīvošanas iespējas varētu vairot reslinga un akrobātikas treniņi. Par īpaši noderīgām uzskatītas Austrumu cīņas mākslu prasmes. Pētījuma autori raksta, ka melnās jostas meistars ar vienu sitienu spēj sašķelt cietu koka gabalu, tāpēc viņi uzskata, ka šāda veida prasmes varētu noderēt arī citos gadījumos.

Izcilākais krišanas mākslas praktizētājs ir japāņu izpletņlēcējs Jasuhiro Kubo, kuram pieder pasaules rekords banzai izpletņlēkšanas kategorijā, kur izpletņlēcējs vispirms no lidaparāta izmet izpletni un tad lec tam pakaļ, cenšoties pēc iespējas ilgāk noturēties gaisā brīvajā kritienā, pirms izpletni saķer, uzvelk un atver. 2000. gadā Kubo, izlēcis no 3 km augstuma bez izpletņa, turpināja krist 50 sekundes, pirms atguva savu izpletņlēkšanas aprīkojumu. Drošāks veids, kā uzlabot prasmes, tomēr būtu patrenēties kādā no vēja tuneļiem, kas atrodami ASV atrakciju parkos un tirdzniecības centros.

Un tomēr nekas no minētā nepalīdzēs tikt galā ar pašu grūtāko – meistarīgi piezemēties. Tas gan nebūtu ieteicams, bet šādam mērķim varētu izmantot arī lēcienu no Mijo viadukta Francijā, pasaulē augstākā tilta, kura braucamā daļa paceļas 270 m pāri irdenai lauksaimniecības zemei.

Piezemēšanās ūdenī, ja nu nav citu iespēju, prasa ātru lēmumu. Pētījumi par izdzīvojušiem lēcējiem no tilta rāda, ka lielākās iespējas pēc tam atkal iznirt sniedz kritiens ar kājām pa priekšu, ja kājas ir sakļautas un rokas piespiestas nostieptam ķermenim. Slavenie Akapulko klinšu lēcēji savukārt lec ar galvu uz leju, turot pirkstus sakļautus un rokas izstieptas uz priekšu, lai aizsargātu galvu. Lai kuru veidu tu izvēlētos, paliec brīvā kritiena pozā, cik ilgi vien iespējams. Ja izrādās, ka iekrišana ūdenī ar kājām pa priekšu ir neizbēgama, pats svarīgākais padoms šādā situācijā ir sasprindzināt dibena muskuļus. Iemeslus šādai rīcībai neminēšu, tie katram tāpat būs saprotami.

Neatkarīgi no tā, kāda ir piezemēšanās virsma, nepiezemējies uz galvas! ASV Lielceļu drošības pētniecības institūta 1977. gada pētījumā “Trieciena panesamības pētījums ar brīvā kritiena gadījumu izpēti”, kurā analizēti kritieni no augstceltnēm, tiltiem un dažkārt pat liftu šahtās, secināts, ka galvenais nāves cēlonis šādos gadījumos bijusi galvaskausa trauma. Ja jākrīt ar galvu uz leju, labāk upurē savu izskatu un krīti uz sejas nekā uz pakauša vai galvas augšējās daļas. Hamiltons iesaka arī, dodoties lidojumā, paķert kabatā līdzi aizsargbrilles, jo kritiena laikā tev, visticamāk, sāks asarot acis, kas traucēs skaidri saskatīt galamērķi.

Laiks: 7:02:19; augstums: 300 metri

Ņemot vērā tava kritiena sākuma augstumu, izlasījis šo krišanas instrukciju līdz šai vietai, tu būsi dažus mirkļus no sadursmes ar zemi (rēķinot pēc pieauguša cilvēka vidējā lasīšanas ātruma). Pamati ir ielikti, tagad koncentrējies uz savu svarīgāko uzdevumu. Tomēr, ja nu ir tāda vēlēšanās, šeit būs vēl nedaudz papildu informācijas – bet ņem vērā, ka nekas no tā tev šobrīd vairs nepalīdzēs.

Statistika rāda, ka vislabāk šādos brīžos ir būt lidmašīnas apkalpes loceklim, bērnam vai lidot militārā lidmašīnā. No zināmajiem izdzīvotājiem pēdējos 40 gados četri bija lidmašīnas apkalpes locekļi, piemēram, stjuarte Vuloviča, un septiņi izdzīvotāji bija bērni, kas jaunāki par 18 gadiem. To vidū ir Muhammads al Fatihs Utmāns – divus gadus vecs zēns, “atlūzu braucējs”, kas 2003. gadā izdzīvoja Boeing pasažieru lidmašīnas avārijā Sudānā.

Lielākas izdzīvošanas iespējas lidmašīnas apkalpes locekļiem varētu būt saistītas ar lielāku pieredzi un pašdisciplīnu, bet nav vienprātības par to, kādēļ biežāk izdzīvo bērni. ASV Federālā aviācijas aģentūra norāda, ka bērniem, it īpaši jaunākiem par četriem gadiem, ir elastīgāks skelets, atbrīvotāki muskuļi un proporcionāli vairāk zemādas tauku, kas palīdz pasargāt iekšējos orgānus. Augumā mazāki cilvēki, kam galva atrodas zemāk par sēdekļa atzveltnes malu, ir labāk pasargāti no atlūzām, ja lidmašīna tiek sadragāta. Mazāks svars mazina kritiena maksimālo ātrumu, bet mazāks ķermeņa laukums samazina iespēju piezemēšanās brīdī kaut kam uzdurties.

Laiks: 7:02:25; augstums: 0 metru

Zeme. Tu esi kā Šaoliņas mūks, tevī ir iekšējs miers, un tu esi gatavs. Trieciens. Tu esi dzīvs. Un tālāk? Ja tev būs paveicies, konstatēsi, ka ievainojumi nav dzīvībai bīstami, piecelsies kājās un svinīgi aizsmēķēsi cigareti kā Nikolass Alkemāds, britu gaisa spēku ložmetējnieks, kurš 1944. gadā, krītot no 5,5 km augstuma, piezemējās apsnigušos krūmos. Vairāk ticams, ka tev nāksies kārtīgāk pasvīst.

Varat sekot Juliānes Kepkes piemēram. 1971. gada Ziemassvētku vakarā Lockheed Electra lidmašīna, kurā viņa atradās, uzsprāga virs Amazones mūžamežiem. Nākamajā rītā 17 gadus vecā vācu meitene pamodās džungļos, piesprādzēta pie lidmašīnas sēdekļa, visapkārt mētājās no lidmašīnas izbirušās Ziemassvētku dāvanas. Pilnīgi viena un ievainota, viņa piespieda sevi nedomāt par bojāgājušo māti, kas lidmašīnā bija sēdējusi viņai blakus. Tā vietā viņa atcerējās tēva biologa padomu: ja gribi džungļos atrast cilvēkus, seko ūdenim! Kepke brida pa mazām upītēm līdz to ietekai lielākās upēs. Viņa apgāja krokodilus un ar koku bakstīja upes gultni, lai aizbaidītu dzeloņrajas. Krītot viņa bija pazaudējusi vienu kurpi, un mugurā viņai bija tikai saplēsti minisvārki. Viņas vienīgā pārtika bija konfekšu paciņa un vienīgais dzēriens – tumšs, netīrs ūdens. Par salauzto atslēgas kaulu un brūcēm, kurās ložņāja kāpuri, viņa centās nelikties zinis.

Desmitajā dienā Juliāne atgūlās atpūsties pie Šebonjas upes. Pamodusies viņa ieraudzīja krastā piesietu kanoe laivu. Rāpšanās stāvajā upes krastā prasīja vairākas stundas, taču tur viņa uzgāja būdu. Nākamajā dienā viņu tajā atrada meža cirtēji. Peru šis atgadījums tika pielīdzināts brīnumam, un patiesi: krītot izdzīvojušo statistika šķiet liecinām par labu tiem, kas šādus gadījumus skaidro ar dievišķa spēka iejaukšanos. Saskaņā ar Ženēvā bāzētā Lidmašīnu avāriju reģistrācijas biroja datiem no 1940. līdz 2008. gadam 15 463 lidmašīnu avārijās kopumā bojā gājuši 118 934 cilvēki.

Pat ja pieskaita izpletņlēcējus, kam nav atvēries izpletnis, Hamiltona sarakstā ir tikai 157 droši vai ticami izdzīvošanas gadījumi, 42 no tiem tādi, kuru krišanas augstums bijis lielāks par 3 km.

Kepke gan neuzskata, ka viņai izdzīvot palīdzējis liktenis. Viņa joprojām atceras pirmos brīžus, kad krita no lidmašīnas un traucās lejup no debesīm, iesprādzēta sēdeklī. Kritienu viņa nespēja kontrolēt, bet tas, kas notika pēc piezemēšanās un samaņas atgūšanas, bija viņas rokās. Kepke saka:

– Es spēju pieņemt pareizo lēmumu pamest avārijas vietu un doties meklēt cilvēkus.

Un vecāku bioloģisko pētījumu stacijā gūtā pieredze palīdzēja viņai nezaudēt drosmi:

– Es zināju, kā pārvietoties džungļos un upēs, kur man bija jāpeld kopā ar tik bīstamiem dzīvniekiem kā kaimani un piraijas.

Vai arī... tu esi jau pamodies, un lidmašīna ir nolaidusies uz skrejceļa. Tu saproti, ka iespējas izdzīvot pasažieru lidmašīnas avārijā ir gauži niecīgas un ka tev, visticamāk, nekad nenāksies izmantot šo informāciju praksē.

popularmechanics.com, 2021. gada 14. februārī